Bads

DEVIŅPADSMITĀ NODAĻA

18 STUNDAS, 35 MINŪTES

Sakāpuši džipā, viņi iebrauca pa caurumu sētā, apmeta līkumu savērptajam drāšu sieta murskulim un buksējot apstā­jās spēkstacijas stāvlaukumā.

Spēkstacijas milzīgie apmēri bija biedējoši. Ietvēruma torņi bija augsti kā debesskrāpji. Varenā turbīnu ēka vienmuļa un naidīga kā milzīgs bezlogu cietums.

Durvis, kas šķita gandrīz niecīgi mazas, stāvēja vaļā. Iekšā gaismas nebija, bet Keins pamanīja pie sienas pieplakušu stāvu.

- Ei! Ko jūs te darāt? noprasīja bērnišķīga balstiņa.

Keins šo zēnu nepazina, nebija viņu pat redzējis. Izlikda­mies, ka spēkstacijas turbīnu skaļajā dūkoņā nav sadzirdējis, Keins pielika roku pie auss un iesaucās: Ko?

- Stop! Netuvojieties!

- Tuvoties? Lai notiek! Keins turpināja virzīties uz priekšu. Diāna un Džeks turējās viņam aiz muguras, bet Dreiks aši soļoja klāt, lai Keinu panāktu. īstajā rokā Dreiks turēja automātisko pistoli, bet pātagas roka šļūkāja un locījās gar sānu kā čūska, nogaidīdama bridi, kad uzbrukt.

- Stop! Es teicu: stop!

Nu jau līdz durvīm bija atlikušas vairs tikai kādas simt pēdas. Keins apņēmīgi tuvojās.

- Stāt, vai arī es šaušu! iesaucās balstiņa. Tā bija pārbi­jusies, gandrīz lūdzoša.

Keins apstājās. Dreiks nostājās viņam līdzās.

- Šausi? Keins tēlotā apmulsumā jautāja. Kāpēc gan lai tu uz mani šautu?

- Mums tā ir pie… pavēlēts.

Keins iesmējās. Tu pat nespēj to pareizi pateikt. Kas tu vispār tāds esi? Ja jau taisies mani šaut nost, man vismaz jāzina tavs vārds.

- Džošs, skanēja atbilde. Tas esmu es, Džošs.

- Tas ir Esdžošs, Keins viņu izmēdīja.

- Labāk paej malā, Esdžoš, noņurdēja Dreiks. Vai arī mana pātagas roka liks tev trūkties.

Pēkšņi atskanēja apdullinoša ložu eksplozija; Džošs šaudī­jās izmisīgi; krietnu gabalu pa labi no viņiem lodes šķaidīja atstāto automašīnu stiklus.

Keins metās pie zemes.

Toties Dreiks pat ne acu nepamirkšķināja. Viņš pacēla pis­toli, rūpīgi notēmēja un šāva.

Bum, bum, bum!

Ar katru nākamo šāvienu viņš spēra soli uz priekšu.

Džošs šausmās kauca.

Bum, bum, bum!

Ik reizi troksnis bija apdullinošs. Ik reizi liesma, šaujoties no pistoles stobra, izgaismoja Dreika aukstās, neizteiksmīgās acis.

Tad Dreiks metās skriešus tieši uz durvīm. Turot pistoli vajadzīgajā augstumā, viņš pat skriedams šāva precīzi un uzmanīgi.

Džošs šāva pretī, bet lodes atkal izzuda nakts tumsā, paskrienot garām ne tikai Dreikam, bet pat stāvlaukumā atstātajām automašīnām.

Bum, bum!

Klik!

Keins, pieplacis pie zemes, aizrautīgi vēroja Dreiku, kamēr tas vēsā mierā izlika savu munīcijas aptveri. Tā noklabēja uz betona.

Taustekļa tievajā galā turēdams pistoli, Dreiks izvilka no mednieka vestes kabatas otru aptveri un ielika to vietā.

Džošs šāva atkal. Šoreiz mazliet precīzāk.

Lodes nodzirksteļoja uz betona seguma Dreikam pie kājām.

Dreiks uzmanīgi pacēla ieroci un šāva. Viņš šāva un gāja, šāva un gāja, un atkal šāva, un nu jau Džošs bija prom. Ieskrē­jis ēkā, viņš skaļi kliedza un spiedza, saukdams pēc palīdzības.

