Bads

CETURTĀ NODAĻA

106 STUNDAS, 8 MINŪTES

Koutsas Akadēmija bija zaudējusi labu tiesu no savas agrākās varenības. Galvenās ēkas fasāde bija cietusi kaujās. Balsinātajā ķieģeļu sienā bija tik liels caurums, ka pa to varēja redzēt visu otrā stāva klases telpu un grīdas šķērsgriezumu zem tās. Cauruma izrobotā apakšmala sniedzās gandrīz līdz pirmā stāva loga augšai. Lielākā daļa logu stiklu bija izbiruši. Atlikušās daļas bērni bija centušies nostiprināt, pārvelkot tām pāri plastmasas plēvi un saturot ar līmlenti, taču tā daudzviet bija atlīmējusies, un gan plēve, gan lente ļengani nokarājās, kuļājoties pie vismazākā vējiņa. Ēka izskatījās tā, it kā tā būtu piedzīvojusi karadarbību. Tā tas patiesībā ari bija.

Teritorija bija nolaista. Zāle, kas senajās dienās allaž tika nopļauta apsēstībai līdzīgā perfektumā, tagad dažviet bija mežonīgi sakuplojusi, bet citviet kļuvusi dzeltenīga kā siens. Lokveida piebrauktuvē, kur kādreiz mēdza rindoties vecāku minibusi, džipi un luksusa sedani, cauri grantētajam klāju­mam spraucās nezāles.

Ēkas vienā pusē bija sabojājusies santehnika, un tualetes pārplūda un smirdēja. Mazākās celtnes, mākslas klase un guļamistabas bija labākā stāvoklī, taču Dreiks pastāvēja uz to, ka jāuzturas galvenajā ēkā. Viņš bija ieņēmis skolas psihiatra kabinetu, vietu, kur senajās dienās tika regulāri aicināts uz konsultācijām un pārbaudēm.

Vai tu vēl arvien sapņo par dzīvnieku spīdzināšanu, Dreik?

Nē, dakter, es sapņoju par to, kā spīdzinu jūs.

Kabinets tagad bija pārvērsts par ieroču noliktavu. Dreika šaujamieroči, veseli deviņi, sākot ar optiskajiem tēmēkļiem aprīkotām medību bisēm un beidzot ar pistolēm, bija izlikti uz galda. Viņš turēja tos nepielādētus visus, izņemot divus, ko allaž nēsāja sev līdzi. Pārējo ieroču munīciju viņš bija paslē­pis Dreiks nevienam neuzticējās. Munīcija, kuras, pēc viņa domām, nekad nebija pietiekami, bija nobēdzināta aiz griestu plāksnēm un sabāzta ventilācijas lūkās.

Dreiks sēdēja, skatīdamies DVD plazmas ekrānā, ko bija kaut kur nozadzis. Filmas nosaukums bija “Zāģis 2”. Skaņas efekti bija nudien vareni. Dreiks bija uzregulējis tādu skaļumu, ka nedaudzās vēl atlikušās logu rūtis drebēja. Tāpēc pirmajā brīdī viņš pat nedzirdēja Diānas balsi. Viņš grib tevi redzēt, meitene teica.

Sajutis viņas klātbūtni, Dreiks pagriezās. Viņš izšāva savu taustekļveida roku roku, kuras dēļ viņš bija iemantojis palamu “Pātagroka”, un izslēdza televizoru. Ko tu no manis gribi? viņš dusmīgi jautāja.

- Viņš grib tevi redzēt, atkārtoja Diāna.

Dreikam patika bailes viņas acīs. Spicā meiča Diāna vil­tīgā, sarkastiskā, augstprātīgā Diāna. Viņa baidījās. Baidījās no viņa un no tā, ko viņš var nodarīt.

- Kurš grib mani redzēt?

- Keins. Viņš ir pamodies.

- Viņš bija nomodā arī līdz šim, sacīja Dreiks.

- Keins ir atjēdzies. Tikpat kā. Viņš ir atjēdzies un grib redzēt tevi un Vaboli.

- Ja? Kad iešu turp, tad ari iešu. Viņš noplīkšķināja savu pātagu un atkal ieslēdza televizoru. Vareni, esmu palaidis garām pašu labāko. Kur ir pults? Es nevaru patīt atpakaļ, ja nav pults.

