Bads

PIEKTĀ NODAĻA

104 STUNDAS, 5 MINŪTES

- Lodes ir ātras. Tāds ir to darbības princips, Datordžeks visžēlīgi pavēstīja. Ja tās pārvietotos lēnām, no tām būtu maz jēgas.

- Es arī esmu ātra, teica Braiena. Tāpēc jau esmu Brīze. Viņa aizlika roku priekšā saulei un samiedza acis, nolūkojot uzdomāto mērķi nekustamā īpašuma zīmi tukšā zemes gabalā, kura tālais gals ietiecās kores slīpumā.

Džeks izvilka savu plaukstdatoru un ieslēdza kalkulatoru.

- Vislēnākā lode pārvietojas ar ātrumu 330 metri sekundē. Apaļos skaitļos, teiksim, no0 pēdas sekundē. Es atradu grā­matu, kura ir pilna ar šādu nekam nevajadzīgu statistiku. Ak vai, kā man pietrūkst Google! Likās, ka viņš gluži vai smok no jūtu pārpilnības. Vārds Google iesprūda viņam rīklē.

Braiena klusībā nosmējās. Šis Datordžeks nudien bija pats īstākais Datordžeks. Un tomēr viņš bija foršs tieši tāds, kāds bija: neveikls, mazliet pajocīgs tikko pubertātē iekāpis divpadsmitgadnieks uz balss lūzuma sliekšņa.

- Lai vai kā, 3600 sekundes ir stunda, vai ne? Tātad ap­mēram četri miljoni pēdu stundā, pieņemot, ka jūdzē ir 5280 pēdas. Iznāk, teiksim, 70 jūdzes stundā. Tuvu skaņas ātrumam. Mēdz būt arī vēl ātrākas lodes.

- Varu saderēt, ka es to spēju, pavēstīja Braiena. No­teikti spēju.

- Es negribu šaut, Džeks, to teikdams, bažīgi uzlūkoja ieroci meitenes rokā.

- Ak, nu rimsties taču, Džek! Mēs atrodamies šosejas otrā pusē un mērķējam uz nogāzi. Kas var notikt pašā ļaunākajā gadījumā? Netīšām nošausi kādu ragaino krupi?

- Es nekad neesmu šāvis, iebilda Džeks.

- To māk katrs idiots, Braiena centās viņu pārliecināt, lai gan arī pati nekad nebija lietojusi ieroci. Bet, manuprāt, tas mazliet atlec, tāpēc jātur stingri.

- Par to tu vari neuztraukties. Man ir dzelžains tvēriens.

Pagāja vairākas sekundes, līdz Braiena saprata viņa ironiju.

Viņa atcerējās kādu sakām, ka Džekam piemītot spēks. Ka viņš esot neparasti stiprs.

Lai nu kāds, bet stiprs šis zēns neizskatījās. Viņš izskatījās pēc nīkulīga grāmatu tārpa. Džekam bija izspūruši blondi mati un nošķiebušās brilles. Turklāt likās, it kā viņš vis neskatītos tām cauri, bet aplūkotu briļļu stiklos pats savu atspulgu.

- Labi. Sagatavojies! norīkoja Braiena. Turi šaujamo stingri! Mērķē uz zīmi! Veiksim…

Ierocis eksplodēja, pirms viņa paguva pabeigt savu sakāmo. Neiespējami skaļš troksnis, zilganu dūmu mākonis un dīvaini stipra smaka.

- Es gribēju teikt: veiksim izmēģinājuma šāvienu, teica Braiena.

- Piedod. Laikam būšu netīšām nospiedis mēlīti.

- Jā. Laikam gan. Šoreiz vienkārši notēmē. Tur uz to zīmi, nevis uz mani.

Džeks nolaida ieroci. Vai man jāskaita?

-Jā-

- Līdz nullei?

- Līdz nullei.

- Gatavs?

Braiena ieurbās ar krosa kurpēm zemē, pieliecās un izstiepa vienu roku uz priekšu, bet otru atpakaļ, it kā būtu sastingusi skrējienā.

- Gatavs.

- Trīs. Divi. Viens.