Keins piecēlās un steidzās panākt Dreiku, kurš jau bija pārkāpis pār slieksni un devies ēkas iekšienē. Dreika aukst­asinīgais priekšnesums viņam kremta.

Vēl viens skaļš būkšķis. Šoreiz skaņa bija citāda slāpēta. Stobra uzliesmojumā durvju aila uzplaiksnīja kā spilgts taisn­stūris.

Sāpju kliedziens.

- Padodos! Padodos!

Keins pa to laiku bija sasniedzis durvju aiļu un iegājis tur­bīnu telpā. Tur, uz grīdas, starp milzīgām, rēcošām mašīnām, rēgainās fluorescējošās gaismas nežēlīgi apspīdēts, melnajā paša asiņu peļķē gulēja Džošs. Viņš šķita apdullis. Viena kāja bija izlocīta neiespējamā leņķi.

Keins sajuta piepešu dusmu uzplūdu. Džošs bija mazs puika, ne vecāks par desmit gadiem. Ko Sems domāja, likdams tik mazus bērnus šādā postenī?

- Nešaujiet uz mani, nešaujiet! Džošs lūdzās.

Dreiks augstu pacēla savu pātagas roku un neticamā ātrumā trieca to pār Džoša paceltajām rokām.

Džošs kliedza un locījās sāpēs. Kliegšana nerimās un neri­mās.

- Liec viņu mierā! noskaldīja Keins. Ejam uz kontroles telpu.

Dreiks pavērsa pret Keinu plēsoņas smaidu zobi atiezti, acis mežonīgas. Šajās acīs bija nicinājums un dusmas. Keins pacēla rokas gatavībā, gaidīdams, kad viņa vietnieks vērsīs savu pātagu pret viņu.

Taču Dreiks iespēra notriektajam zēnam pa ievainoto kāju un devās uz priekšu. Džošs šņukstēdams rāpoja uz ārdurvju pusi.

Tas viss likās nedabiski, murgaini. Dreiks soļoja pa priekšu, no viņa ieroča stobra cēlās dūmi, pātaga raustījās. Keins dzir­dēja aiz muguras nākam Dreika kareivjus. Gājienu noslēdza Diāna un Džeks.

- Durvis ir aizslēgtas! Dreiks uzsauca pār plecu.

Keins viņu panāca un pats paraustīja rokturi. Durvis bija izgatavotas no tērauda un iestrādātas smagā tērauda rāmī; acīmredzot tām bija paredzēts izturēt sprādzienu vai iebru­kumu. Ja viņš triektu pret durvīm pareizi notēmētu telekinētiskā spēka vilni, tās droši vien atsprāgtu vaļā. Bet gaiteņa ierobežotajā platībā tās varētu krist atpakaļ un nogāzt viņu no kājām. Ilgi tas tā nebūs.

Keins palūkojās apkārt, meklēdams kaut ko pietiekami smagu, kas noderētu viņa mērķiem. Turbīnu telpā viņš atrada četras pēdas augstu, pamatīgi saskrūvētu tērauda instru­mentu kasti uz ritentiņiem.

Keins pacēla kasti virs grīdas un laida to pa gaiteni. Kaste ietriecās aizslēgtajās durvīs.

Redzēdams Dreiku, kurš, izvairoties no uzgriežņu atslē­gām, rozetēm un skrūvgriežiem, kas, izgāzušies no kastes, lidoja kā šrapneļi, bija pieplacis pie sienas, viņš izjuta milzīgu gandarījumu.

Rīku kaste ieliecās, bet durvis bija tik vien kā ieskram­bātas.

Keins aizgādāja kasti atpakaļ un trieca to vēlreiz. Šoreiz izbira vēl vairāk rīku, un kaste salocījās uz pusi mazāka. Bet durvis palika neiedragātas.

Keins sajuta uz pleca Diānas roku. Kāpēc nepalūkot, ko spēj Džeks?

Keins mētājās starp bailēm no izgāšanās, ja bombardēšanai vēl arvien nebūtu panākumu, un bailēm no tā, ka viņu varētu

pārspēt šis datorgudrītis. Nu tas vairs nebija tikai uzbrukums spēkstacijai; tā bija arī sacensība starp viņu un Dreiku.

- Rādi nu, ko esi iemantojis, Džek! mudināja Keins.

Diānas skubināts, Datordžeks nedroši tuvojās.