- Vai gribi, lai pasaku Keinam, ka viņam jāpagaida? nevainīgā balsī apjautājās Diāna. Nekādu problēmu. Iešu un pateikšu, ka tev nav laika ar viņu tikties.

Dreiks dziļi ievilka elpu un uzlūkoja meiteni. Pātaga lēnām tuvojās Diānai; tās gals nepacietīgi raustījās, alkstot apvīties viņai ap kaklu.

- Uz priekšu, dari to! Diāna viņu mudināja. Uz priekšu, Dreik! Droši uz priekšu izaicini Keinu!

Dreika saltās acis samiedzās pavisam mazliet, taču viņš zināja, ka meitene to ir pamanījusi, un šī apziņa padarīja viņu vai traku.

Šodien ne. Vēl ne. Keins vēl nav parūpējies par Semu.

Dreiks saritināja savu pātagu. Viņš bija iemanījies aptīt to sev ap vidukli. Bet šī roka nekad nepalika pilnīgi mierā; tā atgādināja sārti pelēku anakondu, kas viņu sažņaugusi, izskatījās, it kā Dreiks būtu tās upuris.

- Tas tev patiktu gan, vai ne, Diāna? Ja es cīnītos ar Keinu. Man žēl tevi apbēdināt. Esmu simtprocentīgi uzticīgs Keinam. Mēs esam kā brāļi mēs abi. Ne jau tā kā viņš ar Semu mēs esam kas vairāk nekā asinsradinieki. Viņš piemiedza ar aci.

- Mēs piederam pie Tumsas brālības, Diāna. Es un viņš, mēs abi esam tur pabijuši. Abi esam ar to sastapušies.

Dreiks zināja, ka Diāna vai mirst aiz vēlmes kaut ko uzzināt par būtni raktuvēs būtni, kura sagādāja Dreikam šo jauno roku pēc tam, kad Sems bija sadedzinājis veco. Bet Dreikam ne prātā nenāca apmierināt viņas ziņkārību. Lai taču prāto. Lai uztraucas. Iesim apciemot bosu.

Keins jau izskatījās labāk. Lai arī kāda slimība pēdējos trīs mēnešus bija viņu mocījusi, ieslogot drudža un murgu pasaulē, nu tā beidzot bija atkāpusies.

Struņķis to nesagaidīja.

Atmiņas par notikušo lika Dreikam pasmaidīt. Tas resnais pakaļa Struņķis aizlidoja pa gaisu, ietriecoties biezajā sienā, turklāt tik smagi, ka izšāvās tai cauri. Tur nu gan, veči, bija ko redzēt!

Pēc šī gadījuma neviens ieskaitot Dreiku nebija tik traks, lai tuvotos Keinam. Dreiks vēl arvien izturējās piesardzīgi.

Vienīgi Diāna bija tik neprātīga, ka palika Keina tuvumā, mai­nīja viņa netīros palagus un baroja viņu ar karotīti.

- Labi izskaties, Kein, sacīja Dreiks.

- Ne pēc vella es neizskatos, atcirta Keins. Toties galva ir skaidra.

Dreiks nodomāja, ka tā, visticamāk, nav taisnība. Viņš pats bija pavadījis ar Tumsu tikai dažas stundas, bet viņa galva vēl arvien nebija no tās atbrīvojusies un diez vai kādreiz atbrīvo­sies. Reizēm galvā skanēja tās balss. Viņš to dzirdēja. Un bija pilnīgi pārliecināts, ka arī Keins dzird.

Ja reiz esi šo balsi dzirdējis, tad turpināsi to dzirdēt mūžīgi, nodomāja Dreiks. Šī doma šķita pat tīkama.

- Vabole, vai tu esi šeit? jautāja Keins.

- Tepat vien jau esmu.

Dreiks gandrīz palēcās gaisā. Vabole bija tikai kādas trīs pēdas atstatu, ne gluži neredzams, tomēr arī ne īsti redzams. Viņam piemita maskēšanās spēks kā hameleonam. Skatoties uz Vaboli brīdi, kad tas licis lietā visu savu spēku, varētu pamanīt varbūt vienīgi vieglu gaisa sakustēšanos vai nesa­protamu gaismas leņķa nobīdi.

