Bads

ČETRDESMIT TREŠĀ NODAĻA

13 MINŪTES

Dreika pātagas trieciena ķerta, Diāna sagriezās kā vilciņš.

Viņa iekliedzās. Šī kliedziena skaņa ķēra Keinu kā bulta.

Diāna sagrīļojās un gandrīz jau nostājās taisni, bet Dreiks bija pārāk ātrs, pārāk labi sagatavojies.

Otrs trieciens uzsvieda meiteni gaisā. Viņa lidoja un tad krita.

- Ķer viņu! Keins uzkliedza pats sev. Viņš redzēja, kā Diāna krītot veido loku. Redzēja, kur viņa atsitīsies. Keina rokas pašāvās gaisā, viņš varēja likt lietā savu spēku, varēja meiteni noķert, varēja viņu izglābt. Bet nē, nu jau bija par vēlu.

Diāna krita. Viņas galva atsitās pret smailu klints gabalu, nobūkšķot kā nomests ķirbis.

Keins sastinga.

Ar satriecošu grāvienu zemē krita aizmirstais degvielas stienis.

Tas nogāzās desmit pēdas no ieejas raktuvju šahtā un pie­zemējās uz iegarena laukakmens.

Stienis saliecās, noripoja no akmens un smagi ievēlās dubļos.

Dreiks, šaudīdams pātagu, joza taisnā ceļā pie Keina, bet viņiem pa vidu ieklupa Džeks, saukdams: Urāns! Urāns!

Radiācijas mērītājs viņa kabatā klikšķēja tik ātri, ka skaņas, saplūstot kopā, izklausījās kā kliedziens.

Dreiks uzgāzās Džekam virsū, un abi aizripoja.

Keins, šausmās sastindzis, lūkojās uz Diānu. Meitene ne­kustējās. Nekustējās. Nekādu dzēlīgu piezīmju. Nekādu pār­gudru jociņu.

- Nē! kliedza Keins.

-Nē!

Dreiks, atbrīvojies no Džeka, nikni lamādamies rausās kājās.

- Diāna… Keins šņukstēja.

Uz savu pātagas roku Dreiks šobrīd nepaļāvās; viņš bija par tālu, lai aizsniegtu Keinu, kurš varēja viņu pieveikt no attāluma. Dreiks pacēla ieroci. No stobra izšāvās liesma, tai sekoja lodes: BUM-BUM-BUM-BUM-BUM!

Šāviens notika bez tēmēšanas, tas bija gājis vaļā automā­tiski, bet Dreiks par to nebēdāja. Viņš pavērsa ieroci pa labi, un lodes traucās turp, kur gluži kā pārakmeņojies stāvēja Keins.

Tad notika kaut kas negaidīts: stobra uzliesmojumu aprija zaļi baltas gaismas eksplozija, tik spoža, ka nakts uz bridi pārvērtās par dienu. Gaismas šautra pagāja garām mērķim, tomēr bija pietiekami tuvu, lai Dreika automāta stobrs saliek­tos un nokārtos uz leju un klintis viņam aiz muguras karstumā ieplaisātu.

Dreiks nometa ieroci. Tu! viņš apstulbis izdvesa.

Sems grīļodamies kāpa augšup pa nogāzi. Bridi, kad viņš sašūpojās, viņu noķēra Kvinns.

Keins, atkal atmests īstenībā, redzēja savu brāli, redzēja tā raidīto nāvējošo gaismu.

- Nē! Keins iesaucās. Nē, Sem! Viņš ir manējais!

Keins pacēla roku, un Sems līdz ar Kvinnu palidoja kādu

gabalu atpakaļ.

- Degvielas stienis! Džeks kliedza atkal un atkal. Tas nogalinās mūs visus! Ak Dievs, mēs jau tagad esam pagalam!

Dreiks metās pie Keina. Viņa acis bija ieplestas bailēs. Zinot, ka viņam tas neizdosies. Zinot, ka viņš nav tik ātrs.

Keins pacēla roku, un degvielas stienis palēcies atrāvās no zemes.

Šķēps.

Pīķis.

Viņš to turēja līdzsvarā. Pavērstu tieši pret Dreiku.

