Mollija Mūna aptur pasauli

četrpadsmitā nodaļa

Otrā diena Chateau Marmoset bija vēl karstāka par pirmo. īstenībā temperatūra pārspēja visus rekor­dus. Vestibilā, kur cilvēki sēdēja, vēcinot grāmatas pret seju, zumēja ventilatori.

Uzkarsa ari Losandželosas atmosfēra, jo nākamajā va­karā bija jānotiek Akadēmijas balvu pasniegšanai. Jau ta­gad viesnīcās un greznajos namos slaveni režisori, produ­centi, aktieri, aktrises, scenāristi, mūziķi, juristi un aģenti kārtīgi izgulējās un gatavojās lielajam pasākumam. Pil­sētas tērpu modelētāji, frizieri, kosmētiķi, juvelieri, li­muzīnu firmas, ziedu veikali, stilisti un runu sacerētāji strādāja virsstundas. Visā pilsētā tika organizētas viesības un Oskara nomināciju vārdi bija ikviena mutē. Tikai ne Mollijas.

Viņa steidzās cauri vestibilam. Viņa dienas vidū dros­mīgi devās karstajās kā cepešpanna ielās uz fotolabora­toriju, lai attīstītu filmiņas. Tagad vērtīgā informācija bija lielā aploksnē viņas padusē. Galvu viņa turēja noliektu, jo ik reizi, kad kāds šķērsoja vestibilu, visi tur sēdošie skatījās, vai tā nav kāda slavenība. Mollija nevēlējās atkal tikt pazīta, un ar tām zināšanām, kādas viņi bija ieguvuši iepriekšējā naktī, jutās ļoti neaizsargāta. Meitenei jau gandrīz likās, ka pie namiņa gaida divi īpaši trenēti Sella apsardzes darbinieki. Tomēr Mollija bez starpgadījumiem

nokļuva atpakaļ pie Rokija vēsajā namiņā ar gaisa kon­dicionētāju un apsēdās, lai saskaitītu Sella hipnotizētos cilvēkus.

- Ir 217, ko viņš nav hipnotizējis, bet 542 jau ir viņa varā. Tā ka kopā viņš ir iecerējis, Rokijs galvā saskai­tīja, pavisam 759.

- Un turklāt vai nu hipnotizēta, vai ne, dzīva vai mirusi, vēl ir Deivīna, Mollija viņam svinīgi atgādināja.

- Kā tev šķiet, kā Sells to dara? jautāja Rokijs. Vai viņš izmanto svārstu, vai arī tev šķiet, ka viņš dara kā es un izmanto balsi? Vai galvenokārt acis?

- To mēs nezinām, sacīja Mollija, paraustot plecus. Bet pavisam skaidrs ir tas, ka mēs nekad nespēsim no­ņemt hipnozi 542 cilvēkiem.

- Te ir visu viņu adreses, bilda Rokijs.

- Var jau būt. Bet pat tad, ja mums izdotos noņemt hip­nozi diviem katru dienu, gadā ir tikai 365 dienas. Mums nāktos to darīt mēnešiem. Un ja nu Sells viņus hipnotizē vēlreiz? Lai nu kā arī būtu, bet kā lai mēs noņemam vi­ņiem hipnozi tā, lai bezgodis nepamanītu, ka mēs to da­rām? Viņš būs mums uz pēdām. Sells mūs sakamps tā, kā… kā krokodils sakampj…

- Bērnus, kas bradā pa ūdeni?

- Jā, teica Mollija, kam kļuva slikti, iztēlojoties šādu ainu.

Meitene savāca kopā attēlus un ieslēdza tos istabas seifā. Viņa dzirdēja, ka ārā Trinklberijas kundze saka Rodžeram, lai nerāpjas kokā tik augstu. Mollija aizgāja līdz mauriņam pavērot citus lejā baseinā. Viņa skaudīgi uz tiem nolūkojās.

- Es vēlētos, kaut mēs varētu iet peldēties, Rokij! Bet labāk pēc brīža piezvanīsim Lusijai. Viņai varētu būt kāda laba doma, kā noņemt hipnozi šīm zvaigznēm. Ak, vai tad nebūtu labi, ja nebūtu nekas jādara, nekāda darba, nekāda… uzdevuma!