Braiena metās uz priekšu tikai sekundes daļu, pirms Džeks nospieda mēlīti. Un tūdaļ pat saprata savu kļūdu: lode bija aiz muguras, tā dzinās viņai pakaļ.

Labāk būtu skriet pakaļ lodei, nevis apzināties, ka tā dze­nas pakaļ tev.

Braiena lidoja. Gandrīz vārda tiešā nozīmē lidoja. Ja viņa izplestu rokas un noķertu vēju, tad droši vien paceltos gaisā un kādas piecdesmit pēdas nolidotu, jo meitene pārvietojās ātrāk, nudien mazliet ātrāk nekā reaktīvā lidmašīna, kad tā atraujas no skrejceļa, lai trauktos debesīs.

Braiena skrēja dīvaini: viņa vēzēja rokas kā ikviens skrējējs, taču pie katra vēziena pagrieza plaukstas pret sevi. Kā jau gandrīz visiem IBJZ mutantiem, arī viņai spēks bija koncen­trēts plaukstās.

Gaiss svilpa meitenei gar ausīm. īsie mati plīvoja aiz mugu­ras. Vaigi vibrēja, acīs dzēla. Elpošana bija ciņa, kampjot gaisu orkāna vējos.

Pasaule ap Braienu pārvērtās izplūdušu krāsu švīkās, priekšmeti lidoja garām ātrumā, kādu viņas smadzenes ne­spēja aptvert. Gaismas šautras bez noteiktas formas.

No iepriekšējās pieredzes viņa zināja, ka kājām, lai tās nepamptu, vēlāk būs vajadzīgas ledus kompreses. To paredzot, Braiena jau bija norijusi divas tabletes advila.

Viņa bija ātra. Neiespējami ātra.

Tomēr ne ātrāka par izšautu lodi.

Braiena riskēja pamest skatienu atpakaļ.

Lode tuvojās. Viņa to redzēja: traipu sīku, pelēku traipu, kas, gaisā svārstīdamies, traucās viņai pakaļ.

Braiena metās pa labi tikai pussoli.

Lode laiski aizslīdēja garām.

Braiena brāzās tai pakaļ, bet lode ietriecās zemē krietni atstatu no mērķa -, un viņa pati bija palikusi kādas divpa­dsmit pēdas iepakaļ.

Meitene tūdaļ samazināja ātrumu. Nogāze, kas slējās tur­pat priekšā, palidzēja mierīgi nobremzēt un apstāties.

No Džeka viņu šķira trīssimt jardi. Viss skrējiens bija aiz­ņēmis tikai mazliet vairāk par sekundi, taču Braienai tas bija licies krietni vien ilgāks.

- Vai izdevās? sauca Džeks.

Viņa smiedamās rikšoja atpakaļgaitā, kas pašai tagad šķita gausa droši vien ne vairāk par astoņdesmit vai deviņdesmit jūdzēm stundā.

- Pilnīgi, attrauca Braiena.

- Es tevi pat neredzēju. Tu biji šeit. Un tad tu pēkšņi biji tur.

- Tāpēc jau mani dēvē par Brīzi. Meitene viņam draiski pamirkšķināja. Tajā brīdī vēders Braienai atgādināja, ka viņa tikko ir sadedzinājusi visas šīsdienas kalorijas. Tas rūca tik skaļi, ka noteikti dzirdēja arī Džeks.

- Tev, protams, ir zināms, ka brīze patiesībā ir tikai tāds viegls, lēns vējiņš, Džeks pedantiski iebilda.

- Un tev, protams, ir zināms: pirms būsi paguvis pamirk­šķināt, vari no manis astoņkārt norauties! Vai skaidrs?

Džeks samirkšķināja acis. Braiena smaidīja.

- Ņem, Džeks nedroši sacīja un, pagriezis ieroci ar laidi pa priekšu, atdeva to meitenei.

Braiena to iestūķēja mugursomā, kas stāvēja zemē viņai pie kājām. Tad viņa izvilka konservu nazi un picas mērces kārbu, ko bija paglabājusi. Atgriezusi vāku, meitene aizgūt­nēm strēba tās pikanto saturu.

