Mollija Mūna aptur pasauli

trīsdesmitā nodala

Gaisma bija balta kā paradīzē.

Mollija atvēra acis un, palūkojusies apkārt, bija sa­triekta. Viņa atradās pilnīgi atšķirīgā vietā no tās, kur bija piesaistīta vēl pirms dažiem mirkļiem. Un viņa uzreiz sa­prata, ka jūtas pilnīgi citādi.

Mollija nejutās ne nogurusi, ne sastingusi, ne izmisusi, ne gatava mirt. Viņa jutās atpūtusies, sasilusi un mierīga, it kā visi dzīves uztraukumi un nepatikšanas būtu palikuši tālu aiz muguras. Viņa jutās kā paradīzē. Kājas bija basas un sausas.

Meitene vairs nebija piesaitēta dzelzs solam ar slep­kavīgo žagatu nepilna metra attālumā no viņas. Tā vietā viņa sēdēja senlaicīgā krēslā sausā koka būdā, caur kuru pūta saules sasildīta rāma vēsma. Ārā bija redzams aplupis balts sols. Aiz tā mols un okeāna zilgme.

Rokijs sēdēja krēslā viņai blakus un arī lūkojās okeānā. Kādu mirkli abi nekustējās, klausoties, kā tālumā skalojas sīki vilnīši un atskan kaiju kliedzieni.

Rokij, Mollija teica. Mēs esam miruši. Mēs esam paradīzē.

Viņa palūkojās apkārt baltajā telpā. Tur bija divas gul­tas, uz katras pāris palagu, sega un spilvens. Labajā pusē bija neliela virtuvīte, bet kreisajā durvis uz mazu vannasistabu. Pie sienas karājās ģitāra.

- Es neatceros, ka putns būtu mums trāpījis, teica Rokijs. Vai tad mēs neatcerētos to sekundes daļiņu, kad tas mums iecirta? Sāpju mirkli.

- Varbūt mēs jau bijām miruši pirms tam, kad sāpju impulss nokļuva līdz smadzenēm.

Mollija uzlūkoja divus krēslus pie pretējās sienas. Uz tiem bija daži apģērba gabali. Izbalējušas, saplēstas drē­bes. Zem viena krēsla bija Mollijas tenisčības. Tagad tās izskatījās citādas nonēsātas. Un viņas T krekls bija ie­plēsts. Mollija piecēlās un ar nereālu sajūtu, it kā staigātu pa gaisu, gāja un paņēma savus džinsus. Tie bija nogriezti līdz celim, un gali pavisam spuraini. Vai paradīzē tiek glabātas drēbes, kurās cilvēki mirst?

- Paskat, Mollij, tu esi tik brūna! brīnījās Rokijs. Ska­ties, kādā krāsā ir tavas kājas!

Mollija paskatījās. Viņas kājas vairs nelīdzinājās malta­jai gaļai tās klāja zeltaini brūns iedegums.

Arī Rokijs pētīja savas kājas. Tik tumšādains es vēl nekad neesmu bijis.

- Mēs noteikti esam mir… Mollijai nācās grūti iz­runāt šo vārdu, .. .jau ilgāku laiku. Viņa pacēla Rokija kreklu. Uz tā nekas neliecināja par nāvi vai asinīm. Tagad tas bija bāli oranžs un tā piedurknes nogrieztas.

Rokijs piegāja pie būdas atvērtajām durvīm. Ārpusē bija čīkstošs koka balkons ar margām. Pakāpieni veda lejup uz saules izbalināto molu. Kādus piecus metrus tālāk tas beidzās. Vēl tālāk nebija nekā cita, kā vien jūra, kur bal­tās viļņu galotnes atgādināja olu iesaiņojuma kartonu, un plašs apvārsnis ar sauli debesīs. Mollija pievienojās Rokijam un no balkona pacēla lielu perlamutra gliemežnīcu.

- Tas viss izskatās tik pazīstams, viņa teica. Meitene aplaizīja lūpas un ieelpoja sāļo gaisu.

- Šķiet, ka mēs te jau esam bijuši, piekrita Rokijs. Šajā brīdi no būdas stūra parādījās Petula.

- Ak, Petula! Mollija nometās ceļos un piekļāva Petulu sev cieši klāt, paslēpjot seju suņa kažokā. Vēl pirms kāda brīža viņa bija domājusi, ka Petulu neieraudzīs vairs ne­kad. Petula paluncināja asti un draudzīgi nolaizīja Mollijai seju.

