Bads

DIVDESMIT OTRĀ NODAĻA

18 STUNDAS, 18 MINŪTES

Džeks pamodās aiz sāpēm.

Viņš bija pārvietots. Kāds bija apvēlis viņu uz muguras. Džeks uzslējās sēdus. Pārāk strauji. Noreiba galva, un kādu bridi zēnam likās, ka viņš atkal zaudēs samaņu.

Viena bikšu stara bija rupji noplēsta, atklājot ievainojumu. Virs ceļa bija zils, asinīm piesūcies apsējs. Sāpēja. Dedzināja tā, it kā kāds būtu ietriecis miesā sarkani nokaitētu krāsns kruķi.

Viņam līdzās bija Diāna. Pagāja labs brīdis, iekams Džeks saprata, ko nozīmē viņas skūtā galva. Šos es atradu vienā no kabinetiem. Iedzer tos. Viņa pārbēra četrus advilus no savas plaukstas viņējā. Deva ir divreiz lielāka par parasto, bet gan jau tā tevi nenogalinās.

- Kas ar mani notika? Džeks izmocīja.

- Lode. Bet tā tevi tikai ieskrambāja un aizlidoja tālāk. Izara tev kājā nelielu, glītu vagu. Kādu laiku pasāpēs, bet asiņošana ir apturēta.

- Labi, Džek, attopies, teica Keins. Viņa balss bija izmo­cīta un raižpilna. Nebija izdevies ne tuvu tik gludi, kā plānots.

- Tu zini, kāpēc esi šeit.

Skaļi lamādamies un vilkdami sev līdzi Mikiju Finču un Maiku Fārmeru, atgriezās divi Dreika kareivji. Gūstekņu rokas bija sasietas aiz muguras. Tie bija atrasti slēpjamies kabine­tos. Patvērušies zem rakstāmgaldiem. Ai, cik jauki! moži noteica Keins. Arī ķīlnieki ir klāt.

- Mēs šiem teicām, lai nomet visus ieročus, un šitas brem­zētais paklausīja ari, klaigāja viens no huligāniem. Mums bija tik vien kā bise un pistole, un tam puisim bija automāts, bet viņš tik un tā padevās. Sīkais puņķlupata. Otrs pat nebija apbruņots.

Mikijs un Maiks izskatījās nožēlojami un ārkārtīgi pārbi­jušies. Viņu sejas nobālēja vēl vairāk, kad tie ieraudzīja uz grīdas asins peļķē guļam Britniju. Dreiks piegāja viņiem klāt, pagrūda Maiku sāņus un paķēra automātu. Gandrīz godbijīgi viņš pārlaida savu taustekli pār stobru, tad pār slēgmehānismu. Dreika saltās, zilās acis uzlūkoja to ar jūsmu, kas nebija tālu no mīlestības. Šis man patīk. Skuķa ierocis bija gatavais mēsls, bet šis ir superīgs. Nudien superīgs.

- Varbūt tev jāsameklē kāds nomaļāks kaktiņš, kur pamaigoties ar savu jauno draudziņu, noteica Diāna.

- Neviens ķertais nav tik stiprs, lai mani apdraudētu, ja man rokās ir šāds, priecājās Dreiks.

- Kā tad, pat Keins, Diāna dzīvi piekrita. Nu tu beidzot vari uzmesties par bosu, ko?

Džeks sēdēja kā sasalis, vērodams notiekošo un joprojām nespēdams koncentrēties savam tā sauktajam darbam.

Kā viņš bija pieļāvis, ka tiek tajā ievilkts? Nepilnu desmit pēdu attālumā gulēja meitene, kura, ja vien jau nebija mirusi, tad, visticamāk, mirs. Ja viņš paspertu trīs soļus, tad stāvētu viņas asinīs, tāpat kā tagad sēdēja pats savējās.

- Džek! Keins viņu atkal uzrunāja. Attopies! Ķeries pie darba. Tūlīt pat!