- Še, viņa pasniedza kārbu Džekam. Tur vēl mazliet ir palicis.

Viņš nestrīdējās, bet, pacēlis kārbu, pacietīgi gaidīja, līdz mutē ieslīd atlikusī nepilnā unce sarkanās pastas. Tad zēns izlaizīja kārbas iekšpusi un ar rādītājpirkstu uzvāca to, ko nespēja aizsniegt ar mēli.

- Tā, Džek. Tu, šķiet, biji apņēmies panākt, lai atkal darbo­tos telefoni. Cik tālu esi ticis?

Džeks vilcinājās, nebūdams drošs, vai viņai ko stāstīt.

- Tie ir kārtībā un darbojas. Vai arī darbosies, tiklīdz dabūšu atļauju no Sema.

Braiena neticīgi blenza viņā. Ko?

- Problēma bija pavisam vienkārša, patiešām. Mums ir trīs torņi: viens šeit, Perdidoblčā, otrs tālāk uz priekšu pa šoseju un trešais kalnā. Pastāv programma, kas pārbauda numurus, lai pārliecinātos, vai tiek maksāti rēķini un tādā garā. Tātad numurs ir autorizēts. Programma, protams, neatrodas tornī, bet gan kaut kur ārpus IBJZ. Tad nu es ierīkoju tā, lai visi tele­foni būtu autorizēti.

- Vai es varu piezvanīt mammai? Braiena jautāja. Lai arī atbildi viņa zināja, tomēr nespēja nomākt pēkšņi radušos cerību tik ātri, lai noturētos nepajautājusi.

Džeks samulsis raudzījās viņā. Protams, ne. Tas nozīmētu izurbties cauri IBJZ barjerai.

- Ak! Vilšanās bija kā asa sāpe. Braiena, tāpat kā vairums IBJZ bērnu, bija iemācījusies samierināties ar vecāku, vecve­cāku, vecāko brāļu un māsu zaudējumu. Bet cerība, ka varbūt tomēr varētu ar viņiem parunāties…

Visvairāk Braienai pietrūka mātes. Ar mazajām māsām viņai bija pārāk liela gadu starpība. Braienas tēvs kopš šķir­šanās bija pazudis no viņas dzīves. Māte bija apprecējusies otrreiz ar gatavo kretīnu -, un tad viņiem piedzima dvīnes. Braienai dvīnītes likās itin jaukas, bet, būdamas astoņus gadus jaunākas par viņu, tās nekādas piemērotās biedrenes nebija.

Tieši Braienas patēvs bija pastāvējis uz to, lai viņu nosūtītu uz Koutsu. Viņa izvirzītais iemesls bija tāds, ka meitenei ir pavājinājušās sekmes. Visnotaļ vājš aizbildinājums. Ar mate­mātiku bija problēmas daudziem, un neba tāpēc tos kāds sūtīja uz tādu vietu kā Koutsa.

Braiena tika lūgusi māti, lai tā iestājas pret patēvu. Šim bija jābūt viņas pēdējam gadam Koutsā. Nākamgad viņa atgrieztos Nikoletas pamatskolā Baningā. Vietā, kur viņa jutās piederīga. Jā, ari Nikoletā netrūka huligānu, taču tur nebija tādu Keinu, Benno un Diānu, un noteikti neviena tāda kā Dreiks.

Nikoletā neviens netika ieslēdzis viņas rokas cementa kluci un turējis viņu badā.

Turklāt būtu superīgi pārsteigt draugus ar savu jauniegūto spēku. Tiem aiz brīnumiem acis izsprāgtu no pieres. Galva pārsprāgtu. Viņa viena pati varētu aizstāt veselu vieglatlētu komandu.

- Nav satelītu, kam pieslēgties, Džeks turpināja sev tik raksturīgajā pedantiskajā manierē. Viņš neapšaubāmi bija foršs. Un Braienai viņš šķita pat interesants. Foršs galvenokārt tāpēc, ka, būdams tik biedējoši gudrs, Džeks vienlaikus bija pavisam bezpalīdzīgs. Šo zēnu viņa bija ievērojusi jau agrāk tajos laikos, kad Koutsa bija tikai nožēlojama bedre un Džeks tik vien kā vilkās Keina kliķei astē.

