Bads

DEVITA NODAĻA

82 STUNDAS, 38 MINŪTES

Bija rīts. Autobusi stāvēja laukumā. Vienā no tiem pie stūres, plati žāvādamies, sēdēja Edīlio. Otram pie stūres bija Elēna, ugunsdzēsēju priekšniece. Elēna bija siciņa, tumša, ļoti nopietna meitene. Sems nekad nebija redzējis viņu smaidām. Meitene likās ļoti spējīga, taču viņai nekad nebija radusies vajadzība to kaut kā pierādīt. Bet braucēja viņa bija laba.

Nelaimīgā kārtā ne Elēnai, ne Edīlio nebija daudz vedamo.

Astrīda ar Mazo Pītu stāvēja tepat līdzās. Acīmredzot viņa grib sniegt morālu atbalstu, nosprieda Sems.

- Šķiet, ka divi autobusi mums nebūs vajadzīgi, teica Sems.

-Jums pietiktu pat ar minibusu, piekrita Astrīda.

- Kas ar tiem cilvēkiem notiek? skaitās Sems. Teicu taču, ka mums vajag simt bērnu, bet te ir kādi trīspadsmit! Nu, varbūt piecpadsmit!

- Viņi ir tikai bērni, iebilda Astrīda.

- Mēs visi esam tikai bērni. Un driz mēs būsim ļoti izsal­kuši bērni.

- Viņi raduši klausīt vecākus vai skolotājus. Tev jābūt stin­grākam. Apmēram tā: “Ei, puika, marš pie darba! Tūlīt pat!”

- Brīdi padomājusi, viņa piebilda: “Citādi…”

- Citādi…? pārjautāja Sems.

- Citādi… Nu nezinu. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka iestājas bads. Ja vien jelkā varam to novērst. Es nezinu, kas seko aiz

“citādi”. Vienīgais, ko zinu: tu nevari prasīt no bērniem, lai tie automātiski rīkotos pareizi. Zini, senāk, kad biju maza, mamma man ikreiz, kad biju rātna, iedeva zelta zvaigzni un, kad tāda nebiju, to atņēma.

- Kas tad man būtu jādara? Jāpasaka trīssimt bērniem, kas izkaisīti pa septiņdesmit vai astoņdesmit mājām, ka tie nedrīkstēs skatīties DVD? Konfiscēt viņiem iPod?

- Nav viegli tēlot tēti trīssimt bērniem, piekrita Astrīda.

- Neesmu tiem nekāds tētis, noņurdēja Sems. Kārtējā negulētā nakts, sazin kura pēc kārtas, bija radījusi viņam sliktu garastāvokli. Man jābūt vadītājam, nevis tēvam.

- Šie bērni neredz atšķirību, aizrādīja Astrīda. Viņiem vajadzīgi vecāki. Tad nu viņi skatās uz tevi. Un Māti Mariju. Zināmā mērā pat uz mani.

Mazais Pīts izvēlējās tieši šo bridi, lai sāktu planēt gaisā. Viņš vienkārši atrāvās no zemes, pacēlās astoņpadsmit collu augstumā un, rokām plīvojot, uz leju nostieptiem pirkstga­liem palika tur karājamies.

Sems to pamanīja uzreiz. Astrīda ne.

- Kas tas…

Aizmirsis tukšos skolas autobusus, Sems blenza notieko­šajā.

Mazais Pīts planēja. Viņa neiztrūkstošais Game boy bija nokritis zemē. Un dažu pēdu attālumā viņa priekšā kaut kas sāka materializēties.

Tas nebija lielāks par pašu Mazo Pītu. Lelles seja ar nedzī­vām acīm virs mirdzoši sarkana, ar zeltu rotāta, ķeglim līdzīga ķermeņa.

- Nestors, gandrīz laimīgā balsi teica Mazais Pīts.

Sems to pazina. Tā bija lelle maružiņa, kas stāvēja uz

Mazā Pīta galdiņa. Krievu lelles, kuras ievietojās cita citā. Sems nezināja, cik daudz to bija. Reiz viņš apjautājās par tām Astrīdai. Viņa atbildēja, ka tas esot suvenīrs no Maskavas, ko no ceļojuma atsūtījis kāds tēvocis.

