Mollija Mūna aptur pasauli

piecpadsmitā nodaļa

Pussešos Mollija un Rokijs atgriezās namiņā. Rokijs devās uz virtuvi, lai pagatavotu abiem dzērienus, un Mollija paskatījās modinātājā. Viņa tiešām vēlējās sa­zvanīt Lusiju Ļoganu. Ja pieskaitīja stundas, kas šķir viņu dažādās laika joslas, Lusija vēl varētu būt nomodā. Tāpēc, tiklīdz Rokijs atgriezās ar dažiem Qube, viņa sastādīja nu­muru.

Atbildēja aizsmakusi, miegaina, pusnomodā esoša balss.

- Lusij, vai tā esi tu? Šeit esmu es.

Bibliotekāre noklepojās un vairākas reizes nokrekšķējās. Jā, jā, te Lusija. Mollij! Vai viss kārtībā? Ir nakts vidus.

- Viss ir labi, teica Mollija. Piedod, ka uzmodināju tevi, Lusij, bet mēs esam veikuši dažus pārsteidzošus at­klājumus. Tev bija pilnīga taisnība par Primo Sellu. Un Mollija sīki aprakstīja pēdējās divdesmit četras stundas.

Viņa izstāstīja Lusijai, ko viņi atraduši Primo Sella bi­rojā. Mollija paziņoja, ka abi paredzējuši doties uz Akadē­mijas balvu piešķiršanas ceremoniju, lai noņemtu hipnozi tik daudzām zvaigznēm, cik vien izdotos, un, ja iespē­jams, lai noskaidrotu, vai Deivīna vēl ir dzīva. Mollija bija cerējusi, ka Lusija varētu zināt, ko nozīmē noslēpumainie, ar sarkano tinti rakstītie vārdi V diena, bet Lusija nezināja neko. Pēc desmit minūtēm šķita, ka saruna iet uz beigām.

Mollija apvaicājās: Un kā ar tevi, Lusij? Vai tev ir bijušas vēl kādas nepatikšanas?

- Ar mani viss ir labi. Ar apdegumiem grūti iemigt, tas ari viss. Lusija nopūtās. Esmu pārsteigta, cik labi tev tas padodas, Mollij. Bet, lūdzu, esi piesardzīga! Atceries, ka tas vīrs nav normāls. Viņš ir briesmonis.

- Būsim piesardzīgi. Un, Lusij, vai tā nauda drīz būs klāt? Piedod, ka tā jautāju, bet mūsu rēķini te nav no mazajiem.

- Protams, Mollij. Es par to tūlīt parūpēšos. Tad Lusija sirsnīgi piebilda: Nodod sveicienus Rokijam, un esiet uzmanīgi! Zvani. Paliec sveika!

Mollija nolika klausuli.

- Ko tad viņa teica? jautāja Rokijs.

- To es tev pastāstīšu tad, kad būsim viņai nosūtījuši šīs lietas. Bet klausies, mums vēl ir visa atlikusī diena, un es domāju, ka mums jāatpūšas. Ejam peldēties!

- Vai tiešām?

- Un kāpēc gan ne? Ja jau mēs ejam uz Akadēmijas bal­vām, tad mums jāpierod pie domas, ka ļaudis varētu mūs pazīt. Un vienalga, pat ja Sells ir redzējis mūsu klipu, esmu pārliecināta, ka viņš šonedēļ ir tik ļoti pārņemts ar Oskariem, lai neuztrauktos par diviem hipnotizētājiem.

Pēc gājiena uz viesnīcas reģistrācijas telpu, lai organi­zētu eksprespastu uz Braiersvilu, peldmēteļos tērpušies, Mollija un Rokijs nesteidzīgi devās uz baseinu. Kaut ari bija jau gandrīz seši, cepināja kā uz pannas.

Arā nebija pārāk daudz viesu. Trinklberijas kundze un Džemma pamāja viņiem no galdiņa ēnā, kur abas našķojās ar saldējumu. Mollija un Rokijs uzmeklēja sauļošanās gultas blakus baseina ūdenskritumam. Rokijs ienira tirkīzkrāsas ūdenī, lai pievienotos Rodžeram, bet Mollija uzlika salmu cepuri. Viņa papliķēja savas tievās kājas maltās gaļas krāsā. Pirms peldes meitene gribēja, lai tās kļūst jaukas un sasilst.