Džeks noskurinājās. Viņš kustējās kā sapnī, ausīs vēl arvien atbalsojās šāvieni. Kāja dega kā uguni. Pie ādas lipa slapjais bikšu audums. Pievilcies pie tuvākās datora tastatūras, viņš smagi iezvēlās grozāmajā krēslā. Monitors bija vecs. Datoram pat nebija peles, tas bija darbināms tikai ar taustiņiem.

Džeks juta, ka sirds aizvien vairāk saraujas. Vecā pro­grammatūra nozīmēja atšķirīgas taustiņu kombinācijas, pie

kādas viņš nebija pieradis. Džeks atvēra atvilktni, cerēdams tajā atrast kādu rokasgrāmatu vai vismaz lapiņu ar norādēm.

- Nu, kā izskatās? jautāja Keins. Viņš uzlika roku Džekam uz pleca. Draudzigs žests ar mērķi viņu iedrošināt, taču Dže­kam pirmo reizi mūžā ienāca prātā, ka viņš gribētu pagriezties un iesist Keinam. Iesist no visa spēka.

- Tā ir absolūti nepazīstama programma, atbildēja Džeks.

- Tomēr nekas tāds, ar ko tu nevarētu tikt galā, vai ne?

- Necik ātri tas neies, sacīja Džeks. Man jāizurbjas tai cauri.

Roka uz pleca pastiprināja tvērienu. Cik ilgi, Džek?

- Paklau, es galu galā esmu ievainots, vai ne? Esmu sa­šauts! Tā kā Keins turpināja viņā blenzt, Džeks pieklusināja balsi. Nezinu. Kā iznāks.

Viņš juta Keina saspringumu aizturētās dusmas, kas barojās no bailēm. Nu tad netērē laiku.

Keins palaida viņu vaļā un pievērsās Dreikam. Ieliec ķīlniekus kaktā.

- Aha, izklaidīgi atsaucās Dreiks. Viņš joprojām tīksmi­nājās ap automātisko pistoli. Keins strauji piegāja viņam klāt un uzsita pa ieroča stobru. Ei! Pie darba! Kuru katru bridi var atgriezties Braiena. Ja ne viņa, tad Teilore. Tāpēc labāk neslaisties.

Britnija gulēja uz grīdas nekustēdamās un neizdodama ne skaņas. Diez vai viņa ir dzīva, prātoja Džeks. Ņemot vērā to, cik smagi viņa savainota, un zinot, kādas sāpes izsauc pat viegla skramba, varbūt pat labāk, lai viņa būtu mirusi.

Džeks bija atradis aizvēsturisku ātršuvēja mapi, no kuras rēgojās ārā aiz vecuma uzrullējušās un ieplīsušas lapu malas un sīki līmlapiņu ieliktnīši, kas atzīmēja vajadzīgās vietas.

Džeks sāka to studēt. Vispirms viņš mēģināja sameklēt taustiņu funkciju skaidrojumus. Bez tā nevarēja pasākt itin neko. Bez peles viņš jutās kā bez rokām. Džeks nekad nebija redzējis, kur nu vēl lietojis datoru bez peles. Brīnums, ka kaut kas tāds vispār vēl pastāvēja.

- Diāna, nolasi mūsu ķīlniekus! pavēlēja Keins. Negribu, lai pēkšņi izrādītos, ka tie klusībā slēpj kaut kādu spēku. Dreik? Kā veicas?

- Es nostiepšu vadu, teica Dreiks.

- Labi. Keins pamāja ar galvu.

Džeks pašķielēja sāņus un ieraudzīja, ka Dreiks tur rokās kaila vada rulli, tievu, bet pēc paskata izturīgu. Viņa skatiens, itin kā kaut ko meklējot, bija pievērsts durvju ailai.

Neapmierināts ar redzēto, Dreiks paraustīja plecus un sāka tīt vada galu ap salauzto vidus eņģi vietā, kur tā vēl arvien turējās pie sienas. Tās bija augstas durvis ar trim eņģēm: vienas bija mazliet virs galvas, otras potīšu līmenī un tre­šās pa vidu.

Piestiprinājis vadu pie eņģes, Dreiks to aizvilka līdz sienai, pie kuras atradās smags metāla dokumentu skapis. Izvilcis rituli cauri atvilktnes rokturim, viņš ar knaiblēm pārgrieza vadu un atlikušo galu, spēcīgi nospriegodams, aptina ap rokturi.