- Kāpēc Sems to nevienam nav teicis? Braiena vaicāja.

- Kāpēc viņš nav no jauna iedarbinājis sistēmu?

- Nav iespējas nodrošināt, lai to nelietotu ari Koutsas bērni, ja nu vienīgi mēs padarītu nederīgu torni, kas atrodas uz klints. Vai arī ja es izdomātu, kā neitralizēt visu autorizācijas protokolu un pēc tam autorizēt tikai atsevišķus numurus. Bet, tā kā es sāktu no nulles, tas būtu milzīgs programmēšanas darbs.

- Ak! Braiena viņā cieši ielūkojās. Nu labi, mēs negri­bam darīt neko, kas palīdzētu Keinam un Dreikam, un tai raganai Diānai. Vai ne?

Džeks paraustīja plecus. Nūjā, man ir bail no Dreika. Tas ir, no Dreika baidās visi. Bet Keins un Diāna viņi pret mani izturējās labi.

Braienai šī atbilde nepatika. “Ieinteresētais” smaids, ko viņa zēnam par godu bija uzlikusi, pagaisa. Meitene pacēla rokas. Dreika nežēlīgā “apmetuma” rētas bija izzudušas. Bet atmiņas par šo ļaundarību un badošanās šausmām, sevišķi tagad, kad tās atkal bija atgriezušās, vēl arvien bija svaigas.

- Pret mani gan viņi tik laipni nebija.

- Nebija vis, Džeks piekrita. Viņš urbās ar skatienu zemē.

- Bet tik un tā. Saproti, viņi visi Sems un Astrīda, un pārējie…

viņi lūdza, lai es to izdomāju nu, par telefoniem -, un es izdomāju. Es gribu… Tas ir… Tas ir, es to paveicu. Tie darbojas. Un mums vajadzētu tos no jauna iedarbināt.

Braienas sejas izteiksme nocietinājās. Nē. Ja tas kaut kādā veidā palīdz Koutsas bandai, tad ne. Es negribu jelkādā veidā atvieglot viņiem dzīvi. Gribu, lai viņi cieš. Lai izbauda visas ciešanas, kādas vien tik var izbaudīt. Un pēc tam lai sprāgst nost.

Uzlūkojusi Džeku, viņa ieraudzīja aiz zēna greizajām bril­lēm izbīli. Viņš neko daudz neatšķiras no citiem, Braiena ar zināmu rūgtumu konstatēja. Viņš to neņem nopietni. Pro­tams, Braiena saglabāja vēsu mieru un tādā garā galu galā viņa bija Brīze. Viņa bija supervarone, kurai pienācās ieturēt noteiktu uzvedības stilu. Tomēr viņa bija arī Braiena. Parasta meitene.

- Ak, vai tas izklausījās pārlieku skarbi? viņa ļāva balsī ieskanēties sapīkumam.

- Mazliet, atbildēja Džeks.

-Ja? Labi, paldies par palīdzību! Gan jau tad vēlāk, noteica Braiena. Un, pirms zēns paguva izgvelzt vēl kādu muļķību, bija jau prom.

Daks atžilba.

Viņš gulēja uz muguras. Slapjš. Ģērbies vienīgi peldbiksēs. Tumsā. Un bez mazākās apjēgas par savu atrašanās vietu.

Zēnam sala. Pirkstu gali bija nejutīgi. Viņš drebēja.

Sajutis zem lāpstiņām kaut ko cietu un asu, Daks sakus­tējās, lai mazinātu sāpes. Viņš samulsis lūkojās apkārt. No augšas plūda blāva gaisma, nevienmērīgi apspīdot garu, dub­ļainu šahtu.

Daks centās saprast, kas noticis. Viņš it kā visu atcerējās: grimšanu baseinā, tad krišanu cauri baseina dibenam. Viņš atcerējās aizrīšanos ar ūdeni un to, kā dega viņa plaušas. Sāni bija saskrāpēti, tāpat arī rokas no plaukstām līdz pat pleciem.