Lelle bija paredzēta Astrīdai, bet Mazais Pīts to nekavējo­ties bija pievācis sev. Viņš pat iedeva tai vārdu: Nestors. Un, tā kā rotaļlietām Mazais Pīts reti kad pievērsa uzmanību, Astrīda ļāva viņam to paturēt.

- Nestors, Mazais Pīts atkārtoja, tikai nu jau satraukts un nedrošs.

Kamēr Sems kā apburts blenza notiekošajā, lelle sāka mainīties. Tās gludā, lakotā virsma ņirbēja. Krāsas saplūda, veidojot jaunus rakstus. Ērmīgā uzgleznotā seja ieguva drau­dīgus vaibstus.

No sāniem izdīga žagariem līdzīgas rokas. Žagari pieņēmās resnumā, apauga ar miesu, tām izauga nagi.

Un lelles uzgleznotais smaids pavērās, atklājot zobus, asus kā dunči.

Mazais Pīts sniedzās pēc tēla, bet lidojošais neradījums likās izgatavots no teflona: Mazā Pīta rokas slīdēja tam pāri, stumjot to sāņus gluži kā bakstot dzīvsudraba lodīti, bet nekad tai īsti nepieskaroties.

- Rokas ne, Mazais Pīts sacīja.

Lelles rokas saplaka, sačokurojās un pārvērtās dūmos.

- Pītij! Izbeidz, čukstēja Astrīda.

- Kas tas tāds? Sems noprasīja. Kas tas par neradījumu?

Astrīda neatbildēja. Pītij! Lodziņš. Lodziņš. Tas bija atslēgvārds, ar ko Astrīda centās Mazo Pītu nomierināt. Rei­zēm tas izdevās. Citreiz ne. Semam gan nelikās, ka Mazais Pīts patlaban būtu apbēdināts, viņš šķita itin vai apburts. Bija dīvaini redzēt Mazā Pīta parasti tik neizteiksmīgajā sejiņā šādu mundru, pat saprātīgu ieinteresētību.

Lelles mute atvērās. It kā tā grasītos runāt. Lelles acis bija pievērstas Mazajam Pītam. Negantas, naidpilnas acis.

- Nē, sacīja Mazais Pīts.

Mute aizcirtās. Tā atkal bija tikai uzgleznota svītra. Un ļaunās acis bālēja. Vairs tikai iegleznoti punktiņi.

Astrīda izdeva skaņu, kas atgādināja šņukstu, taču tūdaļ to apspieda. Piedod, viņa čukstus sacīja un spēcīgi uzsita Pītam pa plecu.

Efekts bija momentāns. Neradījums pazuda. Pīts nokrita, nostiepies visā garumā sakaltušajā zālē.

- Vai esi pārliecināta, ka vajadzēja… iesāka Sems.

Mazais Pīts bija spējīgs… nu, uz ko viņš bija spējīgs, patie­sībā nezināja neviens. Taču gan Sems, gan Astrīda zināja, ka Mazais Pīts ir pats spēcīgākais no visiem IBJZ mutantiem daudzkārt spēcīgāks par pārējiem.

- Man viņš bija jāaptur, Astrīda drūmi sacīja. Kļūst aizvien ļaunāk. Tas sākas ar Nestoru. Tad rokas. Tad mute un acis. It kā tas censtos atdzīvoties. It kā… Viņa notupās līdzās Mazajam Pītam un piekļāva puisēnu sev klāt.

Sems skarbi palūkojās uz autobusiem. Atbilde uz prātā dzimušo jautājumu, vai Pīta “triks” tika pamanīts, bija bērnu plati ieplestās acis, pavērtās mutes un pie putekļainajiem logiem piespiestie deguni.

Edīlio tagad bija pilnībā pamodies un ātriem soļiem kātoja šurp.

Sems klusībā nolamājās. Vai kaut kas tāds ir noticis jau iepriekš, Astrīd?

Meitene izaicinoši izslēja zodu. Pāris reižu.

- Tev vajadzēja mani brīdināt.

- Kas tas… Kas tas bija, vecīt? Edīlio noprasīja.

- Pajautā Astrīdai, atcirta Sems.

Astrīda pasniedza brālītim viņa Game Boy un maigi uzcēla viņu kājās. Negribēdama sastapt Sema pārmetošo skatienu, viņa bija nolaidusi acis. Es nezinu, kas tas ir. Varbūt kaut kāds iedzīvināts murgs. Meitenes balsī skaidri jautās izmi­suma nots.