- Ar šiem abiem ir skaidrs, novērsusies no ķīlniekiem, pavēstīja Diāna. Pirmajam varbūt ir viena strīpiņa, turklāt tādā pakāpē, ka viņš to, visticamāk, pat neapzinās. Ne to, kāda veida ir šis spēks, ne arī to, vai tas kaut kam var noderēt.

- Skaidrs. Keins pamāja ar galvu.

Diāna, šķērsojusi telpu, iegāzās grozāmajā krēslā, kas atra­dās vistuvāk Džekam, un drūmu skatienu uzlūkoja monitoru savā priekšā.

- Ko tas Dreiks tur dara? Džeks viņai čukstus pajautāja.

Diāna pavērsa pret viņu gurdenās acis. Ei! Džeks grib

zināt, ko tu dari, Dreik. Kāpēc tu nevarētu viņam to pateikt?

- Džekam jāstrādā, iejaucās Keins. Viņš ir aizņemts.

Džeks steigšus pievērsās piezīmju grāmatiņai. Te nu tas

beidzot bija: taustiņu funkciju saraksts. Viņš sarauca uzacis un sāka studēt taustiņus metodiski visus pēc kārtas: piespieda, aplūkoja rezultātu un pievērsās nākamajam taustiņam.

Pa to laiku Dreiks, pabeidzis stiprināt vadu, palīda zem tā un izgāja gaitenī. Tīdams vaļā rulli, viņš devās uz to pusi, no kuras viņi bija ieradušies.

- Esmu galvenajā direktorijā, pavēstīja Džeks. Tas ir kaut kas ļoti sens. DOS vai kaut kas tamlīdzīgs.

Pašam sev par nepatiku, šis negaidītais izaicinājums sāka zēnu aizraut. Tā bija gatavā datoru arheoloģija. Viņš atšifrēja valodu, kas tika lietota vēl pirms Windows, pirms Linux, pirms visa viņam zināmā. Tas novērsa domas no sāpēm. Vismaz daļēji.

- Ceru, ka tu tajā Braienā neesi pārlieku traki samīlējies, Džek, ierunājās Diāna.

- Ko? Nē. Nepavisam. Džeks juta, ka nosarkst. Nē. Kādas muļķibas!

- Aha.

Soli pa solim viņš taustījās cauri direktorijam, meklēdams vadīklas, kādas varbūt tur nemaz nebija atrodamas, koman­das, kādas varbūt pat neeksistēja.

Dreiks atgriezās, priecīgi svilpodams. Šņik-šņak! viņš klusi pie sevis atkārtoja. Šņik-šņak!

-Jauki, sacīja Keins. Tas nu būtu paveikts. Tagad sagatavo kaut ko Teilorei. Atceries mēs negribam, lai kāds nošautu Džeku vai sadauzītu kaut ko no aparatūras.

- Es zinu, ko daru, noteica Dreiks. Tad viņš pavērsa taus­tekli pret vienu no saviem kaušļiem. Tu. Ņem šaujamo. Kad zēns paklausīja, Dreiks dažas minūtes vadāja viņu pa telpu, pārlūkodams skatpunktus. la. Tavs darbs ir vienkāršs. Tik­līdz ieraugi uzrodamies Teilori, šauj.

Puisis nobālēja. Man uz viņu jāšauj?

- Nē, tev ir izvēle, atbildēja Dreiks. Tu vari uz viņu šaut un vari nešaut. Viss atkarīgs no tevis.

Zēns izdvesa atvieglotu nopūtu.

- Protams, ja tu viņu nenošausi… Dreiks izbīdīja savu pātagas roku. Tausteklis aptinās zēnam ap kaklu. Ja tu viņu

nenošausi? Ja aizmirsīsi vai noraustīsies, vai netrāpīsi… Es tevi pātagošu, līdz redzēšu pliku kaulu.

Līksmi iesmējies, Dreiks attina taustekli. Ceru, ka esam gatavi, viņš pavēstīja. Teilori gaida ložu krusa. Un mazā Braiena? Ja viņa nolems atjoņot ar simt jūdžu ātrumu stundā, tad uzskries uz vadiem.

