Mollija Mūna aptur pasauli

TREŠĀ NODAĻA

Trinklberijas kundze bija novietojusi savu aprūsējušo olīvzaļo automašīnu stāvvietā pie Braieras upes. Mollija un Rokijs stūma ratiņus pa galveno ielu garām gaļas veikalam, kur viņi bieži mēdza iegādāties garšīgus gaļas atgriezumus Petulai, garām fotoveikalam un maiznīcai. Drīz viņi bija piekrāvuši mašīnas bagāžas nodalījumu. Rokijs devās atdot ratiņus un paķert dažas skrūves dzelzslietu veikalā.

Mollija atvēra automašīnas priekšējās durvis, ieslīdēja pasažiera sēdeklī un ietinās savā džinsu jakā. Viņa sāka pluinīt putu materiāla gabaliņus, kas spraucās cauri vinila polsterējumam, un domāja, ko pasākt atlikušajā nedēļas nogalē.

Viņa varētu palīdzēt Rokijam meistarot gokartu vai pat aiziet līdz zirgu staļļiem un palūgt, lai viņai sniedz mācībstundu jāšanā. Varbūt kāds vēlētos iet peldēties uz Braiersvilas baseinu. Neviena no šīm domām Molliju tā pa īstam neiedvesmoja, jo patiesībā tas, ko viņa tiešām vēlējās darīt, ko viņa bija alkusi darīt jau mēnešiem, bija hipnotizēšana. Taču to viņa nedrīkstēja. Viņa bija ap­solījusi Rokijam, ka to nedarīs. Mollija apzinājās, kāpēc devusi šādu solījumu viņa un Rokijs bija vienojušies, ka hipnoze ir bīstams ierocis, kas vienmēr novedīs viņus ne­patikšanās, un nebija nekā tāda, kā dēļ kādam no viņiem vajadzētu izmantot savas spējas, lai gūtu kādas priekš­rocības. Rokijs mācēja hipnotizēt cilvēkus ar balsi. Arī viņš šo prasmi bija apguvis no doktora Ļogana grāmatas. Mollija balss hipnozi nepieprata tik labi laikā, kad viņa lasīja grāmatu, šīs nodaļas bija no tās izrautas. Taču viņas spēcīgās, hipnotizējošās acis bija daudz pārākas par Rokija balsi. Meitenes dzīvi bija izmainījusi ne tikai hipnotizēšanas prasme, bet arī tas, ka pirmo reizi viņa bija izjutusi, kā ir, ja kaut kas padodas labi. Mollijai pašreiz pietrūka šīs labās sajūtas. Patiesībā viņai tās neiedomā­jami pietrūka. Dzīve bez hipnozes vienkārši nebija tik aizraujoša. Pašas dotais solījums darīja viņu vai traku.

Kopš Ziemsvētkiem Mollijas prātu mulsināja vēl kaut kas. Izrādījās, ka pazudusi sieviete, kas bija parūpējusies, lai Mollija atrastu un paņemtu Hipnozes grāmatu. Šīs no­slēpumainās dāmas vārds bija Lusija Ļogana, un viņa strādāja Braiersvilas bibliotēkā. Bibliotekāre bija slavenā grāmatas autora mazmazmeita. Lusija bija nohipnotizē­jusi Molliju, lai meitene atrastu grāmatu bibliotēkā un tad, apguvusi tās mācības un izbaudījusi dažus piedzīvo­jumus, atdotu to viņai atpakaļ. Pēc Mollijas domām, Lusija bija pilnīgi spīdoša personība un noteikti pati neparastākā pieaugusī, kādu viņai jebkad bija nācies sastapt. Mollija jutās Lusijai lielu pateicību parādā un cerēja ar to sadrau­dzēties. Taču tagad bibliotekāre bija pazudusi iesniegusi atlūgumu un aizgājusi.