- Tad jau laikam arī Petula ir mirusi, Mollija aprāvās.

- Bet, pagaidi, es nebūt nejūtos mirusi. Man tikai liekas, ka mēs te esam pavadījuši…

- Veselu mūžību, nobeidza Rokijs.

- Jo es pazīstu to molu. Es precīzi zinu, kur no tā var nirt, sacīja Mollija, saraukusi pieri.

- Un to gliemežnīcu, kas tev rokā, turpināja Rokijs,

- man šķiet, ka es to atradu, bet neatceros, kā. Rokijs un Mollija palūkojās viens otrā.

Izrādījās, ka viņu būda atrodas stāvas klints pakājē. Klintī bija ala, bet nevarēja saskatīt nevienu vietu, kur varētu iziet uz pārējo zemi. Klints siena turpinājās vai­rāku jūdžu tālumā. Viņi varētu būt jebkur pasaulē, domāja Mollija. Nebija nekā tāda, kas liecinātu, kur tieši viņi ir, izņemot to, ka klimats bija maigs.

- Mēs te esam jau veselu mūžību, paši to neapzino­ties, teica Mollija. Liekas, ka kaut kāds laika viesuļvirpulis ir pacēlis mūs gaisā un atnesis šurp.

- Es domāju, bilda Rokijs, ka esam bijuši hipnoti­zēti.

Virs viņiem spalgi ieķērcās kaija. Tajā pašā brīdī no bū­das puses atskanēja soļi. Pagriezušies Mollija un Rokijs ieraudzīja tuvojamies gaišmatainu vīrieti zilā treniņtērpā. Viņam rokās bija divas pilnas glāzes. Tas bija Sinklērs Sells.

- Qube tev, viņš teica Rokijam. Un tev, Mollij, granātābolu sulas koncentrāts ar ledu.

Mollija jutās tā, it kā viņas izjūtas grieztos veļas ma­šīnā. Sākumā viņa bija domājusi, ka ir mirusi, tad izjutusi atvieglojumu, ka nav, tad viņu bija pārņēmis pārsteigums, un nu viņa bija pārbijusies. Šis cilvēks vēlas viņas nāvi. Viņš noteikti atnācis Molliju nogalināt. Viņa kāpās atpa­kaļ, apsverot, vai izdotos glābties, lecot jūrā. Meitene uz­lūkoja dzērienus vīrieša rokās. Vai šoreiz viņš vēlas Molliju un Rokiju noindēt?

Tad viņas šokētajās smadzenēs kaut kas mainījās, ap­tverot, ka viņa līdz šim vēl nav nogalināta žagata bērnus bija saudzējusi. Mollijā uzbangoja spējas dusmas, secinot, ka Sinklērs viņus hipnotizējis. Viņu pārņēma trakums. Gluži kā hameleons, kas maina krāsu, Mollijas emocijas no bailēm pārvērtās mežonīgā niknumā.

- Tad tu te rakņājies mūsu smadzenēs, vai ne? viņa izspļāva. Turēji mūs kā trusīšus sprostā un liki mums stāstīt par savu dzīvi visu, ko vien tu vēlējies uzzināt. Cik tad ilgi mēs esam bijuši tavas mazās jūrascūciņas? Divas nedēļas? Trīs?

Sinklērs nolika dzērienus uz galda, kas bija pagatavots no kuģa atlūzas.

- Ak vai, man jau nu vajadzēja zināt, ka jūsu reakcija būs šāda! viņš laipni teica. Mollij, es izglābu jums dzīvību.

Taču Mollija plosījās dusmās. Viņa ari nesaprata, kā Sin­klērs uzdrošinās censties ar viņiem sadraudzēties.

- Pat ja tu izglābi kādam dzīvību, tas nedod tev tiesības krāmēties pa šī cilvēka prātu!

Sinklērs pakratīja galvu. Es to neesmu darījis.

- Un tu domā, ka mēs tam noticēsim? Mollija nikni uzlūkoja vīrieti. Tad es zinu, ko tu esi darījis. Tu atslēdzi mūsu dzīvi, vai ne?

Sinklērs lūkojās uz saviem kāju pirkstiem.

- Uz cik nedēļām? Mollija uzstāja.