Keins pacēla otru roku, lai ar savu telekinētisko spēku padarītu Dreiku nekustīgu.

Dreiks izstiepa savu cilvēcisko roku samierinošā žestā.

- Kein… tu taču negribi… kaut kāda skuķa dēļ. Viņa bija ragana, viņa bija…

Dreiks nespēja aizbēgt, viņš bija kļuvis par mērķi. Degvie­las stienis bija notēmēts pret viņu kā spartieša zobens.

Keins raidīja degvielas stieni. Tērauda un svina, un urāna tonnas.

Tieši uz Dreiku.

Taču viņš, ašs kā čūska, ierāva kaklu un piešķieba plecu. Degvielas stienis neietriecās Dreikam krūtīs, bet trāpīja pa plecu un iemeta viņu tumšajā šahtā.

Degvielas stienis pazuda tajā līdz ar viņu.

Atskanēja skaļš grāviens. No cauruma uzbangoja putekļi.

Klusums.

Ne skaņas, tikai birstošu oļu grabēšana šahtas dziļumā.

- Ak Dievs, vai tas atsprāga vaļā? kunkstēja Džeks. Ak mans Dievs, es negribu mirt!

Keins izstieptām rokām un izvērstām plaukstām nostājās tieši raktuvju mutes priekšā.

Zeme sāka rībēt.

Klints krakšķēja un plaisāja.

Nē! Keina galvā kliedza naidpilna balss.

- Es neesmu neviena vergs, Keins meta pretī.

Nē! Tu to nedarīsi!

Keins sagrīļojās. Smadzenēs ietriecās naži, tie dūra un dūra, un sāpes bija neaprakstāmas.

- Vai tiešām? jautāja Keins.

Keins augstu pacēla rokas. Iesniedzies ar savu spēku alā, viņš atrāva rokas.

Tonnām akmeņu un koka atbalsta baļķu, sasistais degvielas stienis, sadauzītais vecais kravas auto. Vientuļnieka Džima līķis un tam visam pa vidu ievainotā, bet vēl arvien dzīvā Dreika Mervina kustīgais, aurojošais stāvs tas viss izlidoja no alas. Itin kā ala būtu izvēmusi savu saturu.

Tad tas viss sastinga gaisā. Keins izveidoja no saujām kausu, un visa šī gaisā pakārtā masa sāka griezties. Tā virpu­ļoja kā viesulis.

Visbeidzot, Dreika kliedzieniem izgaistot šajā dārdošajā neprātā, Keins izstiepa rokas un trieca visu virpuļojošo masu lejup, raktuvju šahtas ieejā.

Troksnis bija tik milzīgs, ka Džeks aizspieda ausis ar ro­kām.

Tad lēna rīboņa un blīkšķi, un pēkšņa, visaptveroša zemes­trīce, raktuvju šahtai iegrūstot. Miljoniem mārciņu akmeņu noslēdza šahtu uz visiem laikiem.

Keins ļodzīgām kājām piegāja pie Diānas. Viņš nometās pie meitenes uz ceļiem. Viņa nekustējās. Puisis pielika ausi pie Diānas skaistās mutes. Elpa nebija dzirdama.

Bet, uzlicis roku Diānai uz muguras, viņš samanīja tikko jaušamu cilāšanos.

Keins maigi apvēla viņu otrādi. Ievainojums deniņos bija briesmīgs. Viņš to pat skaidri nesaskatīja, jo acis pildīja asa­ras, taču vietā, kur vajadzēja būt gludai ādai, sajuta kaut ko karstu un slidenu.

No zēna krūtīm izlauzās šņuksts.

Viņš izdzirda smagus soļus. Sems tuvojās, grīļodamies kā piedzēries.

- Sem, nenovērsdams acis no Diānas tumšā apveida, mierīgā balsī sacīja Keins. Ja gribi mani nogalināt, tad droši uz priekšu. Tagad būtu pats īstākais brīdis.

Sems neatbildēja.

Beidzot Keins viņu uzlūkoja. Cauri asarām viņš redzēja, ka Sems tik tikko spēj noturēties kājās. Viņš bija briesmīgi savainots. Sāpes noteikti bija neizturamas.

