Mollija Mūna aptur pasauli

divdesmit piektā nodaļa

Nākamajā rītā Molliju un Rokiju atmodināja klauvē­šana pie durvīm. Uz mirkli abus pārņēma panika, iedomājoties, ka viņiem pakaļ atnācis Primo Sells. Tad viņi aptvēra, ka ārā ir jau gaišs un tā ir Gerija balss, kas lūdz, lai viņu ielaiž.

- Nāciet, jūs abi! Mostieties! viņš sauca. Mēs ejam uz Grūtību fermu.

Mollija samiegojusies atslēdza durvis. Reizē ar lēkājošo Geriju istabā ielija silti rīta saules stari.

- Tas ir izpriecu parks. Viņiem ir Bīstamais plunkšķis. Džemma saka, ka tas esot pats slapjākais ūdensbrauciens pasaulē. Un tad tur vēl ir Bumerangs un vēl viena atrakcija Jaguārs. Nokmana kungs ved mūs visus, un pat Rodžers nāk līdzi, bet mums jāiet drīz, citādi būs lielas rindas.

- Cik pulkstenis?

- Apmēram desmit, man šķiet, tā ka ģērbieties, jo mēs tūlīt ejam.

Mollija pakratīja galvu.

- Mēs nevaram, Gerij. Mums jāpaveic kāds darbiņš Lab­darim.

- Atkal? Tas nu gan ir stulbi, Mollij! Tur būs superīgi forši.

Mollija nopūtās. Zinu jau, zinu, neērcini mani! Tici man, ka labprāt dotos jums līdzi, bet nevaru. Un Rokijs arī ne. Bet mēs noteikti iesim kādu citu reizi.

- Nu labi, Gerijs vīlies novilka.

- Lai jums labi veicas! Neēdiet pārāk daudz saldo vati, vai arī visi skraidīsiet kā mušas atceries pagājušo reizi? Un neņem līdzi savas peles! Braucienos tās var izkrist no kabatas un savainoties.

- Labi, Gerijs nodziedāja pār plecu, jau noskrējis labu gabalu pa taciņu.

Mollija un Rokijs mēģināja iepriecināt sevi, ieturot gar­das brokastis ārā namiņa priekšā, bet tas bija grūti, jo acu priekšā zibēja Grūtību fermas atrakcijas un Primo Sella darbs nekustīgi tupēja viņu priekšā kā neglīts, resns bries­monis.

Mollija pabeidza omleti un ielēja sev neatšķaidītu granātābolu sīrupu. Rokijs atvēra avīzes un sāka pētīt sporta lappuses. Pēkšņi Mollija sajuta vieglu nelabumu. Viņa pa­lūkojās uz šķīvi sev priekšā cerībā, ka vienkārši ir apēdusi vecu olu, taču tajā pašā brīdī caur viņu izvirmoja ledains aukstums. Tas nebija nelabums, tas bija… kaut kas cits. Mollija instinktīvi tam pretojās un pārsteigumā lūkojās apkārt, kā pasaule ap viņu sastingst. Rokijs bija apstājies, kasot galvu.

Kādu mirkli Mollija domāja, ka sapņo. Taču tā nebija. Tas bija pa īstam. Mollija bailīgi palūkojās pakalnu vir­zienā. Lai arī kas būtu izraisījis šo laika apstāšanos, viņa domāja, tas atradās kaut kur tur diezgan tālu, bet ne tik tālu, kā vajadzētu.

Mollija paķēra no gaisa sastingušu lapseni, paliecās sē­dus uz priekšu un ieklausījās.

Pasaule bija tik klusa. Bez viņas pašas drudžainās elpas nebija nekādas citas skaņas. Ne satiksmes, ne mūzikas, nekādu putekļsūcēju vai zāles pļāvēju. Vienīgi klusums. Šajā brīdī visa pasaule bija klusa. Neviens nesmējās, ne­raudāja, nekliedza un nedziedāja. Vēji un ūdeņi klusēja.

Tad pēkšņi, it kā būtu atlaists videomagnetofona pau­zes taustiņš, viss atkal sākās. Lapsene sakustējās Mollijas plaukstā un sāka dūkt. Mollija palaida to vaļā.

- Ko tu dari, dullā? jautāja Rokijs. Gribi, lai tev iedzeļ?