Sinklērs ar kurpes purngalu bakstīja kādu gliemežnīcu. Viņš visu laiku bija baidījies no šī brīža.

- Uz septiņarpus mēnešiem, viņš klusi teica. Mollija bija kā apdullusi. Viņa galvā skaitīja mēnešus.

Tas nozīmēja, ka viņa un Rokijs ir dzīvojuši bez apziņas pusi marta, aprīli, maiju, jūniju, jūliju, augustu, septembri un oktobri.

- Kāds šodien datums? viņa nočukstēja. Sinklērs viņai to pateica. Trešais novembris.

- Ārprāts! izsaucās Rokijs.

- Un kas tad notika ar pārējiem?! kliedza Mollija. Ar Trinklberijas kundzi, Džemmu, Geriju un ari ar visiem ci­tiem, kas palika bāreņu namā? Kur viņi ir?

- Viņiem visiem klājas labi. Viņi dzīvo Malibu. Es viņiem noīrēju lielu māju piekrastē. Pārējie atlidoja no Braiersvilas. Ar viņiem viss kārtībā, es apsolu.

Nu Mollija tiešām uzsprāga.

- Tu apsoli? Ko tu mums vispār vari solīt! Tu domā, ka mēs tev ticēsim pēc tam, kad esi izdzēsis no mūsu dzīves septiņarpus mēnešus? Tu sevi uzskati par Dievu, vai? Tu esi traks. Nāc, Rokij! Ejam prom! Ir taču jābūt kādam ce­ļam, pa kuru izkļūt no šejienes. Viņa apcirtās ap būdas stūri tajā virzienā, no kura bija parādījies Sinklērs. Rokijs pretīgumā pašūpoja galvu, nospļāvās pie Sinklēra kājām un sekoja.

No sānu verandas iznāca drukns, divmetrīgs tēvainis un aizšķērsoja viņiem ceļu.

- Man ļoti žēl, Mollij un Rokij, atvainojās Sinklērs,

- bet jums mani jāuzklausa. Tomēr vispirms jums atdošu atmiņu. Sinklērs sasita plaukstas un stingri noteica:

- Atcerieties!

Bija tā, it kā Mollijas un Rokija prātā tiktu aizslaucīts aizsargdambis. Viņu smadzenēm cauri skrēja daudzi vasa­ras atmiņu pilni mēneši, kairinot nervu šūnas ar skatiem un skaņām, smaržām un izjūtām no jūras krastā pavadī­tajām dienām.

Atmiņas par makšķerēšanu un zivju gatavošanu uz ugunskura, par to, kā Rokijs spēlē ģitāru un lasa neskaitā­mas grāmatas, vāc gliemežnīcas, peld, nirst ar akvalangu, sērfo. Kā Rokijs pazaudē kājas nagu, lido ar pūķi, glezno, raksta, met kokus Petulai, vakarā sēž pie ugunskura, dzied dziesmas vai mācās runāt līdz šim nezināmā valodā.

- Hemos aprendido a hablar Espānol? Vai mēs esam ie­mācījušies runāt spāniski? jautāja Rokijs.

- Si, atbildēja milzenis.

- Es nodomāju, ka jums nenāktu par ļaunu apgūt kādu valodu, paskaidroja Sinklērs.

Mollija atklāja daudz jauku atmiņu par Sinklēru vasaras gaitā nevis par slinko, uzpūtīgo, slepkavīgo Primo Sella dēlu, bet gan par Sinklēru kā draugu. Mollija ielūkojās pazīstamajā sejā, līdz pleciem garajos matos un simpā­tiskajās zilajās acīs un izjuta mulsumu.

- Bet kāpēc? viņa jautāja. Kāpēc tu turēji mūs hip­nozē?

- Tāpēc, ka citādi jūs nebūtu palikuši šeit.

- Un varbūt ari nebūtu palikuši, Mollija atsāka. Taču tikai mūsu darīšana ir tā, ko mēs iesākam ar savu dzīvi. Ne tavējā. Pat tad, ja esam pieredzējuši brīnišķīgu vasaru, tā nebija mūsu izvēle. Tur jau ir tā lieta, Sinklēr. Tev vaja­dzēja ļaut izlemt mums pašiem.

- Es nevarēju ar to riskēt.

- Kāpēc?

- Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, es uztraucos, ka jūs neat­stāsieties no Primo. Nākamreiz, noķēris jūs, viņš noteikti pārliecinātos, vai esat beigti. Otrkārt, tā bija mana paša drošība. Primo nogalinātu mani, ja uzzinātu, ka esmu viņu piekrāpis un jūs abi esat dzīvi.

- Bet kā tad tu mūs izglābi? Mollija klusi vaicāja. Viņa sāka just, ka Sinklēram var uzticēties.

- No kāpņu augšgala es vēroju, kā tu apturi pasauli, viņš teica. Es nevarēju pārprogrammēt putnu, jo koda kombinācija ir pieejama vienīgi Primo. Es gaidīju, kamēr tu nogursti arvien vairāk un vairāk līdz tu biji gandrīz padevusies, un tieši pirms tam es pārņēmu visu savās rokās un ari apturēju pasauli.

- Tad pasaulei sastingt likām mēs abi tu un es?

- Tieši tā. Lai nu kā, tu paģībi, sastingi, un Rokijs, pro­tams, sastinga kopā ar tevi, skaidroja Sinklērs. Kad tu atslēdzies, laiks neatsāka ritēt, jo es turēju to ciet. Tad es jūs nekavējoties atbrīvoju un mēs ar Ērlu viņš norādīja uz miesassargu aiznesām jūs prom. Mēs devāmies tieši šurp, uz šo būdu.

- Vai tu nebaidījies, ka Sells tevi pieķers?

- Mazliet. Bet viņš domāja, ka es tur visu novācu. Ar šļūteni aizskaloju asinis notekās un tieku vaļā no lī­ķiem. Pēkšņi izskatījās, ka viņam kļuvis slikti. Man ne­kad nebija jātīra žagatas kamera. Primo hipnotizēja citus, lai tie paveiktu šo darbu. Sinklērs apsēdās koka krēslā un pieklusināja balsi. Protams, viņš tur ir nogalinājis arī citus. Nezinu, cik.

- Vai viņš nogalina ikvienu, kas viņu apdraud? jautāja Rokijs.

- Nē, atbildēja Sinklērs. Vairums vienkārši pazūd. Primo aizslauka prom viņu personību, lai viņi nekad vairs nezinātu, kas viņi ir. Viņš pārvērš tos pazudušās dvēselēs, kas dzird galvā skanam balsis. Tad viņš tos noslēpj no­maļās vietās.

- Izmet kā atkritumus.

-Jā. Neviens nekad vairs neuzzina, kas viņi ir, vismazāk jau viņi paši.

Sinklērs nemierīgi sagrozījās krēslā, jo šī saruna viņam acīmredzot nepatika. Taču Mollijai bija pārāk daudz jau­tājumu, lai atstātu viņu mierā.

- Vai tu nekad neesi mēģinājis viņus paglābt?

- Esmu gan, bet Primo nekad nav ļāvis man piedalīties apziņas izdzēšanā, tāpēc palīdzēt bija grūti. Es nezinu, no cik cilvēkiem viņš tā ir atbrīvojies. Ja runājam godīgi, tad bija daži, kuriem es būtu varējis palīdzēt, taču es bai­dījos. Es ienīstu sevi par to. Redzat, es neesmu varonis. Esmu vājš.

- Tu izglābi mūs, teica Mollija. Tas bija drosmīgi. Bet kāpēc tu negāji uz policiju?

- Mollij, Losandželosas policiju kontrolē Primo. Prak­tiski visa Amerikas policija ir viņa varā. Tev nav ne jaus­mas, cik varens viņš ir. Tas pats ir arī ar avīzēm. Vairums izdevēju ir zem viņa papēža. Ja es dotos pie žurnālistiem un viņiem visu izstāstītu, tad, tiklīdz viņi mēģinātu to no­drukāt, Primo panāktu avīzes bankrotu. Un tad viņš ķer­tos pie manis.

- Vai tu nevarētu noņemt hipnozi kādiem no viņa upu­riem? ierosināja Rokijs. Tu taču ari spēj apturēt pasa­uli. Mēs zinām, ka Sells padara hipnozi neatgriezenisku, apturot laiku. Tu varētu vēlreiz to apturēt un noņemt viņiem hipnozi.

- Izklausās jau vienkārši, teica Sinklērs. Tikai jūs nezināt, ka Primo izmanto speciālas paroles. Tās arī no­stiprina viņa hipnozi pilnībā.