- Lelle, neradījums, lai arī kas tas būtu bijis, teica Sems.

- Tā cīnījās ar Pītu, un Pīts cīnījās pretī. It kā tā censtos atdzī­voties.

- Jā, čukstus sacīja Astrīda.

Edīlīo bija vienīgais, kuram bija zināma ar Mazo Pītu sais­tītā vēsture. Tieši viņš bija atvedis no spēkstacijas videolenti, kurā bija iemūžināts kodolsprādziena mirklis, kad Mazais Pīts, kurš tur atradās kopā ar tēvu, neko nesaprazdams un panikas pārņemts, radīja IBJZ.

Edīlio uzdeva jautājumu, kas Semam bija prātā. Kāds cīnījās ar Mazo Pītu? jautāja Edīlio. Vecīt, kuram vai kam ir tāds spēks, lai tas varētu cīnīties ar Mazo Pītu?

- Mēs to nevienam nestāstīsim, Sems stingri paziņoja.

- Ja kāds jums ko jautās, sakiet, ka tā bijusi vienkārši kaut kāda…

- Kaut kāda…? jautāja Edīlio.

- Optiska ilūzija, Astrīda ierosināja.

-Jā, tas jau nu gan nostrādās, sarkastiski noteica Edīlio. Tad viņš paraustīja plecus. Bērniem ir daudz kas cits, par ko uztraukties. Izsalkušie neveltī daudz laika jautājumiem.

Ja cilvēki uzzinās, ka pie visa vainīgs Mazais Pīts… Ja tie uzzinās par viņa spēku… viņš vairs nebūs drošībā. Keins darīs visu, lai šo dīvaino mazo puisēnu sagūstītu, ja ne pat nogalinātu.

- Edīlio, sasēdini visus vienā autobusā. Sadabū pāris savu puišu un sāciet braukt pa apdzīvotajām ielām. Ejiet no mājas uz māju. Sadzeniet rokā, cik daudz bērnu vien varat. Savāc pilnu autobusu un tad ved viņus novākt melones vai kaut ko citu.

Edīlio izskatījās domīgs, tomēr atbildēja: Labi, mister Galvenais.

- Bet tu, Astrīd, nāc man līdzi. Sems devās prom, un Astrīda ar Mazo Pītu vilkās nopakaļ.

- Paklau, tikai nesāc tēlot nez kādu lielo un vareno! Astrīda no aizmugures nokliedzās.

- Es patiešām novērtētu, ja, notiekot kādai jaunai dīvainibai, tu man to darītu zināmu. Tas arī viss. Sems turpināja iet,

bet Astrīda satvēra viņu aiz rokas. Zēns apstājās, bažīgi lūko­damies apkārt, vai tuvumā nav kāda, kurš varētu noklausīties.

- Kas tad man bija tev jāsaka? Astrīda čukstus vaicāja. -Jāpavēsta par Mazā Pīta halucinācijām? Par to, ka viņš lidi­nās virs zemes? Ko tu ar to iesāktu?

Sems pacēla rokas nomierinošā žestā. Tomēr dusmas balsī nebija mazinājušās. Es tikai cenšos visu kaut cik saturēt rāmjos, vai saproti? Jūtos tā, it kā es spēlētu spēli, kuras noteikumi nemitīgi mainās. Šodienas noteikumi, piemēram, ir tārpi slepkavas un halucinācijas izraisoši piecgadnieki. Lai ari šajā sakarā neko nevaru pasākt, tomēr labāk ir turēt acis vaļā.

Astrīda sāka kaut ko teikt, bet aprāvās. Lai nomierinātos, viņa pāris reižu dziļi ievilka elpu. Tad jau nosvērtākā tonī sacīja: Sem, man likās, ka uz taviem pleciem jau tā gulstas pietiekami daudz. Esmu par tevi noraizējusies.

Sems nolaida rokas gar sāniem. Saplaka arī viņa balss. Ar mani viss ir labi.

- Nav vis, Astrīda iebilda. Tu neizgulies. Tev neatliek ne minūte, ko veltīt sev pašam. Tu jūties vainīgs par visu, kas noiet greizi. Tu nemitīgi baiļojies.

