Bads

DIVPADSMITĀ NODAĻA

61 STUNDA, 3 MINŪTES

Strīds ar Astrīdu par Albertu un viņa klubu nebija no patī­kamajiem.

Vairumu nakšu Sems mēdza aizvadīt mājā, kurā Astrīda mitinājās kopā ar Mariju. Bet ne šo nakti.

Šis nebija viņu pirmais strīds. Un, visticamāk, nebūs pēdē­jais.

Semam nepatika ķildoties. Ja saskaitītu cilvēkus, ar kuriem viņš patiešām spēja sarunāties, iznāktu divi: Edīlio un Astrīda. Ar Edīlio iznāca pārspriest galvenokārt praktiskas dabas jautā­jumus. Sarunas ar Astrīdu parasti skāra dziļākus tematus vai arī, gluži otrādi, bija vieglas un rotaļīgas. Tagad likās, ka viņi vairs runās tikai par darbu. Un strīdēsies par to.

Sems bija iemīlējies šajā meitenē. Viņš gribēja runāt ar Astrīdu par visu, ko tā zināja: par vēsturi, par matemātiku, pat par lielajām kosmiskajām likumībām par visu, ko Astrīda spētu viņam izskaidrot, un viņš, kas zina, varbūt pat spētu saprast.

Un, godīgi runājot, viņš gribēja ar Astrīdu mīlēties. Tas, ka viņš drīkstēja meiteni skūpstīt, glāstīt viņas matus un just, kā viņa tam pieglaužas, reizēm glāba Semu no sajukšanas prātā.

Taču viņi nevis mīlējās un runājās par zvaigznēm vai ko tamlīdzīgu, bet gan strīdējās. Prātā ienāca māte un patēvs. Atmiņas, kuras nenosauksi par īpaši laimīgām.

Pavadījis nakti savā birojā uz bedraina dīvāna, Sems pamo­dās agri, pat vēl pirms saullēkta. Viņš apģērbās un izlavījās

ārā, pirms bija sākuši sarasties bērni, gatavi uzbāzties viņam ar kārtējo problēmu gūzmu.

Ielas bija klusas. Tā šajos laikos bija parasti. Daži bērni bija saņēmuši braukšanas atļaujas, bet tikai oficiālās darīša­nās. Tāpēc satiksmes nebija. Retu reizi parādījās kāda vieglā vai smagā automašīna, tad tā bija sadzirdama jau labu laiku, pirms kļuva redzama.

Ali tagad Sems saklausīja motora troksni. Tālu. Izklausījās pēc vieglā auto.

Sasniedzis zemo betona sienu, kas iezīmēja pludmales robežu, viņš uzlēca uz tās un tūlīt pat ieraudzīja skaņas avotu. Gausi, ne ātrāk par kājāmgājēju, uz priekšu pukšķināja mazī­tiņa motorlaiva “ūdensblusa”, kā viņi tās reizēm dēvēja. Iepelēkajās pirmsausmas debesis bija saskatāms cilvēka silu­ets. Sems bija pilnīgi pārliecināts, ka ir to pazinis.

Aizgājis līdz ūdens malai, Sems sakļāva rokas ap muti, veidojot ruporu, un iesaucās: Kvinn!

Kvinns šķita ar kaut ko krāmējamies ar ko tieši, Sems nevarēja saskatīt. Vai tas esi tu, brač? viņš atsaucās.

- Jā, vecīt. Ko tu te dari?

- Pagaidi brīdi! Kvinns zemu pieliecās, ap kaut ko darbo­damies, tad pagrieza laivu pret krastu. Iebraucis seklumā un izslēdzis motoru, viņš izlēca smiltīs.

- Ko tu tur dari, vecīt? Sems vēlreiz jautāja.

- Makšķerēju, brāl. Makšķerēju.

- Makšķerē?

- Cilvēki meklē pārtiku, kā nu māk, vai ne? teica Kvinns.

- Vecīt, tu nedrīksti ne no šā, ne no tā pievākt laivu un doties makšķerēt, iebilda Sems.

Kvinns izskatījās pārsteigts. Kāpēc ne?

- Kāpēc ne?

- Kāpēc ne? Laivas neviens neizmanto. Es sameklēju makšķerēšanas piederumus. Un arī savās sardzes stundās es iekļaujos.

Sems nezināja, ko teikt. Vai esi kaut ko nomakšķerējis?

