Mollija Mūna aptur pasauli

divdesmit trešā nodaļa

Mollija un Rokijs iztukšoja savus augļu kokteiļus un atgriezās it kā kafijas pielaistītajā marmora zālē. Ozolkoka kāpnes, pa kurām viņi devās lejā, pildīja trokš­ņaini ļaudis, un kāpņu augšgalā stāvēja divi apsargi. Šādā situācijā augšējos stāvos iekļūt nebija iespējams. Mollija un Rokijs nolēma sākumā pārlūkot apakšstāvu. Izspiedu­šies starp zeltītā, austrumnieciskā kleitā tērptu sievieti, kura bija plata kā govs, un resnu vīru ar sirmām ūsām, viņi iegāja kādā tukšākā telpā. Tā bija pilna modernās mākslas, un to apgaismoja liela tērauda un stikla lustra, kas bija veidota kā Zemes mākslīgais pavadonis.

- Atceries, ko teica Dastijs, Rokijs atgādināja Mollijai. Aplūkojot Sella mākslu, mēs varēsim noprast, kas viņš ir par cilvēku.

Kreisajā pusē bija ļoti dīvaina, zaļpelēkos toņos ieturēta glezna, kas attēloja sīku kā pelīšu cilvēciņu barus, kam nebija nekāda apģērba, vienīgi pavadas, un ko veda leijer­kastnieka pērtiķis, kuram ari bija kaklasiksna ar pavadu. Pretī bija paša Sella portrets, tik liels, ka audekls pilnībā nosedza sienu. Viņa acīs, no kurām viena bija brūna, bet otra tirkīzzaļa, atspoguļojās lidojoša žagata.

- Es domāju, kur viņš pašlaik atrodas, pačukstēja Mol­lija, kad viņiem tuvojās apkalpotājs ar paplāti. Uz tās mākslinieciski bija izkārtots kaut kas, kas izskatījās pēc ceptiem krabjiem, un bļoda ar melnu mērci.

- Kas tas ir? jautāja Mollija.

- Mīkstčaulas krabis, atbildēja apkalpotājs. Pamanījis Mollijas samulsušo skatienu, viņš piepilda: Tos var ēst veselus, tā ir īpaša krabju suga.

- Nē, paldies! atbildēja Mollija. Rokijs vienu paņēma.

- Mmmmmm, kraukšķīgs, viņš paziņoja.

Rokijs tagad bija tik sajūsmināts par viesībām, ka doma par Sellu viņu vairs nemaz nebiedēja.

- Es nedomāju, ka viņš tik ļoti interesētos par mums. Viņam ir jācep daudz lielākas zivis.

- Es vispār negribu, lai mani izcep, teica Mollija, ga­rāmejot atkal uzlūkodama gabaliņos sagrieztos krabjus.

Mollija, Petula un Rokijs, neviena neievēroti, sāka klīst cauri arvien dzīvākajiem viesu pūļiem, meklējot Sella pri­vātās telpas. Viņi nokļuva līdz marmora zāles galam un atvēra kādas durvis, kas veda uz ziemas dārzu. Pa stabiem rāpās biezi džungļu vijumi, kuros slēpās simtiem ziedošu orhideju, un gaiss bija mitrs, ar saldenu smaržu. Vienā dārza galā dzirkstīja iekšējā strūklaka, pie kuras trīs cil­vēki spēlēja ģitāras un dziedāja.

Tur bija tievs gara auguma padsmitnieks ar lielu de­gunu un pinkainiem matiem un aptuveni sešpadsmit ga­dus veca meitene, kurai bija ezīša frizūra un vienai uzacij izcirpta daļa. Trešais, Mollijai un Rokijam par pārsteigu­mu, bija Billijs Bobs Bimbls. Viņi apstājās, lai paklausītos. Mollija redzēja, ka Rokijs izmisīgi vēlas paņemt vienu no malā noliktajām ģitārām un iesaistīties mūzikā, taču viņa apveltīja zēnu ar izteiksmīgu skatienu, atgādinot tam par abu svarīgāko uzdevumu.

Rokijs sāka dungot līdzi.

- Forši, vecīt, teica pinkainais, spēlējot mādams ar galvu un pievērdams acis.

Tad Rokijs sāka runāt mūzikas ritmā. Uz Molliju tas at­stāja iespaidu. Viņš turpināja izrunāt vārdus, un tas iz­klausījās tiešām labi. Taču, kad zēns deva Mollijai zīmi, viņa kopā ar Petulu aizgāja uz otru ziemas dārza galu. Mollija nevēlējās, lai Rokijs viņu apdullina. Viņa nogaidīja dažas minūtes. Atgriezusies viņa atrada tris ģitāristus ne­kustīgu skatienu blenžam Rokijā.

- Foooorši, teica pinkainais. Visi trīs bija transā.

Mollija vēl papildus apveltīja katru ar acu skatienu. Tad viņa tiem jautāja, vai Sells viņus hipnotizējis. Tā bija. Pēc Mollijas pavēles aizmirst visus Sella rīkojumus meitene ar izcirpto uzaci atbildēja: Nekādi, draudzenlt! Kā Primo saka -, tā ari ir.

-Jā, teica Billijs Bobs Bimbls. Primo ir vēsais ve­cītis. Uzrakstīšu dziesmu par viņu.

- Vai tad tu to vēl neesi izdarījis? Tava žagatas dziesma taču ir par viņu, teica Mollija, domādama par melodiju, ko atskaņoja radiostacijas visā pasaulē.

