Mollija Mūna aptur pasauli

trīsdesmit septītā nodala

Rokija mute pavērās tik plati, it kā tajā kāds būtu iestūmis lielu siera gabalu. Sinklērs izskatījās tā, it kā tikko būtu norijis dzīvu zuti. Petula ierūcās.

- Tu gribi teikt, ka tava pavēlniece ir Lusija Ļogana? jautāja Mollija, cenšoties aptvert šausminošo patiesību.

- Lusija Ļogana ir mana pavēlniece, apstiprināja Sells. Gandrīz visu, ko es daru, es daru tāpēc, ka Lusija ir tā pavēlējusi.

Mollija atkal tuvāk nekā iepriekš sajuta pretestību laika apturēšanai. Nekavējoties viņa ļāva aizplūst aukstajai saplūsmes izjūtai, un debesīs helikopters, kas bija apturēts lidojuma vidū, atkal turpināja savu ceļu.

Tātad ienaidnieks bija Lusija Ļogana. Lusija Ļogana, klusā, jaukā bibliotekāre, par kuru viņi visi bija domājuši, ka Sells to hipnotizējis, patiesībā visu laiku bija devusi pavēles Sellam. Un, ja Sinklēram bija taisnība, tad Lusija Ļogana ir tā, kas zogas caur apturēto pasauli, meklējot savu paklausīgo automātu, un tuvojas ar katru minūti. Molliju pārņēma šoks. To, ka ienaidnieks ir Lusija, bija gandrīz neiespējami aptvert. Tas bija pats rūgtākais, pats sāpīgākais atklājums. Viņa bija uzskatījusi Lusiju par savu draugu.

Visi izjuta šausminošu satraukumu. Neviens nezināja, ko iesākt. Vai vajadzētu ņemt Primo un bēgt, pirms Lusija sasniegusi māju? Bet uz kurieni? Viņi nevarēja riskēt ar to, ka viņus ierauga kopā ar hipnotizētu ievēlēto prezidentu. Mollija gandrīz fiziski dzirdēja sirēnu kaukoņu, kas atska­nēs viņu notveršanas brīdī.

Bet varbūt bibliotekāre nemaz netuvojas Holivudas pa­kalniem? Varbūt viņa pagaidām nemaz nezina to, ka Primo Sells ir sagūstīts? Visi saprata, ka nepieciešams izda­būt no Sella pēc iespējas vairāk informācijas.

- Kā tu pazīsti Lusiju Ļoganu? jautāja Sinklērs.

- Mēs satikāmies universitātē.

Mollija galvā drudžaini atkārtoja neiespējamu domu sērijas. Vai Lusija bija izgudrojusi slepkavīgo žagatu? Vai Lusija bija izplānojusi, ka tai jānogalina Mollija un Rokijs? Protams, ne. Lusija bija gribējusi apturēt Primo Sella plā­nus, vai tad ne?

- Un no kurienes bija Lusija Ļogana? jautāja Mollija neprātīgā cerībā, ka varētu būt divas Lusijas Ļoganas.

- Lusija bija no Braiersvilas.

Mollijai likās, ka viņas galva tūlīt eksplodēs. Tam taču nebija nekādas jēgas.

- Kāpēc lai Lusija sūtītu mani iznīcināt Primo Sellu, ja jau pati vadīja visas viņa darbības? Mollija jautāja Rokijam un Sinklēram. Viņa taču bija tā, kas lika man atrast hipnozes grāmatu un galvenokārt iemācīties hipno­tizēt cilvēkus. Kāpēc lai viņa ļautu man atrast grāmatu, ja plānoja atbrīvoties no manis? Mollija pievērsās Sellam. Vai tu zini, kāpēc Lusija mani sūtīja?

Hipnotizētajam Sellam bija nepieciešams kāds laiciņš, lai to pārdomātu, tad viņš izteica minējumu. Tā pamatā varētu būt aizdomīgie apstākļi sakarā ar Deivīnu Natelu. Zini, es nespēju hipnotizēt Deivīnu. Un tas neiekļāvās parastajā lietu kārtībā. Tā bija pirmā reize, kad man neizdevās. Varbūt Lusijai radās aizdomas par mani. Varbūt viņa uztraucās, ka viņas hipnoze pār mani sāk izzust.

- Vai tā bija?

-Nē.

- Tad kāpēc tu nespēji hipnotizēt Deivīnu? jautāja Mollija.

