Mollija Mūna aptur pasauli

deviņpadsmitā nodala

Mollijas pagātne bija viņu panākusi, un nebija vairs iespējams tikt vaļā no intervētājas ar mikrofonu.

- Kā tu un Petula esat atguvušās pēc nolaupīšanas? izprašņāja sieviete.

- Ē… jā, paldies! novilka Mollija, cenzdamās izvai­rīties no lielās lēcas, kas bija pievērsusies viņai. Petula palūkojās augšup uz to un priecīgi ierējās.

- Un vai tas, ka tu esi šeit, nozīmē, ka tu atgriezīsies uz skatuves vai varbūt parādīsies uz ekrāniem?

Mollija centās neizskatīties apjukusi. Ēē… nē, viņa sacīja. Es šeit tikai pavadu laiku kopā ar savu draugu. Paldies, nu man jāiet!

- Vai šis ir tas draugs, kurš kopā ar tevi taisīja to reklāmklipu? To par bērnu pieskatīšanu ap mums? urdīja žurnāliste.

- Jā, tas esmu es, attrauca Rokijs. Priecājos jūs re­dzēt! Zēns uzsmaidīja kamerai un labprāt būtu sniedzis interviju, taču Mollija uzmina viņam uz kājas un pasmai­dīja tā, it kā teiktu: "Nemaz neuzdrīksties!"

Kad Mollija vilka Rokiju prom, viņa dzirdēja žurnālisti sakām: Mollija Mūna ir tikpat noslēpumaina kā allaž. Taču lieliski redzēt, ka viņa ir atgriezusies. Varbūt tagad uz spēles ir likta kinoaktrises karjera.

Mollija ieveda Rokiju dziļi pūlī.

- Uhhh, viņa noelsās, tas gan bija briesmīgi! Šiem avīžu ļautiņiem tiešām ir laba atmiņa. Tad viņa pama­nīja, ka Petula atpalikusi.

- Ak vai, Petula ir iestrēgusi tur! Meitene uztraukti lū­kojās pār plecu uz gaismas zibšņiem aiz muguras. Ceru, ka ar viņu viss kārtībā.

Mollijai nebūtu vajadzējis uztraukties. Petula izbaudīja savas dzīves zvaigžņu stundu. Viņai bija patikušas rampas ugunis Ņujorkā. Bija tik labi atkal tajās peldēties. Mopsene kameru priekšā grieza galvu pa labi un pa kreisi. Viņa nostājās uz pakaļkājām un lūdzās. Viņa lēkāja riņķī. Fotogrāfiem Petula patika. Tad viņa viltīgi ierējās un aiz­rikšoja meklēt Molliju. Pa ceļam viņa paskrēja garām ga­ra auguma samta uzvalkā tērptam vīrietim ar spēcīgu iedegumu un zirgastē sasietiem melniem matiem. Petula apstājās viņš smaržoja kā tāds, ko viņa jau kādreiz bija satikusi, kā tāds, kurš bija stāvējis pie kameras dažās tele­vīzijas studijās Ņujorkā.

Kaut arī Petula to nezināja, vīrietis, kurš viņai uzsmaidī­ja, īstenībā bija viens no vadošajiem Holivudas režisoriem. Tas bija itālietis Džino Puči. Viņa pēdējā filma "Svešinieka asinis" šovakar bija nominēta kā labākā filma. Petulai pa­tika viņa smarža. Viņa piecēlās un uzlika ķepas uz vīrieša kājas, un, kad viņš pieliecās, lai aprunātos, viņa to apveltīja ar vienu no savām valdzinošākajām acu izteiksmēm. Tas bija graujošs skatiens. Džino bija pārāk šokēts, lai ko teiktu. Petula vilinoši ierējās un tad aizskrēja meklēt Molliju.

Mollija un Rokijs tagad stāvēja pie masīvas akmens ar­kas ieejas Kodaka teātrī. Pie tās kā pagānu elks stāvēja gigantiska zelta Oskara statuja, gandrīz tikpat augsta kā pati arka, it kā Kodaka teātris būtu templis zvaigžņu pie­lūgšanai. Šī vieta bija tik pārpilna ar slaveniem cilvēkiem, ka nepazīstama seja viņu vidū izskatījās savādi un īpaši.

- Paskat tik! Rokijs klusi iesmējās. Te ir tik daudz aktieru, ka es jūtos tā, it kā pats piedalītos kādā filmā!

Molliju pārsteidza tas, cik daudzi no aktieriem augumā ir mazāki, nekā viņa bija iztēlojusies. Vērojot aktierus lie­lajos kinoekrānos, viņai bija radies iespaids, ka tiem ir pārcilvēcisks augums. Īstenībā daudzi no viņiem bija ma­za auguma. Tuvumā visas zvaigznes bija tik cilvēciskas. Viens no viņiem urbināja degunu, cits kasīja aiz auss. Mollija bija pārsteigta par to, cik visi šie cilvēki ir vienkārši.