- Paroles? jautāja Mollija.

- Jā. Tās arī ir īstās atslēgas. Nezinot šīs paroles, nav iespējams atbrīvot viņa upurus. Es nezinu Primo paroles.

- Un kāpēc tu beidzot mūs atmodināji? vaicaja Mollija.

- Man vajadzīga jūsu palīdzība. Žagatas kamerā pēc tam ir noticis vēl kaut kas. Primo ir kļuvis vēl bīstamāks. Laika nav palicis daudz.

- Tas ir sakarā ar to V dienu, vai ne? jautāja Rokijs.

- Tā droši vien tuvojas. -Jā-

- Ko tas nozīmē? jautāja Mollija.

- Vai tad jūs nezināt?

- Nē, abi vienā balsī atbildēja.

- V diena, teica Sinklērs, ir vēlēšanu diena. Sinklērs lūkojās uz neizpratnes pilnajām Mollijas un Rokija sejām.

- Primo ir iecerējis kļūt par nākamo Savienoto Valstu pre­zidentu.

- Bet tas taču nav iespējams, Mollija neticīgi bilda.

- Lai kļūtu par prezidentu, ir nepieciešams simtiem at­balstītāju, ir jāpārstāv vesela politiskā partija un gadiem jāsēž Kongresā kā politiķim.

- Tas nav tiesa. Par prezidentu var kļūt ikviens, skaid­roja Sinklērs, ja vien šis cilvēks ir dzimis Amerikā un viņam nav sodāmības. Tagad ir trešais novembris, bet Pri­mo sāka savu kampaņu jūnijā tiešām vēlu, bet tajā vi­ņam veicas spīdoši.

Sinklērs turpināja viņiem stāstīt par vasaras kampaņu Sellu par prezidentu. Sells tajā bija iesūknējis miljoniem do­lāru, uzstādamies kā neatkarīgais kandidāts; tas nozīmē, ka viņš nepieder nevienai politiskajai partijai. Kampaņa bija izvērsusies pa visu Ameriku, un tā bija ļoti intensīva un izšķērdīga, tāpēc nebija iespējams, ka par Sellu kāds valsts pilsonis nebūtu dzirdējis. Plakāti ar uzrakstu Sellu par prezidentu bija piestiprināti pie tūkstošiem sienu. Kar­sta gaisa baloni ar uzrakstu Sellu par prezidentu lidinājās virs pilsētām. Viņš bija apmeklējis visus štatus un īrējis stadionus, kur publikas priekšā ar runām bija uzstājušās daudzas no iecienītākajām slavenībām. Sella hipnotizētās zvaigznes bija runājušas par to, cik daudz labāka dzīve visus gaida tad, kad Sells būs kļuvis par prezidentu, un kāpēc tās balso tieši par Sellu. Katrā pasākumā Sells teica runu, viņa seja tika filmēta un parādīta uz ekrāniem, kur tā slējās desmitiem metru augstumā. Un, protams, Sells hipnotizēja ikvienu, kurš lūkojās ekrānā.

Sella kampaņas greznums un spēks bija pilnībā aizēno­juši Gandolli un visu pārējo kandidātu kampaņas.

Cilvēku vēlme redzēt prezidenta postenī Sellu bija iz­platījusies kā ārkārtīgi lipīga slimība. Amerikas dvēseles un Amerikas šūniņas, mums vajag Amerikas Sellu*, tāds bija viņu sauklis.

- Tu runā tā, it kā vēlēšanu diena būtu jau notikusi, ievēroja Rokijs. Sinklērs pagrozījās krēslā un lūkojās uz savām kājām.

- Ir jau arī.

- Ir jau arī?! Mollija iekliedzās tik skaļi, ka Petula ierējās. Un kas notika? Vai viņš uzvarēja?

Sinklērs vairījās skatīties viņai acīs. Viņš nometa pie Mollijas kājām laikrakstu.

Primo Sells uzvar prezidenta vēlēšanās skanēja virs­raksts.

- Tā bija nepārprotama uzvara, murmināja Sinklērs. Vēlēšanas vienmēr notiek novembra pirmajā otrdienā. Tas bija vakar. Otrajā novembrī. Tā ir šīrīta avīze.

Kādu bridi valdīja klusums. Tad Mollijas smadzenes beidzot spēja iekustināt mēli.