-Jā, es patiešām baiļojos, viņš piekrita. Pagājušonakt mums bija darīšana ar puisi, kurš nobendēja un apēda kaķi. Par to stāstīdams, viņš visu laiku raudāja. Šņukstēja. Tam zēnam patīk kaķi. Viņam pašam kādreiz bijis kaķis. Taču viņš esot bijis tik loti izsalcis, ka noķēris to dzīvnieciņu un…

Semam nācās aprauties. Viņš iekoda sev lūpā un centās nokratīt izmisumu, kas gāzās pāri kā lavīna. Astrīd, mums neizdodas. Mums neizdodas. Visi ir… Viņš lūkojās meitenē un juta draudošās asaras. Cik vēl atlicis līdz brīdim, kad bērni ne tikai nogalinās kaķus, bet… darīs vēl ko ļaunāku?

Tā kā Astrīda neatbildēja, Sems teica: Jā, tad nu es patie­šām baiļojos. Palūkojies uz laukumu! Kā te izskatīsies pēc divām nedēļām? Ja kaut ko neizdomāsim, pēc divām nedēļām te būs kā Dārfūrā. Un pēc trim nedēļām? Man pat negribas par to domāt.

Viņš pagriezās, lai dotos uz biroju, bet uzskrēja diviem zēniem, kuri aizgūtnēm kliedza viens uz otru. Tie bija brāļi Eltons un Daltons. Izskatījās, ka tie strīdas jau labu bridi.

Normālos apstākļos tas nebūtu nekas īpašs strīdi mēdz uzliesmot šad un tad, bet abiem zēniem uz pleciem karājās automāti. Sems dzīvoja nemitīgās bailēs, ka kāds no Edīlio kareivjiem ar savu ieroci varētu pastrādāt kaut ko stulbu. Ar šaujamieročiem apbruņoti desmit, vienpadsmit, divpadsmit gadus veci puikas nebija gluži tas pats, kas Amerikas Savie­noto Valstu armija.

- Kas tad nu? Sems viņiem uzkliedza.

Daltons apsūdzēdams norādīja ar pirkstu uz brāli. Viņš nozaga manas Junior Mints.

Piparmētru dražeju pieminēšana lika Sema vēderam ierūk­ties.

- Tev bija… Viņam nācās aizgaiņāt domas par saldu­miem. Saldumi! Kā Daltonam bija izdevies slepus saglabāt īstus saldumus? Tieciet galā paši, noteica Sems un turpi­nāja savu gaitu. Piepeši viņš apstājās. Pagaidiet bridi! Vai jums patlaban nevajadzēja atrasties spēkstacijā?

- Nē, atbildēja Eltons. Mūsu maiņa bija pagājušonakt. Mēs šorīt atgriezāmies. Un es tās stulbās Junior Mints nemaz neņēmu. Es pat nezināju, ka viņam tās ir.

- Kurš tad tās paņēma? brālis karsti iebilda. Es apēdu katrā maiņā pa divām. Vienu no sākuma, otru beigās. Vakar vakarā, tur nokļuvis, es vienu apēdu un izskaitīju atlikušās. Bija palikušas septiņas. Bet šorīt, kad gāju pakaļ nākamajai, kastīte bija tukša.

- Vai tev neienāca prātā, ka tas varēja būt kāds cits no sargkareivjiem? jautāja Sems.

- Nē, atbildēja Daltons. Hetere B. un Maiks Dž. bija sargbūdā. Un Džošs visu laiku gulēja.

- Kā to saprast visu laiku gulēja? sašuta Sems.

Brāļi pārmija vainīgus skatienus. Daltons paraustīja plecus.

- Reizēm Džošs guļ. Tas nav nekas īpašs ja kas atgadītos, viņš uzmostos.

- Vai tad Džošs nepieskata novērošanas kameras?

- Viņš apgalvo, ka tajās nekas neesot redzams. Nekad nekas nenotiek. It kā ceļš un kalni, un stāvlaukums, un viss pārējais būtu tikai fotogrāfijas.

- Mēs gan bijām nomodā, taisnojās Eltons. Nu, pa lielākai daļai.