- Viņā bija kaut kas spocīgs viņas vecums. Kaut kas, kas atgādināja man kaut ko aizmirstu. Es jutu, ka gandrīz mīlu viņu kā meitu. Viņa mazināja manas spējas. Es nespēju viņu hipnotizēt, un, tā kā viņa zinā­ja par mani, es nevarēju viņai ļaut izstāstīt citiem par mani. Tāpēc viņu vajadzēja nolaupīt. Un to es da­rīju bez Lusijas Ļoganas pavēles. Varbūt Lusija sūtīja tevi, lai tu pārbaudi, vai es bez viņas pavēles nedaru vēl ko citu.

- Kad tu pēdējo reizi redzēji Lusiju Ļoganu?

- Pirms vienpadsmit ar pusi gadiem.

Tas bija savādi. Vienpadsmit ar pusi gadu bija neilgi pirms Mollijas dzimšanas.

- Vai tu gribi teikt, ka viņa nekad nebrauca uz Ameriku, lai tevi apciemotu? Viņa visu laiku palika Braiersvilā?

- Viņa nekad nav mani apciemojusi. Viņa ir ceļojusi uz daudzām citām pasaules malām.

- Kā viņa tevi vadīja?

- Viņa runāja ar mani katru nedēļu.

- Un kad tu pēdējo reizi runāji ar viņu? jautāja Mol­lija.

- Jūnijā. Tieši pirms tam, kad es paziņoju, ka gribu kļūt par prezidentu.

- Bet tas taču bija pirms pieciem mēnešiem, teica Rokijs. Kāpēc lai Lusija vienpadsmit gadus runātu ar viņu un tad jūnijā pārtrauktu ar viņu runāt?

- Vai tu zini atbildi uz šo jautājumu?

Primo Sells paraustīja plecus.

- Varbūt Ļogana jūnijā juta, ka man var uzticēties un viss ir nokārtots vēlēšanu kampaņai, un viņa var to atstāt manās rokās.

- Un tā, kad tu kļūtu par prezidentu, kādi pēc tam bija Lusijas Ļoganas plāni? jautāja Mollija.

- Viņas plāns bija kļūt par pirmo lēdiju.

- Pirmā lēdija? Kas tā tāda?

- Tā mēdz saukt prezidenta sievu, teica Sinklērs, pār­steigumā iesvilpies.

- Par manu sievu, Primo truli noteica. Viņa plānoja drīz ar mani tikties. Mums bija jātiekas labdarības pa­sākumā Grāmatas gādā gudrību, un tur mums bija jāie­mīlas. Ideja par romantisku prezidentu bija tā, kas, pēc viņas domām, padarītu mani vēl populārāku amerikāņu vidū.

Tas bija tik satriecoši, ka Mollija, Rokijs un Sinklērs brīdi sēdēja tā, it kā viņiem smadzeņu vietā būtu sīrups. Taču, kā nodomāja Mollija, viņai vairs nevajadzētu būt pārsteig­tai par to pakāpi, kādā cilvēki spēj būt neīsti.

- Viņa ir izcila, apbrīnā teica Sinklērs. Visus šos gadus viņa hipnotizējusi Primo, lai tas viņas vietā padara netīro darbu. Lai atbrīvojas no visiem konkurējošajiem hipnotizētājiem, kas varētu apdraudēt viņas godkārīgos plānus…

- Izņemot tevi un Salliju, norādīja Rokijs.

- Nu, prātoja Sinklērs, viņa droši vien būs gribējusi, lai blakus Sellam blakus viņai būtu daži apmācīti, pie­radināti hipnotizētāji. Viņš saīdzis apklusa.

"Nabaga Sinklērs," nodomāja Mollija. "Sajūtai, ka vi­ņam nolaupīta dzīve, lai izdabātu kādas sievietes patmī­līgajiem plāniem, ir jābūt briesmīgai."

- Un tad, turpināja Rokijs, viņa lika Primo raust bagātibu.

- Lai viņš kļūtu tik bagāts, ka vēlēšanu kampaņā varētu atļauties tērēt miljoniem dolāru vairāk par jebkuru citu un uzvarēt, piebilda Sinklērs.