Nespodrā marta gaisma atspīdēja aukstajā upes ūdenī, kur peldēja netīri balta pīle un pīļtēviņš. Mollija vēroja tos un centās novirzīt domas no hipnozes un Lusijas pa­zušanas. Viņa prātoja, kur gan atrodas pīļu pāra ligzda, un tad, it kā viņas domas būtu uzkāpušas pa kāpnēm, pieķēra sevi domājam par kaut ko citu, kas nemaz nesaistās ar pīlēm. Tas sākās jau tad, kad ubadze bija uzrunājusi viņu ar vārdiem "mans bērns". Nemaz negribot, Mollija pēkšņi jau miljono reizi apcerēja, kas gan ir viņas vecāki.

Šis jautājums bija kā apnicīgs ods, kas laiku pa laikam centās ielidot viņas dzīvē. Un, kad jautājums iedzēla, Mollijai neatlika nekas cits, kā kasīt dzēlumu.

Labā noskaņojumā meitene iztēlojās vecākus kā inte­resantus, jautrus cilvēkus, kuri kaut kāda šausmīga un ārpus viņu ietekmes esoša iemesla dēļ zaudējuši savu bērnu. Kad garastāvoklis bija slikts, vecākus viņa redzēja kā divus briesmīgus cilvēkus, kuri vēlējušies viņu noslīci­nāt kā negribētu kaķēnu. Taču, lai arī kāds būtu Mollijas garastāvoklis, domas par tēvu un māti vienmēr radīja ap­jukumu. Jo, lai kā arī viņa censtos tos iztēloties, meitene saprata, ka nekad neuzzinās, kas tie bijuši.

Mollija aizvēra acis un centās nomierināt satraukto prātu.

Meitenei tas padevās itin labi jau agrā bērnībā viņa bija apguvusi prasmi sapņot ar vaļējām acīm. Drīz vien viņa elpoja mierīgi un iztēlojās, ka izpeld kā mākonis ārā no Trinklberijas kundzes auto un ceļas augšup, sekojot Braieras upei kalnos līdz pat upes iztekai augstākajā vir­sotnē. Mollija iedomājās, ka lidinās gaisā. Ar zemes sma­gumu un zem viņas esošo kalnu senumu viņai it kā tika atgādināts, cik neizmērojami liela ir pasaule un cik neno­zīmīgi salīdzinājumā ar to ir viņas uztraukumi.

Sajutusi atvieglojumu, Mollija atvēra acis. Tad viņa no iepirkumu somas izņēma baltmaizes klaipiņu un nolauza tā galu. Atvērusi jaunu kečupa pudeli, meitene uzlēja uz maizes nedaudz mērces. Dažas minūtes Mollija košļāja savu mīļāko uzkodu un lūkojās pa mašīnas logu uz upi.

Otrā krastā atradās nožogoti dārzi, kuros slējās kote­džas ar terasēm. Mollija bieži bija domājusi, cik jauki būtu dzīvot kādā no tām. Viens dārzs bija lielāks par citiem.

Šķita, ka tajā ir divas kotedžas. Un tieši tad Mollija pa­manīja kaut ko jaunu.

Šajā dārzā nesen bija parādījušies daži biezi, zaļi krūmi, kuros izgriezti sēdošu putnu un dzīvnieku stāvi. Viena krūma galotnē no zariem un lapām izveidots liels putns ar garu asti, un blakus tam pie zemes pieplacis bukšu krūmā izgriezts zaķis ar izteikti saskatāmām ausīm. īves koka galotnē, it kā sargādams māju, sēdēja liels suns ar milzīgām, tukšām acīm.

Pavasara saule rotājās krūma suņa spīdīgajās lapās. Kad gaisma atstarojās no spīdīga zara vietā, kur varētu at­rasties suņa mute, šķita, ka dīvainais veidojums Mollijai uzsmaida.