- Un iedarbinās signalizāciju? jautāja Džeks.

Dreiks sāka smieties tā, it kā tas būtu jocīgākais, ko viņš jebkad dzirdējis.

- Šņik-šņak! Dreiks noteica. Šņik-šņak!

Džeks neskatījās uz Dreiku, bet gan uz Diānu. Meitenes acis bija kā aptumšoti logi.

- Atpakaļ pie darba, Džek! pavēlēja Keins.

Makklubs bija slēgts. Pie durvīm bija piestiprināta zīmīte, kurā teikts: “Atvainojiet, slēgts. Atvērsim atkal rit.”

Daks nezināja, kas viņu uz šejieni atvilcis. Protams, klubs bija slēgts bija jau pāri pusnaktij. Viņš tikai alka pēc sabied­rības. Cerēja, ka te kāds būs. Vismaz kāds.

Triju dienu laikā nu labi, īstenībā četru, jo bija jau rīt­diena, kopš Daks bija izkritis cauri peldbaseina dibenam, viņa dzīve bija sagandēta. Pirmkārt, viņš bija pazaudējis savu privāto miera oāzi. Baseins noteikti vairs nebija salabojams. Viņš bija mēģinājis sameklēt citu baseinu, bet neviens no tiem pat ne tuvu nevarēja līdzināties tam, ko viņš bija zaudējis.

Otrkārt, neviens viņam neticēja. Daks bija kļuvis par izsmiekla objektu. Neviens sevi neapgrūtināja ar to, lai aiz­ietu līdz baseinam un apskatītos, vai tajā patiešām ir caurums. Un, protams, Cils un viņa pretīgie drauģeļi Daka stāstu nemaz necentās apstiprināt.

Kad viņš par savu dīvaino, negribēto spēku stāstīja citiem, tie pieprasīja, lai viņš to nodemonstrē. Bet Daks nevēlējās to demonstrēt. Pirmām kārtām tas nozīmētu sadusmoties, bet viņš nebija no tiem, kas mēdz ne no šā, ne no tā aizsvilties.

Taču vēl svarīgāk tas nozīmēja krišanu cauri zemei. Un Dakam bija gana jau ar šo vienu reizi. Tīrā laime, ka viņš atslēdzās, pirms bija paguvis izkrist cauri alai. Citādi kritiens būtu turpinājies, līdz viņš sasniegtu izkusušo Zemes kodolu. Bet galvā tas bija palicis tik un tā. Kritiens cauri zemei, cauri tās garozai un mantijai, un sazin kādiem vēl tur slāņiem, par kuriem viņš droši vien bija mācījies skolā, bet tagad vairs nespēja atcerēties, un tā aizvien lejup līdz pat milzīgajam kausētā metāla un akmens kodolam.

Prāts uzbūra kaut ko līdzīgu “Gredzenu pavēlnieka” nobei­guma ainai. Viņš, gluži tāpat kā Gollums, dažas sekundes peldētu lavā un tad sadegtu.

Tomēr šī aina bija gandrīz mierinoša salīdzinājumā ar otru iespējamību proti, ka viņš varētu vienkārši tikt aprakts dzīvs. Ka viņš pakristu simt pēdu zem zemes un nespētu izlauzties virspusē. Bedres zemjainajām sienām piepildoties, viņš lēnām nosmaktu. Zemes pikas kristu uz viņa augšup pavērstās sejas, ar zemi piebirtu acis, mute, deguns…

Lai noturētos kājās, Daks pieķērās Makkluba durvju roktu­rim. Šie tēli bija kā nomoda murgi. Tie apciemoja viņa domas aizvien biežāk un biežāk.

Vēl ļaunāku visu vērta tas, ka neviens šo viņa problēmu neņēma nopietni. Bērni par Daka stāstu smējās, viņiem viss šis notikums šķita jocīgs. Tas, kā viņš izkrita cauri peldbaseina dibenam. Kā nokļuva alā. Alas radioaktīvais atzars un zilie sik­spārņi. Tas, kā viņš, puskails un drebošs, iznira no viļņiem. Kā viņam no liedaga nācās rāpties klintī, piespiežot sevi laimīgi smaidīt, lai tikai nesadusmotos un no jauna nesāktu grimt. Kāpšana bija pats vieglākais. Šķita, ka atvieglojums viņu padarījis vieglu.

