Bads

trīsdesmit septītā nodaļa

1 STUNDA, 6 MINŪTES

Džips iedrāzās pa vārtiem. Edīlio stūrēja turp, kur, dreboša, saskrambāta un ne pa jokam saniknota, no asfalta rausās augšā Deka.

- Kas noticis? Sems, izlēcis no priekšējā sēdekļa, jautāja.

Beidzot bija uzradies adrenalīns. Bet pat tagad viņš jutās

dīvaini nepiesaistīts. Pat tagad, stājoties pretī briesmām. It kā tās viņu nemaz neskartu. It kā to darītu kāda cita, ar pašu nesaistīta viņa būtnes daļa.

- Mācījos lidot, klusi norūca Deka. Viņa noskurinājās un pieliekusies saķēra ceļgalu. Au!

- Mēs dzirdējām kaut ko skaļāku par šāvieniem, teica Edīlio. Tādu kā pērkonu. Vai kā sprādzienu.

- Atvaino, bet pērkonu es nemanīju, teica Deka.

No vienas puses lēkšiem tuvojās Orks, no otras Hovards.

- Ork, vecīt, tas nu gan bija superīgākais gājiens! sajūs­minājās Hovards. Viņš pieskrēja pie drauga un vairākas reizes uzsita briesmoņzēnam pa plecu.

- Esmu tava parādniece, Ork, sacīja Deka.

- Kas te tikko notika? nerimās Sems.

- Dreiks, vecīt! Viņš, iedomājies, šauj uz Deku. Viņa uz­skrien gaisā. Tad blaukš! nogāžas zemē, aizgūtnēm klāstīja Hovards. Orks, padomā tikai, vecīt, Orks pakampj šito motociklu, vai ne? Norauj tam riteni un sviež Dreikam. Kā tādu nieka frisbija disku. Hovards aiz sajūsmas sasita

plaukstas. Un ielidina tajā caurumā, ko tu izdedzināji sienā, Semij. Augstākā klase!

- Tas tev dārgi maksās, norūca Orks.

- Ak jā, apstiprināja Hovards. Tas maksās. Orks nesmērē nagus par brīvu.

- Vai tiešām neviens nedzirdēja to briesmīgo troksni? Edīlio nerimās.

- Mums, vai zini, Edīlio, gāja vaļā apšaude! atcirta Deka.

- Vai ar tevi, Deka, viss ir kārtībā? apjautājās Sems.

- Gan jau būšu dzīvotāja, meitene attrauca.

- Deka, kā tu domā, kas notiktu ar alu vai raktuvju šahtu, ja tu tur novāktu gravitāciju? Sems viņai jautāja.

- Vai tas ir joks?

-Nē.

Deka pamāja ar galvu. Skaidrs. Manuprāt, ja es gravitā­ciju palaistu un atkal atlaistu, un tā vairākas reizes pēc kārtas, ala, visticamāk, sāktu drupt. Varbūt pat sagrūtu.

- Nu, Sems uzlika roku meitenei uz pleca, tādā gadī­jumā man tev kaut kas jālūdz.

- Minēšu: tu gribi, lai es sagrauju kaut kādu tur alu vai raktuvju šahtu. Vai tā?

- Tā gan nav vienkārši kaut kāda raktuvju šahta, Edīlio drūmi noteica.

- Tajā mitinās būtne. Tā ir… Es nezinu, kā to izskaidrot. Tā iekļūst tevi. Tā saindē tevi ar bailēm.

- Man vajag, lai tu brauktu kopā ar Edīlio. Iemūrē to būtni pazemē, teica Sems. Hovard? Es gribu, lai jūs ar Orku dotos atpakaļ uz pilsētu. Pats nespēju noticēt tam, ko saku, bet man vajag, lai jūs abi pieskatītu, kas tur, pilsētā, notiek.

- Tas maksās…

- Jā. Zinu, Sems pārtrauca Hovardu. Kā būtu, ja mēs par to vienotos vēlāk?

Hovards paraustīja plecus. Lai notiek, bet turēšu tevi pie vārda. Viņš norādīja uz sevi, tad uz Semu, kā teikdams: “Esam sarunājuši.”

- Ko tu domā darīt? Deka jautāja Semam.

- Taisos tikt galā ar Keinu. Man viņš jāaptur.

- Tu nedrīksti viens pats stāties pretī Keinam un Dreikam, Edilio iebilda. Nekādā gadījumā. Es nepieļaušu, ka tu meklē sev galu.

