Mollija Mūna aptur pasauli

DIVDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA

Tagad ģenerālis lejup pa akmens kāpnēm nesa divus nekustīgus bērnus. Viņi jau bija nolaidušies zem ze­mes līmeņa, un, jo zemāk viņi kāpa, jo vairāk gaismas nāca pretī no apakšas. Akmens sienu nomainīja biezs stikls. Kāpņu telpa kā ledus caurule nolaidās milzīgā ka­tedrāles izmēru telpā. Viņi sasniedza apakšu un apstājās.

Šī telpa bija masīva un moderna, līdzīga ļoti lielai māk­slas galerijai, kaut arī pie sienām nebija mākslas darbu. Tās centrā atradās kaut kas līdzīgs savādai skulptūrai. Tas bija augsts tērauda tornis. No tā virsotnes paralēli griestiem stiepās garš stienis, kura galā tālumā bija pie­stiprināts kaut kas liels un smags. Torņa pakājē bija tē­rauda sols.

Uz tā sēdēja Sinklērs Sells, aplūkodams savu atspulgu kabatas spogulītī.

Sinklēr, varēji nu gan nākt un man palīdzēt, tu slinkais krupi! teica Primo. Palīdzi man! Sasien viņiem rokas aiz muguras!

Sells pavēlēja ģenerālim nolikt Molliju un Rokiju zemē. Nekustīgais pāris tur gulēja kā beigtas zivis, kamēr Sin­klērs pienāca un sasēja viņus.

Tad Sells ļāva pasaulei iziet no sastinguma. Mollijas un Rokija laiks tūlīt atsāka ritēt uz priekšu. Abi satriekti apjauta savu jauno stāvokli. Kas attiecas uz Rokiju, tad viņš tikko bija stāvējis aiz aizkara, bet Mollijas laiks bija apstājies bridi, kad Primo bija atņēmis viņai dimantu. Pēc dažiem mirkļiem viņa noelsās, aptvērusi, kas noticis.

- Tātad dimantam ir saistība ar laika apturēšanu!

Primo nepievērsa viņai uzmanību. Viņš stāvēja pie ne­lielas metāla kastītes un kaut ko tajā regulēja.

Mollija ar Rokiju centās piecelties sēdus. Viņu abu acis kā magnēts pievilka stienis torņa virsotnē un smagais priekšmets tā galā. Tas bija kaut kas masīvs un draudīgs, viscaur melnā un baltā krāsā. Tajā pašā brīdī Primo parāva kādu rokturi. Melnbaltais priekšmets sāka krist. Tad tas metās lejup, un nākamajā mirklī milzīga metāla žagata, izpletuši spārnus lidojumā, piķēja viņu virzienā.

Smagais, nāvējošais plēsējputns palidoja garām, tā res­najam, zobenam līdzīgajam knābim un smagajam ķerme­nim padrāžoties zemu virs tērauda sola. Mollija sekoja tā lidojumam. Garais stienis pacēla to otrā pusē pie galerijas griestiem, kur tas sastinga trajektorijas augstākajā pun­ktā. Kad smaguma spēks to atkal vilka lejup, tas sāka savu lidojumu atpakaļ, tēmējot uz sēdekli. Kā giljotīna uztrītā putna aste šķēla gaisu ar šņācošu troksni, liekot vējā noplīvot Mollijas matiem.

- Priecājos, ka tu neesi māņticīga, Rokijs teica Mollijai, jo viena žagata ir slikta zīme.

- Skaista, vai ne? teica Sells, it kā demonstrētu kādu nenovērtējamu dārgumu. Tas ir mans žagatas svārsts. Tas pat spēj virzīt laiku. Tas var svārstīties turp un atpa­kaļ visu dienu, un tur augšā pie sienas ir pulkstenis. Re­dzat? Lepni uzlūkodams savu briesmoni, Sells nospieda kādu pogu, un žagata ar mehānisku, putna kliedzienam līdzīgu skaņu apstājās augstu gaisā. Sells piegāja pie sola un viegli papliķēja tā metāla sēdekli.

- Šeit, Mollij, tu sēdies šeit!

Mollija šausmās pakratīja galvu. Sēdēt slepkavīgās ža­gatas lidojuma ceļā bija pasaulē pēdējais, ko viņa varētu vēlēties.

- Ved viņu šurp! Sells pavēlēja ģenerālim, kas kā hip­notizēts medību suns pacēla Molliju un aiznesa uz sēdekli. Sinklērs ar stingru roku turēja Rokiju. Tiklīdz Mollijas kā­jas bija zem sēdekļa, divas metāla skavas satvēra viņas potītes.

- NĒ! Mollija nikni spiedza. TU NEDRĪKSTI LIKT MAN SĒDĒT ŠEIT! TU ESI PILNĪGI ĀRPRĀTĪGS! Viņa mežonīgi cīnījās ar metāla skavām, bet Sells bija tik mierīgs, it kā gaidītu uzvārāmies tējkannu. Viņš vēroja, kā Sinklērs stumj Rokiju, kas spārdījās un kliedza, uz solu blakus Mollijai. Sinklērs pārbaudīja, vai abu bērnu potīšu skavas ir nostiprinātas pietiekami cieši.

Iedarbinātas ar distances vadības pulti Sella rokā, no gūstekņu aizmugures kā ļaunas čūskas izslīdēja metāla jostas un saslēdzās ap viņu gurniem.