- Pa lielākai daļai. Cik liela tad ir tā “lielākā daļa”? Atbildi Sems tā arī nesagaidīja. Ejiet. Ejiet vien. Un beidziet strīdē­ties. Tev tik un tā nepienācās slēpt pārtiku, Dalton. Tā tev ari vajadzēja. Viņam ļoti gribējās pajautāt, kur puika atradis šos saldumus, un noskaidrot, vai tur nav palicis vēl, bet tas nebūtu pareizi. Tas būtu slikts piemērs.

Bet, domāja Sems, ja nu tie saldumi tomēr vēl kaut kur pastāv? Kaut kur? Kaut kur IBJZ?

Edīlio autobuss izkustējās no vietas. Tajā bija ari Elēna, un Sems prātoja, vai Edīlio nevajadzētu apturēt un paķert līdzi šos abus savus zaldātiņus, padarot tos šodien par laukstrād­niekiem.

Sems varēja iztēloties ainas, kas norisināsies vai pie kat­ras mājas. Činkstēšana. Gaušanās. Bēgšana. Bērni, kuri tiks sasēdināti autobusā, kurnēs, negribēdami stundām ilgi līkņāt karstajā saulē, un viņu darbs, novācot augļus, būs paviršs un mazražīgs.

Prātā iešāvās E. Z. Tārpi. Alberts, lai pārbaudītu Hovarda apgalvojumu, ka Orks esot neievainojams, šorīt bija aizvedis viņu uz kāpostu lauku. Jācer, ka tas apstiprināsies.

Piepeši Semam iešāvās prātā, ka tārpi varētu būt paplaši­nājuši savu teritoriju. Bet tad viņš sevi nomierināja: ja arī tie ir izpletušies, tad ne jau līdz meloņu laukam. To no kāpostiem šķīra vesela jūdze.

Un, ja esi tārps, jūdze ir visnotaļ vērā ņemams attālums.

- Alu! noaurojās Orks.

Alberts pastiepa Hovardam sarkanzilu alus skārdeni. Budveizers. Tā Albertam bija visvairāk, un Orks nelikās īpaši pie­ķēries kādai konkrētai markai.

Hovards atrāva vāku un, atliecies atpakaļ, izbāza skārdeni pa vadītāja puses logu. Orks, viņiem braucot pa grambaino zemesceļu, to kāri pakampa.

Orks sēdēja pikapa kravas kastē. Viņš bija pārlieku mil­zīgs, lai ietilptu šaurākā vietā, proti kabīnē. Pie stūres bija Hovards. Alberts, sēdēdams priekšējā sēdekli, bija piespiests pie ietilpīga polistirēna dzesētāja. Uz dzesētāja vīdēja Kalifornijas Universitātes logo, un tas bija pilns ar alu.

-Vai zini, toreiz, senajās dienās, mums būtu vajadzējis vairāk biedroties, Hovards teica Albertam.

-Toreiz, senajās dienās, tu nemaz nezināji, ka es eksis­tēju, attrauca Alberts.

- Ko? Liecies mierā, vecīt! Mēs visā skolā bijām kā divpa­dsmit brāļi, un es vienu no tiem biju pamanījis?

- Tas, ka mums ir vienāda ādas krāsa, Hovard, vēl nepadara mūs par draugiem, vēsi atteica Alberts.

Hovards iesmējās. Jā, tu jau vienmēr biji zubrītājs. Pārāk daudz lasīji. Pārāk daudz domāji. Reti kad izklaidējies. Mazs, rātns ģimenes puisītis, ar ko mammai lepoties. Bet tagad, paskat tik: IBJZ tu esi liels vīrs.

Alberts izlikās to nedzirdam. Viņš nevēlējās gremdēties atmiņās. Pilnīgi droši, ka ne kopā ar Hovardu, un patiesībā ne ar vienu. Vecā pasaule bija prom un pagalam. Alberta skatiens bija pilnibā vērsts nākotnē.

Hovards, itin kā nolasījis viņa domas, sacīja: Tu mūždien kaut ko plāno, vai ne? Tu zini, ka tas tā ir. Tu esi līdz ausīm biznesā.

- Esmu tāds pats kā visi citi: domāju, kā izdzīvot, sacīja Alberts.

Hovards atbildēja aplinkus. Vai zini, kā es uz to raugos? Ir Sems barvedis. Tas nav apstrīdams. Astrīda un Edīlio? Viņi

ir kaut kas tikai tāpēc, ka ir Sema komandā. Bet tu, vecīt, tu pats esi kaut kas.