Sems izmocīja smieklus. Par to es netiku pat sapņo­jis. Hovard, tiklīdz nokļūsi pilsētā, sameklē Brīzi protams, ja nesaskriesies ar viņu ceļā. Ja neizdodas atrast Braienu, sameklē Teilori. Pasaki viņām, lai atsūta palīdzību. Un vēl pasaki, ka vajadzīgs kāds, kurš man ziņos, kā jums, draugi, sokas ar raktuvēm.

- Varbūt mums tomēr vajadzēja iedarbināt telefonus? bilda Edilio un, pārāk vēlu attapis, ka tas izklausās pēc dzēllbas, sarāvās.

- Kā tad, noteica Sems. Pievieno manu kļūdu sarakstam vēl ari šo.

-Jā, bet ir viena kļūda, kuru tu, Sem, nedrīksti pieļaut: nedodies turp viens.

- Vai tad es neteicu, ka to nedarīšu? Sems nosvērti sacīja.

Edilio ielūkojās viņam acīs. Sems nodūra skatienu un teica:

- Bet, ja nu ar mani tomēr kas notiek, jūs saņemsiet rīkojumus no Edilio.

Deka nopietni pamāja ar galvu.

- Nenodari man to, lūdzās Edīlio. Nelauz sev kaklu. Neuzkrauj to visu uz manējā.

Degvielas stienis. Divpadsmit pēdas garš. Šobrīd svina apvalkā, bet tik un tā bīstams, tik un tā nāvējošs.

Džeks turēja rokās daiktu, kas izskatījās pēc milzīgas pults. Izbolījis acis un krampjaini norīstījies, viņš nospieda taustiņu. Stienis pārstāja kustēties. Džeks izdvesa saraustītu nopūtu.

Degvielas stienis, vieglītēm šūpodamies, karājās pie celtņa. Keins sajuta, ka tas viņu pievelk, rada vēlmi pieskarties. Bet

tas bija karsts. Pat no divdesmit pēdu attāluma tas lika izspies­ties uz pieres sviedru lāsītēm.

Keins saklausīja aiz muguras soļus. Nepagriezies, lai palū­kotos, viņš teica: Tu pārāk agri sāki šaudīties, Dreik.

- Es jau neko, Dreiks elsodams taisnojās. Mani pama­nīja Hovards.

- Un Sems? lūkodamies uz blāvi pelēko degvielas stieni, jautāja Keins. Viņu valdzināja kontrasts starp tā neizteiksmīgo izskatu un nāvējoši iznīcinošo spēku.

- Tikko piebrauca. Kopā ar meksikāni.

Keins lūkojās uz kupolā izsisto caurumu. Vaļīgs betona gabals, atdalījies no tā, ilgi krita un ar troksni atsitās pret kādu neredzamu aparātu. Pa caurumu varēja saskatīt kalnu nogāzes; dziestošajā saules gaismā tās mirdzēja sarkanas.

Lai aizmanevrētu degvielas stieni līdz ielādes korpusam, Džekam paies vēl desmit piecpadsmit minūtes. Pēc desmit minūtēm Sems jau varēja būt klāt.

- Mēs nevaram pieļaut, ka, ejot uz turieni, Sems min mums uz papēžiem, teica Keins. Viņam radās ideja. Brīnišķa savā vienkāršībā. Nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu.

- īstā reize pierādīt, ka esi tik skarbs un briesmīgs, kā tev pašam liekas, Dreik, sacīja Keins.

- Man nekas nav jāpierāda! atcirta Dreiks.

Keins sastapās ar sava vietnieka nikno skatienu. Viņš pie­nāca tam tuvāk. Pietiekami tuvu, lai tad, ja vēlētos, iečukstētu Dreikam ausī; bet, nē, viņš gribēja, lai to dzirdētu visi. Vai atceries, Dreik, ka es aizsūtīju Diānu pakaļ Džekam? Vai zini ko? Viņa man Džeku atveda. Tagad kādam jāaptur vai vismaz jāaizkavē Sems. Vai man tas būtu jālūdz Diānai? Gan jau viņa atrastu paņēmienu. Sems taču galu galā ir puisis.

Diāna, lai svētīta viņas viltīgā sirds, tūlīt pat attapa, kas Keinam padomā.

- Ak Sems? viņa viszinīgi iesmējās. Gan jau viņš tai savā ledainajā princesē ir pievīlies. Man jau nu nebūtu grūti viņu… aizkavēt.

■

Šie vārdi, protams, būtu vēl iedarbīgāki, ja Diāna nebūtu noskuvusi galvu un apģērbusies zēnu drēbēs, bet Keins redzēja, ka Dreiks tik un tā ir uzķēries uz šīs ēsmas.