Daks stāstīja, un bērni rēca aiz smiekliem. Pirmajā dienā viņš tiem piespēlēja. Viņam patika cilvēkus smīdināt. Bet no jocīga stāstnieka Daks ļoti ātri pārvērtās izsmiekla objektā.

“Tev padodas tik ļoti pieņemties svarā, ka tu patiešām iegrimsti zemē?” Tas bija Hanters, kurš pats sevi uzskatīja par īstenu komiķi. “Tātad patiesībā tu esi Speķmens?”

Un tad jau maisam gals bija vaļā; Speķmenam sekoja Caurbirpuika, tad Speleologs, Grimējs, Kalnracis un tas, ko viņš dzirdēja visbiežāk, Cilvēks Urbis.

Bērniem nepielēca: tas nebija smieklīgi. Nepavisam. Ja vien par to padomā. Ja esi aizvadījis nakti, grozoties un valstoties, tikpat kā neaizmiegot, jo baidies, ka kādā sapnī varētu sadus­moties un sākt grimt grimt līdz lēnai, mokošai nāvei.

Hanters izzoboja arī viņa stāstu par zilajiem sikspārņiem.

- Vecīt, vai varbūt man būtu tevi jāuzrunā par Cilvēku Urbi? Vecīt, sikspārņi dienā guļ, bet naktī lidinās apkārt. Bet tavi zilie sikspārņi? Ja paklausās tevī, tie mostas tad, kad kļūst gaišs. Kā tev šķiet? Turklāt neviens cits, izņemot tevi, tos nav redzējis.

- Tie ir zili kā debesis, tāpēc tos neredz nedz lidojam virs galvas, nedz ari ūdenī, aizrādīja Daks, taču tas bija veltīgi.

Daks palaida vaļā durvju rokturi. Varbūt pat labāk, ka klubs bija ciet. Viņš jutās vientuļš, bet vientulība tomēr bija labāka nekā izsmiekls.

Daks palūkojās apkārt. Viņš jutās pazudis. Bija vēls. Ārā neviena nebija. Senajās dienās, uzzinot, ka viņš nakts laikā blandījies pa ielām, vecāki viņam uz veselu gadu piespriestu mājas arestu.

Laukumā neviena nebija. Naktī šī vieta likās rēgaina. Kapi. Pussagruvušās baznīcas tumšais siluets uz zvaigžņu fona. Dzīvojamās ēkas pārogļotās krāsmatas. Rātsnamā pāris telpās bija palikusi gaisma neviens sevi neapgrūtināja aiziet un to izslēgt. Ielu laternas vēl dega, kaut gan dažas bija izdegušas un citas, sevišķi tās, kas atradās laukumā, bija sadauzītas vai nu kaujas laukā, vai ar vandaļu rokām.

Laukums tagad bija īsta spoku vieta. Spoki un garas ēnas.

Daks gurdi vilkās uz māju pusi. Tā saukto māju. Tas nozī­mēja paiet garām baznīcai. Vismaz tā bija tumša. Šajos laikos tā tika apgaismota tikai sapulču vakaros, jo turienes apgais­mošanas sistēma bija pagalam. Gaisma ar pagarinātāju tika atvilkta no rātsnama. Kad viss bija galā, kāds parasti atcerējās izvilkt kontaktdakšiņu no rozetes.

Ietvi baznīcas pusē aizšķērsoja gruveši, starp kuriem bija arī daži milzīgi mūra fragmenti. Tos neviens nebija novācis. Varbūt arī nenovāks. Daks, vairīdamies no biedējošajām ēnām, gāja pa pašu ielas vidu.

Viņš saklausīja šjūkšanas skaņas. Tās nāca no baznīcas. Droši vien kāds suns. Vai žurkas.

Piepeši atskanēja uzstājīgs čuksts: Ei! Ei, Dak!

Daks apstājās. Balss nāca no baznīcas puses.