- Kas tad es esmu? Alberts, saglabādams bezkaislīgu toni, jautāja.

- Tavā vadībā strādā divi duči bērnu, vecīt. Tu esi pie pār­tikas sadales. Tikai starp mums es zinu, ka tev kaut kur ir nobēdzināti pārtikas krājumi.

Alberts pat acu nepamirkšķināja. Ja jau reiz man ir sle­peni pārtikas krājumi kā tad nākas, ka esmu tik izsalcis?

Hovards iesmējās. Tāpēc, ka tu esi gudrs, mazs, tālredzīgs zellis lūk, kāpēc. Bet es arī esmu gudrs. Savā ziņā.

Alberts neko neteica. Viņš zināja, kurp tiek tēmēts. Un netaisījās izlikt visu Hovardam.

- Mēs abi esam gudri. Un esam brāļi šajā tik ļoti baltajā pilsētiņā. Tev ir pārtika. Man Orks. Viņš pamāja ar īkšķi uz briesmoņa pusi. Pienāks laiks, kad tev, lai īstenotu visu, ko esi ieplānojis, un sasniegtu savus godkārīgos mērķus, būs vajadzīgi muskuļi.

Alberts, gribēdams raidīt skaidru un nepārprotamu sig­nālu, pagriezās ar seju pret blakussēdētāju. Hovard?

-Jā?

- Esmu uzticams Semam.

Hovards atgāza galvu un iesmējās. Ak, vecīt, es taču tevi tikai ķircinu. Mēs visi esam viņam uzticami. Semam lāzerus raidošajam sērfotājam.

Viņi bija sasnieguši nāvējošo mūdžu apsēsto kāpostu lau­ku. Hovards nobremzēja un izslēdza motoru.

- Alu! noaurojās Orks.

Alberts pasniedzās dziļāk dzesētājā; roka atdūrās pret ledusūdeni. Viņš pasniedza kārbu Hovardam. Nākamā tikai tad, kad viņš būs kaut cik padarījis.

Hovards pasniedza to tālāk Orkam.

Orks nobļāvās: Atver to, stulbeni! Tu zini, ka es nevaru atvērt vāku.

Hovards paņēma kārbu atpakaļ un to atvēra. Skaņa bija tāda pati, kā atverot limonādi, tikai šī izdalīja skābu smaku.

- Atvaino, Ork, noteica Hovards.

Satvēris alus kārbu savā ķegļu bumbas lieluma dūrē, Orks salēja tās saturu sev rīklē.

Orka pirksti bija pārāk lieli, lai spētu darboties ar kaut ko smalku. Katrs pirksts bija kā košera salami. Katra locītava gan pēc izskata, gan aptaustot likās sastāvam no slapjiem oļiem. Pelēki akmeņi, kas strīķējās cits gar citu.

Viss viņa ķermenis, izņemot nīgro muti un dažas kvadrātcollas kakla un kreisā vaiga, bija klāts ar tiem pašiem gluma­jiem, pelēkajiem oļiem vai sastāvēja no tiem. Orks arī agrāk bija padevies augumā, taču nu viņš bija tapis vēl par pēdu garāks un vairākām pēdām platāks.

Pati nejaukākā viņā likās tieši niecīgā cilvēciskā daļiņa. It kā kāds būtu izcirtis dzīvam cilvēkam miesu un pielīmējis to pie akmens skulptūras.

- Vēl vienu, noņurdēja Orks.

- Nē, Alberts stingri atteica. Vispirms palūkosim, vai tu patiešām vari tikt ar to galā.

Orks pārsvempās pār auto kravas kastes malu un izslējās kājās. Alberts juta, kā sašūpojas un nodreb visa mašīna. Orks apgāja tai apkārt un, pienācis pie durvīm, piespieda savu pretīgo seju pie loga, liekot Albertam atrauties un pieplakt pie dzesētāja.

- Es pats varu paņemt alu, pavēstīja Orks. Tu man neko nevari padarīt.

- Vari jau, vari, Alberts piekrita. Bet tu apsolīji Semam.