- Tad to tu gribi? noprasīja Dreiks. Lai es novācu Semu? Vai nu viņš nogalina mani, vai es viņu, ja? Tev un tavai raganai būtu izdevīgi gan tā, gan otrādi.

- Piebremzē, Dreik, noteica Keins.

Keins bez pūlēm varēja nolasīt šī psihopāta domas, it kā redzētu, kā, apsverot iespējas, Dreika galvā griežas zobratiņi. Dreiks nekādi nevarēja atteikties.

Nekādi. Ja vien arī turpmāk gribēja palikt Pātagroka. Ja cerēja kādreiz ieņemt Keina vietu.

- Lai notiek, es novākšu Semu, Dreiks teica balsī, kurai, pēc viņa domām, bija jāskan draudīgi, taču tā, gluži otrādi, izklausījās mazliet drebelīga.

Laikam jau nejuzdamies apmierināts ar atstāto iespaidu, viņš klusi norūca: Apturēšu Semu kā likts.

Keins pamāja ar galvu, tādējādi it kā pauzdams atzinību. Novērsies no Dreika, viņš pamirkšķināja Diānai, kura ar gudru ziņu saglabāja vienaldzīgu sejas izteiksmi.

Nabaga Dreiks!

Ar to, ka esi godkārīgs, nepietiek. Vadonim jābūt gudram, manipulēt spējīgam aprēķinātājam, nevis parastam rīkļurā­vējam.

Izcilam vadonim jāzina, kad manipulēt un kad konfrontēt.

Bet galvenais izcilam vadonim jāzina, kad ir vērts uzņem­ties milzīgu risku.

- Cerēsim, ka tas degvielas stienis ir kaut cik izturīgs, Keins noteica.

Viņš pacēla rokas, un stienis uzslējās stāvus; vienā galā piestiprināts pie celtņa, tas planēja gaisā.

- Nospied “atbrīvot”! pavēlēja Keins.

- Kein, Džeks iebilda, ja tas atsprāgs vaļā…

- Dari, kā teikts! noaurojās Keins.

Pat Dreiks pakāpās soli atpakaļ. Un Džeks piespieda pogu, kas atbrīvoja automātiskā celtņa tvērienu.

Keins grūda uz priekšu rokas ar izvērstām plaukstām. Cilindrs lidoja kā no loka izšauta bulta.

Tēmējums bija labs. Bet ne nevainojams. Cilindrs, izšaujo­ties pa caurumu, nostrīķējās gar betonu.

- Tas ir ātrais paņēmiens, pavēstīja Keins.

-Ja mēs to atradīsim un tas būs atsprādzis vaļā, ar mums visiem ir cauri, Džeks īdēja.

Keins nelikās par viņu ne zinis. Viņš pagriezās pret Dreiku un ieraudzīja sava vietnieka acīs viltīgu aprēķinu.

- Par Semu es parūpēšos, apsolīja Dreiks.

Keins iesmējās. Vai arī viņš parūpēsies par tevi.

- Es tevi panākšu, Kein, teica Dreiks.

Tas bija brīdinājums. Nebija jāšaubās, ka tad, ja pēc sadur­smes ar Semu Dreiks paliks dzīvs, nākamais, pie kā viņš ķer­sies, būs Keins.

- Vai zini ko, sacīja Dreiks, es tev atnesīšu tava brāļa roku. Viņš paņēma manējo; ir laiks atmaksāt ar to pašu.

Sems vēroja Edīlio un pārējos aizbraucam. Viņā bija iemā­jojis dīvains miers. Pirmo reizi daudzu dienu laikā.

Vienīgā dzīvība, ar ko viņš te riskēja, bija viņa paša. Un puisim galvā dzima doma: ja viņš to paveiks, tad pieliks pun­ktu. Punktu.

Viņš bija pieļāvis pārāk daudz kļūdu. Pārāk daudz kam nebija pievērsis pienācīgu uzmanību. Ne jau viņš bija tas, kurš iedomājās pamēģināt zvejot, tas bija Kvinns. Un arī ne tas, kuram bija ienācis prātā izmantot džipu, lai pasargātu ražas novācējus no mūdžiem, nebija Sems. Tā bija Astrīda.