Un tagad viņš bija šeit, bedrē. Dziļā bedrē. Dubļainā šahtā, kurā bija iekļuvis, neizprotamā veidā izkrītot cauri zemei.

Izkrist cauri zemei?

Cik dziļi zem zemes Daks atradās, nebija nosakāms. Bet no tā, cik tālu šķita esam gaisma, varēja spriest, ka viņš droši vien bija vismaz divdesmit pēdu dziļumā. Divdesmit pēdas. Zem zemes.

Sirdi sažņaudza bailes. Viņš bija aprakts dzīvs. Uzrāpties virszemē pa šo šauro, dubļaino šahtu nebija iespējams.

Nekādi.

- Palīgā! iesaucās Daks. Skaņa vāji atbalsojās.

Daks secināja, ka viņš neatrodas ierobežotā telpā. Te bija gaiss. Un pamats zem viņa bija pārāk ciets un raupjš, lai tie būtu dubļi. Daks uzrausās ceļos. Tad lēnām piecēlās kājās. Tikai dažas collas virs galvas bija griesti. Viņš izstiepa rokas uz sāniem un kreisajā pusē pieskārās pie sienas. Labajā nebija nekā.

- Tā ir caurule, Daks teica tumsā. Vai tunelis.

Abos virzienos bija piķamelna tumsa.

- Vai ala.

- Kā tas notika? Daks vaicāja alas tumsā. Zobi klabēja no aukstuma. Un arī no bailēm. Atskanēja vāja atbalss, taču atbildes nebija.

Palūkojies augšup uz vietu, no kuras nāca gaisma, Daks vēl pāris reižu nokliedzās: Palīgā! Palīgā! Bet iespēja, ka kāds viņu varētu sadzirdēt, līdzinājās nullei. Ja nu vienīgi palīgā nāktu Cils un pārējie puikas, kuri viņu bija apcēluši. Kaut kas tāds taču bija iespējams, vai ne? Lai arī viņi bija dauzoņas, tomēr noteikti nāktu palīgā. Tie neatstātu viņu šeit, lejā.

Tomēr no augšas uz viņu nenoraudzījās neviena noraizē­jusies seja.

- Nu, Dak, uz priekšu! Domā taču!

Viņš atradās tunelī vai sazin kur dziļi zem zemes. Tuneļa grīda bija dubļaina un slapja. Tomēr īpaši mitrs šis tunelis

nelikās, tātad kanalizācijas caurule tā nebija. Un viņš pats bija mazāk notriepies ar dubļiem, nekā varētu domāt.

- Es izkritu cauri zemei. Tad es, var teikt, noslīku un atslē­dzos, un pārstāju krist. Ūdens turpināja plūst man garām un mani noskaloja tīru.

Dakam bija prieks, ka vismaz to viņš ir izdomājis.

Izstiepis rokas sev priekšā, zēns piesardzīgi spēra soļus lejup pa tuneli. Viņu māca bailes. Lielākās bailes, kādas viņš bija piedzīvojis visā savā mūžā. Pat lielākas nekā dienā, kad uzradās IBJZ, vai dienā, kad notika lielā kauja. Toreiz viņš, paņēmis līdzi kabatas lukturīti un dažas komiksu grāmatas, bija ieslēdzies pieliekamajā kambarī.

Tagad Daks bija šeit, lejā, viens. Bez Dzelzs Vīra. Bez Smilšu Vira. Bez Tumšā Bruņinieka.

Un te bija auksti.

Daks attapa, ka šņukst, un šī apjēga viņu izbiedēja vēl vairāk. Viņš centās rimties. Tas nenācās viegli. Tik ļoti gribējās apraudāt māti un tēvu, un vecomāti, un visas krustmātes un tēvočus, un pat pretīgo lielo brāli, un visu, visu, visu pasauli visus, kas bija pazuduši, pametot viņu šajā kapā.

- Palīgā! Palīgā! zēns kliedza, bet atbildes joprojām nebija.