Tumsā balti uzmirdzēja Kvinna zobi. Atradu grāmatu par makšķerēšanu un rīkojos, kā tur teikts. Pavisam vienkārši. Viņš pasniedzās laivas dibenā un izcēla no turienes kaut ko smagu. Re! Tumsā tu to lāgā neredzi. Bet varu saderēt, ka tas sver kādas divdesmit mārciņas. Gatavais milzenis.

- Nevar būt. Par spīti drūmajam noskaņojumam, Sems pasmaidīja. Kas tas ir?

- Manuprāt, paltuss. Neesmu gan īsti pārliecināts. Tas atgā­dina zivi, kāda redzama grāmatā, tomēr nav gluži tāds pats.

- Ko tu domā ar to darīt?

- Nu, Kvinns domīgi novilka, mēģināšu noķert vēl kaut ko un labu tiesu no tā visa apēst. Pēc tam varbūt palūkot, vai atlikumu nevaru pret kaut ko iemainīt Albertam. Tu jau pazīsti Albertu: viņš izdomās, kā izcept zivis makdonaldā un izgatavot no tām zivju nūjiņas vai vēl kaut ko. Nez vai viņam palicis arī kāds nieks kečupa?

- Neuzskatu to par labu domu, noteica Sems.

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka Alberts vairs neko neizsniedz vienkārši tāpat. Vairs ne.

Kvinns nervozi iesmējās. Paklau, brač, nestāsti man, ka es nedrīkstu ar to nodarboties, ja? Es nevienam neko ļaunu nedaru.

- Neesmu teicis, ka tu darītu ko ļaunu, iebilda Sems.

- Bet, redzi, Alberts pārdos šo zivi tādiem, kuri dos viņam to, ko viņš sagribēs: baterijas, tualetes papīru un… Ej nu sazini, kam vēl viņš iedomāsies uzlikt savu ķetnu.

- Sem, es te esmu izvilcis krietnas divdesmit mārciņas vērtīgu olbaltumvielu.

-Jā. Un tām vajadzētu nokļūt pie cilvēkiem, kuri tās ne­saņem pietiekamā daudzumā, pareizi? Māte Marija varētu paēdināt savus mazos. Viņi neēd daudz labāk par mums, pārējiem, bet viņiem tas vajadzīgs vairāk.

Kvinns ar kurpes purngalu bakstīja slapjās smiltis. Paklau, ja tu negribi, lai es pārdodu vai iemainu zivis Albertam, lai notiek. Bet, redzi, man ir šī zivs, vai ne? Kas man ar to būtu jādara? Drīz tā kādam būs jāieliek saldētavā. Es taču nevaru staigāt pa pilsētu, izdalīdams zivs gabalus, vai ne?

Sems atkal juta itin kā paisuma vilni paceļamies neat­bildamu jautājumu gūzmu. Tagad viņam bija jāizlemj, ko Kvinnam iesākt ar zivi. Bet Kvinns pa to laiku turpināja:

- Redzi, es gribu teikt tikai to, ka visprātīgāk būtu stiept šo zivi un visas pārējās, ko izvilkšu, Albertam, jo viņam ir pietiekami liela saldētava, lai uzglabātu tās labā stāvokli. Turklāt tu jau zini, kāds viņš ir: viņš izdomās, kā tās iztīrīt un pagatavot, un…

- Labi, Sems viņu pārtrauca. Jauki. Lai notiek. Šoreiz aiznes to Albertam. Līdz es izdomāšu kaut ko… es nezinu… kādu likumu.

- Paldies, vecīt, noteica Kvinns.

Sems pagriezās, lai dotos atpakaļ uz pilsētu.

- Tev vakar vakarā vajadzēja ienākt un padejot, brač! Kvinns nokliedzās viņam pakaļ.

- Tu taču zini, ka es nedejoju.

- Sem, ja kādam šeit vispār vajag atslābināties, tad tas esi tu.

Sems centās ignorēt viņa vārdus, bet to žēlojošais, raižpilnais tonis viņu satrauca. Tas nozīmēja, ka savu prāta stāvokli viņš neprata noslēpt. Tas nozīmēja, ka viņš izstaroja nicināmu, sevi žēlojošu noskaņojumu, un tas nepavisam nebija labi. Slikts piemērs.

- Ei, brač! uzsauca Kvinns.

-Jā, vecīt.

- Vai esi dzirdējis to trako stāstu, ko visiem klāsta Daks Čangs? Ne par to zemūdens alu, bet otro daļu par lidojoša­jiem zivju sikspārņiem vai sazin kādiem radījumiem?