Labās idejas allaž radās par vēlu, Sems bija pārāk gauss, pārāk samulsis, viņā bija pārāk maz pārliecības. Viņš nebija laikus rīkojies, lai normētu pārtiku. Viņš nebija pietiekami motivējis cilvēkus uz savstarpēju izpalīdzību. Viņš nebija

pamanījis aizvainojumu starp ķertajiem un normālajiem, līdz tas kļuva draudīgs. Viņš nebija nosargājis Ralfa veikalu no Dreika, nedz arī spēkstaciju no Keina.

Perdidobīčas bērni sēdēja tumsā, perinādami domas par kanibālismu. Un, tā kā viņš bija galvenais, tad visa atbildība gūlās uz viņu.

Pat tagad Semam nelika mieru smeldzošā izjūta, ka viņš palaidis garām ko būtisku. Kaut ko. Iespēju.

Ieroci.

Nu, ja viņš šo dienu pārdzīvos, tad ar to arī būs pielikts punkts. Lai tad visu izrīko Astrīda. Vai Alberts. Vai Deka. Vai vislabāk Edīlio.

Ja šī diena beigsies ar uzvaru ja viņš apturēs Keinu un Deka aizbērs raktuvju šahtu tad ar to būs gana. Vairāk nekā gana.

Bet ja nu vienam no viņiem neizdosies? Ja Keins izlauzīsies un Deka nenogalinās gajafāgu? Tā nagos bija Lana. Tas bija ieperinājies Keina prātā. Tas zināja to, ko zināja Lana un ko zināja Keins. Bez šaubām ari Dreiks. Tas pārzināja visus viņu spēkus un to robežas. Un ja nu gajafāgs kļūs par to, par ko tas grib kļūt? Ko tad?

Viņš bija kaut ko palaidis garām.

Bet kāda tam nozīme? Drīz par to varēs lauzīt galvu kāds cits. Viņš dosies sērfot.

Nav pat vajadzīgi viļņi, patiešām. Viņš var vienkārši ielaist savu vējdēli ūdenī un gulēt uz tā. Vienkārši gulēt. Tas būtu jauki.

Bet vispirms…

Sems šķērsoja stāvlaukumu un devās uz turbīnu telpas durvīm. Viņš gaidīja, ka tiks izaicināts. Ka uz viņu šaus. Bet, sasniedzis durvis, Sems atklāja, ka tās nemaz netiek apsar­gātas.

Atvieglojums. Taču tas nebija nekas labs. Keins varēja atstāt kādu, kurš novēro durvis. Ja viņš pats vēl arvien bija iekšā.

Sems gāja cauri spokainam un negaidītam klusumam. Spēkstacija bija apturēta. Turbīnas vairs negriezās. Normālos apstākļos te nekas nebūtu saklausāms. Tagad viņš dzirdēja pats savus soļus.

Sems atrada gaiteni, kas veda uz kontroles telpu. Durvis bija izgāztas, un pagāja bridis, līdz puisis saprata, kāpēc grīdā iedzīti saliekti instrumenti.

Pati kontroles telpa bija tukša un tumšāka nekā parasti. Dega tikai avārijas gaismas. Instrumentu paneļi un datoru ekrāni vēl arvien darbojās. Taču nebija ne miņas no dzīvības.

Viscaur izšķaidīta lipīgu, žūstošu asiņu peļķe. Sarkani pēdu nospiedumi.

To viņš nebija gaidījis, šo klusumu. Kur bija Keins? Kur Dreiks?

Spēkstacija bija milzu komplekss, un viņi varēja būt jebkur. Viņi varēja gaidīt Semu simt dažādās vietās, gaidīt slēpni, līdz viņš uzskries tiem virsū. Keins varēja uzbrukt, pirms Semam rastos jelkāda iespēja reaģēt.

Sems stāvēja sastindzis un neizlēmīgs. Kas te notika? Kaut viņš būtu palūdzis Edīlio atsūtīt šurp Braienu! Viņa divās minūtēs būtu pārmeklējusi visu spēkstaciju.

Apdomā kārtīgi, viņš sev pavēlēja. Viņi šeit bija ieradušies nozagt urānu. Viņi grasījās stiept savu trofeju uz raktuvēm. Tātad kā viņi to paveiks? Kur viņi varētu būt?

Protams, reaktorā. Nāvējošais metāls atradās tur.

- Doma nav necik iepriecinoša, Sems teica tukšajai telpai.

Vadīdamies pēc norādēm uz sienām, viņš devās uz priekšu pa gaiteni.

Ieeju reaktorā sargāja smagas tērauda durvis. Keins nebija papūlējies tās aiz sevis aizvērt.