- Izslēdz to! uzrūca Keins.

Vabole kļuva redzams: viņš pieņēma sīka, puņķaina zeņķa veidolu, kāds jau viņš patiesībā arī bija. Atvaino, Vabole sacīja. Es tikai… es ne…

- Nomierinies, man patlaban nav noskaņojuma triekt kādu cauri sienai, Keins sausi noteica. Man ir padomā tev dar­biņš, Vabole.

- Atkal doties uz Perdidobīču?

- Nē. Nē, Sems to vien gaida, atbildēja Keins. No Perdidobīčas mēs turēsimies pa gabalu. Pilsēta mums nav vaja­dzīga. Lai jau šie to patur. Vismaz pagaidām.

- Kā tad, atstāsim viņiem to, ko neesam spējīgi atņemt. Cik cēlsirdīgi! pazobojās Diāna.

- Runa nav par teritoriju, teica Keins, bet gan par spēku. Ne jau par to spēku, Dreik, bet par strāvas spēku. Par

enerģiju. Viņš uzlika roku Vabolēm uz pleca. Vabole, tev tajā ir izšķiroša loma. Man vajadzīgas tavas prasmes.

- Nezinu, ko vēl jaunu es varētu ieraudzīt Perdidobīčā, noteica Vabole.

- Aizmirsti Perdidobīču. Kā jau teicu, runa ir par ener­ģiju. Kodo/enerģiju. Lai liktu sev no jauna noticēt, Keins, ņemdams talkā veco šarmu, pamirkšķināja Diānai un uzsita uz pleca Dreikam. Bet Dreiks nebija tik viegli apmuļķojams: Keins bija gan novārdzis miesā, gan arī pajucis prātā. Senā pašpārliecība bija apsīkusi no Keina vairs bija palikusi tikai ēna. Lai arī ēna, taču tāda, kas spēj iztriekt cilvēku cauri sie­nai… Dreiks juta, kā pie muguras skriemeļiem noraustās viņa pātagas roka.

- Tā spēkstacija ir pilsētas dzīvības artērija, turpināja Keins. Ņemsim savās rokās elektrības kontroli, un Sems mums atdos visu, ko gribēsim.

- Vai tev nešķiet, ka to apzinās ari Sems? uzbilda Diāna.

- Un varbūt viņam spēkstacijā izlikti sargi.

- Par to, ka ir sargi, esmu pilnīgi pārliecināts. Bet esmu drošs arī par to, ka Vaboli viņi nepamanīs. Tāpēc lido nu, mazo Vabolīt! Lido turp un apskati visu, ko vien vari apskatīt.

Vabole un Diāna pagriezās, lai dotos prom. Pirmais prie­cīgi satraukts, otrā saniknota. Dreiks palika.

Keins likās izbrīnīts, pat mazliet noraizējies. Kas ir, Dreik?

- Diāna, izgrūda Dreiks. Es viņai neuzticos.

Keins nopūtās. Jā, to, ka Diāna tev nepatīk, laikam būšu pamanījis.

- Nav svarīgi, patīk vai nepatīk man tā… Viņš jau gribēja lietot vārdu, kas sākas burtu “m”, bet Keina acis uzzibsnīja, un Dreiks aprāvās. Nav svarīgi, vai man viņa patīk vai ne. Runa ir par viņu un Datordžeku.

Nu jau Keins bija pati uzmanība. Kā to saprast?

- Džeks. Viņam tagad ir spēks. Un es nerunāju tikai par viņa tehniskajām prasmēm. Vabole viņu redzēja tur, Perdidobīčā.

Viņiem tur ir ekskavators, vai ne? Tas meksikāņu melnstrādnieks raka kapu, un ekskavators tajā iegāzās. Vabole teica, ka Džeks to izcēlis ārā. Izrāvis no bedres kā kaut kādu nieka divriteni.

Keins apsēdās uz gultas malas. Dreikam radās iespaids, ka Keinam kādu bridi jāpasēž, ka nostāvēt kājās ilgāk par dažām minūtēm viņam vēl arvien ir grūti.

