Mollija Mūna aptur pasauli

četrdesmit pirmā nodaļa

Uzacīm uzšaujoties gandrīz līdz pieres vidum, Rokijs neticīgi noprasīja: Kas tu esi? Tu taču muldi!

Kornēlijs Ļogans pamāja. Tā tas ir. Es esmu auns, viņš teica un sāka lēkāt pa telpu, it kā viņam milzīgu at­vieglojumu sagādātu tas, ka beidzot var to pateikt. Bēēē! viņš ieblējās, rikšodams gar sēdekli pie panorāmas loga.

Petula viņam uzrūca.

- Vīrietis? Bet kāpēc?

- Tāpēc, ka tāds es biju, kad piedzimu, paziņoja Kor­nēlijs Ļogans, lēkšodams ap dīvānu.

- Kornēlijs Ļogans! izsaucās Primo Sells. Šo vārdu neesmu dzirdējis jau daudzus gadus. Primo pagriezās pret pārējiem. Viņš ir Lusijas Ļoganas dvīņubrālis. Tāpēc jau ir tai tik līdzīgs gluži kā izkropļota Lusijas versija.

Visi blenza uz dīvaino radījumu, kurš tagad kā auns kārpīja grīdu. Lusijas Ļoganas maska, kas bija viņus pie­mānījusi pēdējo divdesmit minūšu laikā, mezglā sasietie mati, jaukās bibliotekāres svārki ar tiem pieskaņoto jaku un pērļu kaklarota viss tagad sāka izjukt. Kad viņš pa­kratīja galvu, parūka nošļuka sāņus. Sākdams aulekšot gar cilpas baseina malu, viņš parāva augšup slapjos svār­kus, un visi redzēja, ka kājas zem tiem ir spalvainas un cīpslainas un nepavisam nelīdzinās sievietes kājām.

Norāvis jaku un atsedzis džemperi ar īsām piedurknēm, viņš demonstrēja muskuļotās rokas.

Mollijas domas atgriezās tajā marta pēcpusdienā pie Kornēlija, kas Braiersvilas savrupmājā bija pārģērbies par Lusiju Ļoganu.

Pēkšņi Mollija aptvēra, cik spīdoši šis vīrs bija viņu ap­muļķojis. Ieģipsējums un apsēji bija viltīga maldināšana. Kornēlijs bija zinājis, ka bērniem tiek mācīts, lai viņi ne­blenž uz cilvēkiem, kuriem kaut kas kaiš. Un, protams, Mollija nebija vēlējusies uzlūkot viņa savainoto seju. Viņa bija skatījusies uz sārtajiem, lakotajiem nagiem, kas rē­gojās ārā no ieģipsējuma, un tā tika apmānīta. Mollija intensīvi domāja. Ir jābūt kādai norādei. Pēkšņi viņa at­cerējās, cik zema izklausījās Kornēlija balss tajā vakarā, kad viņa tam piezvanīja no viesnīcas, Mollija bija viņu pārsteigusi nesagatavotu.

- Vai parasti tu valkā vīriešu drēbes? Mollija jautāja.

- Protams. Vai tad tu domā, ka man patīk ģērbties kā sievietei?! griezīgi iebrēcās Kornēlijs. Vai tu domā, ka man patika runāt tajā stulbajā, augstajā balsī? Viņš trakā atvieglojumā iesmējās. Bēēē bēēēēēē! Man bija jākļūst par Lusiju, man tas bija jādara, lai es varētu pie­dabūt Molliju Mūnu izsekot Sellu. Redzi, bija ļoti vajadzīgs izsekot Sellu. Viņš uzvedās tik dīvaini nespēja hipnotizēt Deivīnu un tad notika nolaupīšana, ko es nebiju licis darīt. Un man pašam, protams, bija jāpaliek uz vietas, lai atkal novājinātu Lusiju. Kornēlijs kārpīja grīdu.

- Atkal? Kā tu to domā?

- īstā Lusija Ļogana, Kornēlijs ar blējienu paskaidroja, mana māsa Lusija bija manā varā jau vairākus gadus. Vienpadsmitarpus gadu. Tikpat ilgi, cik Sells. Manā varā bija gan Sells, gan viņa. Tas bija ģeniāli. Tas bija brīnišķīgi. Es biju ieplānojis sūtīt Lusiju, lai viņa apprecas ar Sellu.

Viņai bija jākļūst par prezidenta sievu. Un tad es, Kornē­lijs, būtu kontrolējis viņus abus. Bēēēēē, ha, ha!

Šajā bridi Primo Sells pieslējās sēdus. Viņa seja bija kļu­vusi bāli olivzaļa.

- Man laikam ir nelabi, Sells teica. Ar šiem vārdiem viņš grīļīgi devās uz Sinklēra vannasistabu.

- Nabaga cilvēks, nopūtās Rokijs.

- Tas viss viņam noteikti ir šausmīgs šoks, noteica Mollija.