Uz priekšu pa garu, blāvi apgaismotu gaiteni, kurā atbal­sojās skaņas. Nākamās smagās tērauda durvis arī vaļā tikai šīm bija drošības koda atslēga, un normālos apstākļos tās noteikti būtu aizvērtas un aizslēgtas.

Tās atstātas vaļā tīšām, atskārta Sems. Viņa dēļ. Vai tas tāpēc, ka Keins šeit ieplūdinājis radioaktivitāti? Vai tā? Vai viņa organisms jau ir saņēmis nāvējošo devu?

Nē. Keins nebija tik īsredzīgs, lai sabojātu spēkstaciju tā, ka strāva vairs nebūtu atkal ieslēdzama. Lai nu par ko, bet par to, ka Keins kādu dienu gribēs atgūt elektrību, Sems bija pārliecināts. Atgūt tā, lai pats to varētu kontrolēt.

Tas bija saprātīgi. Tomēr tas nedarīja galu Sema bailēm. Ja nu Keins tomēr ir visu sapostījis, tad Sems jau bija staigājošs mironis.

Viņš iegāja reaktora telpā. Par spīti milzīgajam izliektajam kupolam virs galvas, tajā bija karsti un trūka gaisa. Atrodoties tik tuvu pašam reaktora kodolam, šim pārāk zilajam apspiesta spēka pilnajam peldbaseinam, nebija iespējams nejust bailes. Nebija iespējams aizmirst, ko tas nozīmē.

Saņēmies, gatavs un modrs Sems gāja tam apkārt. Viņš aiz­gāja līdz pat reaktora tālākajai malai, un tur, mierīgi atbalstī­jies pret instrumentu paneli un laiski šūpodams savu pātagas roku, viņu gaidīja Dreiks Mervins.

- Ei, Sem, Dreiks viņu uzrunāja.

- Jā, Dreik, atsaucās Sems.

- Vai zini, kas ir forši, Sem? Skolā nekad netiku pievērsis daudz uzmanības mācībām, bet tas tikai tāpēc, ka neredzēju tām pielietojumu. Dreiks izvilka no kabatas ierīci, kas izska­tījās pēc pārlieku lielas pults. Viņš nospieda kādu taustiņu.

Ieskanējās trauksmes signāls.

-Vācies prom, Dreik! Sems centās pārkliegt uzstājīgo skaņu.

- Es no tevis iztaisīšu kotleti, Sem. Un tu nepretosies.

- Ko tu dari, Dreik?

- Nu, kā noprotu, Sem, te ir tādi kontroles stieņi. Iegrūd tos iekšā, un reaktors pārstāj darboties. Izvelc dažus ārā, un tas atkal ieslēdzas. Izvelc visus uzreiz, un tu esi izraisījis avāriju.

Kaut kas cēlās no baseina draudīgās zilgmes. Desmitiem šauru stobru mirdzošā apaļā ieliktni.

- Tu blefo, Dreik.

Dreiks pasmīnēja. Paliec pie šādām domām, Sem. Kā tev šķiet, kā izskatīsies smukā Astrīda, kad viņai kumšķiem vien sāks izkrist mati?

Viņš pagrieza pulti tā, lai to varētu redzēt ari Sems. Vai redzi šo te pogu? Tā iebīda kontroles stieņus atpakaļ vietā. Un visi paliek dzīvi. Ja neviens to pogu nenospiedīs… nu labi. Ja tic Džekam, mēs mirsim ātri. Visi pārējie IBJZ mirs lēni.

- Arī tu pats mirsi, aizrādīja Sems. Galva mežonīgi dūca, izmisīgi cenšoties izdomāt, kā to apturēt. Vai tiešām Dreiks bija tik traks, lai… Jā. Protams, viņš tāds bija.

Trauksmes signāla skaļums un intensitāte divkāršojās. Tagad tā skanēja kā elektronisks kliedziens.

- Es par to neuztraucos, Sem, jo tu nepieļausi, ka tas notiek, Dreiks nobļāvās tik skaļi, lai būtu dzirdams cauri trauksmes signālam.

- Dreik… Sems pacēla rokas, pavēršot plaukstas pret Dreiku.

Dreiks izstiepa roku virs mirdzošā, pulsējošā baseina. Pulti viņš vairs turēja tikai divos pirkstos.

- Ja es to nometīšu… brīdināja Dreiks.

Sems lēnām nolaida rokas.

Smadzenes bija pārņēmusi trauksme. Cik minūšu? Cik sekunžu? Kontroles stieņi cēlās majestātiskā nenovēršamībā. Cik vēl atlicis līdz brīdim, kad būs jau par vēlu?

Vēl viena neveiksme, Sems truli nodomāja.

