Mollija Mūna aptur pasauli

sespadsmitā nodaļa

Rokijs pavīpsnāja: Es to nepamanīju. J Nu, protams, stulbeni! Tu taču biji tā visa daļa.

- Pa kuru laiku? Neatceros, ka tā būtu bijis.

- Tu nemaz neklausies, nošņāca Mollija. Tu biji sa­salis.

- Kā tad varbūt kādos mīnus desmit grādos?

- Nē, ne jau iesaldēts, vienkārši nekustīgs. Man gan bija auksti.

Mollija norādīja uz sievieti sārtajā kostīmā. Es kon­centrējos uz tās sievietes matu sprādzi, cenšoties to it kā hipnotizēt…

- Kāpēc tu tā darīji?

- Tāpēc, ka… Nu, šī sajūta man īstenībā pirmo reizi pa­rādījās Braiersvilā, bet tev par to nestāstīju, jo domāju, ka tu uzskatīsi, ka esmu lauzusi solījumu nevienu nehipnotizēt. Bet es jau arī nevienu nehipnotizēju. Es hipnotizēju priekšmetus… un no tā arī rodas šī aukstā saplūsmes iz­jūta.

Rokija uzacis izliecās.

- Lai nu kā, turpināja Mollija, cenšoties neievērot zēna aizdomu pilno skatienu, es hipnotizēju matu sa­spraudi, lai panāktu auksto saplūsmes izjūtu, un šoreiz ļāvu tai iestāties pilnībā. Es kļuvu tiešām auksta, un, kad paskatījos apkārt, tad viss bija… Mollija ielūkojās Rokija neticīgajā sejā. Goda vārds, Rokij, viss bija apstājies! Laiks bija apstājies apstājusies nebiju vienīgi es. Arī tu biji apstājies, Rokij. Tu karājies gaisā pa ceļam uz ieniršanu. Es nejokoju. Tad es atlaidu šo izjūtu un viss atkal sākās, un tu ieniri ūdenī.

Rokijs norūpējies lūkojās Mollijā.

- Vai tik tu neesi dzērusi kaut ko no minibāra?

- Nē! Mollija saniknota paskatījās uz Rokiju. Es tev saku: tā ir taisnība!

Rokijs uzlika roku viņai uz pleca.

- Mollij, labāk kāpjam ārā no ūdens. Zinu tu domā, ka notikušais ir patiesība, bet varbūt tu šodien esi pārāk pār­karsuši saulē. Man arī tā vienreiz bija no saules, kad devos tālā pastaigā, un man bija drudzis, un viss šķita…

- Ak dievs, Rokij, dažkārt tu padari mani vai traku! Ja tu man netici, es tev to pierādīšu.

Mollija aizpeldēja līdz baseina malai un izkāpa ārā. Ro­kijs sekoja.

- Apsēdies uz šīs sauļošanās gultas! viņa tam lika. Un skaties uz kāju pēdām.

Rokijs satraukti palūkojās uz viņu, bet paklausīja.

Mollija sāka blenzt uz oranžo glābšanas riņķi, kas ka-" rājās pie staba. Dažos mirkļos viņa atkal bija panākusi savādo aukstuma sajūtu. Viņa ļāva tai izplatīties pa ķer­meni, līdz oranžais glābšanas riņķis pulsēja viņas acu priekšā, bet pārējā pasaule pagaisa miglā. Beidzot auk­stums sagrāba viņu ar saltu, dzirkstošu tvērienu. Viss sastinga gluži kā iepriekš. Mollija atsvabināja skatienu no glābšanas riņķa, bet daļa viņas joprojām koncentrējās uz auksto saplūsmes izjūtu, ieslēdzot to ķermenī un iz­tēlojoties divus iedomātus aizbāžņus, kas neļauj izjūtai izplūst ārā caur kāju pēdām. Tam bija nepieciešamas ne­iedomājamas pūles.

Viņa paskatījās pa labi. Viss bija sastindzis. Trinklberijas kundze turēja paceltu adīkli, meklējot tajā cilpiņas. Gerijs bija meties baseinā šļakatas karājās gaisā kā lielas ūdenspuķes ziedlapas. Rodžers kokā šķita kā statuja. Ba­seina viesmīlis bija sastindzis, sniegdams dzērienus abām kostīmos tērptajām dāmām.