Kornēlijs, nemaz neievērojis Sella likstu, turpināja: Viss gāja labi līdz brīdim, kad Lusija bibliotēkā sastapa Molliju Mūnu.

Mollija domāja par pašu pirmo viņu tikšanos. Un kas tad notika? viņa noprasīja.

- Kaut kas tāds, ar ko es nebiju rēķinājies! Kornēlijs spalgi izbrēca. Kaut arī es biju hipnotizējis Lusiju aiz­mirst savu meitu un kaut ari biju viņu apstrādājis ar pa­stāvīgu hipnozi, tomēr tad, kad viņa satika savu meitu Molliju Mūnu un runāja ar viņu, tad bloķētā hipnoze kaut kāda iemesla dēļ sāka atbloķēties un atlaist viņu, bēēē. Vai varat iedomāties, ha, ha?

Mollija sajuta kamolu kaklā.

- Tiklīdz Lusija atcerējās savu bēē-bēē-bērnu, blēja Kornēlijs, viņa mēģināja mani izaicināt, kas no viņas puses bija muļķīgi, jo es, bez šaubām, viņu pārspēju. Viņa vienmēr klausīja sirdij. Kas par stulbu sievišķi! Viņai būtu vajadzējis likt lietā galvu.

- Ko tu ar viņu izdarīji, un kad tas notika? jautāja Mollija.

- Es ieslēdzu viņu istabā Braiersvilparkā. Tas notika janvāra sākumā. Visu laiku kopš tā brīža es centos viņu novājināt un tad atkal hipnotizēt, lai ievirzītu plānus ve­cajās sliedēs. Vai tu domā, ka esmu gribējis valkāt sieviešu drēbes? Kornēlijs neprātīgi iesmējās un parāva pērļu kaklarotu. Stīga pārtrūka, un pērles kā birstošas pupiņas izkaisījās pa grīdu. Man nekad nevajadzēja ļaut tai bēē Mollijai Mūnai atrast hipnozes grāmatu.

- Kāpēc tad tu ļāvi viņai to atrast?

- Tāpēc, ka man bija interesanti redzēt kādas ir Mollijas hipnotizētājas spējas. Pirms daudziem gadiem es ie­vietoju skuķēnu bāreņu namā, bēē lai viņa neuzaugtu normālos apstākļos. Es gribēju, lai viņa ir rūdīta. Es no­gaidīju vienpadsmit gadus, bēēēē līdz meitēna spējām būtu jāsāk atraisīties. Tad es ļāvu Mollijai atrast grāmatu. Bēēēēē! Kāds gan es biju muļķis! Viņa bija pārāk līdzīga savai mātei, lai jebkad būtu man noderīga. Un, protams, viņa bija spēcīgāka par mani. Es biju dvīnis tāpēc spējas tika sadalītas starp mani un māsu, bet Mollijas Mūnas spējas bija koncentrētas vienā cilvēkā. Cik akls es biju… man nekad nevajadzēja viņu izmantot, lai pārbaudītu Sellu! Nemūžam nebiju domājis, ka viņas spējas kļūs tik spēcīgas… tik ātri!

Kornēlijs sāka nikni plosīt savu džemperi.

- Labāk iedod viņam kaut ko, ko uzvilkt mugurā, Mollija sacīja Sinklēram. Viņš tik ļoti cenšas nokļūt atpakaļ pie savas īstās būtības, ka pēc mirkļa jau būs bez nekā.

Un tiešām, Kornēlijs Ļogans jau bija noplēsis džemperi, zem kura pavērās savāds apakštērps. Tas bija polsterēts, lai izskatītos, ka viņam ir krūtis.

- Neiedomājami! iesaucās Rokijs. Viņam gandrīz izdevās mūs apmānīt.

- Viņam nācās to darīt, teica Sinldērs, tagad atviegloti iesmiedamies. Kornēlij, ej manā istabā un paņem kaut ko no manām drēbēm! Skapī karājas zils treniņtērps, kas varētu tev derēt.

Kornēlijs taisnā ceļā devās uz Sinklēra guļamistabu. Kad viņš bija pagaisis skatam, Mollija palūkojās Rokijā un abi sāka smieties. Skats, kā Kornēlijs izģērbdamies bija riņ­ķojis pa istabu, bija ļoti negaidīts un nedaudz biedējošs, bet tagad tas likās tik smieklīgi, ka abi nespēja vien beigt ķiķināt.

Pēc piecām minūtēm viņi arvien vēl nespēja rimties.

- Tas nemaz nav tik smieklīgi, teica Sinklērs. Taču Mol­lija un Rokijs viņu nemaz nedzirdēja, un tad, kad Kornēlijs iznāca, tērpies treniņtērpā, ar parūku galvā un kosmētikas klātu seju, un sāka knibināt papardi podā blakus televizo­ram, viņi atkal sāka skaļi smieties.

Beidzot abi saņēmās.

- Fū! noelsās Mollija. Kādu bridi taču es domāju, ka tas tēvainis ir mana mamma!