Dreika darbs. Dreiks Semu nebija nogalinājis. Bet daudz netrūka. Un likās neiespējami, ka Sems vēl ilgi izvilks.

Tikko spēdams noturēt rokās kādu smagu ķermeni, tuvo­jās Kvinns. Meksikāņu puisis, nodomāja Keins, vai varbūt Deka.

- Viss. Tās ir beigas, Keins truli noteica. Viņš noglāstīja Diānas apcirptos matus. Es viņu mīlu. Vai tu to zināji, Sem?

- Vēl viss nav galā, atbildēja Sems. Viņa balss Keinu šaus­mināja. Nevienā balsī viņš nebija dzirdējis tik daudz sāpju. Ar pūlēm izrunātie vārdi slēpa apslāpētu kliedzienu.

- Viņa neizdzīvos, Keins sacīja.

- Edīlio ir ievainots. Gandrīz pagalam, teica Kvinns. Tie viņu ir sašāvuši. Un Deka…

- Es ne, Keins viņu pārtrauca. Tie nebijām mēs. Kad nokļuvām šeit, tas jau bija noticis.

Viņam neinteresēja ne Deka, ne Edīlio. Un pat ne Sems. Tik skumji, ka Diānai jāmirst šādi, kad ir zuduši viņas skaistie mati. Bez tiem viņa izskatījās jaunāka. Nevainīga. Vārds, ko uz Diānu savulaik nebūtu attiecinājis ne viņš, ne kāds cits.

- Lana, teica Sems.

Tikko jūtams cerības uzplaiksnījums. Lana. Dziedniece. Bet kur viņa bija palikusi?

Itin kā sadzirdējis viņa mēmo jautājumu, Kvinns teica:

- Viņa ir tur. Viņa ir tur kopā ar… to.

Keins palūkojās uz raktuvju šahtu. Viņš tur ir bijis. Viņš zina, kas ir tās iekšienē. Un tagad tur atradās vēl ari degvielas stienis.

- Mums vajag… Sems iešņukstējās, nespēdams pabeigt.

Keins pamāja ar galvu. Pēc tā visa viņa noteikti ir paga­lam.

- Varbūt ne, izmocīja Sems. Varbūt tomēr ne.

- Mēs tur tik un tā nevaram iekļūt. Tagad tur ir nogruvušu akmeņu siena. Izvilkt tos ir daudz grūtāk nekā iedzīt iekšā. Tad man jāpārvieto viss kalns, teica Keins. Tas prasīs stundas. Varbūt pat dienas.

Sems papurināja galvu un iekoda lūpā tā, it kā gribētu to nokost. Keins redzēja, ka, nākot kārtējam sāpju vilnim, viņš tik tikko turas.

- Tas jādara citādi, lūkodamies lejup uz taku, beidzot teica Sems.

- Citādi? pārjautāja Keins.

- Daks, atbildēja Sems.

Un Keins instinktīvi sarāvās. Uzpūta vējš, un tajā pašā mirkli parādījās putekļu mākonis. Tā bija Braiena.

Un aiz viņas kā traks, auklā piesiets balons gaisā peldēja zēns, kurš izskatījās kā tikko izvilkts no centrifūgas.

- Vai esam klāt? Daks, aizmiedzis acis, vaicāja. Vai tagad esmu galā?

- Vai ēst gribat? izslējies savā kabrioletā, auroja Cils.

Pūlis piekrītoši norēcās. Tomēr ne visas balsis. Pa vidu

skanēja ari klusa, negribīga piekrišana, šaubas un pat atklāta kurnēšana. Astrīda izmisīgi pieķērās šim vērojumam.

- Nu tad ķerieties pie virves! Cils bļāva.

Virve stiepās pāri laukumam. Tās gals bija apmests Hanteram ap kaklu. Lai paveiktu nekrietno darbu, pietiktu ari ar pusduci rīkoties gribošu benžu.

Astrīda sāka lūgties. Viņa lūdzās skaļā balsi cerēdama, ka tas liks bērniem nokaunēties. Cerēdama, ka varbūt viņas lūgšana izlauzīsies cauri šim neprātam un spēs to kliedēt.