-Jo, teica Mollija, Lusija gribēja kļūt par prezidenta sievu. Viņa noteikti bija aprēķinājusi, ka tajā laikā, kad Primo būs prezidents, viņš būs kļuvis tik bagāts un va­rens, ka viņa varēs droši iesaistīties. Kā pirmā lēdija Lusija visur ceļotu kopā ar Primo. Viņa būtu tam tieši blakus, elpotu ausī un čukstētu kā čūska. Tas nav Primo, kas vēlas pakļaut pasauli, tā ir viņa! Mollija enerģiski pakratīja galvu, it kā lai palidzētu tai analizēt visus juceklīgos fak­tus, kas tur pēkšņi bija sakrājušies. Visu laiku, viņa neticīgi sacīja, Lusija Ļogana mani izmantoja un beigās grib manu nāvi. Un tad, Mollija riebumā izkāra mēli, kad es apmeklēju viņu savrupmājā, viss viņas stāstītais bija meli. Autoavārija, ieģipsētā kāja, apdedzinātā seja bibliotekāre to visu bija izdomājusi, lai pārliecinātu mani viņai palīdzēt.

Mollija atcerējās to neparasto svētdienas pēcpusdienu. Viņa domāja par pulksteņu pilnajām telpām, slepeno, aiz­slēgto istabu ar miniatūriem japāņu kociņiem uz galda un briesmīgajām zīda kurpītēm kastē ar stikla priekšdaļu kurpītēm, kas bija jāvalkā ķīniešu meitenēm, lai viņu kājas neaugtu lielākas. Tas viss bija saistīts ar Ļoganu. Viņa bija smadzeņu saistītāja. Mollija domāja par pedan­tiski koptajiem un figūrās izgrieztajiem krūmiem. Tagad Mollija iztēlojās Lusiju nevis kā jauku sievieti, kas kopj dārzu, bet kā ārprātīgu kontrolēšanas maniaku, kas ap­graiza krūmus, lai turētu tos savā varā un neļautu tiem būt pašiem dabiskiem un brīviem. Mollija atcerējās lielo putna formas krūmu. Vai tā bija žagata? Vai tā nozīmēja

Primo Sellu? Un pārējie krūmu dzīvnieki lemurs, kuru Mollija sākumā bija noturējusi par suni, zaķis. Vai katrs nozīmēja cilvēku, kas atrodas Lusijas varā? Tad Molliju satrieca baisa doma. Vai ari viņa atrodas Lusijas Ļoganas varā? Vai viņa ir tas krūmu lemurs?

-Vai jūs domājat, ka Lusija ir nohipnotizējusi ari mani? viņa jautāja Rokijam un Sinklēram.

- Nē, es zinu, ka nav, noliedza Sinklērs. Ja tā būtu, es būtu to atklājis Kāpu pludmalē. Bet vispār interesanti, kāpēc tā nav.

- Tiešām, vai ne? piekrita Mollija. Es arī brīnos, kāpēc.

- Pateicies savām laimes zvaigznēm! Bet… Sinklērs pēkšņi aptvēra, cik maz laika varētu būt viņu rīcībā, par to, Mollij, mēs domāsim vēlāk. Tagad mums labāk vaja­dzētu koncentrēties uz programmas noņemšanu Sellam.

Šai darbībai bija nepieciešams krietns laiciņš, jo viņiem bija pamatīgi jāpārliecinās, ka kaut kur nav vēl citas pa­pildu instrukcijas ar citām parolēm. Tomēr tādu nebija. Viss bija aizslēgts ar paroli pilnīgi precīzi. Bija pārsteidzoši uzzināt, cik lielā mērā tikusi kontrolēta Primo dzīve. Mollijai viņa bija žēl, un viņa prātoja, kā gan viņš iekļuvis Lu­sijas Ļoganas tīklos.

- Kāpēc Lusija Ļogana izvēlējās tieši tevi? jautāja Mol­lija.

- Tāpēc, ka reiz viņa mani mīlēja, atbildēja Primo. Universitātē viņa man iemācīja visu, ko es zinu par hipnozi. Viņa iedeva man kristālu. Viņai bija diži plāni. Plāni apturēt pasauli un izbeigt ciešanas. Nest planē­tai mieru. Reiz mēs bijām laimīgi.

- Kas notika? Kad viņa sāka jukt prātā?

- Pēc tam kad dzemdēja mūsu bērnu, teica Primo.

- Lusijai Ļoganai bija bērns? jautāja Mollija. Doma par slepkavīgo jaunatklāto Ļoganu kā māti likās galīgi nepieņemama. Lusijas mājā Mollija nebija redzējusi neko, kas liecinātu par to, ka viņai būtu bērns. Tur nebija ne rotaļlietu, ne fotogrāfiju.