Mollija atcerējās, cik aizraujoši bija tad, kad viņa pa­gājušā gada novembrī pirmo reizi nohipnotizēja bāreņu nama mopseni Petulu. Viņa nopūtās un iemeta mutē pē­dējo maizes gabalu ar kečupu. Bija tik grūti turēt solījumu nenodarboties ar hipnozi. Tas bija tāpat kā atteikties no dziņas staigāt uz rokām pēc tam, kad apgūta šī prasme, vai nelēkt augstu, apzinoties, ka īstenībā spēj vienā rā­vienā uztikt kokā. Mollija alka atkal piedzīvot silto saplūsmes izjūtu, kas pārņēma viņu ikreiz, kad meitene ļāva acīm sasniegt hipnozes kulmināciju.

Tagad, kad suņa lapu acs viņai pamirkšķināja, Molliju pārņēma kāda ideja. Viņa Rokijam bija apsolījusi nehipnotizēt nevienu. Cauri meitenes smadzenēm izšāvās prātīga doma. Viņa taču nekad nebija solījusies nehipnotizēt lie­tas.

Saplūsmes izjūta bija brīnišķīga. Mollija jutās tā, it kā dzīslās būtu ieplūdis tropu saules siltums. Balss galvā mu­dināja viņu turpināt.

Uz priekšu, Mollij, aiziet! Tas tevi iesildīs. Hipnotizē krū­mos izgriezto suni! No kā tu bīsties? Ka viņš pārlēks pāri upei un iekodīs tev? Mollija blenza uz apcirptajiem krū­miem. Hipnotizēt krūmu? Krūmu taču nevar hipnotizēt.

Tieši tā uzstāja prāts. Bet tu vismaz jutīsies jauki.

Un tā, nolaidusi logu, Mollija ar savām īpašajām spējām koncentrējās uz krūmā izgriezto suni. Viņa veidoja sevī to attālināto izjūtu, kas lika izplūst visam, izņemot suņa formā apcirpto krūmu. Tad viņa centās sajust sevī krūmu un zarus, un, jo vairāk viņa raudzījās uz krūmu, jo vairāk viņai šķita, ka tajā izgrieztā suņa lapas viņu uzsūc sevī un pilsētas skaņas kļūst aizvien slāpētākas.

Mollija jutās kā nedarbos pieķerta. Rokijs nebūt neprie­cātos, ja zinātu, ka viņa ar to nodarbojas. Viņai tas bija jādara ātri, lai pagūtu, pirms zēns atgriežas. Meitene gai­dīja, kad saplūsmes izjūta lēni sāks kāpt augšup pa viņas ķermeni. Kādu brīdi nenotika nekas. Tad parādījās vārgas pazīmes, it kā kaut kādas kosmiskas strāvas kāptu pa vi­ņas mugurkaulu uz galvu, ielienot dziļi, dziļi, kur sāka riņķot un trīsēt. Domas mazliet aizmiglojās, un šķita, ka tieši ausīs atskan klusas, bet iznīcinošas skaņas. Caur viņu cirkulēja strāvas loki.

Tomēr viss bija citādi. Tas bija ļoti interesanti. Viņā ban­gojošās sajūtas nebija tādas kā parastā saplūsmes izjūta. Kamēr Mollija pulsējošām acīm koncentrēja skatienu uz krūmā izcirpto suni, šī sajūta it kā tika lauzta un mainīta. Tā nebija silta kairināšana, bet gan ledusauksta durstī­šana, no kā viņai mirklī uzmetās zosāda. Mollija šokā noelsās un acumirklī izkļuva no transa.

Viņas ausis sasniedza asa šņik, šņak skaņa no upes otra krasta, un Mollija pamanīja, ka tērauda šķēres šņakstinās zem krūmā izcirptā putna knābja. Meitene neredzēja pašu dārznieku, bet, lai nu kas viņš arī būtu, šķita, ka tas ļoti rūpējas par krūmu glītumu, nepieļaujot nekādu īvju un ligustru atvašu patvaļu.

Sānu spogulī Mollija pamanīja apaļīgo Trinklberijas kundzi, kas mašīnas virzienā stiepa dzijas šķeteres. Mollijai nācās pārtraukt hipnozes eksperimentus.

Kad Trinklberijas kundze pienāca tuvāk, meitene re­dzēja, ka tā ir ļoti satraukta.