- Draugs! Nu jau čuksts bija skaļāks.

- Ko? Kas tur ir? jautāja Daks.

- Tas esmu es, vecīt. Hanters. Klusu! Ja viņi mani atradīs, tad ar mani ir cauri.

- Kas? Ko?

- Dak, vecīt, panāc šurp, es nedrīkstu klaigāt.

Negribīgi ļoti negribīgi, tā vien gaidīdams izjokošanu, -

Daks šķērsoja ielu.

Hanters bija pieplacis pie gruvešu bluķa, kas vēl arvien saturēja vitrāžas loga fragmentu. Dakam tuvojoties, Hanters piecēlās un viņa seja nokļuva gaismā. Viņš nepavisam neiz­skatījās pēc tāda, kurš iecerējis kādu rezgalību. Viņš patiesi izskatījās nobijies.

- Kas noticis? jautāja Daks.

- Nāc šurp, vecīt, tā, lai mūs neviens nevar ieraudzīt. Daks pārrāpās pāri gruvešiem, pa ceļam nobrāzdams kājas

lielu.

- Nu? nokļuvis Hantera gruvešu aizsegā, taujāja Daks.

- Kas par lietu?

- Draugs, vai tu vari man sagādāt kaut ko, ko likt uz zoba? Neesmu ticis pie pusdienām.

- Mm… ko?

- Esmu izbadējies, paskaidroja Hanters.

- Izbadējušies ir visi, Daks aizrādīja. Es, piemēram, pusdienās tikai izdzēru mērces burku.

Hanters nopūtās. Es te vai beidzos nost aiz bada. Pus­dienas neesmu dabūjis. Arī brokastis bija šādas tādas. Centos taupīt.

- Kāpēc tu esi šeit?

- Cils. Viņš līdz ar citiem normālajiem dzen man pēdas.

Daks nevarēja atkauties no izjūtas, ka vai nu tiek smalki

āzēts, vai ir ieklīdis kāda cita cilvēka murgainajā sapnī. Vecīt, ja tu esi šeit, lai mani izjokotu, tad…

- Nē, draugs. Ne uz to pusi. Piedod man par visu, nu, tu jau zini ķircināšanu un tādā garā. Es tikai centos piedziedāt citiem, vai saproti?

- Nē. Es nezinu, par ko tu runā, Hanter.

Hanters vilcinājās. Izskatījās, it kā viņš gribētu izmest kaut ko bravūrīgu. Bet tad viņš saguma un smagi atsēdās zemē. Daks neveikli notupās viņam līdzās. Neveiklība pastiprinājās, kad viņš saklausīja nodevīgu šņaukāšanos. Hanters raudāja.

- Kas noticis, vecīt? taujāja Daks.

- Cils. Tu taču pazīsti Cilu, vai ne? Mēs ar viņu sastrīdējā­mies. Viņš galīgi satrakojās. Mēģināja nosist mani ar kamīna kruķi. Kas cits man vairs atlika?

- Ko tu darīji?

- Man bija visas tiesības tā rīkoties, Hanters taisnojās.

- Visas tiesības. Tikai Cilam es netrāpīju, jo pa vidu metās Harijs. Viņš iespraucās starp mums abiem.

- Nu labi.

Hanters atkal nošņaukājās. Nē, vecīt. Nekas nav labi. Harijs nokrita. Viņš nogāzās uz grīdas. Es pat netēmēju uz viņu, viņš man neko nebija nodarījis. Tev man jāpalīdz, Dak, lūdzās Hanters.

- Man? Kāpēc man? Tu vienmēr to tikai dari kā mani apcel.

-Jā, jā, tā tas ir, Hanters atzina. Zēns vairs neraudāja, bet viņa balss bija kļuvusi vēl uzstājīgāka. Bet, redzi, mēs ar tevi esam vienā pusē.

- Ē… ko?

- Mēs esam ķertie, vecīt. Tev nepielec, ko? Aizkaitinā­jums palīdzēja Hanteram savaldīties. Šņaukāšanās bija beigu­sies. Draugs, Cils skraida apkārt, vervēdams normālos, lai tie saceļas pret mums. Pret mums visiem.