- Nē, skuķīt, tā dziesma ir par sievieti, kurai lauzta sirds. Tā ir mīlas dziesma.

Mollija saprata, ka virspusēji Bimbls nepamana Primo Sella īsto dabu. Taču, viņa domāja, sirds dziļumos zēns droši vien aptver, kāds cilvēks ir Sells. To apliecināja Billija dziesma.

- Nodziedi to žagatas dziesmu! viņa aicināja.

Atskanēja Billija Boba saldenā balss.

Neļauj viņam nozagt savu sirdi,

Nozagt to,

Nozagt to, auauauuuu,

Neļauj viņam iegūt tavu sirdi,

Sargi to, ai, auauauuuu,

Žagatvīrs, auūūūū,

Viņš vēlas sauli un zvaigznes, un tevi, ūūū,

Žagatvīrs.

- Kur Sells tevi hipnotizēja?

- Kino zālē, atbildēja Billijs Bobs Bimbls.

- Kur tā atrodas?

- Tur lejā pa kāpnēm. Viņš norādīja uz kāpnēm zie­mas dārza attālajā galā.

- Ārā, kroketa dārzā, teica Pinkainis. Meitene pamāja.

Mollija deva viņiem rīkojumu neatcerēties, ka satikuši viņu vai Rokiju, un atbrīvoja mūziķus no hipnozes. Tad viņi atstāja tos strinkšķinot un devās meklēt kinozāli.

Tā bija brīnišķīga mājas kino un teātra zāle ar atzvelt­nes krēsla izmēra atlaižamiem sēdekļiem. Plīša zīda priekš­kari bija atvilkti, atsedzot milzīgu ekrānu, uz kura divas ļoti ātras Ferrari automašīnas dzinās pakaļ viena otrai pa ceļu klints virsotnē. Jauns vīrietis ar nopietnu seju demonstrēja paša uzņemto filmu kādam gados vecākam producentam.

Mollija un Rokijs negribīgi devās atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnākuši.

- Tur mums neizdosies atrast nekādas norādes, teica Mollija.

- Es vēlētos, kaut mēs visu nakti varētu vienkārši pie­dalīties svinībās un skatīties filmas, teica Rokijs, kad viņi devās atpakaļ ārā. Pie maza kroketa mauriņa, kam apkārt bija āra sildītāji, viņi atrada trīs slavenus aktierus, no kuriem viens bija karatē zvaigzne Tonijs Vams, bet abi pārējie tēloja populārās Amerikas TV ziepju operās. Viņi runāja par pielūdzēju vēstulēm. Petula apošņāja viņu bikses. Mollija gāja noklausīties divas dāmas, kas sēdēja un sarunājās zem citronkoka. Veca aktrise deva padomus skaistai, jaunai meitenei.

- Runājot atklāti, mīļumiņ, jums vajadzētu izcelt vaigu kaulus zem ādas tiks palikts tikai nedaudz kaulu vielas bet jūsu seja pārvērtīsies. Un derētu ari dažas jaukas botoksa injekcijas pierē, jo tad jūs varētu atvadīties no tām krunciņām, kas jums jau sāk rasties. Man bija botokss. Skatieties, es tagad raucu pieri, bet jūs neredzat, ka es to daru, vai ne?

- Nē, tur nav nekādu krunciņu.

- Tieši tā.

- Bet vai tad krunciņas nav vajadzīgas? Kā tad skatītāji var zināt, ka jūs raucat pieri, esat dusmīga vai nosku­musi? jautāja jaunā aktrise.

- Nezinu, mīļumiņ, bet es netaisos vaikstīties tikai tā­pēc, ka tas nepieciešams kādai lomai. Tā dēļ es nebojāšu savu seju.

Mollija pārbaudīja abas un secināja, ka ari viņas ir pa­klausīgas Primo Sellam. Mollija veica ari pirmo nozīmīgo atklājumu šajā vakarā.

- Kur Primo Sells jūs hipnotizēja? viņa jautāja botoksētajai sievietei.

- Augšā savās privātajās telpās, atbildēja sie­viete.

- Kā tur var nokļūt?

- Jākāpj augšup pa galvenajām kāpnēm un kāpņu lau­kumā jāgriežas pa labi, garām visām skaistajām guļamis­tabām.

- Tās ir tik burvīgas, es tur vienreiz paliku, nopūtās jaunā aktrise.

- Jūs ejat līdz galam, līdz nonākat pie īpašām dur­vīm…

- Sapņu durvīm…

- Aiz tām ir vēl kāpnes…

- Smalkas kāpnes…

- Ja jums paveiktos, jūs varētu uzkāpt tur kopā ar Primo un padzert tēju.

- Ak, tur augšā ir paradīze…

- Jūs redzētu Primo brīnišķīgās privātās telpas viņa darba telpu, bibliotēku un kabinetu, viņš ir ļoti intere­sants, inteliģents…

- Viņš ir spīdošs vīrietis. Viņam būtu jākļūst par pre­zidentu.

-Tas vīrs ir ģēnijs…

- Tur viņš runāja ar mani.

- Un ar mani arī.

Mollija un Rokijs palūkojās viens otrā. Abi juta neiedo­mājamu satraukumu. Likās, ka no viesībās esošajiem Sells ir hipnotizējis praktiski visus, izņemot viņus. Doties aug­šup būtu ļoti riskanti. Bet tad abi iedomājās par Deivīnu Natelu un apzinājās ja viņa atrodas ēkā un iekļuvusi nepatikšanās, viņiem jācenšas meiteni atrast.