Viņš uzlika rokas uz durvīm un centās ar krosa kurpēm atsperties pret grīdu. Taču, grūžot durvis, kājas slīdēja atpa­kaļ, un viņš nokrita uz viena ceļa.

- Pārāk slidens, sūrojās Džeks.

- Mums jātiek iekšā pa šīm durvīm, pirms ir parādījies Sems, sacīja Keins. Mums vajadzīga šī kontroles telpa, un mums vajadzīgi ķīlnieki.

Viņa skatiens apstājās pie smagas uzgriežņu atslēgas.

- Uzmanieties!

Keins raidīja uzgriežņu atslēgu gaisā, pacēla to līdz pašiem griestiem, tad pagrieza vertikāli un ar pēkšņu roku vēzienu trieca to grīdā. Atslēga izšāvās cauri flīzei un betonam un palika stāvam kā izslējies pitons, kas iecirsts klints sienā.

Keins šo darbību atkārtoja vēl trīs reizes, ietriekdams grīdā smagu nerūsējošo tēraudu.

- Tā, izmanto šos.

Džeks aizāķēja pēdas aiz instrumentiem, novietoja rokas uz durvīm un grūda tās no visa spēka.

Hanteru Edīlio neatrada. Taču viņš atrada Cilu līdz ar kādu divpadsmit bērnu lielu bariņu, kuri savukārt bija Hanteru uzmeklējuši. Viņi to bija iedzinuši strupceļā pie Astrīdas un Mātes Marijas apdzīvotās mājas lieveņa.

Edīlio nebija grūti uzminēt, kāpēc Hanters devies tieši turp: Astrīda būtu mierīga un saprātīga. Pie viņas Hanters būtu pasargāts, vismaz uz kādu brīdi.

Aina, kas pavērās Edīlio acu priekšā, bija, lai nu kāda, tikai ne mierīga un saprātīga. Astrīda bija naktskreklā. Gaišie mati sagulēti un izspūruši. Stāvēdama uz lieveņa pakāpie­niem, viņa bija pavērsusi pret Cilu nikni apsūdzošu pirkstu.

Hanters stāvēja Astrīdai aiz muguras. Ne gluži paslēpies, tomēr arī neiznāca viņai priekšā.

Cils un viņa draugi, starp kuriem kā Edīlio ar smagu sirdi ievēroja bija tikai normālie, izskatījās saniknoti. Vai arī vairums bija nikni, turpretī daži vienkārši slaistījās apkārt, priecādamies par ieganstu nakts vidū atstāt māju un skraidīt pa pilsētu.

Vairumam bija tāds vai citāds ierocis: beisbola nūjas, laužņi. Edīlio drūmi konstatēja, ka viens no viņiem tur rokā šaujamieroci. Puisis ar šaujamo Henks senajās dienās bija kluss un nemanāms. Tagad viņš tāds vairs nešķita.

Edīlio apturēja džipu pie ietves. Sapulcināt savus cilvēkus viņam nebija laika, viņš bija viens. Visu acis pamanīja Edīlio ierašanos, tomēr neviens nepārstāja klaigāt.

- Viņš ir slepkavīgs ērms! kliedza Cils.

- Ko tad tu gribi iesākt? Nolinčot viņu? Astrīda noprasīja.

Klaigas uz brīdi pierima bērni centās izdomāt, ko nozīmē

vārds “nolinčot”. Bet Cils ātri vien attapās.

- Es redzēju, kā viņš to izdarīja. Viņš raidīja savu spēku pret Hariju.

- Es tikai aizstāvējos pret tevi, jo tu grasījies sašķaidīt man galvu! Hanters kliedza pretī.

- Tu esi melis mutantu ķertais!

- Viņi iedomājas, ka var darīt visu, ko grib! kliedza kāda cita balss.

Astrīda, cik vien mierīgi varēdama, tomēr paceļot balsi tā, lai visi dzirdētu, teica: Mēs nedrīkstam šādi šķirot cilvēkus, dalot tos ķertajos un normālajos.

- Viņi paši jau ir sadalījuši! kliedza Cils. Tieši ķertie izturas kā nez kādi izredzētie kā tādi, kuriem pat pirdiens nesmird.

Tas izpelnījās smieklus.

- Un tagad tie ķērušies pie mūsu iznīcināšanas! Cils auroja.

Atskanēja nikni piekrišanas saucieni.