Abi varēja redzēt Trinklberijas kundzi vecmodīgā peld­kostīmā un platmalē, atlaidušos sauļošanās krēslā, ar kau­dzi slavenību žurnālu klēpī. Viņa meta cepumu drumslas melnajiem strazdiem, kas pastaigājās turpat blakus. Ba­seina apkalpotājs baltā uzvalkā nolika uz galdiņa viņai blakus zaļu dzērienu augstā glāzē. Nokmana kungs bija uz dēļa un gatavojās lēcienam. Rodžera kājas karājās no koka zariem blakus mūrim. Viņš karināja lapās zila papīra lidmašīnas.

Nokmana kungs ar milzīgu plunkšķi ievēlās ūdenī. Tam sekoja Trinldberijas kundzes spiedziens.

- Simon, kā tu tā varēji?! Tu samērcēji manu Speciālo Oskaru Žurnālu!

Mollija pēkšņi atplauka. Viņa pagriezās pret Rokiju. Kad ir tie Oskari, Rokij?

- Mollij, vai tad tu neko neredzi? Visi ir kā traki no tā Oskaru drudža. Oskari ir rit. Nemaz nespēju aptvert, ka tu to nezini.

- Nu, it kā jau pamanīju, Mollija domīgi novilka. Es tikai nebiju iedomājusies, ka tas ir tik drīz. Kas iet uz Oskariem, Rokij?

- Visi. Visi svarīgie kinoļaudis.

- Jā, piekrita Mollija. Viņa atcerējās visas televīzijas pārraides, ko bija redzējusi par Akadēmijas balvām. Balvu bija tik daudz. Balvas labākajiem aktieriem, režisoriem, operatoriem, scenāristiem, komponistiem, speciālo efektu radītājiem, stilistiem un producentiem.

- Nesaprotu, kā es par to neiedomājos agrāk. Tas taču ir ideāli! Kad gan vēl mēs varētu noņemt hipnozi ikvienai no šīm stulbajām zvaigznēm ātri un uzreiz? Mēs ari iesim uz Oskariem.

Rokijs pacēla uzacis un pasmaidīja. Tu laikam joko.

- Dažiem tas varētu likties joks, bet nelaime tā, Rokij, ka mums tas ir darbs. Ja tas notiek rīt, tad mums jāsāk rīkoties. Ja mēs ejam, mums jāizskatās pēc kinoļaužu bēr­niem. Man vajag kleitu, mums abiem vajag kurpes, un tev jāsadabū smokings.

-Kas?

- īpašs vakara uzvalks. Tagad mums labāk ātri doties uz veikaliem. Lusijai piezvanīsim vēlāk.

Pateikusi to, Mollija ieskrēja iekšā pēc savas mugurso­mas.

Viņiem nebija ne jausmas, ka turpat blakus savu pirmo mācībstundu notur daži jauni hipnozes mācekļi.

- Man šķiet, ka mums jābūt pavisam klusiem, ja gata­vojamies to darīt, teica Džemma, nometusies ceļos uz paklāja. Šajā brīdī pie durvīm kāds skrāpējās. Gerijs ielaida Petulu.

- Labi, Petula, vari nākt iekšā, bet netrokšņo!

Petula saausījās un nogūlās blakus gultai, lai pavērotu, ko gatavojas darīt abi mazie cilvēkbērni. Džemma un Ge­rijs notupās pie stikla krūzes. Tajā bija Viktors, lielākā no Gerija pelēm.

Viktors bija dusmīgs, ka izcelts no siltās salmu guļvie­tas, kur viņš bija pavadījis laika joslu maiņu. Viņš grauza sēkliņu un centās raidīt pēc iespējas piktāku skatienu uz abiem cilvēkiem ārpus viņa ieslodzījuma vietas. Pelēna iemīļotākais cilvēks, zēns, kuru viņš sauca par Lielo, un meitene, kura bieži bija kopā ar to, ari raudzījās uz viņu, abu tēlus izkropļoja stikls. Un tur bija arī tas spalvainais briesmonis.

- Nu labi, pirmo daļu mēs būtu paveikuši, teica mei­tene. Vai esi pārliecināts, ka peles pīkst tieši tā, Gerij?

- Jā. Tā viņas pīkst pirms laišanās miegā. Zēns čuk­stoši iepīkstējās.

- Pī-ī-ī-ī-ī! Atkārto! viņš aicināja. Meitene viņu at­darināja.

- Pareizi. Dari tā! Gerijs pētīja kopētos norādījumus, kas atradās viņa priekšā. Te rakstīts, viņš lasīja, "Iemi­dzinoši atkārtojiet dzīv-nie-ka balsi, līdz dzīv-nieks laižas tran… tran…" es nevaru to izlasīt.