- Izklausās, ka viņam ir vismaz divas strīpiņas. Varbūt pat trīs, noteica Keins. Diāna bija izdomājusi strīpiņu sistēmu, patapinot šo ideju no mobilajiem telefoniem. Diānas pašas spēks izpaudās spējā novērtēt citu cilvēku spēka līmeni.

Dreiks zināja, ka četras strīpiņas ir tikai diviem: Semam un Keinam. Dažu iespaidīgu gājienu bija nodemonstrējis Mazais Pīts, taču cik gan bīstams varēja būt tāds piecgadnieks ar pusbeigtām smadzenēm?

-Jā, Džekam varētu būt trīs strīpiņas. Tikai tas nekādi nesakrīt ar Diānas teikto, vai ne? Diāna sacīja, ka nolasījusi viņam nulli. Nu labi, varbūt spēks viņam attīstījies vēlāk. Bet no nulles uzreiz uz trīs? Dreiks paraustīja plecus, nejuzdams vajadzību turpināt, jo zināja, ka Keins, lai arī slims un novār­dzis, attiecīgos secinājumus izdarīs pats.

- Mēs tā arī neuzzinājām, kāpēc Džeks pārmeta kažoku uz otru pusi un pārbēga pie Sema, klusi noteica Keins.

- Varbūt kāds viņu sakūdīja, minēja Dreiks.

- Varbūt, Keins, īsti negribēdams pieņemt šādu iespēja­mību, novilka. Dabū kādu, kurš varētu Diānu novērot. Pats to nedari viņa zina, ka tu viņu vēro. Tāpēc sameklē kādu, kurš varētu viņu paturēt acīs.

Pēc Daka Čanga domām, ļaunākais IBJZ bija ēdiens. No sākuma bija vareni: saldās tāfelītes, čipsi, limonāde, saldē­jums. Tā tas turpinājās vairākas nedēļas. Varbūt būtu turpinā­jies arī ilgāk, bet bērni paši ēdienu sabojāja: atstāja saldējumu izkust, pārēdušies cepumus, atlikumu atstāja ārā, kur tam varēja piekļūt suņi, maizei vienā mierā ļāva sapelēt.

Kamēr visi tiesāja saldumus un citus našķus, gaļas pro­dukti, atskaitot bekonu, desu un šķiņķi, kā ari svaigie dārzeņi, izņemot kartupeļus un sīpolus, bija sapuvuši vai sapelējuši, un tur vairs nekas nebija labojams. Dalcs bija spiests palīdzēt iztīrīt Ralfa veikalu. Aizvainotu bērnu grupa dienām ilgi vāca no turienes pūstošus salātus un smirdošu gaļu. Bet ko gan varēja darīt, ja Sems Tempis skatās tev tieši virsū un, norā­dīdams ar pirkstu, saka “tu”? Tas puisis var tevi sadedzināt. Turklāt viņš jau šeit ir galvenais.

Tad nāca konservētu zupu, putraimu, krekeru un siera periods.

Patlaban Daks būtu atdevis visu par kārbu zupas. Šorīt bro­kastīs viņam bija konservēti sparģeļi. Tie garšoja pēc vēmek­ļiem, un visiem bija zināms, ka no tiem kļuva smirdīgas čuras.

Bet 1BJZ bija arī daudz kas labs. Pats labākais, pēc Daka Čanga domām, bija peldbaseins. Tas gan nepiederēja viņam pašam, taču varēja arī piederēt, jo te nu viņš tajā peldēja. Pirmdienas rītā marta sākumā, kad normālos apstākļos viņam būtu jāatrodas skolā, Daks Čangs plunčājās peldbaseinā.

Nekādas skolas. Nekā cita kā vien peldbaseins. Tas padarīja izsalkumu daudzmaz ciešamu.

Daks Čangs bija sestklasnieks, aziātiskas izcelsmes, lai gan viņa senči bija amerikāņi jau kopš pagājušā gadsimta trīsdes­mitajiem gadiem. Daks bija maza auguma, un viņa tuvinieki savulaik raizējās, ka viņš kļūst resns. Nu, tagad IBJZ resnīšu nebija. Vairs ne.