- Kas ar tiem ir?

- Man liekas, ka es dažus redzēju. Tie šāvās ārā no ūdens. Nu, bija gan tumšs.

- Labi, noteica Sems. Uz redzi, vecīt!

Ejot pa liedagu, viņš murmināja: Mana dzīve sastāv no makšķernieku stāstiem un Junior Mints.

Kaut kas viņā smeldza. Un ne tikai domas par Astrīdu. Kaut kas cits. Kaut kas sakarā ar šiem Junior Mints.

Bet nogurums, veldamies pāri, nomāca šo jau pa pusei noformējušos domu. Viņam jau sen vajadzēja būt rātsnamā. Lai tiktu galā ar kārtējām stulbībām.

Sems dzirdēja Kvinnu dungojam Boba Mārlija “Trīs maz­putniņus”. Varbūt sev pašam par prieku. Bet varbūt Semam.

Tad atskanēja klakšķēšana un atkal ierūcās motors.

Sems juta, kā viņu pēkšņi pārņem skaudība.

- Neuztraucies, Kvinns nodungoja dziesmas ritmā.

- Es jau neuztraucos.

- Kein?

Nekādas atbildes. Diāna vēlreiz pieklauvēja pie durvīm.

- Badā un tumsā! Keins kliedza baismīgā, dziedošā balsī.

- Badā un tumsā, badā un tumsā, badā, badā, badā!

- Ak Dievs, vai jau atkal? izdvesa Diāna.

Kā gan viņš nebija kliedzis un raudājis savas trīs mēnešus ilgušās prāta aptumšošanās laikā! Taču šī frāze tika atkārtota visbiežāk. Badā un tumsā.

Diāna atrāva vaļā durvis. Keins, sapinies palagā, svaidījās pa gultu, rokas zvetēja kaut ko neredzamu.

No Mošes būdas Keins bija pārcēlies uz namiņu, kur kādreiz mitinājās Koutsas Akadēmijas direktore un viņas vīrs. Tā bija viena no nedaudzajām vēl neizpostītajām un nepiemēslotajām vietām Koutsā. Istabā bija liela, ērta gulta ar maigiem atlasa palagiem. Pie sienām karājās “Galerijā Z” pirktu gra­fisku portretu sērija.

Diāna aši piegāja pie loga, bet Keins, atkal aizgājis pa fāzēm, kā pazudināta dvēsele gaudoja par badu un tumsu.

Viņa pacēla aptumšojošās žalūzijas, un istabā iespidēja blāva rīta gaisma.

Keins strauji uzslējās sēdus. Ko? viņš iesaucās. Tad vairākas reizes samirkšķināja acis un noskurinājās. Kāpēc tu esi te?

- Tu atkal laidi vaļā, sacīja Diāna.

- Ko tad?

- “Badā un tumsā”. Tas ir viens no taviem lielākajiem hitiem. Reizēm tu to nomaini ar “izbadējies un tumsībā”. Tu to murmini, gaudo un kliedz nedēļām ilgi, Kein. Tumsa, bads un vēl viens vārds: “gajafāgs”. Meitene apsēdās uz viņa gultas malas.

- Ko tas viss nozīmē?

Keins paraustīja plecus. Nav ne jausmas.

- Tumsa. To šad tad piemin arī Dreiks. Būtne tuksnesī. Būtne, kas atdeva viņam roku. Būtne, kas atņēma tev prātu.

Keins neatbildēja.

- Tas ir kaut kāds briesmonis, vai ne? nerimās Diāna.

- Uz to pusi, nomurmināja Keins.

-Vai tas ir kaut kāds cilvēks mutants? Vai kā koijoti dzīvnieks mutants?

- Tas ir tas, kas ir, īsi atteica Keins.

- Ko tas grib?

Keins uzlūkoja meiteni ar aizdomu pilnu skatienu. Kāpēc tev tas jāzina?

- Es šeit dzīvoju vai atceries? Man nākas dzīvot IBJZ līdz ar visiem pārējiem. Tātad man ir zināma interese, kāpēc kaut kāds šaušalīgs radījums izmanto mūs visus…

- Mani neviens neizmanto! atcirta Keins.

Diāna apklusa, ļaujot norimt viņa dusmām. Tad turpināja:

- Tas tev galīgi sajaucis prātu, Kein. Tu vairs neesi tu pats.

- Vai tu aizsūtīji Džeku, lai brīdina Semu? Vai tu viņu aiz­sūtīji pateikt Semam, kā pārdzīvot izkūpēšanu?