- Vai tad tu nevēlies zināt, ko es gribu, Sem? uzsauca Dreiks.

- Mani, Sems drūmi noteica. Tu gribi mani.

- Pilnīgi pareizi, Sem. Un tu te stāvēsi un nepretosies. Jo citādi…

Astrīda kopā ar Mazo Pītu veica vienu no sen novārtā atstātajiem vingrinājumiem. Tajā ietilpa bumbiņu sadalīšana pēc krāsām. Viņiem bija divas kastītes zila un dzeltena kā ari zilas un dzeltenas bumbiņas. Ar to tiktu galā jebkurš normāls piecgadīgs bērns. Bet Mazais Pīts nebija normāls piecgadīgs bērns.

- Vai tu vari ielikt bumbiņu tur, kur tai jābūt? jautāja Astrīda.

Mazais Pīts lūkojās uz bumbiņu. Tad viņa skatiens aizklīda.

Astrīda saņēma viņa roku un uzlika uz dzeltenās bumbi­ņas. Pārāk cieši. Viņa nodarīja brālītim sāpes.

- Vai tu vari to nolikt tur, kur tai jābūt? meitenes balss skanēja spalgi un neiecietīgi.

Viņi sēdēja Mazā Pīta istabas stūrī uz grīdsegas. Mazais Pīts bija aizklīdis pats savā pasaulē, vienaldzīgs pret visu; viņa šeit nebija.

Brīžiem Astrīda viņu ienīda.

- Mēģini vēlreiz, Pītij, viņa mudināja brālīti. Atklājusi, ka neapzināti lauza pirkstus, meitene piespieda sevi pārstāt to darīt. Šādi viņa raidīja sasprindzinājuma signālus. Tas nenāca par labu.

Šādus vingrinājumus vajadzētu veikt katru dienu. Vairākas reizes dienā. Taču Astrīda to nedarīja. Viņa bija pie tā ķērusies tikai tagad jo gaidīšana bija nepanesama. Vajadzēja kaut kā novērst domas no Sema.

- Piedod, viņa teica Mazajam Pītam, kuram māsas atvai­nošanās bija tikpat vienaldzīga kā viss cits.

Kāds pieklauvēja pie guļamistabas durvīm, un Astrīda salēcās.

Durvis bija pusvirus, un nu tās pavērās plašāk.

- Tas esmu es, Džons.

Astrīda piecēlās kājās atvieglota, ka tas ir tikai Džons. Un vīlusies, ka tas ir tikai Džons.

- Kas par lietu, Džon? Viņi taču nebūtu sūtījuši šurp ar sliktām ziņām Džonu. Vai tad ne tā?

- Es nevaru atrast Mariju.

Atvieglojuma vilnis, kuru tūdaļ pat pārmāca vēl lielāks uztraukums. Vai bērnudārzā viņas nav?

Viņš papurināja galvu. Sarkanās cirtas jautri lēkāja pa gaisu pilnīgs pretstats zēna nopietnajai sejas izteiksmei.

- Marijai vajadzēja ierasties pirms vairākām stundām. Viņa gandrīz nekad nekavē. Man māsa jāsameklē, bet es nevaru atstāt bērnudārzu, jo mums trūkst cilvēku un daudzi bērni ir slimi. Nācu, cik drīz vien varēju. Ieskatījos Marijas istabā. Tur viņas nebija.

Astrīda palūkojās uz Mazo Pītu. Viņš bija sastindzis ar roku uz dzeltenās bumbas un neizrādīja nekādu vēlmi veikt jelkādu darbību.

- Ļauj man paskatīties, teica Astrīda.

Viņi iegāja Marijas istabā. Tā, kā allaž, bija glīta un kārtīga. Tikai gulta nebija saklāta.

- Marija vienmēr mēdz saklāt gultu, piebilda Astrīda.

- Jā, Džons piekrita.

- Kas tā par skaņu? Bija dzirdama spēcīga dūkoņa. Tā nāca no vannasistabas. Ventilators. Astrīda centās atvērt vannasistabas durvis, bet tās bija aizbarikādētas. Viņa atspiedās pret tām un pastūma vaļā tikai tik daudz, lai varētu redzēt iekšā.

Marija gulēja uz grīdas bezsamaņā. Viņa bija ģērbusies halātā, kas atsedza kāju lielus.

- Ak mans Dievs! iesaucās Astrīda. Marij!

- Palīdzi man grūst, viņa skubināja Džonu. Par abiem viņiem izdevās atvērt durvis pietiekami, lai iesprauktos iekšā. Astrīda tūlīt pat sajuta vēmekļu smaku.

