Mollija Mūna aptur pasauli

trīsdesmit sestā nodaļa

Mollija, Rokijs un Sinklērs sēdēja uz garā, baltā sola pie milzīgā panorāmas loga Sinklēra dzīvojamā istabā. Viņi jutās noguruši, taču vienlaikus visus pildīja prieka pilns apmierinājums. Sinklērs tik tikko spēja ap­valdīt sajūsmu.

- Tas ir tik forši! viņš atkal teica; šo frāzi viņš bija at­kārtojis nemitīgi visu laiku, kopš viņi beidzot bija ielikuši Sellu liftā un iedabūjuši mājā. Patiesībā Sinklērs bija ne tikai priecīgs, bet ari satriekts. Ieraudzīt, ka Primo, cilvēks, kurš bija ar varu vadījis viņa dzīvi, tagad kļuvis par tukšu čaulu, bija šokējošāk, nekā viņš bija iedomājies.

Sells, pilnīgi un dziļi hipnotizēts, sēdēja krēslā ar aug­stu atzveltni un izskatījās tā, it kā būtu norijis litru javas maisījuma. Mollija bija apveltījusi viņu ar bīstami spēcīgu acu skatiena devu. Petula apošņāja viņa kājas.

- Ko mēs tagad darīsim? Rokijs klusi jautāja.

- Mums jāatņem viņa vēlme kļūt par prezidentu, čuk­stēja Sinklērs. Mums jādara gals viņa tieksmei pēc varas. Dari tā, lai viņš negribētu kontrolēt visu pasauli, lai viņš negribētu bezgalīgu bagātību.

- Acīmredzot mums jāatņem viņam zināšanas par to, kā hipnotizēt cilvēkus, teica Mollija.

-Jā, piekrita Sinklērs. Un tad mums jāveic ar paroli fiksēta hipnoze, lai viņam tā saglabātos vienmēr.

Mollija neomulīgi mīņājās no kājas uz kāju. Viņai ne­kad nebija patikusi doma, ka varētu kādu ieprogrammēt domāšanai noteiktā veidā uz visiem laikiem.

- Mums tas nav jādara. Es gribu teikt, ka Nokmanam mēs nepielietojām mūžīgu hipnozi. Un paskaties, cik daudz labāks viņš ir kļuvis! Varbūt mēs varētu likt Sellam laboties pašam?

- Sells nav tik sīka zivtiņa kā Nokmans, Mollij. Viņam piešauts pārāk daudz piparu. Viņa smadzenes nav nor­mālas. Mēs nevaram atļauties būt lādzīgi un dot viņam analīzes iespējas. Mēs nevaram tā riskēt.

- Laikam jau ne, Mollija negribīgi piekrita.

- Pats svarīgākais, atgādināja Rokijs, ir atbrīvot vi­sus Sella upurus. Mums jānoskaidro, kur viņi atrodas un kādas ir viņu paroles, lai varam noņemt viņiem hipnozi.

- Ja viņš zina, kur tie ir, teica Mollija.

- Un ja tie vēl ir dzīvi, Sinklērs piebilda.

- Nu labi, nosprieda Mollija. Rīkojamies!

Mollija uzlūkoja vīru, kurš vēl pirms neilga laiciņa bija viens no varenākajiem planētas cilvēkiem.

- Primo Sell, tagad tu atbildēsi uz visiem maniem jau­tājumiem! viņa tam pavēlēja. Kur ir Lusija Ļogana? Vai viņa ir drošībā? Vai viņa ir dzīva?

- Ļogana ir Kalifornijā. Viņa apmetusies Beverlihilsas viesnīcā.

- Vai re! teica Sinklērs. Tātad viņš to ir atvedis sev tuvumā, lai viņa varētu strādāt tā labā, kad tas būs ne­pieciešams.

- Tas ir neiedomājami, teica Mollija. Bet paldies dievam par to! Tad mēs ātrāk varēsim tikt pie viņas un noņemt viņai hipnozi.

Tikusi vaļā no mokošā jautājuma par Lusiju, viņa uz­drošinājās pavaicāt ko drūmāku.

- Un tā, Primo Sell, cik cilvēku tu īstenībā esi nogali­nājis?

- Astoņus, atbildēja Sells tik bezkaislīgi, it kā stās­tītu, cik cilvēku uzvarējis galda tenisā. Mollija šausmās atkāpās.

Viņai izdevās izspiest jautājumu: Vai tu nožēlo to, ko esi izdarījis?

Sinklērs nopūtās. Mollij, es taču tev teicu, ka viņš ir traks. Protams, nenožēlo.

- Nožēloju? Sells vilcinājās. Daļa manis kaut kur kaut kur dziļi iekšienē nožēlo. Bet es netieku klāt tām jūtām. Deivīna… Deivīna Natela palīdzēja man pieskarties manām jūtām. Bet citādi tām priek­šā ir siena.

- Siena?

- Aizliegums.

-Kas?

- Man ir aizliegts iet pie manām jūtām.

Mollija sarauca pieri. Rokijs un Sinklērs pieslējās sēdus. Gluži kā informācijas zeltracis Mollija nejauši bija uzdūrusies necerētai patiesības āderei.

- Vai tu, Primo, saki, ka tev kāds ir aizliedzis jūtu dzī­vi? viņa lēni vaicāja.

