Mollija Mūna aptur pasauli

septītā nodaļa

Laimīgā kārtā pie Mollijas divriteņa bija starmetis, jo Lusijas māju viņa pameta jau pēc tumsas iestā­šanās. Meitene nostiprināja uz aizmugures bagāžnieka Lusijas iedoto mapi un slinki minās cauri Braiersvilai un pēc tam augšup kalnā ārā no pilsētiņas.

Viņa jutās piekrāpta. Viņa bija ieradusies Lusijas mājā, tiešām vēloties klausīties stāstus par hipnozi. Tā vietā pēcpusdienu bija nolaupījis Primo Sells. Mollijai viņš ne­patika jau tagad.

Tas, ko viņa bija uzzinājusi, šķita mazliet nereāls. Tas bija apmēram tā, it kā kāds būtu ieguvis neapgāžamus pierādījumus tam, ka visi putni patiesībā ir citplanētieši, kas šeit ieradušies, lai pārņemtu varu pasaulē. Šādas in­formācijas patiesums taču šķistu apšaubāms, kaut ari fakti būtu acu priekšā. Tieši tādas bija Mollijas izjūtas attiecībā uz Primo Sellu. Tomēr Mollija jau nu vislabāk zināja, cik vadāmi var izrādīties cilvēki. Dziļi dvēselē viņa juta, ka Lusijas teiktais ir patiesība.

Mollija nemaz nesāka domāt par to, kas varētu notikt, ja Primo Sells pieķertu viņu to izspiegojam. Ja viņš tiešām bija nolaupījis Deivīnu un atbrīvojies no citiem cilvēkiem, tad viņš bija traks īsts vājprātis un tiešām bīstams. Viņa vēlējās, kaut viņai būtu ātra automašīna ar dažādām ietaisēm. Bet viņai bija tikai vecs, sagrabējis velosipēds.

Tomēr bija divas lietas, kas sajūsmināja Molliju. Lusija bija devusi viņai jaunu atļauju hipnotizēt un Mollijai bija jādodas uz Losandželosu.

Atgriezušies Laimes namā, Gerijs un Džemma tīrīja Ge­rija peļu būri. Viņiem pagadījās savāds atklājums.

Gerija desmit peles skraidīja pa kartona kasti un izska­tījās apjukušas.

- Kad tu to pēdējo reizi darīji? jautāja Džemma, saraukusi seju no smakas.

- Kopš Ziemsvētkiem netīrākās vietas esmu sakopis čet­ras reizes. Bet tās tur es neaiztieku, jo tās nekļūst ne­tīras.

- Kāpēc tās nekļūst netīras?

- Tāpēc, ka peles tur guļ.

Džemma pasniedzās iekšā un izvilka salmus un lupatas. Gerijs pajauca papīru kaudzīti tīrajā stūri.

- Redzi, viņš teica, šie papīri izskatās gluži jauni tikai nedaudz apgrauzti malās.

Gerijs nometa tos uz grīdas.

- Uz tiem ir kaut kas rakstīts, teica Džemma, tos pa­ceļot. Viņa salasīja sapluinītās lappuses. Te rakstīts "…pnozes grāma…". Nevaru salasīt, tur ir sagrauzts. Un šajā gabaliņā teikts: "Sena māksla, ko atklājis…" Kā tev šķiet, ko tas nozīmē?

- Nezinu, atbildēja Gerijs, izspiezdams ūdeni no sūk­ļa un slaucīdams būri. Kaut kas par senlaicīgu glezno­šanu?

- Šī ir kopija, teica Džemma, uzmanīgi atdalot lappu­ses. Par… tā ir par hipnozi. Kur tu to ņēmi, Gerij? Vai tev ir vēl? Džemma ielūkojās būra aizmugurē.

- Var jau būt, bet varbūt esmu tās izmetis. Kas ir hip­noze?

- Nu, tas ir tad, kad tu liec kādam citam kļūt sapņainam un pēc tam pavēli viņam visu ko darīt. Kur tu to ņēmi?

- Atkritumu tvertnē. Jau labi sen.

- Kurā tvertnē?

- Neatceros, vai nu Rūbijas, vai Rokija, jo viņi lieto vis­vairāk papīra… Rokijs vienmēr aizmet dziesmu vārdus, ko pats sacerējis. Es domāju, ka tā ir dziesma. Bet, Džemma, nelasi tagad, tu taču teici, ka palīdzēsi man tikt galā ar pelēm!

