Mollija Mūna aptur pasauli

trīsdesmit devītā nodala

Galva sāka lēni celties augšup, un pilošā Lusija Ļogana kā slepkavīgs nezvērs izslējās no ūdens ar zobos sa­kostu sudrabotu pistoli. Viņai vairs nebija apsēju un ieģipsējuma, kas bija viņu klājis Braiersvilā. Petula sāka aiz­gūtnēm riet.

Lusija apveltīja Sinklēru, Molliju un Rokiju ar aukstu, stindzinošu skatienu. Viņa nepavisam nelīdzinājās tai Braiersvilas bibliotekārei, kuru bija pazinusi Mollija. Viņa joprojām bija tērpusies tvīda svārkos un vilnas jakā no apģērba tagad straumēm tecēja ūdens -, un viņas gaišie mati, kā jau vienmēr, bija sakārtoti laucinieciskā mezglā galvas virspusē, taču viņa izskatījās tracinoši citāda. Acis bija zaudējušas visu labestību, un deguns izskatījās vēl līkāks.

- Neskatieties viņai acis! noelsās Sinklērs.

Tas nevienam nebija jāatgādina. Mollija jau bija piekalusi skatienu šaujamrīkam Lusijas Ļoganas rokā.

- Un neklausieties viņā!

- Bet viņai ir stroķis! iesaucās Mollija, it kā neviens to nebūtu pamanījis.

- Un tas ir pielādēts, Lusija piebilda tik rāmi, it kā ga­tavotos sākt vadīt ekskursiju pa māju. Viņa pavērsa pistoli pret Petulu. Apklusini suni, vai arī es to nokniebšu!

Mollija paķēra Petulu un apklusināja to, instinktīvi pa­kāpdamās atpakaļ no Lusijas. Sinklērs un Rokijs atvirzījās kopā ar viņu.

- Kur viņš ir? Ļogana noprasīja, paceļot ieroci. Jūs varētu man viņu atdot, vai arī es jūs nogalināšu un tāpat viņu atradīšu.

- Tu mūs nogalināsi jebkurā gadījumā, teica Sinklērs.

Mollija norija kamolu. Doma par to, kā lode, cieta tē­rauda lode, ieurbjas viņas miesā, bija šausminoša. Taču bailes mijās ar domu, kas viņu mocīja. Ārprātīgā sieviete, kas stāvēja viņas priekšā, bija viņas māte. Ļogana pacēla šaujamo.

-Ja tu šausi, tu nemūžam neuzzināsi, kur ir Sells, me­loja Mollija. Mēs noņēmām viņam programmu, un viņš ir tik drošā vietā, ka pat tu nespēsi viņu atrast.

Lusija Ļogana nolaida revolveri. Viņa palūkojās uz vir­tuvi un otrām durvīm, kas veda ārā no telpas. Sinklēra guļamistaba. Viņa devās uz to, turot visus uz grauda. Lu­sija paraustīja durvju rokturi, kas nepadevās. Skaļi, bet tik mīļi, it kā paziņotu, ka gatavas pusdienas, viņa pasauca: Primo!

- Kas ir? atskanēja Primo miegainā atbilde. Ļogana viltīgi pasmaidīja.

- Bez šaubām, kādam no jums ir atslēga, viņa pieklā­jīgi sacīja. Mollija blenza viņā. Bija pārsteidzoši, ka tagad, kad viņa to ienīda, Lusija izskatījās daudz neglītāka, nekā Mollija viņu atcerējās.

- Viņam ir noņemta programma, bilda Mollija. Tev vairs nekad nebūs varas pār viņu.

- Tu pārāk zemu novērtē manas spējas, Lusija vēsi teica. Tieši tāpat kā es tavu veiksmi.

- Tu domāji, ka žagata mani un Rokiju ir nogalinājusi jau sen, vai ne? jautāja Mollija.

- Jā, es domāju, ka jūs esat beigti. Man gan vajadzēja parūpēties un atstāt tevi kādu hipnotisku pavēli gadīju­mam, ja tu izdzīvotu.

- Tev nemūžam nebūtu izdevies mani nohipnotizēt tajā dienā tavā mājā. Es biju pārāk modra, Mollija izaicinoši sacīja.

- Ak, varētu gan, ja vien būtu mēģinājusi, atteica Lusija. Man vajadzēja to darīt. Tagad viss būtu daudz vienkāršāk, ja tu būtu zem mana papēža. Taču izredzes, ka tāds sugas pārstāvis kā tu varētu pārdzīvot Sellu, bija pārāk mikroskopiskas.

Petula ierūcās.

- Mikroskopiskas tavās acīs, bet tavs mikroskops acīm­redzot ir salūzis, dusmojās Mollija.

Ļogana viņu ignorēja un pavērsa ieroci pret Sinklēru.