Edīlio izslēja plecus un devās pūli. Vispirms viņš piegāja pie Henka, puiša ar šaujamo. Uzsitis viņam pa plecu, Edīlio teica: Dod nu šurp to mantiņu!

- Nekā nebija, atbildēja Henks, taču viņa balsi nebija pārliecības.

- Tu gribi, lai šis daikts nejauši izšauj un sašķaida kādam seju? Edīlio izstiepa roku. Dod to man, vecīt!

Cils pagriezās pret Edīlio. Varbūt tu gribi, lai arī Hanters atdod ieroci? Ko? Viņam ir spēks, un lai jau tas tā būtu, bet vai tad normālajiem nedrīkst būt savi ieroči? Kā lai mēs citādi aizstāvamies pret ķertajiem?

- Vecīt, nomierinies, ja? teica Edīlio. Viņš pielika visas pūles, lai izklausītos drīzāk noguris nekā saniknots un nobi­jies. Jau tā viss bija pietiekami nelāgi. Cil, vai tu gribi uzņem­ties atbildību, ja tas stroķis ies vaļā un nogalinās Astrīdu? Varbūt labāk to apdomā?

Cils samirkšķināja acis, tomēr teica: Vecīt, es no Sema nebaidos.

- Par Semu tev nav jāraizējas, bet par mani gan, Edīlio, juzdams, ka zaudē pacietību, atcirta. Ja viņai kas notiks, es tevi piežmiegšu, pirms tev tiks klāt Sems.

Cils izsmējīgi nošņaukājās. Ak, mazais paipuisītis Edīlio, kas bučojas ar ērmiem! Man tev ir jaunumi, roklaiža: tu esi parasts normālais tāds pats kā es un pārējie mūsējie.

- Izlikšos, ka neesmu to dzirdējis, Edīlio nosvērti pazi­ņoja. Viņš centās izlikties mierīgs un likt balsij skanēt rāmi un savaldīgi, kaut gan patiesībā nespēja novērst acis no divstobrenes. Un tagad es paņemšu šo šauteni.

- Nekā! iekliedzās Henks, un tūdaļ atskanēja tik skaļš grāviens, ka Edīlio to noturēja par bumbas sprādzienu. Stobra uzliesmojums viņu apžilbināja kā tieši sejā iespīdināta foto­aparāta zibspuldze.

Kāds sāpēs iekliedzās.

Samiedzis acis, cenzdamies saglabāt līdzsvaru, Edllio grī­ļīgi kāpās atpakaļ. Kad viņš tās atkal atvēra, šautene bija zemē, un zēns, kurš bija netīšām izšāvis, redzami šokēts, saķēra savu savainoto roku.

Cils pieliecās, lai pakamptu šauteni. Edllio metās uz priekšu un iespēra Cilam pa seju. Kad Cils nokrita, Edllio paķēra ieroci. No kurienes nāca trieciens, viņš neredzēja, tikai viņa ceļi pār­vērtās ļenganā želejā un galvā saskrēja zvaigznītes.

Viņš novēlās kā brikešu maiss, bet pat krītot sasvērās, lai aizsegtu šauteni.

Astrīda iekliegusies metās lejup pa kāpnēm palīgā Edllio.

Antuāns tas, kurš bija iesitis Edllio, pacēla nūju, lai sistu vēlreiz, bet atvēzienā trāpīja pa seju Astrīdai.

Piepeši sabijies, Antuāns nolamājās.

- Nē, nē, nē! iekliedzās Cils.

Pēkšņi vairs bija dzirdama tikai skrejošu soļu dipoņa. Lejup pa ietvi, tālāk pa ielu, atbalsojoties kvartāla dziļumā.

Edllio uzslējās kājās. Tas nenācās viegli. Kājas neparko negribēja klausīt.

Astrīda, ar vienu roku aizsegusi aci, ar otru balstīja Edllio.

- Kas tev kaiš? viņa jautāja. Vai viņš tev iešāva?

- Nedomāju vis, Edllio, meklēdams savainojumus, pār­laida sev pāri pirkstus, taču, atskaitot briestošu punu uz pakauša, neko neatrada.

Nu jau viņa skats bija pietiekami noskaidrojies, un viņš ieraudzīja Astrīdai zem acs, vietā, kur bija trāpījusi nūja, sar­kanu švīku. Tev ir uzdauzlta acs.

- Man viss ir labi, nelokāmi pavēstīja Astrīda, kaut arī drebēja pie visām miesām.