- Viņa droši vien ir slima, sacīja Džons.

Tualetes ūdens bija viegli duļķains. No Marijas mutes stie­pās tieva vēmekļu strūkliņa.

- Viņa elpo, aši noteica Astrīda. Tātad ir dzīva.

- Es nemaz nezināju, ka viņa ir slima.

Tad Astrīda ieraudzīja uz grīdas maisiņu ar rāvējslēdzēju mazu Clinique kosmētikas maciņu, kura saturs bija pa daļai izbiris uz vannasistabas flīzēm.

Astrīda to pacēla. Viņa uzlasīja to, kas bija izbiris. Gandrīz tukšu ipekaka pudelīti. Un vairāku veidu caurejas līdzekļus.

- Džon, aizver uz minūti acis.

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka es gribu atvērt Marijas halātu. Viņa parāva halāta jostas mezglu un, juzdamās mazliet šķebīgi, atvēra vaļā halātu.

Zem tā Marijai bija tikai biksītes. Rozā. Dīvaini, ka vispār esmu to ievērojusi, nodomāja Astrīda. Jo visvairāk pamanā­mas bija Marijas ribas. Tās viegli varētu saskaitīt.

Vēders bija iekritis.

- Ak nabaga Marija! Astrīda izdvesa un atkal aizvēra halātu.

Džons atvēra acis. Tās bija slapjas no asarām. Kas viņai kaiš?

Astrīda pastiepās, lai aizsniegtu gulošās seju. Saudzīgi atvilkusi Marijas lūpas, viņa aplūkoja zobus. Tad parāva Mari­jas matu cirtu. Mati viegli krita ārā.

- Viņa cieš badu, Astrīda pavēstīja.

- Viņa saņem tikpat daudz pārtikas, cik pārējie, Džons protestēja.

- Viņa neēd. Vai ari ēd un pēc tam visu izvemj. Tam domāts ipekaks.

- Kāpēc lai viņa tā darītu? vaimanāja Džons.

- Tā ir slimība, Džon. Anoreksija. Bulīmija. Visticamāk, gan viena, gan otra.

- Mums jādabū viņai kaut kas ēdams.

-Jā. Astrīda neņēmās skaidrot, ka ar pārtikas sagādā­šanu vien nepietiek. Viņa bija lasījusi par ēšanas traucēju­miem. Nesaņemot pienācīgu ārstēšanu, bērni reizēm mira.

- Nestor, Nestor, Nestor, Nestor! Tas bija Mazais Pīts. Viņš skandēja pilnā balsī. Nestor, Nestor, Nestor, Nestor!

Astrīdu pāršalca bezcerības vilnis. Viņa aizvēra acis, negri­bēdama pieļaut, ka tas viņu pilnīgi pārmāc. To tikai viņai vēl vajadzēja! To, ka Marija guļ bezsamaņā un varbūt ir tuvu nāvei. Vai viņai jau nepietika ar brālīti, kurš sirgst ar autismu, un puisi, kuru atbildīgā brīdī pārņēmusi depresija? Lai Dievs man piedod! viņa sevi norāja. Nāc, Džon, mums jāaizgādā Marija pie Dāras.

- Bet Dārai ir tikai medicīnas grāmata. Viņa nav nekāda lietpratēja.

- Protams. Paklau, es nezinu, kā jāaprūpē anoreksijas slim­nieks. Dāra vismaz ir salasījusies kaut kādu medicīnas litera­tūru.

- Mums jādabū viņai kāds brieža gaļas gabals, teica Džons. Mums viņa jāpabaro.

- Kas tā par brieža gaļu?

- Cilam ir briedis, Džons atbildēja. Viņš šovakar taisās to sadalīt. Vakariņās.

Par spīti visam, Astrīdai ierūcās vēders. Doma par gaļu pārmāca visas citas domas. Tomēr pat izsalkums nespēja apklusināt trauksmes zvanus, kas skanēja viņai galvā. Cils? Cils dabūjis briedi?

- Visi par to vien runā, klāstīja Džons. Tārks visiem stāsta, ka Cils notvēris Hanteru. Hanteram bijis briedis, un viņš to visu gribējis paturēt sev. Visiem, kas vēlas kādu gaļas gabalu, jānāk un jāpalīdz viņiem sodīt Hanteru.

- Vismaz visiem normālajiem, viņš piebilda. Ķertajiem nav atļauts.

Astrīda blenza viņā. Neizskatījās, ka zēns būtu sapratis, ko pats tikko ir pateicis.