Viņam bija divas vienlīdz drūmas izvēles iespējas: tumšais tunelis, kas stiepās pa kreisi, un tumšais tunelis, kas stiepās pa labi. Daks sajuta vieglu, gandrīz netveramu vēja pūsmu sejā. Tā šķita nākam no kreisās puses.

Uz gaisa pusi. Ne uz pretējo.

Daks piesardzīgi, rokas izstiepis kā aklais, virzījās uz priekšu pa tuneli.

Bija tik tumšs, ka viņš neredzēja pats savu roku pat ne tad, ja to pietuvināja sejai. Ne mazākās gaismiņas. Itin nekādas.

Drīz viņš atklāja, ka vieglāk ir tad, ja vienu roku slidina gar sienu. Klints bija grumbuļaina un raupja, ar izciļņiem un iedobēm, kas likās senas. Zeme zem kājām bija nelīdzena, taču ne pārlieku.

- Alai noteikti uz kaut kurieni jāved, Daks sev teica. Zēns atklāja, ka paša balss viņu iedrošina. Tas vismaz bija kaut kas īsts. Kaut kas pazīstams.

- Kaut tas būtu tunelis! Cilvēki nemēdz rakt tuneļus bez iemesla. Pēc brīža viņš piebilda: Tunelim taču kaut kur jāved.

Daks centās noteikt virzienu. Vai šis ceļš veda uz zieme­ļiem, dienvidiem, austrumiem vai rietumiem? Nu, jācer, ka ne pārāk tālu uz rietumiem, jo tad tas viņu aizvestu uz okeānu.

Daks gāja, laiku pa laikam atsāka raudāt, tad gāja atkal. Tas, cik ilgi viņš jau atradās šeit, lejā, nebija nosakāms. Arī par to, kurš diennakts laiks patlaban varēja būt, viņam nebija nojaus­mas. Bet drīz zēns saprata, ka vieta, kur viņš bija iekritis, salīdzi­nājumā ar šo bija krietni vien mājīgāka. Arī tur nevaldīja necik gaišs, tomēr nebija pilnīga tumsa. Šeit gaismas nebija nemaz.

- Es negribu te nomirt, sacīja Daks. Un tajā pašā mirklī nožēloja, ka ir to pateicis balsī. Izrunāts teiktais kļuva reāls.

Tajā brīdī zēna galva atsitās pret kaut ko, kam te nemaz nevajadzēja būt. Atsitās visnotaļ smagi.

Nikni nolamājies, Daks pielika roku pie pieres un sajuta asinis. Un juta, ka kājas grimst zemē. Nē! viņš iespiedzās.

Grimšana beidzās. Daks bija iegrimis līdz ceļiem. Bet tad apstājies. Viņš bija pārstājis grimt. Uzmanīgi un piesardzīgi zēns izvilka kājas no cieti sablīvētajiem dubļiem.

- Kas ar mani notiek? Daks jautāja. Kāpēc… Un pēk­šņi atbilde bija rokā. Daks to zināja un nespēja noticēt, ka tas viņam nebija atausis jau agrāk.

- Ak mans Dievs! Es esmu ķertais.

- Esmu muķis!

- Esmu muķis ar patiesi nejēdzīgu spēku.

Dakam pat īsti nebija skaidrs, kādas ir šīs viņa mutanta spējas. Šķita, ka tas ir spēks grimt tieši cauri zemei. Tas bija kaut kas traks. Turklāt viņam nebija nodoma to darīt. Viņš nekādā gadījumā netika sev teicis: “Grimsti!”

Daks atsāka iet, uzmanīdams galvu un cenzdamies izprast, kas noticis. Abas reizes viņš bija grimis tad, kad bija sadus­mojies, tas būtu pirmām kārtām. Viņš bija dzirdējis, ka ari Sems savas spējas atklājis tikai tad, kad bijis patiesi nobijies vai saniknots.

Bet nobijies Daks bija nu jau krietnu laiku. Viņš bija nobi­jies jau kopš IBJZ uzrašanās. Tātad šis process ar viņu notika tikai tad, kad viņš bija dusmīgs.

Process. Lai ari kas tas būtu.