- Tikai paskaties uz šīm br-riesmīgajām rindām, viņa paziņoja, nomezdama avīzi Mollijai klēpī.

Avīzē brēktin brēca pirmās lappuses virsraksts:

PAZUDUSI MAZĀ ZVAIGZNE

Zem tā bija izrādei Zvaigznes uz Marsa gatavotajā as­tronautes tērpā ģērbtās mazās aktrises un dziedātājas Deivīnas Natelas fotogrāfija.

Deivīna Natela tā arī nenokļuva savā mājā Manhetenā. Notikuma vietā atrasts ūdeļādas cimds. Ņujorkas policija uz­skata, ka notikusi nolaupīšana.

Trinklberijas kundze bija satraukusies ne pa jokam. Nabaga meitene! Viņas nabaga vecāki! Vai tu to spēj iedomāties, Mollij?

Mollija to spēja iedomāties ļoti labi. Meitenei bija pie­redze ar nolaupīšanu, jo Ņujorkā taču savulaik bija no­laupīta viņas Petula. Bet tāpat Mollija bija arī tikusies ar slaveno Deivīnu Natelu, tāpēc šī ziņa šķita divkārt šokē­joša. Kaut arī Deivīna Mollijai ne īpaši patika, tagad viņa par to bija ļoti nobažījusies.

- Tas taču ir šausmīgi! meitene izdvesa.

- Nu redzi, tām slavenībām dzīve arī nemaz nav tik salda, teica Trinklberijas kundze un, nočiepstējusies kā žubīte, uzspieda siekalainu buču Mollijai uz pieres.

- Esmu izbadējusies, Mollij, vai tu ne? Ceru, ka N. kungs gatavo pusdienas. Man ir videofilma, ko varēsim šovakar noskatīties. Tur tēlo Glorija Hīlhārta*. Tā ir filma, kura viņai pagājušajā gadā nodrošināja balvu par labāko tēlojumu. Aktrise ir burvīga. Tas liks mums aizmirst Deivīnas nedienas.

Braucot mājās, Trinklberijas kundze dziedāja līdzi ra­dio, cenšoties sevi uzmundrināt. Viņu iejūsmināja tas, ka mazā zvaigzne Billijs Bobs Bimbls bija ticis pirmajā vietā ar savu dziesmu Žagatvīrs.

"Neļauj viņam nozagt savu sirdi," viņa dungoja līdzi,

"Nozagt to,

Nozagt to, auauauuuu,

Neļauj viņam iegūt tavu sirdi,

Sargi to, ai, auauauuuu,

Žagatvīrs, auūūūū,

Viņš vēlas sauli un zvaigznes, un tevi, ūūū,

Žagatvīrs."

Pēc divdesmit minūtēm viņas ieradās Laimes namā. Mā­jas fasādi klāja stalažu koki. Puse ēkas bija balti nošpaktelēta, bet otra puse joprojām izskatījās veca, pelēka un neglīta. Trinklberijas kundze aizstiepa dzijas maisus uz fasādes durvīm.

No durvīm kā melns un spalvains artilērijas lādiņš iz­šāvās Petula. Viņa ielēca Mollijai klēpī, luncinot apcirsto asti, un izmeta savu akmens dāvanu. Tad viņa apcirtās, aizdrāzās pa grants ceļa klājumu un atgriezās ar vēstuli zobos.

Paldies, Petula! pateicās Mollija, paņemot apsiekaloto aploksni un aplūkojot to.

Uz aploksnes zaļiem burtiem bija glīti uzdrukāts Mollijas vārds, bet burti tagad izplūduši, un varēja salasīt vienīgi Mo/IIHM liii/milna. Nolaizīta bija arī adrese. Acīm­redzot pie aploksnes kādu laiku bija pastrādājusi Petula.

Palīdzi ienest šos maisus, Mollij! palūdza Rokijs. Tie ir tik smagi, ka griežas pirkstos.

Mollija ielika aploksni kabatā un paņēma no Rokija maisu. Tieši tāpēc viņa neizlasīja vēstuli uzreiz.