Bads

ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA

18 STUNDAS, 47 MINŪTES

Nu tik būs izprieca, nosprieda Patriks. Viņa saimniece nakts vidū bija kājās, un tas bija jautri. Turklāt patlaban viņa kāpa pikapā.

Pie stūres atradās Kvinns. Viņam līdzās Alberts. Aizmu­gures sēdekli, kur novietojās Lana, jau sēdēja Cepums, ļoti liela auguma puisis, kuram citkārt tur būtu licies pašauri, taču Kvinns, lai aizsniegtu pedāļus, savu sēdekli bija pavilcis, cik vien varēja, uz priekšu. Patriks, ielēcis mašīnā, tūdaļ pat iegūlās Cepumam klēpi.

- Varbūt tomēr liekam to suni aizmugurē? ierosināja Alberts.

- Lai viņš aprej katru, kam braucam garām? Un visus uzmodina?

- Labi, uzmetis sunim nīgru skatienu, noteica Alberts. Lanai šī Alberta īpašība tas, ka viņš nemīlēja suņus, gauži nepatika, taču patlaban nebija īstais bridis strīdēties.

Alberts vismaz nemētājās ar pretīgiem jociņiem par to, ka varētu Patriku apēst. Tādus viņa bija dzirdējusi no daža laba un ne vienu reizi vien.

Visi četri ieskaitot Patriku, pieci bija satikušies šosejas malā pie trokšņa slāpētāju veikala. Tur viņus gaidīja pamatīgs pikaps, īsta apvidus mašīna tieši tāda, kāda, pēc Alberta domām, vajadzīga tālajam braucienam un zelta kravai.

- Varbūt vispirms jāpalūko, vai pratīšu ar šādu braucamo apieties, sacīja Kvinns.

- Tu teici, ka māki vadīt auto, aizrādīja Alberts.

- Māku jau arī. Vismaz esmu vadījis Edīlio džipu. Bet šis ir daudz lielāks.

- Vareni, nomurmināja Alberts.

Kvinns pagrieza atslēgu, un motors ierūcās. Tas likās pārāk skaļš tāds varētu sacelt kājās visu pilsētu.

-Ārprāts! nošausminājās Kvinns. Viņš atlaida sajūgu, un četrriteņu nezvērs rāvās uz priekšu. Tas atsitās pret ietves malu un gāzelēdamies izlīgoja uz šosejas.

- Ei, ceru, ka mēs nenositīsimies, ko? iesaucās Alberts.

Kvinns nostabilizēja automašīnas gaitu, un tā, uzņēmusi

saprātīgu ātrumu trīsdesmit jūdzes stundā -, sāka virzīties pa kādreiz tik dzīvās šosejas vidu.

-Tu esi tāds mazliet dīvains, Albert, Kvinns rotaļīgi sacīja. Vai negrasies man pateikt, uz kurieni mēs braucam? Trijos naktī! Mēs taču netaisāmies nevienu nogalināt, ko?

- Tev ir samaksāts, vai ne? atcirta Alberts.

- Tu viņam nepateici? no aizmugures sēdekļa jautāja Lana. Albert, viņam ir jāzina, kas notiek.

Tā kā Alberts neatbildēja, Lana to pateica viņa vietā: Mēs braucam pēc zelta, Kvinn.

Atpakaļskata spogulītī viņa redzēja Kvinna acis.

- Mm… Ko?

- Vientuļnieka Džima būda. Zelts, paskaidroja Lana.

Viņa atkal ieraudzīja Kvinna acis, un nu jau tajās jautās

satraukums. Atvaino, bet pagājušo reizi mūs tur sakoda koijoti.

- Tagad tu māki apieties ar ieroci. Un tev tas ir līdzi, Alberts mierīgi paskaidroja. Un arī Cepumam ir ierocis. Jūs abi esat vingrinājušies.

- Tas tiesa, piekrita Cepums. Bet es negribu ne uz vienu šaut. Ja nu vienīgi tad, ja tie apdraudētu Dziednieci.

- Un kam mums vajadzīgs zelts? Kvinna balss šķita mazliet spiedzoša.

- Mums vajadzīga nauda, atbildēja Alberts. Līdz šim esam kaut kā izlīdzējušies ar barteru. Mums vajadzīga sis­tēma, un sistēma darbojas labāk, ja valūtai ir bāze.