-Jā'

- Kas tev to ir aizliedzis? Mollija juta, ka matiņi pa­kausī saslienas stāvus savādā, biedējošā satraukumā.

- Mans pavēlnieks, atbildēja Sells.

- Kas ir tavs pavēlnieks?

Primo Sells nodrebēja, it kā censtos, bet nespētu atce­rēties vārdu. Sinklērs un Rokijs ieplestām acīm pieliecās tuvāk.

- Saki! uzstāja Mollija. Primo sāka kratīt galvu, it kā mēģinātu izdabūt no auss korķi.

- Atbilde ir ieslodzīta, viņš teica.

Mollija saņēma Primo roku un skatījās uz savām kur­pēm.

- Sinklēr, viņa teica, palīdzi Rokijam, lai viņš nesa­stingst!

Tikpat viegli, kā aptur kinofilmu projektora spoli, Mol­lija apturēja pasauli.

- Tagad, viņa teica Sellam, tu aizmirsīsi visus sa­ņemtos rīkojumus par visa turēšanu noslēpumā. Vairs ne­kādu noslēpumu! Kas ir tavs pavēlnieks?

Sellam pa muti sāka nākt putas, kad viņš pūlējās iz­runāt vārdu.

- Slakg Klegg, viņš siekalojās. Slakgg Kllak.

Bija tā, it kā vārds būtu ieslēgts viņa balsenē un nespētu izlauzties.

- Slasss Šššladd.

Dubultais d atbalsojās telpā. Petula, nekustīga kā iz­bāzts suns, blenza augšup uz Sellu.

- Ir kaut kāda parole, Sinklērs izbrīnīts teica. Vārds ir noslēgts ar paroli. Vai nu arī viņš mums nesaka patie­sību. Vai viņam tiešām var būt pavēlnieks?

- Ir jābūt kaut kādam veidam, kā atrast paroli, teica Mollija. Viņa jautāja Sellam: Kāda ir parole, ar kuru no­slēgtas tavas pavēles?

- Es nevaru tev to teikt, atbildēja Sells.

- Mums atliek vienīgi minēt! Sinklērs uztraucās.

- Bet tam var būt nepieciešams miljons gadu, teica Mollija. Tur taču ir triljoniem iespēju!

- Ļauj pasaulei atkal kustēties! nervozi izsaucās Sin­klērs. Tā pretestības sajūta tuvojas. Viņš palūkojās ārā pa logu uz apvārsni, no kurienes nāca elektriskā, tirpinošā sajūta.

Mollija pamāja un atlaida laiku. Ūdens cilpveida ba­seinā atkal sāka plūst, un no āra varēja sadzirdēt Forestu savā dziļajā balsī dziedam vistām.

- Lai kas tur ārā ari būtu, turpināja Sinklērs, tas kontrolē Sellu. Un tagad tas noteikti viņu meklē. Viņa sejas izteiksme pauda bailes. Ja tie nonāks šeit un to tur būs vairāk par vienu, mēs būsim nokļuvuši lielās nepatik­šanās. Viņi gribēs atpakaļ savu ievēlēto prezidentu.

Mollijas prāts vārījās. Viņi visi apzinājās, ka Primo Sella pavēlnieks vai pavēlnieki varētu ielauzties mājā. Ja tie tā rīkotos, tad viņiem kaut kas jādara, pirms tie ierodas. Mollija no kafijas galdiņa paķēra pildspalvu un papīru un strauji pagriezās pret Sellu.

- Labi, Primo, es gribu, lai tu ātri pasaki man visas pa­roles, ko tu izmantoji citiem hipnotizētājiem, zvaigznēm, visiem cilvēkiem, ko tu esi hipnotizējis, lai mēs varam viņus atbrīvot.

- Vienmēr ir bijusi tikai viena parole, ko esmu izmantojis, izšņāca Sells.

- Un kāda tā ir? Mollija tuvināja pildspalvu papīram. Gaisā biezēja gaidas, un visi smagi elpoja.

- Parole, ko es lietoju, ir "pilnīgi precīzi".

Mollija jutās kā saņēmusi belzienu pa smadzenēm. Smagu belzienu.

- Pilnīgi precīzi? Bet tā… Viņa nespēja parunāt. Šie vārdi. Abu šo vārdu savienojums tika izmantots viņai. Iz­mantots, lai atmodinātu Molliju pirmo reizi, kad viņa bija hipnotizēta. To lietoja persona, kurai Mollija uzticējās. Un tie paši vārdi bija tie, kurus izmanto Primo Sells, lai valdītu pār saviem upuriem. Šos vārdus nebija izdomājis Sells, bet kāds cits.

Mollijas smadzenes pēkšņi salika visu pa plauktiņiem. Vai pilnīgi precīzi bija arī tā parole, ar kuru tika kontrolētas Sella smadzenes?

Bez brīdinājuma Mollija saķēra Rokija un Sella rokas un atkal sastindzināja pasauli.

Saki, kas ir tavs pavēlnieks! Mollija uzkliedza Primo. Pilnīgi precīzi!

Šī bija parole, kas bija jādzird Sellam. Mollijas minējums bija trāpījis desmitniekā. Tā bija ne tikai parole, ko Sells lietoja, tā bija lietota arī viņam.

Pēkšņi Sells izplūda padevībā un pavisam vienkārši pa­teica: Lo-gana ir mana pavēlniece.