Mollija Mūna aptur pasauli

četrdesmitā nodaļa

Mollija teica: Tagad tu pilnībā esi manā varā. Vai saproti?

Lusija Ļogana pamāja, un meitene pavērās tai sejā, lai redzētu, vai pastāv kāda līdzība starp viņu un šo šaus­minošo radījumu. Žoklis bija daudz izteiktāks, un seja daudz kaulaināka par to, kādu atcerējās Mollija. Ķermenis bija muskuļots. Meitene cerēja, ka pēc pamošanās tas tāds vairs nebūs.

No šī brīža, pasludināja Mollija, tu pieņemsi, ka visi tavi plāni, kas izdomāti pirms šīs tikšanās, nekad ne­tiks īstenoti. Tagad tev ir viss, kas tev vajadzīgs. Tu nekad neatcerēsies, kā apturēt pasauli. Kad tu izkļūsi no transa, tu izturēsies tik mierīgi kā… Mollija centās iedomāties vienmēr mierīgu radījumu, kā jērs… Mollija aprā­vās.

Nākamais solis bija ļoti svarīgs attiecībā uz tik bīstamu būtni kā Lusija Ļogana. Un šie rīkojumi paliks tevī ar vār­diem, ko tu nekad neatcerēsies. Šie vārdi ir… Mollija pa­lūkojās uz kafijas galdiņu, Mūna mīkstās karameles. Tad viņa piebilda: Kad sasitīšu plaukstas, tu pamodīsies.

Mollija palaida vaļā Lusijas plecu, un bibliotekāre atkal mirklī sastinga. Mollija noņēma kristālu no Lusijas kakla. Beidzot viņa varēja stāvēt mierīgi, nolaidusi rokas gar sā­niem, un atpūsties. Viņa ļāva aukstajai saplūsmes izjūtai

pa pirkstu galiņiem izplūst no ķermeņa. Izkusa sasaluma kārtas, ko viņa bija uzlikusi laikam, līdz laika apturēšana, kas bija sagūstījusi Rokiju, Sinklēru un Petulu, viņus at­laida un atdzīvojās arī visa pasaule. Lodes, ko Mollija bija izmetusi pa logu, cita pēc citas aizlidoja ar šāvienu ska­ņām. Mollija sabruka uz dīvāna.

Rokijam un Sinklēram bija vajadzīgs kāds brītiņš, lai saprastu, kur kurš atrodas.

- Viss kārtībā, teica Mollija. Lusija nenošāva ne­vienu no mums. Un tagad viņa ir nekaitīga.

Logana visiem laipni uzsmaidīja un teica: Bēē, bēēēēē, bēēēēēēēēē!

Rokijs uzmeta gaisā spilvenu.

- Urā, Mollij, tev izdevās!

Mollija atlaida galvu uz dīvāna atzveltnes. Jā, izdevās gan. Bet tas bija tik grūti.

Sinklērs paņēma no galda Ļoganas sudraboto pistoli un nopētīja to. Tad viņš to ieslēdza skapītī.

Rokijs apsēdās blakus Mollijai un uzlika roku uz viņas delma.

- Paldies, Mollij! viņš sacīja.

Pie guļamistabas durvīm sāka klaudzināt Primo.

- Vai tā ir Lusija? viņš prasīja. Kas jums tur notiek?

- Tagad varam laist viņu ārā, atļāva Mollija. Rokijs atvēra durvis.

- Vai Lusija Ļogana ir šeit? jautāja Primo, iznācis pa durvīm. Kur viņa ir? Viņš palūkojās uz Lusiju un tad pārlaida skatienu telpai. Kur?

Mollija palūkojās uz sievieti, kas visus šos gadus bija hipnotizējusi Sellu. Acīmredzot viņš to nebija redzējis tik ilgi, ka vairs nepazina.

- Re, kur viņa ir! Mollija rādīja. Viņa kļuvusi ve­cāka.

- Nekļūsti smieklīga! iesaucās Primo Sells. ŠI nav Lusija. ŠI persona ir… viltvārde. Un, piegājis sievietei klāt, viņš to sagrāba aiz rokas.

- Kas tu esi? Kur ir īstā Lusija Ļogana? viņš agresīvi pieprasīja.

Būtne ieblējās kā aita: Viņa ir Braiersvilas Parkā.

Mollija bija šokēta. Meitene nopētīja sievieti savā priek­šā, un pēkšņi tai kļuva pilnīgi skaidrs, ka šī nepavisam nav tā Lusija Ļogana, ko viņa pazina. Šī persona bija bibliote­kārei ļoti līdzīga, taču vaibsti daudz skarbāki. Deguns bija lielāks. Ķermenis cīpslaināks. Mollija jau pirms tam bija nodomājusi, ka Lusija izskatās neglītāka par biblio­tēkā sastapto laipno sievieti, taču nebija aizdomājusies tālāk. Tagad, pamatīgi nopētot šo seju un ķermeni, bija pilnīgi skaidrs, ka tie nepieder Lusijai. Un šī persona nebija viņas māte.

- Vai īstā Lusija ir drošībā? jautāja Mollija.

-Jā, viņa ir jauki un droši ieslēgta.

- Un tātad, kas tu esi?

- Es, persona saldā balstiņā ieteicās, bet tad, it kā vārdus būtu grūti izrunāt, izdabūja: Nu… kā, es esmu K-Korn… ēlijs Ļogans.

- K-Kornēlijs? Bet, bet tas taču ir vīrieša vārds! iz­stostīja Mollija.

-Jā, taisnība. Personas balss pēkšņi pieņēma zemāku, vīrieša balss tembru. Protams, tas ir auna vārds. Es esmu auns.