- Jā, tas nebija neko iepriecinoši, teica Rokijs. Ta­gad vismaz viņš ir tikai tavs onkulis. Un abi atkal sāka ķiķināt.

ŠI histērija īstenībā bija veids, kā abi atbrīvojās no ilgi krātās spriedzes. Visu laiku kopš ierašanās Losandželosā Mollija un Rokijs bija atradušies zem spiediena. Bija tie­šām labi beidzot justies brīviem.

Kad nu beidzot abi bija tikuši galā ar smiešanos, Mollija devās uz virtuvi un pagatavoja sev kečupa sviestmaizi un ielēja pusglāzi granātābolu sulas koncentrāta. Rokijs iz­vēlējās grauzdētu sviestmaizi un Qube. Kad viņi atgriezās, Kornēliju iztaujāja Sinklērs, un bērni, atlaidušies dīvānā, uzklausīja patiesību, kas vēlās pār Kornēlija nosmiņķētajām lūpām.

Kornēlijs Ļogans bija iekļuvis cilpveida baseinā no ceļa, kas gāja zem Sinklēra akvedukta. Viņš bija apturējis pa­sauli, lai novietotu kādu smago automašīnu tā, lai tā kal­potu kā ideāla platforma, no kuras rāpties augšup. Ticis galā ar šīm sīkajām tehniskajām detaļām, Sinklērs piepra­sīja atbildes uz daudz svarīgākiem jautājumiem.

Kaut arī īstā Lusija Ļogana dzīvoja Braiersvilas savrup­mājā, no kurienes viņa savā hipnotizētajā stāvoklī bija veikusi izlūkošanas darbu Kornēlija labā, viņš pats bija ap­meties Braiersvilparkā, milzīgā, greznā mājā ārpus pilsē­tas. No turienes viņš bija plānojis savas darbības. Viņš bija pavadījis daudzus gadus, lai nostiprinātu savu varu, tāpēc vairākās valstīs viņš jau tagad kontrolēja policijas aug­stāko priekšniecību, armijas komandējošo sastāvu, laik­rakstu redaktorus un televīzijas staciju pārraudzītājus.

Tomēr viņa izdomas pilnās darbības uzmanības centrā bija Amerika. Kornēlijs bija ieplānojis, ka viņa hipnotizē­tais prezidents Primo Sells apprecēs kluso, neuzkrītošo bibliotekāri nohipnotizēto Lusiju Ļoganu. Tiklīdz viņa kā pirmā lēdija būtu ievākusies Baltajā namā, uz turieni pār­celtos arī viņš Kornēlijs Ļogans. Un no šī brīža Kornēlijs būtu ceļojis pa pasauli kopā ar savu dvīņumāsu un viņas vīru prezidentu Sellu.

Mēs būtu neuzvarama bēēēē trijotne. Es būtu ārkārtīgi varens. Citas valstis būtu, bēēē, pievienojušās Amerikai, un kādu dienu tā tiktu pār bēē dēvēta par Loganiju.

Viņi dzirdēja, cik vājprātīgi greizsirdīgs Kornēlijs bijis uz savu dvīņumāsu. Un tiešām, kad pirms daudziem ga­diem Lusija Ļogana gaidījusi bērnu, Kornēlijs bijis tik greizsirdīgs uz viņas laimi, ka nohipnotizējis viņas nā­kamo vīru jauno Primo Sellu; un pēc tam, kad Lusija dzemdēja bērniņu, viņš bija izmantojis māsas prāta pa­gurumu un nohipnotizējis arī viņu.

Kornēlijs bija ticis vaļā no mazās meitenītes, ielikdams viņu mīksto karameļu kastē un atstādams uz Hārdvikas bāreņu nama sliekšņa. Tā tas viss arī bija sācies.

Kad Kornēlijs pabeidza savu stāstu, viņa iztukšotās acis šaudījās uz visām pusēm un galva zvārojās uz pleciem.

- Es nekad neesmu saticis ar cilvēkiem, bēēēē. Tieši tā­pēc arī man vajadzēja izmantot Sellu kā savu prezi bēē dentu.

Mollijai no viņa balss kļuva nelabi. Viņa nolādēja šo ārprātīgo, nežēlīgo cilvēku, kurš bija veidojis visu viņas dzīvi.

- Nu, no šī brīža tu aizmirsīsi savu pagātni, viņa pēkšņi teica, un tāpēc jutīsies labi. Tagad tu ilgi gulēsi. Kad tu pamodīsies, vairs negribu dzirdēt ne vārda par tavu šausmīgo dzīvi, ja nu vienīgi tev par to jautāšu.

Kornēlijs Ļogans pamāja un, saritinājies uz grīdas pie kamīna, iegrima miegā. Mollija uzvilka sev segu un lūko­jās ugunī; viņas domas pārtrauca vienīgi Kornēlija nesa­karīgie šļupsti.

- Bēēēē! viņš iebrēcās. Nēēēē! viņš lūdzās. Tad viņš noblēja: Lūdzu, neapēdiet mani!