- Un es domāju, ka tev ir saistība ar viņas aizbēgšanu. Atceros, ka esmu redzējusi tavas fotogrāfijas, kurās tu esi mazs un noskrandis cirka puika. Mēs ar Primo kļūdījāmies attiecībā uz tevi. Es domāju, ka tev ir potenciāls. Domāju, ka tev var uzticēties. Un tu, viņa turpināja, uzlūkojot Rokiju. Varbūt tu esi talantīgāks, nekā es domāju.

Lusijas skarbās, zilās acis nicīgi nopētīja viņus visus.

-Jūs taču saprotat, ka man jātiek no jums vaļā, vai nu hipnotizējot jūs, vai nošaujot. Tad kas man jādara? Manas acis vai lode? Tas jāizlemj jums.

Visi klusēja. Pacietība pavisam noteikti nebija Lusijas tikums, jo, nesaņēmusi atbildi, viņa strupi noteica: Īs­tenībā jūs visi esat man apnikuši. Šaušu nost jūs visus. Uz redzi! Viņa pavērsa ieroci pret Rokiju.

Mollija redzēja, ka Lusijas pirksts kustas, lai nospiestu revolvera gaili. Tajā pašā mirklī viņa aptvēra, ka tā nav ro­taļa. Lusija Ļogana gatavojās nošaut Rokiju. Tādā ātrumā, kādu Mollija sevī nekad nebija apzinājusies, viņa tieši no gaisa savāca aukstās saplūsmes izjūtu un mirkli apturēja pasauli. Šajā laika kripatiņā viņas ausīs iesitās pirmā skaļa blīkšķa nanosekunde.

Viss bija sastindzis. Izņemot Ļoganu, Molliju, Petulu un Sinklēru. Lode kā sastindzis šāviņš karājās gaisā trīs collu attālumā no Rokija rīkles. Ļogana pasmaidīja un pavērsa ieroci pret Molliju.

- Labi aprēķināts, viņa sacīja. Pamēģini apturēt šo!

Mollija bija apjukusi. Viņa jau tāpat turēja pasauli

stingumā. Vai tagad tā jāaptur vēlreiz, pa virsu pirmajai sastingušajai pasaulei? Viņa turēja sastingušās lodes pa­sauli pilnīgā mierā. Tagad Mollija vēroja Lusijas plaukstu, cenšoties sajust, kad tā atkal nospiedīs gaili. Sinklērs aiznira aiz krēsla.

Mollija redzēja nedaudz saspringstam cīpslu Lusijas sa­vilktajā plaukstā un izvēlējās mirkli. Laiks atkal apstājās. Mollija bija aprēķinājusi precīzi. Šoreiz lode karājās gaisā pa vidu starp viņu un Lusiju. Šī lode bija tēmēta uz Mollijas krūtīm.

- Hhhmmm, komentēja Lusija. Šī būtu trāpījusi tev sirdī.

Mollija nedrīkstēja padoties apdullinošajām bailēm. Vi­ņai bija jāsaglabā vēss prāts, jo citādi viņa mirs. Līdz šim viņa nebija zinājusi, ka laiku var apturēt virs jau apturēta laika. Viņa paskatījās uz Sinklēru, lai redzētu tā reakciju, bet tagad ari viņš bija statuja, gluži kā Rokijs. Mollija ātri nolika Petulu aiz dīvāna, kur sastinga arī tā.

Meitene domāja, cik reižu viņai izdosies apturēt pasauli. Taču nebija laika domāt, jo Lusija gatavojās viņu nogali­nāt. Viņa izšāva trešo lodi. Mollija atkal apturēja laiku. Uz mirkli gan Ļoganas, gan Mollijas uzmanība bija novērsta, jo viņām bija jāpretojas sastingumam.

Ļoganai bija nepieciešams kāds brīdis, lai pielāgotos jaunajam laikam, bet tad viņa noņurdēja: Tu sāc zaudēt spēkus, Mūna, un drīz es tikšu tev klāt.

Viņa atkal izšāva.

Ceturtā lode. Piektā lode. Bailes caurstrāvoja Molliju, kad Ļogana vērsa šaujamo pret viņas galvu, sirdi, vēderu. Meitene drebēja, apturot pasauli astoto reizi. Viņa gandrīz nokavēja. Lode karājās gaisā collas attālumā no viņas pie­res. Mollija metās dīvāna aizsegā.

- Tev palikušas vēl tikai dažas lodes! viņa kliedza cauri ledainajai miglai, kas sāka celties no ūdens un pie­pildīt telpu.

- Tu pārāk daudz skaties filmas. Es tikko pārlādēju, teica Ļogana. Mollija pameta skatu ap sava slēpņa stūri. Ļogana viņu pamanīja, un atskanēja vēl viens šāviens; skaņa mirklī apklusa, kad Mollija atkal visu sastindzināja. Mollija trīcēja. Ļogana trīcēja. Telpā sāka kļūt ļoti, ļoti auksti.