Dakam patika ūdens. Bet ne okeāns. Okeāns viņu biedēja. Zēns nespēja tikt pāri domai, ka lejā, zem viļņiem, ir vesela pasaule viņam neredzama turpretī viņš tiem tur bija redzams. “Tie tur” bija kalmāri, astoņkāji, zivis, zuši, medūzas un, potams, haizivis.

Turpretī peldbaseini bija lieliski. Tajos varēja redzēt līdz pat dibenam.

Dakam nekad nebija piederējis pašam savs peldbaseins. Perdidobīčā nebija publiska peldbaseina, tāpēc peldēt viņš

varēja tikai tad, ja gadījās kāds draugs, kura ģimenei bija baseins, vai tad, kad viņš brīvdienās kopā ar vecākiem uztu­rējās viesnīcā ar peldbaseinu.

Lai vai kā, tagad, kad Perdidoblčas bērni pārsvarā varēja dzīvot, kur gribēja, un iet, kurp gribēja, Daks bija atradis lielisku, nošķirtu, privātu peldbaseinu. Zēns nezināja, kam tas kādreiz piederējis. Bet, lai ari kas bija šie cilvēki, iekārto­jušies viņi bija vareni. Baseins bija liels, ovāli izliekts, vienā galā desmit pēdu dziļš tā, lai tajā varētu ienirt ar galvu pa priekšu. Tā dibens bija izlikts ar visskaistākās nokrāsas flīzēm, kurās rotājās zeltainu saules staru raksts. Un ūdens tiklīdz Daks bija izpētījis, kā pievienot hloru un iztīrīt filtrus, bija dzidrs kā stikls.

Vidū stāvēja jauks kaltas dzelzs galdiņš ar saulessargu un daži ļoti ērti zviļņi, kur atlaisties, ja viņam tā sagribētos. Bet Dakam nemaz to negribējās. Viņš labāk atgūlās uz muguras turpat baseinā. Līdzās šūpodamās peldēja ūdens pudele. Vēl viņam bija superīgas saulesbrilles un viegls pretiedeguma līdzeklis, un varēja teikt, ka viņš bija, jā, laimīgs. Izsalcis, bet laimīgs.

Reizēm, kad Daks jutās sevišķi labi, gandrīz likās: lai turē­tos uz ūdens, viņam nemaz nav vajadzīgs matracis. Brīžos, kad zēns bija pietiekami laimīgs, viņš patiešām sajuta, ka muguras spiediens uz plastmasas virsmas samazinās. It kā viņš piepeši būtu zaudējis svaru vai noticis kas tamlīdzīgs. Reiz, pēkšņi pamodies no laimīga sapņa, zēns attapa, ka ir iekritis ūdeni pāris pēdu no matrača. Vismaz tā šķita viņam pašam, lai gan ari to Daks droši vien bija nosapņojis.

Citkārt, par kaut ko sadusmojoties vai varbūt vienkārši atceroties kādu nepatīkamu sīkumu, Dakam likās, ka viņš kļūst smagāks, un peldmatracis patiešām sāka grimt ūdenī.

Bet Daks reti kad bija ļoti laimīgs vai ļoti dusmīgs. Pārsvarā viņš bija vienkārši apmierināts.

- Jēēē!

Sauciens atskanēja absolūti negaidīti. Tāpat kā milzīgais plunkšķis, kas sekoja tūlīt pēc tam.

Daks uzslējās uz sava matrača sēdus.

Viņam pāri šļācās ūdens. Ūdenī kāds bija. Viņa ūdenī.

Šurp, uz baseina malu, traucās vēl divi neskaidri silueti. Atskanēja vēl divi izkliedzieni, un tiem sekoja divi vēl apdul­linošāki šļaksti.

- Ei! iesaucās Daks.

Viens no zēniem bija kretīns, vārdā Cils. Pārējos divus Daks pirmajā brīdī nepazina.

- Ei! viņš vēlreiz iesaucās.

- Uz ko tu tur kliedz? noprasīja Cils.

- Tas ir mans peldbaseins, pavēstīja Daks. Es to atradu un pats iztīrīju. Ejiet un sameklējiet paši savu peldbaseinu.