- Vai tu esi traks, Sinklēr? Kāpēc tu gaidīji tik ilgi un tad modināji mūs? Mēs būtu varējuši izjaukt viņa kampaņu,

* celi (angļu vai.) šūna, šūniņa

mēs būtu varējuši censties uzzināt viņa paroles, mēs būtu varējuši kaut ko darīt, bet tā vietā tu atstāji mūs šeit. Vai tad tu esi tik stulbs? Mollija aprāvās. Piedod, Sinklēr! Man tikai šķiet, ka tu esi gaidījis pārāk, pārāk ilgi, lai mūs modinātu.

- Es nevarēju riskēt. Vecais domāja, ka jūs esat miruši, un tieši tāpēc jūs bijāt drošībā, teica Sinklērs. Bet šo­dien… pēc viņa uzvaras… Sinklēra balss trīcēja. Man bija neprātīga cerība, ka viņš neuzvarēs. Bet viņš, pro­tams, uzvarēja. Tagad viņš ir pats bīstamākais cilvēks uz šīs planētas.

Mollija domāja par Sellu kā par milzīgu, gļotainu ra­dījumu, kura slidenie taustekļi iesniedzas visās pasaules valstīs.

- Kāpēc viņš vēlas būt tik varens? meitene jautāja.

- Jo viņš ir vājprātīgs, atbildēja Sinklērs. Es ne­zinu.

Mollijai pēkšņi kļuva Sinklēra žēl. Viņam noteikti nā­cās ļoti grūti nodot tēvu. Tāpat viņa domāja, ka Sinklērs noteikti ir ļoti labs cilvēks. Galu galā, kad Primo Sells pa­cēlās virsotnē, viņš ņēma līdzi arī Sinklēru, bet Sinklērs nevēlējās piedalīties šajā spēlē. Viņš vairāk domāja par citiem, nevis par sevi.

- Ak, kā es vēlētos, kaut tas nebūtu noticis! vaimanāja Mollija. Tas nav godīgi. Visi Sella plāni gatavi īstenoties. Toties mums viss ir jāizgāž notekā. Tad, iedomājusies par žagatas moku kambari, viņa vēlējās, kaut nebūtu lie­tojusi šo vārdu.

- Vēl viņš īsti nav prezidents, Sinklērs jau cerīgāk teica. Mollija un Rokijs neizpratnē skatījās viņā.

Sinklērs paskaidroja.

- Vēl ir neliela cerība. Pašlaik Primo ir tikai ievēlētais prezidents. Viņam pirms varas pārņemšanas vēl ir daži mē­neši laika, lai sagatavotu savus padomniekus un sastādītu valdību. Tā notiek vienmēr. Viņš vēl nav īsts prezidents, kamēr desmitajā janvārī nenodos zvērestu. Mums vēl ir laiks izsist viņu no sliedēm.

- Tagad ap Sellu noteikti ir divas vai trīs reizes vairāk apsargu, domīgi novilka Rokijs.

- Bet es esmu viņa dēls un viņš man uzticas, atteica Sinklērs. Vismaz pagaidām. Un viņš nezina, ka tu esi dzīva, Mollij, tā ka mums piedurknē ir savs dūzis.

Mollija sāka domāt, ka Sinklērs ir tikpat traks kā Primo Sells. Fakts, ka ļaunais hipnotizētājs kļūs par Savienoto Valstu prezidentu viņas prātam bija pārāk neaptverams. Kā viņa, bērns, vispār varēja tur līdzēt?

- Es nespēju tev palīdzēt, Sinklēr. Paskaties, kas notika, kad es to mēģināju iepriekšējo reizi! Es neesmu burvju līdzeklis pret visu.

- Tu maldies, teica Sinklērs. Ir neliels cerību stariņš. Bet tagad es nevēlos par to runāt. Viņš pielēca kājās, gri­bēdams mainīt tēmu. Es tev par to pastāstīšu mašīnā. Ērls pasniedza viņam beisbola cepuri, saulesbrilles un at­slēgas. Un tu, protams, vēlēsies uzzināt, kā iet tavējiem Malibu.

- Uz kurieni mēs braucam? vaicāja Mollija.

- Atpakaļ uz Holivudu. Tur ir kāds īpašs cilvēks, ko tev vajadzētu satikt.