- Tu esi gļēvule, Mollija, smagi elpojot, izspieda. Bū­tu tikai godīgi, ja ari man būtu stroķis.

- Es neesmu gļēvule, atbildēja Ļogana. Es tikai gribu iegūt negodīgas priekšrocības, tas ari viss. Galu galā man jāuzvar, Mollij!

Ļogana sarauca pieri. Viņa tiešām negribēja spēlēt pa­slēpes ar šo skuķi. Viņa gribēja darīt galu šai lietai. Visa šī laika apturēšana bija ļoti nogurdinoša. Bet vēl nepa­tīkamāk bija apzināties, ka viņa nekad neiedomājās, ka Mollija varētu būt tik spējīga. Pasaules vairākkārtējai ap­turēšanai nepieciešama ārkārtīga koncentrēšanās. Ļogana nekad nebūtu domājusi, ka to spēj paveikt bērns. Taču viņa zināja, ka, gluži tāpat kā daudzas reizes lokot pa­pīra lapu, arī laika locīšana galu galā kļūst neiespēja-ma. Ļogana zināja, ka beigās Mollijai vairs nebūs nekādas iespējas izvairīties no viņas lodēm. Tāpēc, kaut arī Ļoga­nas spēki tika pārbaudīti pilnā apmērā, viņa tomēr apzi­nājās, ka uzvarēs. Viņa atkal pacēla revolveri.

Mollijai klabēja zobi. Ikreiz, kad viņa izspieda uz āru auksto saplūsmes izjūtu, bija tā, it kā pasaule izsūktu sil­tumu no viņas ķermeņa. Tagad pa visu telpu klājās ledusaukstas miglas plīvuri. Lusijas Ļoganas ķermenis bija saskatāms, bet Mollija tik tikko spēja izšķirt viņas pirksta kustību pret revolvera gaili. Viņa drīzāk nojauta nekā re­dzēja, kad Ļogana gatavojas šaut.

Arī Lusijas Ļoganas skatiens šķita aizmiglojies. Dzirda­mība bija neskaidra. Likās tā, it kā viņa atrastos aukstā lidmašīnā ļoti lielā augstumā. Lusija šāva uz Molliju, taču, streipuļojot viņas virzienā, secināja, ka aprises, uz kurām viņa bija šāvusi, ir mētelis vai krēsls, nevis Mollija. Krei­sajā pusē viņa pamanīja kustamies neskaidru tēlu.

Pasaule atkal sastinga. Šoreiz pirms vēl Ļogana bija izšāvusi. Kad Lusija pretojās sastingumam, viņas kājas kļuva nejūtīgas. Viņa pieķērās pie kāda priekšmeta, lai paliktu stāvam. Tagad abas jau tuvojās neiespējamajam laika locījumam. Ja jau viņa sāk zaudēt spēkus, tad bērns noteikti tūlīt sabruks. Lusijai bija priekšrocība. Viņa bija gadiem vingrinājusi savu prātu. Viņa uzvarēs šajā sacen­sībā, Lusija to zināja. Ļogana pataustīja savu kristālu zem slapjās jakas tas bija aukstāks par ledu. Ar lielām pūlēm viņa sāka runāt.

Nu, Mollij, bārenīt Mollij, kā tu justos, ja es tev pa­teiktu, ka zinu, kas ir tava māte un tavs tēvs?

Tupot aiz krēsla pie loga, Mollija atbildēja: Es gribētu teikt, ka šīs ziņas ir novecojušas. Tu nāc par vēlu, Logan. Es zinu… Es zinu, ka tu esi mana māte, un es zinu, ka Sells ir mans tēvs, un neuztraucies, jo es jau esmu no jums atteikusies.

Mollija cīnījās par savu dzīvību. Viņas mugurkauls bija auksts kā lāsteka. Likās, ka tas varētu pārlūzt. Kaklā pa­kārtā kristāla aukstums ieurbās ādā, it kā tas saldētu pašu dvēseli. Mollija domāja par to, cik ļoti viņa ienīst Lusiju Ļoganu. Viņa nespēja noticēt, ka cilvēks var būt tik ār­prātīgs, tik ļauns. Taču vēl tūkstoškārt ļaunāk bija tas, ka pretīgā cilvēkveidīgā būtne, kas vicinājās ar pistoli, bija Mollijas miesa un asinis. Visu dzīvi Mollija bija vēlējusies uzzināt, kas ir viņas māte. Viņa bija iztēlojusies laipnu, gudru, jautru sievieti. Bet īstenībā tā bija šī lielummāni­jas apsēstā slepkava. Mollija viņu ienīda par to, ka tā bija sagrāvusi viņas sapņus. Mollija neļaus Ļoganai darīt galu arī viņas dzīvei. Bet viņa bija tik nosalusi… tik ļoti nosa­lusi… un tik nogurusi.