- Nu, tagad nedaudz papriecāsimies, Sells iesmējies teica. Mollija pacēla skatienu uz baismīgo nāves putnu virs galvas. Viņa un Rokijs atradās tieši tā ceļā.

- Tu neuzdrošināsies! viņa kliedza, uzlūkojot te Primo, te vadības kasti, te distances pulti viņa slepkavīgajā rokā.

Sells pavilka atpakaļ sava kašmira uzvalka piedurkni un palūkojās zelta pulkstenī. Tad viņš no krūšu kabatas izvilka Mollijas dimantu un pasniedza to Sinklēram. It kā telepātiski uztvēris tēva domas, Sinklērs aplika ķēdi ar dimantu atpakaļ ap Mollijas kaklu. Sells nospieda dažas pogas uz distances pults.

- Žagatas jaunkundze ir ieprogrammēta, viņš pazi­ņoja. Pēc aptuveni divarpus minūtēm tā kritīs atkal. Kad viņa to darīs nu, jūs jau redzējāt manu princesi darbībā. Esmu pārliecināts, ka iztēlojaties tās svaru. Tās knābis it tik ass kā… kā sauc tos virtuves nažus, ko mēs pārdodam, Sinklēr?

- Šņikt šņākt.

- Tik ass kā Šņikt šņākt nazis, un tās aste ir nāvējoša. Abi ir ārkārtīgi asi un smagi, tā ka jums nav jāuztraucas lai ari kuru galu jūs izvēlētos, viss notiks ātri.

- TU ESI ĀRPRĀTĪGS! spiedza Mollija. Viņa nevarēja iedomāties, kāpēc Sinklērs aplika dimantu ap viņas kaklu, taču nespēja novērst acis no slepkavīgā putna. Tu ne­drīksti sakapāt mūs ar savu žagatu! Kāds plānprātiņš gan tu esi!

Taču tad Mollija ievēroja noteku režģus grīdā un pie sienas piestiprinātu sudrabotu šļūtenes rituli. Viņas prā­tā iešāvās Deivīnas tēls. Meitene izmisīgi pagriezās pret Rokiju. Zēns atbildēja viņai ar tikpat mežonīgu un pār­biedētu skatienu.

Mollijas apakšlūpa trīcēja.

- Lūdzu, Sella kungs! viņa lūdzās klusā, padevīgā balsi. Lūdzu, nedariet to! Tikai ļaujiet mums iet, un mēs jūs vairs nekad netraucēsim! Lūdzu! Nelieciet mums sēdēt šeit, kad kritīs putns!

Primo Sells viņu ignorēja.

- Izlabošu sevi žagata atkal kritīs pēc divām minū­tēm. Tu, Mollij Mūna, protams, vari likt pasaulei sastingt. Sinklērs tev atdeva kristālu. Tā ka tev īstenībā ir vairāk laika, nekā tās divas minūtes, ko esmu tev atvēlējis, lai tu izlemtu savu likteni. Uz cik ilgu laiku tu spēj apturēt pasauli? Personīgi mana robeža ir aptuveni desmit minū­tes. Tas taču ir tik nogurdinoši, vai ne? Jūsu dēļ es tagad esmu noguris jau pirms manis rīkotajām pusdienām, un tas mani kaitina. Kad strādāju, man patīk, ka esmu labi atpūties. Sells palaida vaļīgāk zīda kaklasaiti.

- Vai zini, Mollij, ir tik dīvaini, ka tu nekad neesi sa­pratusi: kristāliem laika apturēšanā ir būtiska nozīme. Vai tad tu neievēroji, cik auksts dārgakmens kļuva, kad tu to lietoji? Vai tu nezināji, ka dimanti nevada siltumu? Ko gan mūsdienās tajās skolās māca? Sells atpogāja ap­kaklīti un izvilka tievu sudraba ķēdīti no krekla apakšas. Tās galā karājās liels, dzidrs kristāls, kas atspoguļoja un lauza moku kambara balto gaismu, dzirkstot kā drūmā atvadu sveicienā.

- Parādi viņiem savējo! viņš pavēlēja Sinklēram. Sin­klērs ap kaklu nēsāja ādas sloksnīti, kurā karājās vēl viens liels un mirdzošs dārgakmens.

- Nu labi, teica Sells, aizpogādams kreklu, es labprāt parunātu par to visu, bet man tiešām jāiet atpakaļ pie viesiem. Varbūt kādu citu reizi… Ak, es jau piemirsu, jūs taču būsiet kādā citā vietā! Primo palūkojās uz notekām. Žēl gan. Lai nu kā, Mollij, un… ē… neesmu dzirdējis tava drauga vārdu -, lai jums jaukas vienpadsmit minū­tes. Laimīgu ceļu!

Kad Sells pacēla roku atvadu sveicienā, Mollija sako­poja visus spēkus, lai piešķirtu skatienam pilnu hipnozes jaudu, un pacēla acis pret Primo Sella acīm. Viņas skatiens izurbās cauri gaisam un pilnā sparā ietriecās vīrieša sejā. Trieciens gandrīz atsvieda Sellu atpakaļ.

- Vai, vai, Mollij! Kaut ko jau es biju gaidījis, bet ne kaut ko tādu. Tad Sells aizgriezās un, atkārtojot: "Cik žēl!" pamāja savam dēlam un ģenerālim, lai tie viņam seko, un visi trīs sāka kāpt augšup pa stikla kāpnēm. Mollija dzirdēja viņu sakām: Sinklēr, šīs kāpnes ir ļoti skaistas, bet ir grūti kāpt. Atgādini man, ka jāiebūvē lifts!