- Ķerieties klāt! kliedza Cils un, nolēcis zemē, pats pa­kampa virvi. Viņa komanda darīja to pašu.

Tad četri… pieci… desmit…

Pie virves ķērās bērni, kurus Astrīda pazina pēc vārda.

- Velciet! Cils norēcās. Velciet!

Virve nostiepās. Pie tās pieķērās aizvien jauni gribētāji. Bet citi viņu gan nebija daudz pārdomājuši palaida to vaļā.

Radās roku jūklis. Jezga, kas pēkšņi pārvērtās grūstīšanās turnīrā.

Virve aizvien vairāk nostiepās. Tā kļuva par taisnu līniju.

Un Astrīda, bezgalīgu šausmu pārņemta, ieraudzīja Hantera kājas atraujamies no zemes.

Bet stīvēšanās ap virvi kļuva negantāka. Bērni dunkāja cits citu, kliedza, vicināja dūres.

Virve atslāba. Hantera kājas spārdīdamās pieskārās zemei.

Bija bērni, kas metās virvi vilkt. Un citi, kuri aizšķērsoja tiem ceļu. Bija izcēlies absolūts haoss. Un tad, pagrūduši malā Antuānu, Henku un Tārku, savā izmisumā gatavi tos kaut sabradāt, pāris bērnu metās pie gaļas.

Astrīda, izmantodama vispārējo jezgu, piecēlās kājās.

Cils, redzēdams, ka brieža gaļu kampj un stiepj prom izmisīgas rokas, saniknots par to, ka zaudējis vadību, spēcīgi pagrūda meiteni.

- Marš, pie zemes, tu, ķerto mīlētāja!

Astrīda uzspļāva viņam. Viņa redzēja, kā no Cila saniknotās sejas pazūd krāsa. Paķēris beisbola nūju, viņš atvēzējās pret meiteni. Un pēkšņi tika parauts gaisā.

Viņa vietā stāvēja Orks.

Cils karājās pie viņa dūres. Orks to turēja kādu collu no savas briesmīgās sejas. Astrīdu neviens neaiztiks! viņš nobļāvās tik skaļi, ka Cila mati noplīvoja gaisā.

Orks lēnām pagriezās. Tad otrreiz ātrāk un aizraidīja Cilu pa gaisu.

- Vai viss kārtībā? viņš noprasīja Astrīdai.

- Laikam gan, meitene izmocīja. Viņa nometās uz ceļiem pie Mazā Pīta un pieskārās olas lieluma punam uz puisēna pakauša. Viņš mazliet sakustējās un atvēra acis.

- Pītij, Pītij! Vai ar tevi viss ir labi? Atbildes nebija, bet Mazajam Pītam jau tas nebija nekas nenormāls. Astrīda palū­kojās augšup uz Orku. Paldies, Čārlz!

- Aha, Orks noņurdēja.

Izspraucies cauri izkaisītajam pūlim, parādījās Hovards.

- Mans draugs Orks, viņš pavēstīja un uzsita pa Orka vareno granīta plecu. Tad viņš vērsās pie bēgošā pūļa daži no šiem bērniem bija apkrāvušies ar brieža gaļas gabaliem. Jā gan, labāk taisieties, ka tiekat. Jūsu vidū ir daži nožēlojami stul­beņi, kuri aiztikuši Sema meiteni. Ja jūs nenomaitās Orks, tad to izdarīs Sems.

Viņš pamirkšķināja Astrīdai. Tavs puisis ir mūsu parād­nieks.

- Aha, Orks piekrita. Labāk būs, ja kāds man iedos alu un labi drīz.

- Kas noticis ar Edīlio? vaicāja Braiena. Viņš gulēja zemē. Kluss. Nebija dzirdama pat elpa.

Atbildēja Kvinns: Edīlio ir sašauts. Nedomāju, ka viņam vairs ilgi atlicis.

- Nespēju noticēt, ka Deka to pieļāvusi, teica Braiena.

- Kur viņa ir?

Braienai pietika ar Kvinna netīšo skatienu. Viņa metās uz vietu, kur, saliekusies kā nevīžīgi nomesta lelle, gulēja Deka.