Džemma bija pārāk aizrāvusies, lai turpinātu darboša­nos ar pelēm.

- Tas var būt svarīgi, viņa murmināja. Man jādodas augšā uz veļas žāvētavu, lai to izlasītu. Vari satikt mani tur.

Pēc divdesmit minūtēm Gerijs un Džemma, kājas sa­krustojuši, tupēja uz dvieļu grēdām tumšajā veļas žāvē­tavā, notēmējuši sīka kabatas lukturīša šauro staru uz apdriskātu papīra kopiju kaudzi.

- Vai tu domā, ka mēs tiešām varētu to iemācīties? jau­tāja Gerijs.

- Mēs varam to izmēģināt ar tavām pelēm, atbildēja Džemma.

- Tagad? Man kabatā ir Viktors.

- Nē, mums tas sākumā labi jāiemācās. Žēl, ka te nav visu nodaļu. Gerij, šis ir milzīgs noslēpums. Saprati?

- Sapratu, atbildēja Gerijs, un viņi sasita kopā dūres, apliecinot norunu.

Kad Mollija atgriezās Laimes namā, viņai par visu vai­rāk gribējās aprunāties ar Rokiju. Viņa cerēja, ka draugs nav devies kādā no saviem ceļojumiem. Rokijs nebija atrodams televizora telpā, kur Trinklberijas kundze skatī­jās programmu par šūšanu. Beidzot viņa to atrada virtuvē ar Petulu klēpī, lasot avīzi. Blakus zēnam bija Nokmans, kas pētīja grāmatu par putnu dresēšanu.

- Psssst, Mollija no durvīm viņu brīdināja.

- Nu, nu, Rokijs saausījās, kopā ar Petulu iznācis gai­tenī, kad Mollija sagrāba tā piedurkni un vilka viņu aug­šup pa kāpnēm. Kas noticis? No kurienes tev tā mape?

Mollija aizveda viņu līdz krēslam pie loga augšstāva gaiteņa galā un lika apsēsties. Tad viņa čukstus pastāstīja Rokijam visu, kas bija noticis pie Lusijas Ļoganas. Rokijs klausījās, šķobīdams seju grimasēs un cenzdamies sekot Mollijas nesakarīgajai runai. Tad viņa atvēra mapi un pa­rādīja tam fotogrāfijas un Primo Sella apkārtnes kartes Losandželosā.

- Lusija domā, ka tas, ka esmu bērns, ir kā maskēša­nās, Mollija nobeidza, jo Sellam nekad neienāks prātā, ka viņu varētu izsekot bērns.

Rokijs paraustīja plecus. Tas viss man šķiet kaut kāds vājprāts. Es tam neticu.

- Tu netici tāpēc, ka negribi doties man līdzi. Tieši tāpēc tu arī tam netici.

- Kurš teica, ka man arī jādodas turp? jautāja Rokijs jau skaļākā balsī.

- Būs labāk, ja nāksi, Mollija klusi, bet stingri teica. Tev man jāpalīdz, Rokij. Es šeit neesmu vienīgā, kura prot hipnotizēt.

- Bet es taču neesmu ne ceturto daļu tik labs kā tu, Mollij.

- Tad tu tici, ka tā ir patiesība?

- To es neesmu teicis.

- Nu, pat ja tu tam netici, tev taču patiktu izklaidēties Losandželosā, Mollija pārliecinoši turpināja.

-Bet…

- Kopš kura laika tad Rokijs Skārlets atsakās no ce­ļojuma uz saulaino Losandželosu? mudināja Mollija.

- Varu derēt, ka tur tevi nekad nemocīs astma.

- Bet…

- Rokij, nevar būt ne runas, ka es varētu turp doties viena pati, Mollija teica skaļāk, nekā būtu vēlējusies.

- Klausies, tur ir daudz siltāks nekā šeit, un tur ir plud­males. Mēs būsim prom tikai kādu mēnesi. Es to nevaru izdarīt bez tevis, Rokij. Lūdzu, brauc man līdzi!

Petula pēkšņi pieslējās sēdus un sāka strauji luncināt asti. Gaiteņa galā kāds bija.

Kaunīgi tuvojās Gerijs un Džemma. No veļas žāvētavas viņi bija dzirdējuši Mollijas un Rokija sarunas beigas un tagad, kaut arī kaunējās, ka pieķerti noklausoties, vai de­ga no ziņkāres.