Cila bars bija prom. Pazudis. Palikuši bija tikai viņi trīs: Edllio, Astrīda un Hanters.

Edīlio pacēla šauteni un uzmanīgi paņēma to rokās.

- Manuprāt, varēja sanākt vēl ļaunāk. Vismaz neviens netika nošauts.

- Hanter, teica Astrīda, ieej iekšā un sadabū kādu ledus gabalu, ko pielikt Edllio pie galvas.

-Jā, protams. To teicis, Hanters aizsteidzās.

Kad Hanters vairs nevarēja viņus sadzirdēt, Astrīda jautāja:

- Ko tu domā darīt?

- Sems teica, lai savācu Hanteru.

- Lai tu viņu arestē? precizēja Astrīda.

- Jā, jo klāt pie visa pārējā es tagad, izrādās, esmu ari tāds kā šerifs, Edllio, pataustīdams punu pakausi, rūgti noteica.

- Lai gan kaut kā neatceros, ka būtu uz to parakstījies.

- Vai Hanters patiešām nogalināja Hariju?

Edllio pamāja ar galvu. Galvas kustināšana raidīja spēcīgus sāpju dzēlienus uz smadzenēm.

-Jā gan. Nogalināja. Var jau būt, ka tas bija negadījums, kā apgalvo pats Hanters, bet, lai vai kā, labāk tomēr aizvedīšu viņu uz rātsnamu.

Astrīda palocīja galvu. Jā. Es ar viņu parunāšu. Likšu viņam saprast, ka tas ir vienīgais ceļš.

Abi iegāja iekšā. Viņi nesastapa Hanteru gatavojam ledus maisiņus. Virtuvē viņa nebija. Bīdāmās stikla durvis, kas veda uz pagalmu, stāvēja vaļā.

Atskanot rībieniem, Britnija Donegela atsprāga no durvīm. Mikijs Finčs un Maiks Fārmers jau bija istabas tālajā galā pie spēkstacijas priekšnieka kabineta durvīm. Viņi gaidīja Britniju, kas dotu kādu padomu, jo nevienam no abiem nebija sajēgas, ko iesākt.

Britnijai bija divpadsmit gadu, liekais svars un pūtaina seja, ko “rotāja” milzīgas brilles melnos raga rāmjos. Viņa bija ģērbusies treniņbiksēs, kas bija savilktas teju vai līdz padu­sēm, un kruzuļainā rozā blūzē, kas bija vismaz vienu izmēru par mazu. Meitenes pakļāvīgie, brūnie mati bija savilkti divās ciešās peļastēs.

Britnijai bija zobu platītes platītes, kas nebija regulētas jau trīs mēnešus. Platītes, no kurām tagad vairs nebija nekā­das jēgas, taču meitene nevarēja izdomāt, kā tās noņemt.

Kādreiz Britnija bija mazliet tā kā ieķērusies Maikā Fārmerā, bet viņš tai nepievērsa nekādu uzmanību.

- Mums jātiek no šejienes ārā, Brit, noīdējās Maiks.

- Edllio teica: ja kaut kas notiek, mums jāaizslēdz šīs dur­vis un jāpaliek savās vietās, sacīja Britnija.

- Viņiem ir šaujamie! iesaucās Maiks.

Vēl viens graujošs trieciens. Visi salēcās. Bet durvis pat nepakustējās.

- Mums ari, atgādināja Britnija.

- Varu saderēt, ka Džošs jau ir ceļā uz pilsētu drošībā, teica Mikijs. Maikam taisnība, mums jātiek prom.

Ari Britnijai vairāk par visu pasaulē gribējās bēgt. Taču viņa sevi uzskatīja par kareivi. Tā bija teicis Edllio. Viņu uzdevums bija aizsargāt spēkstaciju.

“Es zinu, ka mēs visi esam tikai bērni,” mēdza teikt Edīlio. “Bet mums ir vajadzīgi bērni, kuri reizēs, kad tas nepiecie­šams, spēj būt vairāk nekā tikai bērni.”

Lielās kaujas dienā Britnija bija atradusies laukumā. Tieši Edīlio bija tas, kurš nogalināja koijotu, kad dzīvnieks, uzklupis viņai, bija iekampis kaklā un tad sagrābis žokļos kāju, turot to kā slazdā.