Viņa aizvēra acis. Pēcpusdienas karstums, kaut kur cep­tas gaļas smarža un netālo strazdu maigā svilpošana gan­drīz lika Mollijai iegrimt jaukā letarģijā. Saule apspīdēja viņas acu plakstiņus, un caur tiem viss izskatījās oranžs. Viņa klausījās, kā ūdenskritums šļakstot līst baseinā, un pamazām atslābinājās.

Pēc kādas minūtes Mollija sāka lūkoties apkārt.

Pie galdiņa zem saulessarga ar muguru pret viņu sēdēja divas darījumu sievietes. Abām bija ieveidotas frizūras un kostīmi vienai gaišzils, otrai sārti violets. Mollija palū­kojās uz sārti violetajā kostīmā tērptās sievietes matiem. Tajā bija baltas un zeltainas šķipsnas, un frizūras vidū bija nostiprināta bruņrupuča bruņu saspraude, kas atstaroja saules gaismu.

Saspraude mirgoja un dejoja saules staros, un, jo vairāk Mollija uz to lūkojās, jo vairāk sievietes mati atgādināja lieliski kopta zirga krēpes. Tie kā savērpts zelts vēlās pār sievietes muguru.

Un tad, kamēr Mollija lūkojās un saule viņu karsēja, meitene sajuta saplūsmes izjūtas nojausmu. Atcerēju­sies, kas bija noticis, kad viņa skatījās uz krūmos izcirpto suni Braiersvilā un koferi lidostā, viņa sāka prātot, vai, uzlūkojot bruņrupuča matu saspraudi, atkal parādīsies aukstā saplūsmes izjūta. Un tā tiešām parādījās. Mollija sajuta dīvaino pāreju no siltuma uz aukstumu. Tomēr šodien aukstums viņai daudz netraucēja, jo diena bija tik karsta.

Kad stindzinošais aukstums sāka līst augšup pa mu­guru, Mollijai prātā iešāvās kāda doma. Varbūt, ja viņa pilnībā ļautos šai sajūtai, tad varbūt pretēji tam, par ko viņa bija uztraukusies pirms tam viņas hipnozes spē­jas nevis tiktu iedragātas, bet gan kļūtu spēcīgākas. Dros­mes uzplūdos Mollija nolēma ļaut uzplaukt aukstajai saplūsmes izjūtai. Skatoties uz bruņrupuča saspraudi tā, it kā vēlētos to hipnotizēt, Mollija gaidīja šo izjūtu. "Kas varētu notikt?" domāja Mollija. "Vai saspraudi iespējams hipnotizēt? Vai varētu likt tai atlaist tvērienu un nokrist zemē?"

Sākumā izjūta kautrīgi kā šaura strūkliņa sūcās aug­šup pa ķermeni. Tad tā sāka plūst augšup pa kājām kā straume. Un tad kā pēkšņa ledaina banga tā izlauzās pa visu ķermeni, liekot Mollijai trīcēt. Likās, ka Mollijas vēnas pilda ledusauksts dzirkstošs minerālūdens un dimants uz viņas krūtīm kļūst auksts kā ledus gabals. Tā bija ļoti sa­vāda izjūta. Mollija nespēja pilnībā ar to samierināties, taču tā likās vilinoša. Viņa nenovērsa skatienu no matu saspraudes. Meitenei likās, ka viņa ir to hipnotizējusi. Vai tā bija?

Mollija pamanīja, ka visapkārt ir kluss. Ļoti kluss. Pat baseina ūdenskritums bija aprimis. Mollija brīnījās, kāpēc gan tas izslēgts. Joprojām pārņemta no aukstuma, viņa pagrieza galvu, lai paskatītos.