- Kādas izklaides? Kādas pludmales? Kurp jūs dodaties? Mēs arī gribam, uzplijās Džemma.

-Jā, gaudās Gerijs. Jūs nedrīkstat mūs te atstāt. Pa­gājušo reizi, kad jūs mūs atstājāt, bija briesmīgi. Atcera­ties?

- Jūs nevarat doties līdzi, iesāka Mollija. Tad viņa aprāvās. Džemma un Gerijs nekad nebija baudījuši brīv­dienas. Viņa iztēlojās tos pludmalē ar spainīšiem un lāp­stiņām vai peldamies jūrā, vai ekskursiju autobusā kādā no Losandželosas kinostudijām, un viņas sirds atkusa. Bērniem tas noteikti patiktu, un viņa nespēja stāties tiem ceļā. Patiesībā varētu būt pat labāk, ja tie dotos līdzi.

- Vai zini, Rokij, ja ar mums būtu arī Trinklberijas kun­dze, lai viņus pieskatītu, mēs izskatītos pēc parastas ģi­menītes brīvdienās. Un Nokmans arī varētu noderēt.

Īstenībā Mollija domāja, ka noderīga varētu būt Nokmana noziedzīgā pieredze. Viņam īpaši labi padevās at­slēgu atmūķēšana. Mollija galvā saskaitīja kopā bāreņu nama naudu un to naudu, ko viņai bija apsolījusi Lusija. Tam viņa vēl pieskaitīja visu, ko, pēc Lusijas domām, viņi varētu iegūt bez maksas ar hipnozes palīdzību.

- Un kā tad ar pārējiem? jautāja Rokijs. Nākamnedēļ viņi atgriezīsies no kursiem.

- Mēs taču varētu palūgt Trinklberijas kundzes māsu, lai ļauj viņiem padzīvot fermā, ierosināja Mollija. Viņa vaicājoši palūkojās Rokijā, un tas pamāja.

- Man būs jāaprunājas ar Stratfīlda kungu, teica Mol­lija, domājot, kā gan būtu jāhipnotizē skolas direktors. Nu labi, Džemma, kad T. kundze būs beigusi skatīties savu programmu, es viņai pateikšu, ka uz Losandželosu mūs ir uzaicinājis Labdaris.

Rokijs pasmīnēja. Es atradīšu kādu jauku viesnīcu, kur mums apmesties, un Nokmans lai organizē lidmašīnas biļešu iegādi lai izlidotu tik drīz, cik vien iespējams.

- Vai tas nozīmē, ka mēs lidojam? jautāja Gerijs, vēl nebūdams pārliecināts par to, kas īsti nolemts.

- Nūja, ka nozīmē, atteica Rokijs.

- Ūūūūūūūūūūūū, iesaucās Gerijs, ūūūūūūūūūūū! Un, nezinādams, ko iesākt no sajūsmas, viņš sāka lēkāt kā kafiju sadzēries ķengurs. LA, LA, LA, LA, viņš auroja, skraidīdams šurp un turp pa gaiteni. Tad viņš uz brīdi apstājās.

- Kur ir LA? viņš jautāja.

- LA nozīmē Losandželosu, teica Rokijs. Tā ir Kalifornijā, Amerikā.

- Ā! Amerikā? Urā! Pēc tam Gerijs vairs nebija ap­turams. Viņš nolēkšoja lejup pa kāpnēm, apskrēja apkārt vestibilam, metās atkal augšup pa kāpnēm un atkal augšā, un atkal lejā, visu laiku kliegdams: Nebūs jāiet skolā! NEBŪS JĀIET SKOLĀ!

Džemma neskaitāmas reizes pateicās Mollijai un Rokijam un tad iedrāzās guļamtelpā, lai sapakotu mantas.

- Tas ir pareizais lēmums, sprieda Mollija, jo tad, ja mēs nepaņemtu viņus līdzi un ar mums tur atgadītos kaut kas ļauns, viņi nekad netiktu brīvdienās.

- Kas tad ar mums varētu notikt? jautāja Rokijs, sa­raucis uzacis.

- Varbūt tas pats, kas ar Deivīnu? Es nezinu. Bet tas Sella kungs ir varas apsēsts maniaks. Un izcils hipnotizē­tājs. Ak dievs, Rokij, kur gan mēs tagad lienam!

- Nepatikšanās, Rokijs lietišķi noteica.

-Jā, desmit tonnās nepatikšanu, piekrita Mollija.