Bet tad, pamanījis, ka Mollija izskatās kā varde zem akmens bluķa, viņš jautāja: Vai viss kārtībā?

Mollija paliecās uz zēna pusi, gatava tam, ka pasaule atkal varētu apstāties. Viņa pastāstīja par notikušo Rokijam.

Zēnam bija grūti viņai noticēt.

- Varbūt laiks mēdz apstāties dabiski, kā zemestrīce, viņš minēja. Šeit bieži notiek zemestrīces varbūt šī ir kāda laikatrīce. Varbūt zeme dara to pati.

Abi apsvēra šo ģeoloģisko iespēju. Mollija nezināja, ko domāt.

- Un vēl kas, Mollija, ļoti apjukusi, piebilda. Patausti šo dimantu.

Roldjs to pataustīja. Tas ir auksts.

- Dimanti taču parasti tā neatdziest, vai ne? viņa no­prasīja. Es gribu teikt, ka viss ap dimantu ir silts. Mana āda ir silta. Vai tad dimantam nevajadzētu būt tādā pašā temperatūrā?

- Varbūt dimants tiek uzlādēts ar aukstumu tad, kad tevi pārņem aukstā saplūsmes izjūta. Varbūt tas saglabā aukstumu, tāpat kā, saproti, metāls saglabā karstumu, kad to izņem no krāsns?

Pēc brokastīm Mollija un Rokijs uzvilka džinsus un T kreklu. Mollija nespēja vien beigt domāt par savādo laika apstāšanos.

Izskatījās, ka Petula devusies pastaigā, un Mollija no­lēma, ka šoreiz būtu labāk, ja tā paliktu mājās.

Abi negribīgi devās ceļā. Bērniem bija pārdrošs plāns. Viņi bija nolēmuši noslēpties Sella privātajās telpās. Tas bija vienīgais veids, kā noskaidrot to, kā darbojas viņa hipnoze, un, kā viņi cerēja, arī to, kas noticis ar Deivlnu.

Viņi paņēma taksometru un drīz jau brauca pa Saulrieta bulvāri. Mollija pa logu lūkojās ārā, kā cilvēki savās auto­mašīnās dara visu ko drošu, piemēram, dodas uz darbu vai veikaliem. Viņa domāja, cik gan tie visi ir laimīgi. Reizi vai divas lejup no sarkanbaltziliem priekšvēlēšanu reklāmas plakātiem uz viņiem ņirdza smaidīgais politiķis Gandolli. Mollija pie sevis nosprieda, ka viņam nav ne­kādu izredžu uzvarēt, ja uz prezidenta posteni kandidēs Primo Sells.

Iepriekšējā naktī, atstājot Primo villu, Mollija bija hip­notizējusi vārtu sargu, lai tas ielaiž Rokiju un viņu vien­mēr, kad vien viņi to vēlētos. Tagad viņi bez šķēršļiem ielavījās teritorijā.

Tomēr nokļūt līdz galvenajai ieejai izrādījās ārkārtīgi grūti. Likās, ka iepriekšējais vakars vēl nav beidzies. Uz grantētā piebraucamā ceļa valdīja dzīva satiksme. Ga­rām traucās šoferu vadīti garie limuzīni ar aptumšotiem logiem. Mollijai un Rokijam ik pusminūti nācās mesties krūmos un slēpties. Ceļš, ko varētu veikt desmit minūtēs, viņiem prasīja četrdesmit.

Izskatās, ka viņš rīko vēl vienas viesības, secināja Mollija, pār milzu bruņurupuča čaulu vērojot ieejas dur­vis. Izskatījās, ka bruņurupucis zelē rožu krūmu, aiz kura bija paslēpušies bērni.

No automašīnas izkāpa vīrietis militārā formā. Viņi vē­roja miesassargu pavadībā ierodamies daudzus svarīga izskata vīriešus un sievietes.

- Es nemaz nebrīnītos, ja ierastos pats prezidents, teica Rokijs. Varu derēt, ka Sells jau ir ar viņu ticies.

Mollija drūmi palūkojās viņā. Ja tā ir, Sells varētu būt vēl varenāks, nekā mēs domājām. Viņa pētīja ieradušos viesus. Šie ļaudis izskatās pēc politiķiem, vai ne?