Ieraudzītais viņu satrieca. Ūdenskritums tiešām bija beidzis plūst. Bet ne jau tā kā parasti tagad tas bija sa­stindzis kā pēkšņi sasalis ūdens stabs. Ja neņem vērā to, ka tas nemaz nebija sasalis, tas bija mirdzošs kā slapjš ūdens. Mollija palūkojās pa kreisi.

Gerijs, kas bija rotaļājies, stāvēja sastindzis kā statuja pavisam neiedomājamā pozā. Viņš balstījās uz vienas kājas pirkstgala, bet otra kāja bija pacelta gaisā, kur viņš tikko bija spēris bumbu. Acis pievērstas bumbai, kas ka­rājās gaisā, it kā to turētu kāds neredzams pavediens. Pa kreisi no viņa Džemma bija devusi Trinklberijas kundzei nogaršot saldējumu. Sievietes mēle kā sarkans tārps ka­rājās no mutes, pa pusei iegrimusi sārtajā un ledainajā saldumā. Džemma bija nedaudz uzpūtuši gumijas burbuli, un Nokmana kungs teicis viņai kaut ko atzinīgu, vārdiem klusi sastingstot gaisā. Dūmi no darījumu sieviešu ciga­retēm vīdēja gaisā kā mākoņu stabi. Visa pasaule bija ne­kustīga kā glezna, taču trīsdimensiju glezna.

Molliju pilnībā piepildīja aukstā saplūsmes izjūta. Viņa spēja sadzirdēt vienīgi savus sirdspukstus un izbiedēto elpu. Meitene juta, ka tad, ja viņa visu atlaistu vaļā tāpat kā "izslēdz" acis tad, kad kādu hipnotizē, aukstā saplūs­mes izjūta pazustu vismaz viņa cerēja, ka tā notiktu. Puse no viņas bija pārbijusies par to, vai tas ir uz labu, ka pasaule šādi apturēta, bet otra puse bija stāvā sajūsmā.

Mollija ar skatienu uzmeklēja Rokiju. Zēns karājās ho­rizontāli gaisā, lai nirtu baseinā. Petula gulēja zem galda baseina seklajā galā, kur bija spēlējusies ar akmeni. Tad Mollija pamanīja Rodžeru. Tas bija zem ūdens. Bez skā­bekļa viņš taču varētu noslīkti Cenšoties nekrist izmisumā, Mollija koncentrēja prātu, un līdzīgi tam, kā izņem dibenu no ūdens bļodas, viņa mirklī izlaida ledusauksto sajūtu no ķermeņa. Tā aizplūda nanosekundes laikā. Un tajā pašā brīdī bez nekādas aizķeršanās pasaule atkal sāka darboties. Rokijs ienira, Petula uz viņu rēja, Rodžers iz­nira, Trinklberijas kundze nolaizīja saldējumu, un ūdens atsāka gāzties baseinā.

Dimants uz Mollijas krūtīm vēl joprojām bija auksts, bet meitene atkal jutās karsta un ļoti atvieglota par at­griešanos. Viņa ļodzīgi piecēlās un ienira baseinā, lai uz­peldētu blakus Rokijam. Ūdens iekļuva viņai degunā.

Rokij, tikko notika kaut kas patiesi neparasts, viņa izšļupstēja.

- Jā, tu tikko ieniri ar visu T kreklu un cepuri galvā, Rokijs teica, pirms nostājās zem ūdens uz rokām.

Mollija norāva cepuri no galvas un sarauca pieri.

- Nē, ne jau tas, Rokij. Rokij, klausies! Viņa sagrāba zēna roku un parāva. Tas bija citādi nekā jebkas, kas ar mani jebkad ir noticis.

- Kas? jautāja Rokijs, peldot uz muguras.

- Nu, Mollija sastomījās, tikko spēdama apspiest balsi līdz čukstam, man šķiet… ak, izklausīsies, it kā es būtu jukusi…

- Kas? Pasaki man!

- Es vienkārši domāju, ka es… Man šķiet, ka es liku… Mollija vilcinājās.

- Ko tu liki?

- Man šķiet, ka es tikko liku pasaulei apstāties. Es do­māju, ka apturēju laiku!