Rētas no koijota koduma kājā nebija palikušas. Lana tās bija sadziedējusi. Un nebija arī rētas no lodes, kas, garām skrienot, bija skārusi augšdelmu. Dziedniece bija tikusi galā ar visām vātīm. Bet Britnijas mazais brālītis Teners bija viens no daudzajiem bērniem, kuri tika apglabāti laukumā.

Edīlio ar ekskavatoru izraka viņam kapu.

Nekādu romantisku jūtu Britnijai pret Edīlio nebija, toties bija citādas, un tās bija daudz dziļākas. Viņa nepieviltu Edīlio pat tad, ja tāpēc viņai būtu mūžīgi jādeg karstākajās elles liesmās.

Britnijai nebija rētu, toties bija murgi, un reizēm tie viņu piemeklēja pat tad, kad meitene nebija aizmigusi. Arī Maiks tajā dienā bija tur un tika ievainots smagāk nekā viņa. Bet Maiku tas bija padarījis gļēvu un biklu, turpretī Britnija kopš tā laika bija kļuvusi nikna un apņēmīga.

- Katru, kas ienāks pa šim durvīm, es nošaušu, Britnija skaļi paziņoja. Tik skaļi, ka uzdrošinājās cerēt: lai ari kas tur, otrā pusē, būtu, tas viņu sadzirdēs.

- Tikai ne es, es tinos prom, pavēstīja Mikijs. Pagriezies viņš metās skriet.

- Ari tu gribi bēgt? Britnija noprasīja Maikam.

- Lanas te šobrīd nav, sacīja Maiks. Ja nu tie mani sašauj? Esmu taču tikai bērns, tu zini.

Britnija ciešāk satvēra savu mašīnpistoli. Tā viņai karājās siksnā pār plecu. Meitene jau sen bija pieradusi pie tās svara. Pildīdama Edīlio treniņu programmu, Britnija ar to četrreiz bija izdarījusi izmēģinājuma šāvienus. Pirmajā reizē viņa nosvieda ieroci zemē un izplūda asarās, un Edīlio jautāja, vai viņa grib izstāties.

Bet tad par savu esamību atgādināja Teners klusa balstiņa, kas uzrunāja Britniju ikreiz, kad viņu māca bailes; tā teica viņai, lai neraizējas viņš esot debesīs kopā ar Jēzu un eņģeļiem. Un viņš esot tik laimīgs ne vairs sāpju, ne baiļu, ne vientulības.

Nākamajā reizē Britnija noturējās, kaut arī ierocis viņas rokās palēcās. Pēc tam viņa vairāk vai mazāk trāpīja tur, kur mērķēja.

- Ja tur ir Keins, es viņu novākšu, nosolījās Britnija.

- Es viņu ienīstu, meitene teica. Tas ir, ienīstu to, ko viņš ir izdarījis. Ienīstu grēku, ne grēcinieku. Un es viņu nošaušu, lai viņš vairs nevienam nevarētu nodarīt pāri.

Būkšķi rimās. Tagad norisinājās kaut kas cits. Durvis šķita izliecamies uz iekšu. Tās brīkšķēja un krakšķēja. Tad atskanēja skaļš blīkšķis.

Un durvis sāka padoties.

- Bēdz, Maik! Britnija uzsauca. Viņš bija vājš. Puikas reizēm tādi mēdz būt. Viņai jāspēj to piedot. Bet atstāj man savu pistoli.

- Kur lai es tev to nolieku?

Britnija ar skatienu urbās durvīs. Tās liecās, nospriegojās. Tās grūda kaut kas vai kāds, kurš bija apveltīts ar ļoti, ļoti lielu spēku.

- Uz grīdas. Zem pēdējā rakstāmgalda. Tur, kur neviens to nevar ieraudzīt.

- Tev arī jānāk, lūdzās Maiks.

Britnijas pirksts apliecās ap mašīnpistoles mēlīti. Nē. Nenāk ne prātā.

Viņa dzirdēja zēna soļus attālināmies pa gaiteni. Britnija domāja, ka durvis padosies jau pēc dažām sekundēm. Un tad, meitene sprieda, viņa nokļūs debesīs pie sava mazā brālīša.

- Kungs! Lūdzu, dāvā man drosmi! čukstēja Britnija.

- Jēzus vārdā. Āmen.

- Tas nekas, ka es miršu, Tener, viņa runāja citu lūgšanu, tādu, ko Britnija to zināja spēj sadzirdēt viņas mirušais brālītis. Jo pirmais mirs Keins.