Pagāja brīdis, līdz Orks to sagremoja. Viņš bija gauss un

truls, tomēr ne tik truls, lai nesaprastu šajos vārdos ietvertos draudus. Izsaukt Sema dusmas Orkam negribējās.

- Labi. Palūkošu, kas tie tādi par tārpiem. Orks skaļi atraugājās un aizslāja uz lauka pusi. Viņš, kā jau parasti, bija ģērbies ļoti raupji darinātos audekla šortos. Alberts sprieda,

ka tos savam draugam pašuvis Hovards. Tāda izmēra bikses vai krekli, kādi bija vajadzīgi Orkam, nepastāvēja.

Brīdī, kad Orks spēra soli uz lauka, Hovards aizturēja elpu. To pašu darīja arī Alberts. Atmiņas par E. Z. bojāeju līdz pat katram pretīgākajam sīkumam bija neizdzēšami iespiedušās Alberta smadzenēs.

Uzbrukums bija tūlītējs.

Tārpi izšāvās no zemes, neiespējamā ātrumā uzklupa Orka akmens kājām un metās virsū viņa nedabiskajai miesai.

Orks apstājās un brīdi blenza uz šiem radījumiem.

Tad viņš, oļiem čīkstot, lēni pagriezās pret Albertu un Hovardu un sacīja tiem: Mazliet tā kā kutina.

- Noplūc kāpostgalvu! Hovards iedrošinādams uzsauca.

Orks pieliecās, iegrūda savus akmens pirkstus zemē un

izrāva kāpostgalvu. Kādu mirkli aplūkojis guvumu, viņš iesvieda to furgonā.

Alberts atvēra mašīnas durvis un piesardzīgi pieliecās pie kāpostgalvas. Zemē labāk tomēr nekāpt. Pagaidām vēl ne. Līdz viņi varēs būt pilnīgi droši.

- Hovard, man vajadzīga nūja vai kaut kas tamlīdzīgs, sacīja Alberts.

- Kādam nolūkam?

- Gribu pabakstīt to kāpostgalvu un pārliecināties, vai tajā nav tārpa.

Uz lauka tārpi turpināja uzbrukumu radījumam, kura ak­mens miesa lauza tiem zobus. Norāvis vēl trīs kāpostgalvas, Orks stampāja atpakaļ.

Tārpi viņam nesekoja. Lauka malā tie noslīdēja no Orka kājām un salīda atpakaļ zemē.

- Alu! paģērēja Orks.

Alberts viņam to iedeva.

Diez kā Semam veicas ar bērnu sapulcināšanu darbam uz lauka, viņš prātoja. Baidos, ka ne visai labi, Alberts pie sevis nomurmināja.

Pārtikas problēmas risinājums taču bija tik vienkāršs: patiesi fermām bija vajadzīgi fermeri. Un fermeriem bija vajadzīga motivācija. Viņiem bija jāsaņem samaksa. Kā ikvie­nam. Ļaudis neveic darbus vienkārši tāpēc, ka tas ir pareizi; viņi to dara naudas dēļ, ienākumu dēļ. Taču Sems ar Astrīdu bija pārāk nesaprātīgi, lai to redzētu.

Nē, ne jau nesaprātīgi, Alberts pats sevi izlaboja. Tikai pa­teicoties Semam, viņi visi patlaban nebija Keina varā. Sems bija lielisks. Un Astrīda, iespējams, bija gudrākais cilvēks visā IBJZ.

Taču dažās jomās arī Alberts bija gana gudrs. Galu galā viņš bija piespiedis sevi izglītoties, sēžot tumšajā, putekļai­najā bibliotēkā un lasot grāmatas, no kurām plakstiņi kļuva smagi.

- Manam draugam itin drīz būs vajadzīgs vēl viens alus, aizsedzis ar plaukstu muti, lai apslēptu žāvas, pavēstīja Hovards.

- Tavs draugs dabūs alus kārbu par katrām simt novākta­jām kāpostgalvām, pavēstīja Alberts.

Hovards uzmeta viņam negantu skatienu. Vecīt, tu iztu­ries tā, it kā būtu to pircis par savu naudu.

- Nu nē, noteica Alberts. Šīs alus kārbas ir kopienas īpašums. Patlaban. Bet maksa tik un tā ir viena par simtu.