Jautājums pārsteidza Diānu nesagatavotu. Viņai nācās pielikt visus spēkus, lai neļautu sejā parādīties bailēm. Vai

tiešām tu tā domā? Viņa izmocīja greizu smaidu. Tad tāpēc visur, kur eju, man seko.

Keins neņēmās to noliegt. Es tevi mīlu, Diāna. Tu šos pēdējos trīs mēnešus rūpējies par mani. Es negribu, lai tev tiktu nodarīts pāri.

- Kāpēc tu man draudi?

- Tāpēc, ka man ir savi plāni. Man šis tas jāizdara. Tāpēc man jāzina, kurā pusē tu esi.

- Esmu pati savā pusē, atbildēja Diāna. Tā bija godīga atbilde. Viņa neriskēja pārliecināt Keinu ar meliem. Ja viņš nodomās, ka viņa melo…

Keins pamāja ar galvu. Jā. Jauki. Esi vien pati savā pusē, es to respektēju. Bet, ja es atklāšu, ka tu palīdzi Semam…

Diāna nosprieda, ka nu ir īstais brīdis dusmu izrādīšanai.

- Paklau, tu, cilvēciska radījuma nožēlojamā atlieka, man bija izvēle. Sems man piedāvāja šo izvēli pēc tam, kad bija sadevis tev pa pakaļu. Es varēju aiziet pie viņa. Tas būtu bijis saprātīgs solis. Tad mani neapdraudētu Dreiks. Un pie viena es būtu tikusi vaļā no tevis tu taču centies mani apgramstīt ikreiz, kad jūties vientuļš. Un pilnīgi droši, ka es būtu labāk paēdusi. Tomēr es izvēlējos palikt kopā ar tevi.

Keins izslējās taisnāk. Viņš pasniedzās tuvāk meitenei. Acis nepārprotami pauda viņa nodomus.

- Ak, te nu mēs esam! Diāna pārbolīja acis.

Bet, kad Keins viņu noskūpstīja, Diāna ļāvās. Un pēc pāris cietsirdīgas vienaldzības sekundēm sniedza atbildes skūpstu.

Tad viņa uzlika plaukstu uz zēna kailajām krūtīm un iegrū­da viņu atpakaļ spilvenos. Pietiek!

- Ne tuvu nepietiek, bet gan jau ar laiku, noteica Keins.

- Manis šeit vairs nav, Diāna pavēstīja un sāka virzīties uz durvīm.

- Diāna?

-Ko?

- Man vajadzīgs Datordžeks.

Viņa sastinga ar roku uz durvju kliņķa. Es turu viņu iespundētu savā istabā.

- Paklausies manī, Diāna, un neko nesaki. Labi? Vēlreiz atkārtoju: nesaki neko. Šis piedāvājums tiks izteikts tikai vienu vienīgu reizi. Amnestija. Lai arī kas būtu noticis ar Džeku un Semu, un tevi, tas tiks aizmirsts, ja… ja tu dabūsi rokā Džeku. Kas bijis, bijis. Bet man vajadzīgs Džeks. Un viņš man būs vajadzīgs drīz.

- Kein…

- Aizveries! viņš uzšņāca. Tevis pašas labā, Diāna. Klusē! Nesaki. Neko.

Diāna norija dusmīgu atbildi. Keina balsī skanēja nepārpro­tami draudi. Tas bija domāts nopietni. Šoreiz tas bija domāts nopietni.

- Dabū man Džeku. Vienalga, kādā veidā. Izmanto Vaboli. Izmanto kaut Dreiku. Izmanto Barvedi, ja tas var būt noderīgs. Man vienalga, kā tas tiks panākts, bet es gribu, lai divu dienu laikā Džeks būtu klāt. Sāc tūlīt pat!

Diāna cīnījās pēc elpas.

- Divas dienas, Diāna. Citādi… Tu zini, ko nozīmē “citādi”…

Alberts uzraudzīja sava kluba uzkopšanu, ko veica kāds no viņa brigādes, un lasīja par dažādu metālu svina un zelta, galvenokārt jau zelta kušanas temperatūru, kad, stumdams sev pa priekšu ķerru, makdonaldā iegāzās Kvinns.

Ķerrā bija trīs zivis. Viena bija liela, pat ļoti liela. Pārējās divas izskatījās drīzāk vidējas.

Lūk, iespēja, nodomāja Alberts. Taču tā bija jau otrā doma.