Daks apzinājās, ka ir mazāks par jebkuru no šiem trim. Bet viņš bija pietiekami saniknots, lai justos drosmīgs. Matracis zem viņa grima, un Daks prātoja, vai kāds no iebrucējiem nav izdūris tajā caurumu.

- Es runāju nopietni! kliedza Daks. Lasieties prom, puiši!

- Viņš runā nopietni, mēdījās viens no zēniem.

Pirms Daks paguva attapties, Cils bija izslējies virs ūdens un sagrābis viņu aiz kakla. Daks ievēlās ūdenī. Viņš elsoja un rīstījās, raudams degunā ūdeni.

Daks ar grūtībām iznira. Rokas, kas pēkšņi bija kļuvušas svina smagas, cīnījās, lai paliktu virs ūdens.

Tie sita viņam atkal. Bez īpaši ļauna nodoma, drīzāk vien­kārši dauzoties, zēni vēlreiz pagrūda Daku zem ūdens. Šoreiz viņš atdūrās pret baseina dibenu un, lai nokļūtu virspusē, viņam nācās kulties un spārdīties. Kampdams gaisu, Daks iekrampējās matracī, bet viens no puikām, skaļi smiedamies, parāva to nost.

Daku pārņēma spējš niknums. Beidzot arī viņam dzīvē bija gadījies kas labs, un nu tas tika izpostīts.

-Vācieties prom! Daks nokliedzās, bet pēdējais vārds pārvērtās par burbuļiem, jo tajā brīdī viņš nogrima kā akmens.

Kas te notika? Pēkšņi viņš vairs nemācēja peldēt. Daks atradās baseina dibenā, dziļajā galā, un virs viņa bija desmit pēdu dziļš ūdens. Zēns spārdījās, cenzdamies iznirt virspusē, bet kāja sašķaidīja flīzi, aizraidot ūdenī lauskas.

Nu jau Daku pārņēma panika. Ko tie bija viņam nodarījuši?

Viņš spēra vēlreiz, ar abām kājām cik stipri vien spēja. Taču augšup necēlās. Tā vietā abas pēdas izsitās cauri flīzēm. Ūdens viņu necēla uz augšu. Gluži otrādi, viņš turpināja grimt. Pēdas, saskrambājoties drūpošajā javā, grima cauri flīzēm un iestiga dubļos zem betona slāņa.

Tas nebija iespējams.

Nebija iespējams.

Daks Čangs krita cauri baseina dibenam. Cauri zemei zem baseina dibena. Šķita, it kā viņš stāvētu plūstošajās smiltīs.

Līdz ceļiem.

Līdz gurniem.

Līdz viduklim.

Zēns mežonīgi kūlās ar rokām, taču krita aizvien straujāk.

Saplēstā flīze skrāpēja sānus. Dubļi slīdēja iekšā peldbiksēs.

Plaušas dega, galvā dunēja, un skatiens aizmiglojās. Daks vēl arvien krita. Viņš krita cauri cietai zemei tā, it kā tās vietā būtu ūdens.

Kad flīze sasniedza krūšu līmeni, Daks, lai pasargātu sevi no tālākas krišanas, iekrampējās tajā ar rokām. Bet rokas izarās cauri flīzei un betona kārtai, un gruntij, un tas viss vērpās viņam ap galvu mežonīgā dubļu un tumsas virpulī.

Baseina ūdens traucās Dakam līdzi, cērtoties mutē un degunā. Viņš bija kā novadcaurulē iestrēdzis vaļīgs aizbāznis.

Daka Čanga pasaule virpuļoja. Zibšņus meta mirdzošā sau­les gaisma, virs viņa galvas kāds mežonīgi spārdījās ar kājām, bet tad Daka redzeslauks sakļāvās, kļūdams aizvien šaurāks un šaurāks, līdz gaismu izspieda tumsa.

Pirmajā minūtē un varbūt vēl kādu brīdi tas likās jautri. Cilam Sperijam bija prieks šādi pielavīties Dakam Čangam; kopā ar Henku un Antuānu, rotaļīgi grūstīdami cits citu un ar pūlēm valdīdami smieklus, viņi zagās gar mājas stūri.

Par Daka slepeno peldbaseinu bija uzzinājis Henks. Henks bija dzimis spiegs. Toties Cils bija tas, kurš ieteica nogaidīt, līdz Daks to iztīra, pievieno hloru un panāk, ka darbojas filtrs.