Turpmākās divas stundas Orks plūca kāpostus. Un dzēra alu. Hovards spēlēja kaut kādu spēli savā plaukstdatorā. Alberts domāja.

Hovards nekļūdījās: kopš dienas, kad Alberts iegāja pames­tajā makdonaldā un sāka tur cept hamburgerus, viņš bija daudz domājis. Līdz ar to viņam bija ievērojams stāvoklis kopienā. Un Pateicības dienas mielasts, ko Alberts bija noor­ganizējis un novadījis bez aizķeršanās, pat bija padarījis viņu par tādu kā mazu varoni. Viņš, protams, nebija Sems Sems bija tikai viens. Viņš nebija pat Edīlio vai Braiena; Alberts nelīdzinājās lielajiem varoņiem tajā šausmīgajā kaujā starp Keina ļaudīm un Perdidobīčas bērniem.

Bet šajā brīdī Alberts par to nedomāja. Viņš prātoja ko citu: par tualetes papīru un baterijām.

Piepeši Orks iekliedzās.

Hovards izslējās. Nākamajā mirklī viņš jau bija izlēcis no mašīnas.

Alberts sastinga.

Orks kliedza, pļaukādams sev seju savas sejas atlikušo cilvēcisko daļu.

Hovards skriešus metās pie drauga.

- Hovard, nē! iesaucās Alberts.

- Tie tikuši viņam klāt, tie tikuši viņam klāt! Hovards šausmās kliedza.

Orks vēl brīdi grīļodamies cīnījās, tad skriešus metās uz mašīnu. Viņa varenās akmens pēdas atstāja zemē sešas collas dziļus iespiedumus.

Un tārpi bija Orkam uz sejas.

Tie bija viņa sejā.

Atstampājis līdz lauka malai, viņš smagi nokrita drošajā teritorijā.

- Palīdzi man! Hovard, vecīt, palīdzi man! kliedza Orks.

Nokratījis no sevis sastingumu, Alberts metās skriet. Tu­vumā kļuva redzams, ka tārps ir tikai viens, bet mūdža melnā čūskas galva bija iegrauzusies Orka sārtajā miesā, tā urbās viņa vaigā.

Alberts varēja saskatīt sīkas lāpstveida kājiņas, kas palī­dzēja tārpam ierakties miesā.

Orks, sakampis dūrē mūdža asti, rāva to no visa spēka. Bet tārps neļāvās. Orks rāva tik stipri, ka likās līdz ar tārpu viņš izraus savas pēdējās dzīvās miesas atliekas, ko no visām pusēm ieskāva akmens āda.

Pieķērās arī Hovards. Raudādams un lamādamies viņš rāva par spīti briesmām, kas draudētu viņam pašam, ja tārps no Orka pārsviestos uz viņu.

- Kod to nost! uzsauca Alberts.

- Mēle! Mana mēle! ievaimanājās Orks. Viņa runu krop­ļoja vēl collu dziļāk vaigā ielīdušais tārps.

- Kod to nost, Ork! kliedza Alberts. Tad viņš nometās uz ceļiem un no visa spēka ieblieza Orkam pa apakšžokli.

Tas bija kā triekt dūri mūra sienā.

Alberts iekliedzās un nokrita augšpēdus. Viņš bija pārlie­cināts, ka ir salauzis roku.

Orks pārstāja kliegt. Viņš atvēra muti un līdz ar pamatīgu siekalu un asiņu šļuku izspļāva tārpa galvu.

Tārpa pārējā daļa nokrita zemē. Orks to samina.

Viņa sejā bija collu liels caurums.

Asinis plūda lejup pa vaigu un, sasniedzot akmens miesu, izzuda kā lietus izkaltušā zemē.

- Tu man iesiti, Orks, skatīdamies uz Albertu, truli no­teica.

- Brālis izglāba tev dzīvību, Ork, sacīja Hovards. Brālis tikko izglāba tev dzīvību.

- Laikam būšu salauzis roku, teica Alberts.

- Alu, norūca Orks.

Hovards steidzās paklausīt.

Orks atgāza galvu un spieda kārbu, līdz tai atsprāga vaļā vāciņš. Dzeltenais šķidrums, izšāvies no skārdenes, iešļācās viņam mutē.

Vismaz puse no iedzertā, sārti putojot, izplūda ārā pa asi­ņaino caurumu vaigā.