Pirmā doma, kas iešāvās prātā, bija par to, cik viņš ir izsal­cis un ar kādu prieku notiesātu ceptas zivs gabalu. Pat jēlas zivs gabalu. Izsalkuma mokas pārsteidza viņu nesagatavotu. Alberts centās izsalkumu ignorēt, pats ēzdams ļoti maz, toties raudzīdamies, lai brigāde būtu pabarota, cik labi vien iespē­jams. Bet nu šis puisis ienesas ar īstu nudien, Dieva goda vārds, īstu zivi…

- Oho! Alberts izsaucās.

- Jā. Forši, vai ne? Kvinns, to teikdams, nolūkojās uz paša saķertajām zivīm tik lepni kā tēvs uz saviem bērniem.

- Vai tās ir pārdošanai? jautāja Alberts.

- Jā. Atskaitot tik, cik varu apēst pats. Turklāt mums kaut kas jāaizsūta Marijai, lai iedod sīkajiem.

- Protams, piekrita Alberts. Tad viņš apsvēra. Man nav, no kā pagatavot miklu. Bet, lai piešķirtu mazliet kraukšķīguma, es tās varētu vienkārši apvārtīt miltos.

- Vecīt, es tās ēdīšu kaut jēlas, sacīja Kvinns. Es tikko noturējos, neizkampjot kādu gabalu jau pa ceļam.

- Ko tu gribi par visām trim? jautāja Alberts.

Kvinns izskatījās manāmi apjucis. Vecīt, es patiešām nezinu.

- Labi, noteica Alberts. Kā būtu šādi: tu tiec pie brīvas ieejas klubā. Turklāt dabū tik daudz zivs, cik vari apēst. Un nākotnē es tev sagādāšu lielas priekšrocības.

- Lielas priekšrocības?

- Lielas, apliecināja Alberts. Redzi, esmu šo to uzsācis. Man ir šādi tādi plāni. Patiesībā tie ir plāni, kuru īstenošanā es gribētu tavu palīdzību.

- Aha, Kvinns skeptiski novilka.

- Es lūdzu, lai tu man uzticies, Kvinn. Tu uzticies man, un es uzticēšos tev.

Alberts zināja, ka ir aizskāris Kvinnu vārīgā vietā. Diez vai bija kāds, kurš šim puisim īpaši uzticējās.

Alberts mainīja tematu, bet tikai uz bridi. Kā tu to zivi noķēri, Kvinn?

- Mm, to izdomāt nebija nemaz tik grūti. Vispirms es ar tīklu sazvejoju sīkās zivtiņas, nu zini, ne jau tādas, ko varētu ēst. Tad es tās izmantoju par ēsmu. Sīkās zivis var dabūt pai­suma peļķēs un seklumā. Tur ir daudz laivu un dažāda aprī­kojuma. Pēc tam vairs atliek tikai būt ļoti, ļoti pacietīgam.

- Tas varētu būt pats būtiskākais, domīgi noteica Alberts. Tad piebilda: Labi, man tev ir piedāvājums.

Kvinns pasmaidīja. Es klausos.

- Manā brigādē ir divdesmit četri puiši. Vairums apsargā Ralfu un izvadā pārtiku. Bet bēdīgā patiesība ir tāda, ka nav vairs atlicis daudz, ko sargāt, nedz arī ko izvadāt. Tātad…

- Tātad?

- Tātad es tev dodu sešus savus labākos cilvēkus. Seši visuzticamākie puiši var doties tev līdzi. Tu ņem un apmāci viņus ķert zivis.

- Jā? Kvinns rauca pieri, vēl nespēdams to īsti sagremot.

- Tu un es, mēs esam partneri zivju biznesā. Septiņdesmit pret trīsdesmit. Es tev dodu strādniekus, transportēju zivis, uzglabāju un izplatu tās. Un no visa, ko mēs ieņemam, man tiek septiņdesmit procenti un tev trīsdesmit.

Kvinns uzrāva uzacis. Pag, pag? Kā tas nākas, ka tu savāc sev veselus septiņdesmit procentus?

- Es maksāju visiem, kuri strādā manā pakļautībā, pa­skaidroja Alberts. Toties tavi trīsdesmit procenti tiek tev vienam.

- Tie ir trīsdesmit procenti no nekā, noteica Kvinns.

- Pagaidām varbūt. Bet ilgi vairs ne. Alberts pasmaidīja un uzsita Kvinnam uz pleca. Galvu augšā, vecīt! Dzīve iet kalnup. Mums ir zivis.