Mollija aizvēra acis. Aiz tām viņa redzēja sevi telpā ar Lusiju. Tad, kā jau viņai tik dabiski izdevās, viņa iztēlojās, ka izšaujas no sava ķermeņa kosmosā kā raķete. Vienā milisekundē viņa bija tur.

Šoreiz kosmoss bija citāds. Zem sevis Mollija redzēja sastingušu visu pasauli. Apkārt orbītās bija apstājušās planētas, arī zvaigznes, kas apturētas uz īsu mirkli laikā.

Mollija saprata, ka kosmoss ap viņu plešas vienmēr, mūžīgi. Šajā stingajā plašumā viņa jutās sīkāka par sīku, kā puteklītis, pat sīkāka. Viņa šķita tik niecīga, ka prak­tiski nebija nekas. Viņa bija atklājusi sevī pašas nanoniecīgumu.

Un tomēr…

Mollijas niecības izjūta izzuda. Pēkšņi Mollija bija pār­steigta par to, cik liela viņa ir. Viņas dēļ bija ticis aptu­rēts izplatījums. Viņas dēļ bija sastinguši visi elementi zeme, vējš, uguns un ūdens. Mollija jutās sīka, bet pēc tam ļoti, ļoti liela, un tāpat arī nanoniecīgums mazs, bet pēc tam gigantisks. Mollija jutās pilnībā vienota ar visu izplatījumu, un viņu piepildīja neiedomājami visaptve­roša mīlestība pret visu tajā esošo.

Tālu, tālu lejā meitene sajuta Lusijas Ļoganas kustību pasaulē. Šķita, ka pasaule iedveš Mollijai domu par Zie­meļpolu. Viņa saprata, ka ledus var būt auksts. Ja vien Mollija spētu iedziļināties ledus būtībā, tad viņai, iespē­jams, vairs nebūtu auksti. Viņa atslābināja prātu, ļāva ķer­menim atvēsināties ledū. Un pēkšņi Mollijai vairs nemaz nebija auksti. Kaklā pakārtais kristāls kļuva silts. Mollija zināja, ka atkal spēj apturēt laiku.

Aizvērtām acīm un tik piesardzīgi, it kā nopūstu sveci, Mollija apturēja laiku astoņpadsmito reizi. Tagad ar katru elpas vilcienu viņa lika laikam apstāties. Deviņpadsmito reizi, izelpa, ieelpa. Divdesmito reizi, izelpa, ieelpa… Div­desmit pirmo reizi…

Mollija vairs nejuta pretestību. Mollija bija vienīgā kus­tīgā būtne izplatījumā. Visur citur dzīve bija apstājusies. Mollija jutās tik vientuļa, it kā būtu mirusi, lai gan bija dzīva. Kādu mirkli viņa brīnījās, kāpēc gan ir viena. Vai tad viņa ir vienīgā apziņas pildītā būtne telpā un laikā? Mollija juta kaut arī viss atrodas stingumā, spēki viņā un ārpus viņas vēro viņu. Un tagad viņa tiešām jutās kā pētāms eksemplārs zem noslēpumaina, milzīga palieli­nāmā stikla. Viņa jutās labi. Šķita, ka nezināmais spēks viņai pateicas.

Mollija atvēra acis. Tagad telpa vairs nebija miglaina un auksta, bet gan pilna krāsu. Viss bija skaidrs un ne­kustīgs. Lusija Ļogana bija sastingusi ar naida un sāpju izteiksmi sejā.

Mollija izgāja cauri telpai un rūpīgi savāca katru gaisā karājošos lodi. Viņa izmeta tās visas pa logu. Tad meitene izņēma šaujamo no Lusijas Ļoganas rokas un pārbaudīja, vai drēbēs nav paslēpti vēl citi ieroči.

Apmierināta ar to, ka ienaidnieks vairs nav bruņots, Mollija sasprindzināja acis līdz hipnozes pakāpei. Viņa nostājās tā, ka Ļoganas acis bija pavērstas tieši pret viņas acīm. Un tad, pieskārusies Ļoganas plecam, Mollija atkal ļāva atsākties kustībai.

Ja ari Lusijā Ļoganā bija palikusi kāda kripatiņa ener­ģijas, lai cīnītos ar Molliju, tā tika mirkli izsūkta. Iekams Lusija apzinājās, ka ir dzīva, iekams saprata, ka ir bijusi sastindzināta un tagad atkal var kustēties, Mollijas acu skatiens bija pārvarējis viņas skatienu.

Lusija Ļogana bija nohipnotizēta.