Braiena smagi elpoja. Brīdi skatījās. Ausīs dārdēja mežo­nīgs ūdenskritums. Tad izplūdis traips, pasaulei brāžoties viņai garām. Braiena metās virsū Keinam ar visu savu ātrumu un dusmu spēku.

Keins nogāzās gar zemi, un, pirms viņš paguva ievilkt elpu, Braiena bija uztupusi viņam virsū un turēja rokā akmeni.

- Brīze! Nē! iesaucās Sems.

Braiena sastinga. Keins gulēja uz muguras. Viņš neko nedarīja. Nepacēla rokas. Šķita, ka viņš tik tikko mana meiteni, kura, viņam uzklupusi, balansēja ar akmeni rokā, meiteni, kura bija spējīga iebelzt viņam ar to simt reizes pēc kārtas, pirms viņš pagūtu sarauties.

- Nē, Brīze, Sems teica. Viņš mums ir vajadzīgs.

- Man gan ne, šņāca Braiena.

- Brīze! Deka ir pagalam. Edīlio nomirs pēc dažām minū­tēm. Ja tas jau nav noticis, Kvinns runāja sava drauga vietā, jo Sems bija sakodis zobus ar tādu spēku, ka Braienai likās viņam pāršķelsies dzerokļi. Un Sems…

- Ko šis draņķa gabals var izdarīt? noprasīja Braiena.

- Mums vajadzīga Lana, Sems izmocīja.

Keins piecēlās un notrausa no krekla netīrumus. Diāna mirst. Meksikāņu puisis ari. Deka, tu redzēji viņu. Un arī Sems necik labi neizskatās, teica Keins. Lana ir tur. Viņš pameta ar galvu uz aizgruvušo raktuvju šahtu.

-Vienīgi es nesaprotu, Keins turpināja, kā mēs tur iekļūsim, lai viņu atrastu. Raktuves ir aizbērtas. Lai tās atraktu, man paies daudz ilgāks laiks, nekā pagāja sagraujot. Kamēr vilkšu vienus akmeņus ārā, citi kritīs iekšā.

- Daks, atbildēja Sems. Viņš izurbs tuneli.

- Mm… Ko? brīnījās Daks.

- Kā dara tad, kad glābj raktuvju strādniekus, teica Sems.

- Izurbj šahtu līdz īstajai vietai.

- Mm… Ko? atkārtoja Daks.

- Liekas, ka Dakam piemīt spēks grimt tieši cauri zemei, Kvinns paskaidroja acīm redzami apjukušajam Keinam.

- Nedomāju gan, ka es… Daks murmināja.

- Viņš spēj kontrolēt blīvumu, Braiena apliecināja. Tā­pēc jau es varēju atgādāt viņu šurp. Tas bija kā stiept plecos mugursomu. Tikai ar lielāku vēja pretestību.

- Viņš izurbs, klāstīja Sems. Mēs iekļūsim tur iekšā. Tu tur esi bijis, vai ne, Kein? Vai tā ir tā vieta, kur… Sāpju lēkme sašūpoja viņu tik spēcīgi, ka likās zēns uz kādu brīdi zaudē samaņu.

- Puiši, es patiešām… Daks murmināja.

- Vai tad tu negribi būt varonis? jautāja Kvinns.

- Nē, Daks godīgi atbildēja.

- Es arī ne, atzinās Kvinns. Bet Edīlio viņš gan ir varo­nis. Viņš ir īsts puika. Un Sems… labi, man nav tev jāstāsta,

ko mūsu visu labā ir darījis Sems. Satvēris Daka augšdelmu, Kvinns viņam teica: Tu mums esi vajadzīgs, Dak. Tikai tu. Tu vienīgais spēj to paveikt.

- Vecīt, saproti, es gribu palīdzēt, bet…

- Tu dabūsi pirmo zivi, ko noķeršu, nosolījās Kvinns.

- Ja netikšu aprakts dzīvs, Daks iebilda.

- Ceptu. Izcepta tā būs tik maiga un smaržīga.

- Ar ēdienu tu mani nenopirksi, Daks iecirtās. Es… Es gribu arī peldbaseinu.