Daks samulsis papurināja galvu. Par ko tu runā, vecīt?

Hanters satvēra viņa augšdelmu un cieši to saspieda. Mēs esam pret viņiem. Tev nepielec? Ķertie pret normālajiem.

- Neiet krastā, Daks pasmīnēja. Pirmkārt, es nevienam neko neesmu nodarījis. Otrkārt, Sems ir ķertais, bet Astrīda normālā, un tāds ir arī Edīlio. Tad kā tas nākas, ka viņi visi ir pret mums?

- Tu iedomājies, ka pēc tam viņi neķersies pie tevis? īsti neatbildēdams uz viņa jautājumu, nerimās Hanters. Tu domā, ka esi drošībā? Jauki. Ej vien. Skrien mājās. Spēlē izlik­šanās spēlīti. Mēs esam pret viņiem. Redzēsi, kā būs tad, kad pats dabūsi no viņiem slēpties.

Daks izbrīvējās no Hantera tvēriena. Palūkošu, vai varu sadabūt tev kaut ko ēdamu, draugs. Bet tavās nesaskaņās es nejaukšos.

Daks pārrāpās pār gruvešiem un devās lejup pa ielu.

Bet viņam pa pēdām sekoja Hantera pusbalsī nošņāktie vārdi: Ķertie pret normālajiem, Dak. Un tu esi ķertais.

Džeks svīda tā, it kā atrastos saunā. Kāja sāpēja. Trakoti sāpēja.

Bet vēl vairāk doma par vadiem.

Vadi.

Braiena tos nepamanīs. Viņa steigsies šurp tik ātri kā izšauta lode. Tādā ātrumā ietriekusies vados, viņa tiks sagrai­zīta gabalos. Kā Šveices siers, kad tam iziet cauri stieplīšu nazis.

Aina Džeka prātā izzīmējās mokoši skaidra.

Viņš redzēja, kā Braiena ietriecas vados. Un kā tiek pār­griezta uz pusēm. Kājas vēl pagūst noskriet dažus soļus, pirms saprot, ka vairs nenes ķermeni.

- Aizvāciet vadus, Džeks teica. Vārdi bija atstājuši zēna lūpas, pirms viņš pats to attapa. Viņš to nedarīja ar nodomu. Vārdi vienkārši izspruka.

Neviens, atskaitot Diānu, to nedzirdēja.

Džeks palūkojās meitenē un ieraudzīja viņas lūpās pazi­bam smaidu.

Taču Dreiks bija aizņemts un Keins klusībā kala plānus, un neviens no viņiem to nebija dzirdējis.

Džeks atrāva rokas no klaviatūras.

-Jums tie vadi jāpārgriež, viņš, vārdiem sprūstot rīklē, izgrūda.

Nu gan Keins sastinga. Un Dreiks pagriezās.

- Ko? noprasīja Dreiks.

- Aizvāciet vadus, atkārtoja Džeks. Citādi es…

Pātaga nolaidās viņam uz skausta un muguras. Kā lodes

ievainojums, taču daudz nelāgākā vietā, kur āda bija maigāka.

Džeks iekliedzās sāpēs un izbīlī.

Dreiks izlocīja pātagu, lai cirstu atkal, bet Keins uzsauca: -Nē!

Dreiks šķita gatavs ignorēt pavēli, bet aprobežojās ar to, ka aptina taustekli Džekam ap kaklu. Viņš žņaudza, un Džeks juta, kā galvā pulsē asinis.

Keins, pienācis klāt, mierīgā balsī pajautāja: Kur ir pro­blēma, Džek?

- Vadi, Džeks, tikko spēdams izdabūt kādu skaņu, atbil­dēja. Man nepatīk tas, ko jūs darāt.

Keins samirkšķināja acis. Viņš bija no tiesas apmulsis. Meklēdams paskaidrojumu, viņš palūkojās uz Diānu.

Meitene nopūtās. Smurguļu mīlestība, viņa attrauca.

- Izskatās, ka Džeks no manis novērsies. Viņa neķītrajos sapnīšos galveno lomu tagad spēlē cita.

Keins neticīgi iesmējās. Tu esi ieķēries Braienā?