Rokijs blenza uz savām kāju pēdām. Mollija noklikšķi­nāja pirkstus zēna acu priekšā, bet viņš tās pat nepamirk­šķināja. Viņa pielika ausi pie zēna mutes viņš pat neel­poja. Viņa palūkojās apkārt. Bija grūti noticēt, ka neviens viņu nevēro ka viņa ir vienīgā, kas kustas. Vienīgā, kas elpo. Tas bija šausminoši. Un ja nu viss iesprūst un tā arī paliek? Bet Mollija zināja, ka viņai jādara kaut kas, lai pie­rādītu Rokijam, ka laiks ir apstājies. Dziļi ievilkusi elpu, viņa lēni piecēlās. Ar neiedomājamu koncentrēšanos, lai neizkliedētu saplūsmes izjūtu, Mollija sāka iet virzienā uz rotaļlietu grozu baseina malā. Viņas ķermenis tirpa. Katrs solis bija pilns baiļu. Pasaules noturēšana tomēr prasīja milzīgu sasprindzinājumu. Mollijai izdevās pa­spert desmit soļus. Viņa paņēma piepūšamu vardi, pīles formas gumijas riņķi un vaļa formas piepūšamo matraci. Meitene aiznesa tos atpakaļ pie Rokija un uzlika pīli kā kroni viņam galvā, matraci novietoja pie kājām un vardi ietupināja klēpī. Un, lai būtu tiešām droša, ka viņš noti­cēs, Mollija no puķu poda paņēma trīs dzeltenas puķes un vienu iesprauda starp zēna pēdām, otru starp pirkstiem, bet pēdējo iebāza tam mutē.

Mirkli meitene sēdēja nekustīgi kā apmulsis kukainis ar izslietām antenām, cenšoties saprast, kas ar viņu noticis. Viņa pārlaida skatienu baseinam. Vai visa Losandželosa ir sastingusi? Vai sastingusi ir visa pasaule? Šī doma bija pārāk traka, lai tajā iedziļinātos. Un tomēr Mollija juta, ka tā ir. Un tad, gluži kā dzīvnieks sajūt tuvojošos lietu, viņa sajuta vēl kaut ko. Uz mirkli Mollija bija pārliecināta, ka sajūt kustību kaut kur kaut kur ārpusē. Tomēr viņa neva­rēja pateikt, ko tieši sajūt. Viņas sirds sitās pārāk strauji, un viņa bija pārāk nobijusies. Viņa izmisīgi vēlējās, kaut viss atkal kustētos, tagad.

Viņa atslēdza koncentrēšanos un izslēdza saplūsmes iz­jūtu. Tajā pašā mirklī Rokijs negaidīti salēcās un nosvieda rotaļlietas. Viņš izspļāva puķi.

- Aāāā! draugs iekliedzās. Viņš pārsteigumā pagrie­zās pret Molliju.

- Kā? Kā tu to izdarīji? Cik ilgi es biju sastindzis? Kā tu to izdarīji, Mollij? Vai esi atradusi vēl kādu grāmatu?

Tovakar Mollija devās pie miera pārguruši un nervoza. Doma par ielaušanos Oskara ceremonijā nākamajā dienā bija biedējoša, un viņa bija ļoti norūpējusies par to, ka viņu un Rokiju varētu pieķert. Taču vēl mulsinošāka bija Mollijas jaunatklātā hipnozes prasme. Doktora Ļogana hipnozes grāmatā nekas nebija minēts par pasaules ap­turēšanu. Tā kā nebija nekādu gudru vārdu par šo tēmu, Mollija juta, ka kuģo pilnīgi neapgūtos ūdeņos. Viņa ne­zināja, vai apturēt pasauli ir labi vai slikti. Viņa nezināja, vai tas ir bīstami. Tas pavisam noteikti bija spokaini. Viņa izdzirdēja klauvējienu pie durvīm. Ienāca Rokijs.

- Esmu noguris, bet miegs nenāk, viņš sacīja, apsē­dies uz meitenes gultas gala.

- Ar mani ir tas pats, Mollija atbildēja.

- Es pārbaudīju televīziju, vai laiks Amerikā un citur pasaulē ir pareizs. Ir gan. Šī laika apturēšana ir pamatīgs kumosiņš pārdomām, viņš norūpējies turpināja. Man prieks, ka tā esi tu, nevis kāds cits, kas to spēj. Iedomājies, ko tikai tu varētu darīt! Tu varētu nesodīti slepkavot.

- Ak, izbeidz taču! nodrebinājusies teica Mollija un iecēla Petulu gultā.

- Es jau nedomāju īstu slepkavību, es vienkārši domāju, ka tu varētu dažādi muļķot cilvēkus. Ja tu būtu noziedz­nieks, tu varētu viegli apzagt bankas vai nolaupīt cilvēkus. Apturi pasauli. Nolaupi cilvēku. Visiem pārējiem liktos, ka cilvēks ir vienkārši izgaisis. Vai arī, ja tu gribētu, lai uzvar tava futbola komanda, soda sitiena laikā tu varētu sastindzināt pasauli un pārvietot bumbu tā, lai tā trāpa vārtos.

Mollija paslēpa degunu Petulas spalvā. Doma par to, ka viņa, mazs cilvēciņš uz planētas, ir spējusi apturēt visu pasauli, viesa apjukumu un bailes. Viņa juta, ka tā būtu pārāk liela vara.

- No rīta piezvanīšu Lusijai un apvaicāšos, vai viņa par to kaut ko zina, meitene nolēma. Tagad centīšos par to vairs nedomāt. Mums jāizguļas, Rokij. Rīt mums vajadzēs daudz enerģijas.

Rokijs pamāja un izslēdza gaismu.

- Saldus sapņus, Lollīt! viņš teica, aizverot durvis.

- Tu gribēji teikt: "Priecīgus murgus!" atbildēja Mol­lija un pārvilka segu pār galvu.