- Ļausim viņam savest to kārtībā, ieteica Cils. Un pēc tam mēs viņam to atņemsim.

Antuāns un Henks, bez šaubām, bija forši dželci, bet Cils apzinājās, ka tad, ja bija kas nopietni jāizdomā vai jāsaplāno, tas jādara viņam pašam.

Viņiem bija izdevies sagādāt Dakam totālu pārsteigumu. Viņš droši vien apčurājās. Stulbais kretīns. Pinkšķošais memmesdēliņš.

Bet tad viss sāka iet greizi. Daks iegrima ūdenī kā akmens. Un turpināja grimt. Saules izraibinātais ūdens pēkšņi pārvēr­tās par virpuli, kas ar šausminošu spēku rāva iekšā. Henkam, kurš stāvēja uz pakāpieniem, izdevās palēkties un izkļūt ārā no baseina. Bet Antuāns un Cils brīdī, kad Daks parāva aiz­bāzni, atradās tā dziļākajā galā.

Cils pēdējā brīdī pamanījās pieķerties pie tramplīna gala. Ūdens viņu sūca iekšā, raujot nost peldbikses. Pirkstiem tve­roties pie smilšpapīram līdzīgās virsmas, Cils tik tikko spēja noturēties.

Antuānu aizrāva prom, ievelkot riņķveida kustībā. Ūdens spēks ietrieca viņu hromētajās kāpnēs, un zēnam izdevās ieķī­lēt savu resno kāju starp kāpnēm un baseina malu. Antuānam paveicās, ka viņš nesalauza potīti.

Henks izvilka Cilu drošībā. Tad viņi abi kopā palīdzēja Antuānam, kurš, neveikli izsvempies ārā, sabruka kā sausumā izskalots valis.

- Veči, mēs gandrīz noslīkām, Antuāns vārgi elsoja.

- Kas tur notika? jautāja Henks. Es neredzēju.

- Daks, vecīt, Cils drebošā balsi atbildēja. Viņš, nu, tā kā iegrima ūdeni un turpināja grimt.

- Mani gandrīz iesūca, raudulīgā balsi pavēstīja Antuāns.

- Drīzāk var teikt, ka tevi izšļāca, sacīja Henks. Tu izskatījies pēc milzīga rozā sūda podā.

Cilam par šo joku nemaz nenāca smiekli. Viņš jutās paze­mots. Viņš bija izskatījies pēc muļķa. Pārbijies līdz nāvei, cīnījies par savu dārgo dzīvību. Pavērsis rokas ar plaukstām uz augšu, zēns aplūkoja saskrāpētos un saplosītos pirkstu galus. Tie dega.

Cils varēja iztēloties, kā izskatījās, karādamies tramplīna galā, ūdens rauts, pa pusei nošļukušām peldbiksēm.

Tur nebija nekā smieklīga.

Cils nepieļaus, ka kādam tas varētu likties smieklīgi.

- Par ko jūs abi zviedzat? viņš noprasīja.

- Tas bija kā… iesāka Antuāns.

Cils viņu pārtrauca. Viņš ir ķertais. Daks Čangs ir ķertais mutants. Viņš mēģināja mūs nogalināt.

Henks viņu cieši uzlūkoja. īsu mirkli vilcinājies, viņš pie­balsoja Cilam: Jā. Ķertais centās mūs nogalināt.

- Tas, veči, nav godīgi, piekrita Antuāns. Viņš apsēdās un apņēma ar rokām savainoto potīti. Kā mēs varējām zināt, ka viņš ir ķerts mutants? Mēs tikai draiskojāmies. Šķiet, lai ko mēs tagad darītu, ir jāraizējas, vai mums ir darīšana ar normālu cilvēku vai kaut kādu ķerto.

Cils piecēlās kājās un palūkojās lejup, tukšajā peldbaseinā. Caurumu ietvēra salauztu flīžu zobi. ŠI atieztā mute bija ieri­jusi Daku, un daudz netrūka, lai būtu tikusi arī pie Cila. Dzīvs vai miris, Daks bija padarījis Cilu par muļķi. Un kādam par to nāksies samaksāt.