- Nē… tas nav tā… Džeks spieda ārā vārdus.

- Ak, liecies taču mierā, Džek! Neesi idiots, Keins viņam pieglaimojās. Laid viņu vaļā, Dreik! Tā Džeks nespēj koncen­trēties. Viņš ir aizmirsis, kas ir svarīgi.

Dreiks atrāva taustekli, un Džeks dziļi ieelpoja. Skausts un mugura dega tik nelāgi, ka piemirsās pat ievainojums kājā.

- Džek, Džek, Džek… Keins itin kā vīlies skolotājs noteica. Reizēm notiek arī kas slikts, Džek. Tev ar to jāsa­mierinās.

- Tikai ne ar Braienu! atcirta Džeks.

Viņš redzēja, ka Keina seja piesarkst. Tas bija brīdinājums. Taču Džeks apzinājās, ka ir Keinam vajadzīgs. Lai arī cik lielas būtu Keina dusmas, Keins viņu nenogalinās par to Džeks bija pārliecināts. Dreiks varētu ļaut vaļu dusmām, bet Keins ne.

- Tu domā, ka viņa tevi saudzēs? jautāja Keins. Viņa šeit iedrāzīsies, visticamāk, ar šaujamo un apšaus visus, kas pagadīsies ceļā. Tāpēc, Džek, atgriezies vien pie darba un netraucē man pieņemt svarīgus lēmumus.

Džeks atgriezās pie klaviatūras. Viņš grasījās likt rokas uz taustiņiem, taču nespēja. Pirksti sastinga puscollu virs tiem.

Tikai ne Braiena. Tikai ne viņa. Ne šādi.

- Es varētu ar viņu parunāt, Džeks teica. Varbūt man izdotos viņu pārvilināt tavā pusē.

- Ļauj man tikt ar to galā, uzstāja Dreiks. Garantēju tev, ka viņš atgriezīsies pie darba.

- Droši uz priekšu, Dreik! Diāna smīkņāja. Paspīdzini vien viņu. Tu pat neuzzināsi, ka viņš aiz dusmām pielaidis šo telpu pilnu ar radiāciju. Līdz tam brīdim, kad tev sāks izkrist mati.

Džekam tas nebija ienācis prātā. Bet tagad ienāca. Diānai taisnība, tie taču patiešām nezināja, ko viņš dara.

Keins atkal zelēja īkšķi senais ieradums, kas, visticamāk, liecināja par aizkaitinājumu.

- Dreik, pārgriez vadus! Džek, izdomā, kā izdzēst Perdidoblčā gaismu, vai ari es teikšu Dreikam, lai ne tikai no jauna uzrīko vadus, bet ari lai pātago tevi, līdz aiz paguruma vairs nespēj pacelt roku.

Džeks rūpīgi noslēpa savu triumfu.

Dreiks jau grasījās iebilst, bet Keins noskaldīja: Vienkārši izdari to, Dreik! Izdari, un viss!

Džeks juta, kā visu viņa būtni apņem siltums. Kaut ko tādu viņš vēl nekad nebija jutis. Dedzinošās sāpes skaustā, mugurā un kājā nebija pazudušas. Bet jebkuras sāpes bija paciešamas, ja bija šī… tik ļoti neparastā… sajūta. Viņš pat nezināja, kā to nosaukt.

Viņš bija sacēlies, lai kādu aizstāvētu. Braiena varbūt to nekad neuzzinās, bet Džeks viņas dēļ bija uzņēmies milzīgu risku. Patiesībā viņš šīs meitenes dēļ bija riskējis ar dzīvību.

Diāna, lēni stiepdama vārdus, noteica: Mūsu mazais gudrītis ir maķenīt paaudzies.

Džeks atsāka klikšķināt taustiņus.

- Tomēr vēl arvien tik naivs, viņa piebilda.

Šis vārds Džeku mazliet satrauca. Viņš gan it kā zināja, ko tas nozīmē, šis vārds “naivs”. Bet nu viņš bija nokļuvis vajadzīgajā direktorijā, un tur bija komandas, kas jāapgūst, un rezultāti, kuri jāatšifrē.