-Ja es pietiekami sadusmotos, tad varbūt izkristu tieši cauri zemei. Izlīstu kaut kur Ķīnā. Sastaptu savus vecvecvecākus.

Pavirzījies vēl gabaliņu tālāk, Daks samanīja priekšā blāvu mirdzumu.

- Gaisma? viņš ierunājās. Vai tā patiešām ir gaisma?

Tā nebija spoža tas nu gan droši. Spuldze tā nebija. Ne arī kabatas baterija. Tā nebija pat zvaigzne. Tā bija gandrīz vai tā pati tumsa, tikai ne tik melna. Dūmakaina. Pa gabalu nebija nosakāms.

Daks bija pārliecināts, ka tā ir tikai halucinācija. Viņam gribējās, lai gaisma būtu īsta, taču māca bailes, ka tā nebūs. Ka tā varētu būt tikai iztēle.

Tomēr zēns turpināja virzīties uz priekšu, un, jo tuvāk viņš nokļuva, jo mazāk ieraudzītais atgādināja mirāžu. Tas neap­šaubāmi bija mirdzums. Tāds kā tumšas pulksteņa ciparnīcas mirdzums nepatīkama, drūma, salta gaisma.

Pat tuvumā ar to nepietika, lai saskatītu ko vairāk par blāviem klints izciļņu apveidiem. Dakam nācās apstāties un krietnu brīdi sasprindzināt redzi, pirms viņš saprata, ka mir­dzums nāk galvenokārt no apakšas. Un tas nāca nevis no galvenās alas, kas, kā Dakam likās, bija pakāpeniski paplaši­nājusies, bet no šaurāka, mazāka sānu atzara.

Viņš varētu doties pa šo jauno šahtu un varbūt kaut ko ieraudzīt. Ne daudz, bet kaut ko. Vismaz kādu pierādījumu tam, ka nav kļuvis akls.

Bet kāda smalka balstiņa Daka smadzenēs kliedza: Nē! Instinkts pavēlēja viņam mesties bēgt.

- Tur, lejā, ir gaisma. Tai kaut kur jāved, zēns strīdējās pats ar sevi. Būdams ne sevišķi uzcītīgs skolēns, kura smadze­nēs bija ļoti maz zinātniskas dabas informācijas, Daks toties bija aizrautīgs “Simpsonu” fans. Šo mirdzumu viņš jau bija kaut kur redzējis. Multenēs. Un tas bija attēlots arī neskaitā­mos komiksos.

- Tā ir radiācija, viņš teica.

Tas nav pareizi, Daks, pilns taisnīga sašutuma, saprata. Visi teica, ka pēc trīspadsmit gadu senās avārijas, kad spēkstacijā iekrita meteorīts, radiācijas vairs neesot. Bet, ja tā, no kurie­nes tad nāca šis mirdzums? Visas šīs pazemes grambas un plaisas noteikti bija piesūkušās pilnas ar radiāciju.

Tātad tie ir bijuši meli. Vai arī patiesību neviens nav zi­nājis.

- Doties turp nebūtu laba doma, Daks sev teica.

- Bet tā ir vienīgā gaisma! viņš iesaucās un, rūgtas vil­šanās pārņemts, sāka raudāt. Zēnam likās, ka viņam nav citas izvēles kā vien mesties atpakaļ absolūtajā tumsā.

Un tad Daks kaut ko saklausīja.

Viņš sastinga. Zēns sasprindzināja maņas, cenzdamies ieklausīties.

Maiga švīkstoņa. Ļoti klusa.

Ilgs klusums. Un tad tā atskanēja atkal. Švīksti, švīksti.

Iepriekš viņš to nebija saklausījis tāpēc, ka bija koncentrē­jies uz mirdzumu. Šo skaņu viņš pazina. Ūdens. Un tā, paldies Dievam, nenāca no radioaktīvās šahtas.

Daks ienīda okeānu. Tomēr, ja tā padomā, viņš to ienīda mazāk nekā šo alu.

Atstājis mirdzumu aiz muguras, uzmanīgi taustīdamies, lai pasargātu savainoto pieri, Daks virzījās uz priekšu piķamelnajā tumsā.