- Transā. Papīru paņēma Džemma. Tas ir kā sap­ņošana pirms hipnotizēšanas. It kā sapņošana vaļējām acīm.

- Vai mēs gribam likt Viktoram sapņot vaļējām acīm?

- Novest transā. "Tiklīdz dzīvnieks ir nokļuvis transā, jūs to uzzināsiet no saplūsmes izjūtas." Labi. Darām!

Viktors ar pakaļkāju pakasīja ausi un prātoja, vai zem skriešanas riteņa vēl ir palikuši čipsi ar kariju. Te pēkšņi meitene ārpus krūzes atkārtoti sāka pīkstēt kā ļoti liela pele.

Pēc pieciem pīkstieniem Viktors saspicēja ausis. Likās, ka meitene cenšas ar viņu sazināties peļu valodā. Viņa neizklausījās gluži kā pele. Viņai bija spēcīgs cilvēku ak­cents, bet tomēr tas bija saprotams pīkstiens. Šķita, ka tas skan kā "goli, goli, goli". Viktors pieņēma, ka viņa grib teikt "guli, guli, guli". Viņš jutās mazliet aizkaitināts. Tieši to jau viņš arī bija darījis pirms tam, kad bija ticis tik rupji uzmodināts un ielikts šajā stikla traukā.

Petula gulēja, nolikusi galvu starp priekšķepām. Viņa bieži bija dzirdējusi peles sarunājamies savā starpā. Un vēl vairāk, Petula ļoti labi saprata, ko gatavojas darīt Džemma. Dzīvojot kopā ar Molliju Ņujorkā, Petula bija redzējusi, dzirdējusi un, vēl svarīgāk, sajutusi, kā tiek hip­notizēti daudzi cilvēki. Petula nojauta, ka Džemma cen­šas hipnotizēt Viktoru. Sajūta nav īstā, nodomāja Petula.

Meitenes balss ir nomierinoša, bet viņai trūkst kaut kā īpaša, kas piemīt Mollijai.

Petula pavirzījās uz priekšu, līdz varēja saskatīt peli krūzē. Viņa maigi ieņurdējās.

Viktors vēroja tuvojamies spalvaino briesmoni. Viņš zi­nāja, ka tas nav bīstams, jo bieži bija skraidījis pa grīdu tur, kur tas guļ. Reiz viņš kļūdas pēc pat bija pārskrējis tam pār muguru. Taču viņš nekad nebija ielūkojies spal­vainā briesmoņa acīs. Tagad viņš to darīja. Petulas acu skatiens viņam maigi atbildēja. Viktoram šī sajūta likās jauka. Bija tā, it kā viņš ielūkotos acīs mīļam, lielam, drau­dzīgam, nomierinošam, draudzīgam, nomierinošam, gar­šīgam, draudzīgam, mīļam, nomierinošam siera gabalam. Un jo vairāk Viktors lūkojās uz sieru vai arī tas bija spalvainais briesmonis? jo vairāk viņš juta, ka gāžas uz sāniem.

Kad Viktors beidzot atgāzās krūzes dibenā tik mierīgi, it kā gulētu no plēsoņām brīvā un puķu pilnā pļavā, viņš jutās tā, it kā vienmēr būtu gribējis gulēt šajā traukā un lai spalvainais siers tur sēdētu mūžam.

- Paskaties uz Viktoru! iesaucās Džemma. Domāju, ka mums tas ir izdevies!

- Tu domā, ka Viktors ir hipnotizēts? Vai tev bija tā plūstamā izjūta?

- Saplūsmes, Džemma viņu izlaboja. Nezinu. Bet droši vien bija. Tagad mums jāliek viņam kaut ko darīt, Gerij. Ko mēs liksim viņam darīt?

- Es zinu, teica Gerijs un piecēlās, lai ieslēgtu kasešu magnetofonu.

Viktora pļavu pēkšņi piepildīja maigas flautas mūzikas skaņas. Caur stikla krūzes attēlu kropļojošajām sienām viņš redzēja Lielo, kas ritmiski kustējās mūzikas skaņās.

Viktors bija pārāk atslābinājies, lai kustētos. Viņš aiz­vēra acis un iztēlojās, ka sēž guļamtīkla formas ziedlapā zem lielā, spalvainā briesmoņa-siera.

Džemma un Gerijs bija vīlušies, ka Viktors atsakās de­jot, bet viņiem vismaz likās, ka ir to hipnotizējuši, kas, protams, nebija taisnība.