- Tas ir jocīgi, vai ne? prātoja meitene. Mums viņu sejas ir tik labi pazīstamas, bet viņi mūsējās vispār nepa­zīst. Es vismaz ceru, ka nepazīst.

Dažas minūtes Mollija un Rokijs uzsūca sevī iespaidus, apzinoties, ka tas ir kaut kas tāds, ko viņi atcerēsies visu mūžu.

- Nu labi, nosprieda Mollija, pietiek ar šo zvaigžņu dullumu. Ejam iekšā!

Petula jau bija viņus panākusi, un visi trīs steidzās uz priekšu.

Taču izvairīties no reportieriem nebija iespējams. Ziņas par Molliju bija izplatījušās strauji.

- Čau, Mollij! Uzsmaidi mums!

- Hei, Petula! Uzrej mums!

Viesnīcā Chateau Marmoset Trinklberijas kundze nolika adīkli un paskatījās televizorā.

- Simon, viņa sauca, nāc paskaties! Man šķiet, ka es Oskaru ceremonijā redzēju Molliju un Rokiju.

Uz ekrāna pūlī pazibēja divi bērni, kas izskatījās uz mata kā viņas aizbilstamie. Viņa bija pārliecināta, ka dzirdējusi kādu saucam: Hei, Mollij, kas ir tavs draugs?

Taču tajā brīdī, kad Nokmana kungs bija iznācis cauri virtuvei, abi bērni jau bija pazuduši lielajā Kodaka ēkā.

Nu lab, Mjuriel, viņš teica, nedos tev vairs nekāds rozā dzēriens. Ko tu domā? Mollij un Rokijs ir tepat savā bungalo.

Kodaka teātra slēgtajā priekšpagalmā bija vēsāks un klusāks. Šeit nebija atļauts filmēt un ari drūzma bija ma­zāka. Platā pasāža viņu priekšā, kas parasti kalpoja kā iepirkšanās pastaigu vieta, bija rotāta ziediem, un pie tās sienām karājās sarkani aizkari. Milzīgas, sarkana paklāja klātas kāpnes kā liela sarkana mēle veda uz ieeju teātrī.

Slavenības grupās stāvēja visapkārt, sveicinot un no­pētot cita citu.

Iestājās pēkšņs klusums, kad pa durvīm ienāca neviens cits kā Glorija Hīlhārta. Viņu pavadīja kāds ievērojama izskata pavecs vīrs. Gaidošais pūlis saspringa pielūgsmē. Glorija Hīlhārta bija tik diža zvaigzne, ka ikviens, kas viņu vēroja, varēja justies vien kā sīka dzirkstīte salīdzinājumā ar viņu.

Šovakar viņai mugurā bija tērps, kas izskatījās pēc zelta spirāles. Spageti resnuma caurulītēs sašūts mirdzošs zīds bija savīts un sasprausts, un veidoja mirgojošu kleitu, kas klāja ikvienu slavenā ķermeņa daļu. Gulbja kaklu skāva īsta zelta spirāle, kas savienoja viņas galvu ar pleciem kā dārga atspere. Tādas pašas spirāles bija uz viņas augšdel­miem. Austrumnieciskās acis bija tikpat skaistas un no­slēpumainas kā allaž. Daži viņu sveicināja ar pieldājīgiem labvakar, citi vēroja klusā cieņā, pie sevis vēloties, kaut arī viņi to pazītu tuvāk. Glorija Hīlhārta demonstrēja savu slaveno smaidu un pagāja garām, graciozi pamājusi ar dārgakmeņiem klātajiem pirkstiem.

Mollija, vērojot, kā iespaidīgās zelta spirāles majestā­tiski slīd pār vestibilu, prātoja, cik neiedomājami Holivu­das karaliene iekļuvusi Primo Sella tīklos. Viņa likās tik cienīga, bet īstenībā nebija neko daudz pārāka par ver­dzeni.

- Šī ir lieliska vieta, teica Mollija.

- Bet kā mēs viņus notversim? čukstēja Rokijs. Mēs taču nevaram tā vienkārši iet un hipnotizēt tos visu acu priekšā. Turklāt te kaut kur jābūt arī Sellam.

Mollija nervozi palūkojās apkārt. Tā bija ārkārtīgi ne­patīkama doma un viņai tā iepriekš nebija pat ienākusi prātā. Doma, ka Primo Sells varētu būt šeit, viņā izraisīja tādas pašas izbailes kā no savā vaļā palaista tīģera.

- Mums jāatrod kāda klusa vietiņa. Tad viņas skatiens atplauka. Es zinu, kur.