- Nabaga bērns. Šitādu māmiņu! noteica Rokijs.

- Vai bērns ir pieaudzis un aizgājis no mājām?

- Mūsu bērns nekad nav dzīvojis Lusijas mājā, stāstīja Primo. Lusija aizveda bērnu uz bāreņu namu. Es nekad neesmu redzējis mūsu bērnu. Lusija par to parūpējās.

- Cik šausmīgi no viņas puses! sacīja Mollija. Bet uz kuru bāreņu namu viņa bērnu aizveda? Kādā citā pil­sētā? Mollijas prāts jau bija izsijājis visus bērnus, par kuriem viņa zināja, ka tie pabijuši Braiersvilas bāreņu namā. Ja bērnam būtu trīspadsmit gadu, tad tā varētu būt Sintija, bet Sintija bija dvīne.

- Uz Hārdvikas namu, teica Primo Sells.

- Vai viņai bija dvīņi? jautāja Mollija.

- Nē. Lusijai piedzima viens bērns. Viens meitene.

Mollija domāja. Tā nevarēja būt Heizla. Heizla bija ie­radusies sešu gadu vecumā. Mollijas sirds pēkšņi strauji un sāpīgi salēcās, un viņu pārņēma divaina sajūta, ka viņa sapņo ar atvērtām acīm.

- Bērnam tagad būtu vienpadsmit ar pusi gadu, neatlaidīgi kā ceļu rullis turpināja Primo Sells.

Mollija juta, kā visu viņas augumu dursta neredzamas bultas. Viņa ar prātu centās tās atvairīt, taču, lai kā viņa censtos, viņa netika prom no ugunslīnijas. Patiesība bija atnākusi tik pēkšņi un pārsteidzoši kā eksplodējošs lod­veida zibens.

- Vai… vai viņu… atveda… mīk… mīks… Mollija nespēja to pateikt. Viņa dziļi ieelpoja un mēģināja vēlreiz. Mīksto karameļu kastē?

- Varbūt, Primo lietišķi teica. Lusijai ļoti garšoja mīkstās karameles īpaši tad, kad viņa bija stāvoklī. Viņa ēda tās kastēm.

- M… Mūna mīkstās karameles? Mollija ļoti negribēja ticēt savām ausīm.

- Jā. Tā bija viņas iecienītākā marka, teica Primo Sells bez jebkādām emocijām balsī.

- Nē! Nē, tā nevar būt patiesība! Mollija novērsa ska­tienu.

Viņas galvā par virsroku sāka cīnīties divas balsis.

- Neesi taču idiote tā nav taisnība! dusmīgi dār­dināja viena. Kāpēc lai tu ticētu šim cilvēkam? Tā nav taisnība!

- Vai tu esi stulba? kliedza otra balss. Kādus pierādī­jumus vēl tev vajag? Patiesība ir tavu acu priekšā. Mol­lija pielika rokas pie galvas, lai apklusinātu apdullinošo troksni. Rokijs uzlika roku uz viņas delma.

- Tu esi atradusi savus vecākus, viņš klusi teica. Mol­lija sagrāba zēna roku.

- Bet… bet kādi viņi ir? viņa riebumā jautāja. Es tam neticu. Es negribu tam ticēt!

Mollija jutās pilnīgi apkrāpta. Kā cilvēks, kurš visu mūžu ir lūdzis kaut ko īpašu un konkrētu un pēkšņi to sa­ņēmis, bet, atvēris kārbiņu, secina, ka tas nav nekas labs. Mollijai nepatika viņai pasniegtā dāvana. Tomēr viņa arī nevarēja to atdot atpakaļ. Tā bija neatgriezeniska dāvana, ar kuru atliek vien samierināties.

- Paskaties, kādi viņi ir, Rokij! Es negribēju atrast sa­vus vecākus šeit… tagad… šādus. Es negribu, lai viņi ir mani vecāki!

- Tu vienmēr viņus meklēji, Mollij, Rokijs atgādināja. Mēs abi meklējām. Tev ir paveicies. Tagad tu zini, kas ir tavi vecāki.

- Bet mans tēvs ir slepkava! kliedza Mollija. Es viņu negribu.

Primo truli blenza tukšumā. Sinklērs piecēlās un aiz­gāja uz virtuvi. Viņš ne visai labi jutās emocionālās si­tuācijās.