-Jā, nočukstēja Rokijs. Patiesībā tas ir Kalifornijas gubernators. Redzēju viņa attēlu avīzē. Kas Sellam varētu būt padomā?

Iekļūt mājā pa galvenajām durvīm nebija iespējams, tāpēc Mollija un Rokijs kā partizāni līda pa augšējo rožu dārzu. Mollija nelaimīgā kārtā trāpīja pāva mēslos. Viņi parāpās garām skulptūrām un Ķīnas karpu dīķim, līdz bija nonākuši pelēkās villas attālajā galā. Tur viņi pamanīja nelielu, zemu logu, kas bija pusvirus. Mollija, kura gāja pirmā, izspraucās tam cauri. Viņa juta, ka vienu kāju iebāž slapjumā. Iedabūjusi iekšā pārējo ķermeņa daļu, meitene secināja, ka iekāpusi lielā izlietnē, pilnā ar ūdeni. Viņa atradās ziedu kārtošanas telpā. Uz galdiem stāvēja vāzes, grozi un dārza šķēres, bet uz grīdas rindojās eksotisku ziedu pušķi. No vienas kājas pilot ūdenim, viņa klusi no­lēca uz linoleja grīdas un pabrīdināja Rokiju, lai skatās, kur kāpj. Ar lupatu viņa noslaucīja no džinsiem pāva mēs­lus.

- Runā, ka putna mēsli nesot laimi, pačukstēja Ro­kijs.

- Tikai tad, ja tie tev uzkrīt no gaisa. Lai nu kā, neesmu māņticīga, atbildēja Mollija.

Viņi izdzirdēja ārpusē sarunājamies kalpotājus. Starp puķēm nebija, kur noslēpties, tāpēc Mollija pielavījās pie durvīm, gatava vajadzības gadījumā lietot acumirklīgu hipnozi. Tomēr balsis attālinājās, un pēc mirkļa viņa pa­lūkojās īsā gaitenī. Tā galā bija kaut kas, kas izskatījās pēc kalpotāju kāpnēm. Klusu kā kaķi un priecīgi, ka sienas ir zilas un viņu džinsu apģērbs palīdz maskēties, viņi metās uz tām un lavījās augšup.

Viņi atradās pretējā mājas galā tam, kur abi bija pa­bijuši iepriekšējā vakarā, un varēja saklausīt sarunu un smieklu murdoņu no galvenajām pieņemšanas telpām. Abi slepus uzzagās vēl augstāk un nonāca violeta paklāja klātā kāpņu laukumiņā. Viņi devās pa kreisi.

Šī gaiteņa abās pusēs bija durvis. Izdzirdējuši tuvojošos soļus, bērni klusi ieslīdēja pa tuvākajām no tām un pa­slēpās aiz četrvietīgas gultas.

Viņi atradās greznos apartamentos ar dzīvojamo istabu un guļamistabu, kas bija savienota ar vannasistabu. Apar­tamenti bija ieturēti rozā un baltos toņos, un visur uz krēsliem un gultas bija izmētāti pūkaini spilveni. Uz ma­ziem, mežģīņu galdautu klātiem galdiņiem bija vāzes ar rozā lilijām un mazas porcelāna suņu skulptūriņas. Iz­skatījās, ka viesis, kas šeit uzturas, tiešām iekārtojies kā mājās. Uz tualetes galdiņa bija mazs, dimantu gredze­niem apkārts sudraba koks. Atvērtā kārbiņā tam blakus mirdzēja trīs dimanta kaklarotas. Ieraudzījuši Glorijas Hīlhārtas seju ar dažiem baltiem sunīšiem blakus smai­dām no ierāmētas fotogrāfijas, viņi saprata, ka laikam at­rodas zvaigznes guļamistabā. Pēc mirkļa viņi izdzirdēja rūkšanu.

Mollija vēlreiz palūkojās uz gultu. Tās pārklājs, ko viņa bija kļūdaini uzskatījusi par kažokādas segu, īstenībā bija dzīvu kažoku masa, kuri joprojām nebija šķīrušies no to īpašniekiem. Glorijas Hīlhārtas desmit baltie pekinieši bija pieritinājušies cits citam, baudot pusdienlaika snaudu. Vidējais bija uzmodies.

Mollija un Rokijs jutās kā sērkociņi, ar kuriem tūlīt tiks aizdedzināts ļoti skaļš uguņošanas rīks. Klusi kā čūskas viņi izlavījās ārā.