- Vai Marija izārstēsies? jautāja Džons. Tas ir, ja mēs panāksim, ka viņa ieēd brieža gaļu? Vai tad viņa atkal būs vesela?

- Āāāāā! Sems kliedza, un Dreiks cirta vēlreiz.

Atkal un atkal.

Sems bija nokritis uz ceļiem. Viņš raudāja.

Raudāja kā mazs bērns. Sāpju kliedzieni saplūda ar ārprā­tīgajiem sirēnas kaucieniem.

Kaut būtu kāda iespēja to ierakstīt, domāja Dreiks. Kaut viņš būtu varējis iemūžināt šo brīdi, lai varētu noskatīties tajā atkal un atkal.

Varenais Sems Tempis, asiņojošs un sakņupis, kliedz aiz sāpēm, kamēr Dreiks atkal un atkal triec savu pātagu.

- Vai sāp, Sem? tīksminājās Dreiks. Tad, kad tu man nodedzināji roku, ari bija sāpīgi. Domā, man sāpēja mazāk?

Atkal. Plīkš!

Un kā atalgojums šausmīgs vaids.

- Man teica, ka tad, kad šie grieza nost to stumbeni, es esot apslapinājies, sacīja Dreiks. Vai ar tevi jau ir tāpat, Sem? Vai esi jau apčurājies?

Sems gulēja uz sāna, rokām aizsedzis seju, aizsedzis sevi. Pēdējais cirtiens vairs pat neizvilināja kliedzienu. Tikai trīsas. Tikai spazmas.

- Tagad laiks samaitāt tev ģīmi, uzrēca Dreiks un atkā­pās, lai sakopotu visu savu spēku.

Pātagas roka šāvās lejup.

Parādījās neskaidrs apveids. Dreiks pat nebija pārliecināts, vai ir kaut ko redzējis.

Un tad tā bija viņa paša balss, kas kliedza pārsteigumā un šausmās. Pirmajā brīdī tas pat nesāpēja, tikai…

Astoņpadsmit collas no viņa taustekļa nokrita uz grīdas, kur palika, drebot un spazmatiski raustoties kā mirstoša čūska.

No nocirstā gala šļācās asinis. Viņš to parāva atpakaļ, lai paskatītos uz stumbeni.

Stieple. Tā bija uzradusies no nekurienes. Viens gals aptīts ap laipas kāpnītēm, otrs… Otru, cieši nospriegotu, turēja Braiena.

- Ei, Dreik! meitene viņu uzrunāja. Dzirdēju par tavu ideju sagriezt mani ar stiepli. Neko teikt gudri.

Dreika mute pavērās, taču no tās nenāca ne skaņa.

Visa notikušā pēkšņums bija viņu apdullinājis. Dreiks ne­spēja atbildēt. Viņš bija sastindzis.

Atdalītais taustekļa gals joprojām lēkāja un raustījās, it kā tam piemistu pašam sava dzīvība.

- Pults! iesaucās Sems.

Dreiks izpleta pirkstus.

Pults krita.

- Brīze! kliedza Sems.

Dreiks apsviedās un metās bēgt.

Braienas ķermenis spēja kustēties ātrāk, nekā tas cilvēkam ir iespējams.

Taču viņas smadzenes darbojās normālā ātrumā. Tāpēc pagāja dažas sekundes daļas, lai ieraudzītu pulti krītam un apjēgtu: ja jau Sems savā pašreizējā stāvoklī par to uztraucās, tad tas bija ļoti, ļoti svarīgi.

Vēl viena sekundes daļa, lai uzminētu, ka mirdzošā zilgme nav vis nekāds peldbaseins.

Pults krita.

Braiena metās tai pakaļ.

Viņas roka satvēra pulti labi ja deviņas collas virs ūdens virsmas.

Ja viņa ieveltos šajā ūdenī…

Braiena salieca kājas, apgriezās gaisā un no visa spēka atspērās pret izlīdušajiem kontroles stieņiem.

Viņa nošļūca gar baseina malu un aizslīdēja pa grīdu. Necik eleganti tas neizskatījās.

Toties viņai rokā bija pults. Braiena blenza uz to.

Ko tagad?

- Sem? Sem?

Sems neatsaucās. Braiena pielēca klāt, apvēla zēnu uz muguras un tikai tad, sev par šausmām, ieraudzīja, kādu postu Dreiks viņam nodarījis.

- Sem? Tas izskanēja kā šņuksts.

- Sarkanā poga, Sems ar pūlēm izdvesa.