- Es viņam neteikšu, ka esmu viņa meita. Es negri­bu, izspieda Mollija, nodrebot pie šīs domas. Viņa sa­žņaudza Rokija piedurkni. Un it īpaši es nekad negribu satikt to sievieti. Mollija domāja par Lusiju Ļoganu, un viņu pildīja skumjas.

- Tev nemaz nav viņam jāsaka, kas tu esi, teica Rokijs.

- Tu vari tagad izvest viņu no transa, un viņš to nekad neuzzinās. Bet, Mollij, varbūt tas ir pats skumjākais viņa dzīvē, ka viņš nekad nav tevi redzējis. Atceries, ka viņš bija hipnotizēts, lai neliktos ne zinis. Tad Rokijs piebilda:

- Vai atceries, ko viņš teica par Deivīnu? Viņš teica, ka Deivīnā ir kaut kas tāds, kas palīdzējis viņam kaut ko izjust, kaut arī viņam bija aizliegts just. Primo teica, ka Deivīnā ir kaut kas tāds viņas vecums -, kas atgādina viņam ko tādu, ko viņš ir aizmirsis. "Es jutu, ka gandrīz mīlu viņu kā meitu. Viņa mazināja manas spējas." Vai atceries, ka viņš to teica? Kaut arī Lusija Ļogana bija hipnotizējusi Primo, lai viņš tevi aizmirstu, Deivīna viņam par tevi atgādināja. Vai saproti, Mollij? Viņš tevi nekad nav pilnīgi aizmirsis.

Mollija pamāja, bet bija pārāk nomākta, lai runātu. Viņa paņēma Petulu un atstāja telpu, lai padomātu.

Nākamās pusstundas laikā Rokijs un Sinklērs pabeidza programmas noņemšanu Sellam. Abi teica, ka tagad tam ir pieejamas visas jūtas, ka Primo ir pilnībā ticis ārā no Lusijas Ļoganas tvēriena un viņš ir brīvs. Rokijs atstāja Primo visas zināšanas par hipnozi. Tad jaunieši aizveda to uz Sinklēra guļamistabu un lika viņam gulēt.

Sinklērs nolūkojās uz Primo ķermeni, kas guļus uz mu­tes bija sabrucis apaļajā gultā.

Viņš ir noguris kā suns pēc visa tā, kas ar viņu noti­cis, ievēroja Sinklērs. Viņš droši vien gribētu gulēt kā­dus simt gadus. Mums jāļauj viņam atpūsties pēc iespējas ilgāk, lai tad, kad viņš modīsies, prāts būtu pilnībā uzsūcis programmas noņemšanu. Un, Rokij, kas attiecas uz pārējo, Primo Sells joprojām ir ievēlētais prezidents. Mums viņš jātur noslēpts šeit, jo, ja Lusija Ļogana piekļūs viņam pirms tam, kad viņš paziņos, ka atsakās no prezidenta amata, viņai joprojām būs iespēja īstenot savus plānus. Drošības pēc ieslēgsim viņu manā istabā. Kad viņš atkal nāks pie sajēgas un viņa galva būs skaidra, mēs aizvedī­sim viņu uz Aisberga studiju un viņš varēs televīzijā pa­ziņot, ka vairs nevēlas būt prezidents. Tiklīdz mēs būsim to izdarījuši, ar Ļoganu būs cauri.

Tā nu viņi aizvēra durvis aiz Sella un pagrieza atslēgu. Rokijam bija žēl šī vīra. Kad viņš pamodīsies, viņam būs jāsamierinās ar to, ka Lusija Ļogana nozagusi vienpadsmit viņa dzīves gadus un viņu izmantojusi.

Mollija pamazām atguvās no daudzajiem pārdzīvoju­miem, kas bija nogruvuši pār viņu. Pietiekami liels šoks jau bija tas, ka Lusija ir viņu nodevusi, ka Lusija stāv aiz Primo Sella muguras. Taču tas, ka Lusija ir viņas māte māte, kas vēlējusies viņas nāvi, un Primo ir viņas tēvs, bija tāda apmēra šoks, ka Mollija nemaz nezināja, kā tikt ar to galā. Rokijs viņai palīdzēt nespēja. Viņai vajadzēja pabūt vienai. Mollija devās augšup, lai apsēstos saules staros uz Sinklēra mājas jumta.