Māte Marija to saoda, pirms vēl bija ieraudzījusi.

Zivs. Cepta zivs.

To saoda arī bērni. Kas tur tā smaržo? iesaucās Džūlija un, melnajai zirgastei plīvojot, metās uz priekšu.

Tas, kas sekoja, bija gandrīz dumpis. Bērnudārznieki spie­dās ap Kvinnu, kurš nesa ar salveti pārklātu makdonalda paplāti, pilnu ar ceptām zivīm.

- Labi jau labi, katrs dabūs pa gabaliņam, klaigāja Kvinns.

Marija nespēja pakustēties. Viņa zināja, kas būtu jādara.

Viņa zināja, ka jāiejaucas un jāatjauno kārtība, bet smarža bija viņu paralizējusi.

Laimīgā kārtā Frensiss tas pats, kurš, nevēlēdamies strā­dāt bērnudārzā, bija uzrīkojis scēnu, pēc pirmās dienas bija nolēmis, ka viņam nekas nav pretī nostrādāt vēl vienu dienu. Un tad vēl trešo. Nu jau daudz vairs netrūka, lai viņš kļūtu par pastāvīgu darbinieku. Ticis pāri savai sākotnējai attieksmei, zēns bija pierādījis, ka lieliski prot apieties ar bērniem.

- Labi, mazie rūķīši! uzsauca Frensiss. Tagad atkāpie­ties! Lēnām atkāpieties no ēdiena paplātes!

- Atvainojiet, laikam jau man par savu ierašanos vajadzēja brīdināt, kautrīgi noteica Kvinns. Turēdams zivis augstu virs desmitiem sīku, snaikstīgu rociņu, viņš virzījās cauri bērnu jūrai.

Marija, nolūkodamās, kā Frensiss un pārējie palīgi nostāda bērnus rindā, sažņaudza rokas dūrēs. Zivs smarža bija pasa­kaina. Tā lika vēderam burkšķēt un mutei siekaloties.

Tā izsauca nelabumu.

- Tā, draugi, mums ir trīsdesmit divi gabaliņi, sacīja Kvinns. Kā jūs gribat tos sadalīt?

Frensiss uzlūkoja Mariju, bet viņa nespēja atbildēt. Meitene jutās tā, it kā būtu piesalusi pie grīdas.

- Katrs sāk ar pusi gabaliņa, nosprieda Frensiss. Tad nobridināja: Un tie, kuri kamps, nedabūs nekā.

- Marij, te ir pietiekami, lai tiktu arī tev un taviem darbi­niekiem, sacīja Kvinns.

Marija pamāja ar galvu. Viņa to nespēja. Sev pašai ne. Citiem jā. Protams.

- Vai ar tevi viss ir kārtībā? apjautājās Kvinns.

Marija sakoda zobus un izmocīja nedrošu smaidu. Bet

protams. Paldies, ka atnesi. Bērni jau sen nav dabūjuši… Viņiem vajadzīgas olbaltumvielas… Viņi…

- Kā tad, Kvinns, redzami apmulsis, noteica.

- Paglabā dažus gabaliņus bēbīšiem, Marija piekodināja Frensisam. Mēs tos sasmalcināsim blenderī.

Telpu pildīja kāra šņakstināšana. Gan jau daudziem bēr­niem zivis negaršoja. Senajās dienās. Pat vēl pirms divām

nedēļām viņi būtu raukuši deguntiņus. Bet tagad? No olbal­tumvielām neatteicās neviens. Viņi juta pēc tām nepiecieša­mību. Organisms pavēlēja ēst.

Bet Marijas organisms pavēlēja viņai neēst.

Tas būtu grēks, viņa sev teica. Grēks apēst zivi tikai tāpēc, lai vēlāk to izvemtu. Viņa nedrīkstēja nodarīt mazajiem šādu pārestību.

Marija apzinājās, ka ar viņas uzvedību kaut kas nav kār­tībā. Visapkārt valdīja izsalkums, no kā bērni nevarēja izvai­rīties, bet ar viņu bija citādi: viņa vienīgā bija izsalkusi pēc brīvas gribas. Galvā ieskanējās brīdinājums, bet tāls, tikko sadzirdams. It kā kāds viņu sauktu no divu kvartālu attāluma.

- Nāc, Marij, tā jānogaršo ari tev, mudināja Frensiss. Tā ir pasakaina.

Nespēdama izmocīt atbildi, Marija novērsās un, izsalkušo bērnu šņakstināšanas pavadīta, klusējot devās uz vannasistabu.