Viņi atklāja, ka visos apartamentos gaiteņa malās mi­tinās zvaigznes. Apdzīvota acīmredzami bija katra telpa, un katrai bija savs stils, it kā tā būtu pielāgota tās īpašnie­kam. Drēbju skapji bija pilni. Atvilktnes piebāztas.

Uz galda kāda vīrieša istabā Mollija atrada bankas iz­ziņu ar Herkulesa Stouna vārdu tās augšdaļā. Zemāk bija drukāta adrese: Žagatas muiža, Ziemeļu pusmēness ceļš, Rietumu Holivuda.

- Viņš te ir apmeties uz dzīvi, ja jau uz šejieni sūta viņa bankas dokumentus, teica Rokijs. Diez, cik ilgi viņš te paliks? Tad, izlasījis paziņojumu, zēns piebilda: Palūk, viņam nu gan nav jāuztraucas par naudu. Trīsdesmit četri miljoni dolāru! Viņš tajā peldas.

Mollija atrada aerosola pudelīti, kurā bija kaut kas ar nosaukumu Paliec sveika, plikpaurība! Viņa nedaudz uzsmidzināja uz plaukstas mugurpuses, un tā mirklī izska­tījās tā, it kā uz tās būtu izaugusi melnu matu šķipsna.

- Stounam acīmredzot krīt ārā mati, noteica Mollija. Viņa aplūkoja divas rubīna aproču pogas uz galdiņa pie gultas un fotogrāfiju, kurā Herkuless Stouns bija apkam­pis Primo Sellu.

- Sells tur viņus šeit kā vērtīgus ieguldījumus. Kā put­nus krātiņos. Domāju, ka tie viņu izklaidē. Droši vien viņš ik reizi liek tiem palikt šeit vairākas nedēļas.

- Savāda izklaide, teica Rokijs. Iedomājies, ka pie tevis paliktu katra zvaigzne, ko tu vēlētos.

- Mēs vēl aizvien neesam atraduši neko par Deivīnu, teica Mollija. Taču, ja Sellam šodien ir parasta darba diena, kas droši vien izpaužas kā cilvēku hipnotizēšana, tas nozīmē: ja vēlamies uzzināt, kā viņš strādā, mums aši jātiek viņa telpās. Nekavēsimies šeit!

Abi atstāja Herkulesa Stouna telpas un devās uz lau­kumu milzīgo ozolkoka kāpņu galā. No marmora zāles atskanēja balsis, kas sveica cita citu. No šīs pozīcijas vi­ņiem pavērās skats uz galvām plikpaurainām, pa pusei plikpaurainām un tādām, kas atgādināja labi koptus gar­spalvainus dzīvniekus.

Politiķi, armijas krējums un slavenības, teica Mollija. Es saprotu viņa spēli. Viņš dabū šurp politiķus un armij­niekus, apsolot, ka šeit tie satiks zvaigznes. Viņš zina, ka zvaigznes apreibina pat politiķus. Es nemaz nebrīnītos, ja Sells būtu iecerējis līdz dienas beigām dabūt zem sava papēža dažus politiķus.

Pārskrienot kā zirnekļi, Mollija un Rokijs pa gaiteni traucās uz Sella apdzīvoto mājas spārnu. Viņi pajoņoja garām gaismā apdullušo zaķu attēliem. Tad nonāca līdz mirgojoši zilajam neona uzrakstam, kas vēstīja: "Laikā veikts dūriens ietaupa deviņus citus," un tūdaļ trī­cot kāpa augšup pa zaļajām marmora kāpnēm, kas veda uz Primo Sella darbības centru. Abi lēsa, ka Primo Sells apakšstāvā izklaidē viesus, taču prātā kā draudīgs mā­konis melnēja doma par nonākšanu aci pret aci ar viņu. Mollijas ausīs dobji dunēja, sirdij spēcīgi dauzoties un sūtot pulsējošas asinis cauri galvai.

Tomēr, kad viņi bija nonākuši kāpņu augšgalā, gaiss bija tīrs. Abi aši ieslīdēja Sella pēc liepām smaržojošajā kabinetā.

Tiklīdz bērni bija to izdarījuši, viņi izdzirdēja gaitenī atbalsojamies divas rupjas balsis. Tās tuvojās.