- Aha.

- Labi, ņemsim kaut vai to pašu zivju biznesu, iesāka Alberts.

- Nekāds dižais bizness jau tur nesanāk, norūca Kvinns.

- Vakar noķēru tik vien kā ēsmai.

- Tev būs labās dienas un sliktās dienas, Alberts nepacie­tīgi turpināja. Būs dienas, kad gadīsies vesels lērums zivju. Tad nu pieņemsim, ka tev sagribas dažas zivis iemainīt pret apelsīniem.

- Vispār jau izklausās labi. Tu zini kādu, kuram ir apelsīni?

- Tev ir pietiekami daudz zivju, un tu dažas gribi iemainīt pret apelsīniem vai pret maizi un dažas piešķirt cilvēkam, kurš tavā vietā uzkops tavu istabu. Tātad tev būs jāiet uz trim dažādām vietām ar zivīm rokā un kādam jāmaksā.

- Ei, vai tiešām es šeit esmu vienīgais, kurš jūtas izba­dējies? pajokoja Kvinns. Paklau, vecīt, apelsīni! Maize! Labāk izbeidz!

Alberts nelikās dzirdam. Ja tev būs nauda, tu varēsi nevis vienkārši iemainīt lietas, bet gan doties uz tirgu, kur katrs nesīs to, kas viņam ir pārdodams. Vai ne? Viss vienuviet. Un visi staigā ar zelta gabaliem kabatā, nevis, gribēdami noslēgt darījumus, nēsājas apkārt ar savām zivīm vai ar graudiem piekrautām ķerrām, vai sazin ko.

Kvinns teica: Vai nu es nēsājos apkārt ar savām zivīm, vai stiepju tās pārdot tajā tavā tirgū, vai arī stāvu mierā un cilvēki nāk pie manis tās pret kaut ko iemainīt, bet tā vai citādi…

- Nē, vecīt, Alberts viņu nepacietīgi pārtrauca. Tu savas zivis notirgosi kādam, kurš tās savukārt pārdos citiem. Tev jāzvejo, jo tieši tas tev labi padodas. Nevis jāpārdod zivis, bet gan tās jāķer.

Kvinns sarauca uzacis. Tu gribi teikt, ka es tās pārdošu tev.

- Tā tas varētu būt, piekrita Alberts. Pēc tam es tās pārdošu Lanai. Tādējādi, tu, Kvinn, dari savu darāmo un es daru savējo, un, lai tas viss ietu no rokas, mums vajadzīga tāda vai citāda nauda.

-Jā, labi, tā kā es to daru naktī, tad rīt zivju tik un tā nebūs, norūca Kvinns. Tad viņš uzdeva Lanai jautājumu, kuru meitene jau bija gaidījusi: Kāpēc tu tur piedalies, Dziedniece?

Lanai viņas “tituls” negāja pie sirds; viņa pat īsti netika gudra, kāpēc. Un jautājums saistībā ar šo titulu likās vēl jo nejaukāks. Viņai šis jautājums nepavisam nepatika. Sakustē­jusies sēdeklī, Lana pagrieza galvu pret logu.

- Viņa brauc tāpēc, ka man vajadzīgs ceļvedis, atbildēja Alberts. Un es viņai samaksāšu. Tad, kad tikšu pie zelta. Runa ir par tādu sīkumu, ko dēvē par uzticēšanos.

Nabaga Alberts, nodomāja Lana, kad viņš uzsāka lekciju par to, cik noderīga ir uzticēšanās. Gudrs puisis. Varbūt kādu dienu viņam piederēs visa IBJZ. Bet par īstajiem iemesliem, kāpēc Lana devās šajā ceļojumā, viņš nezināja itin neko.

Lai samaksātu par to, ko viņa šonakt grasījās darīt, nepie­tiktu pat ar visu pasaules zeltu. Zelts nespēja mazināt saltās šausmas, kas pildīja meitenes sirdi. Un, ja tas, ko viņa bija uzdomājusi, neizdosies, zeltam nebūs nekādas nozīmes.

- Pasaulē ir kas vērtīgāks par zeltu, noteica Lana, pārlie­cināta, ka to dzird tikai viņa pati.

- Piemēram, kas? jautāja Alberts.

- Piemēram, brīvība, viņa atbildēja.

Alberts turpināja savus apcerējumus, klāstīdams, kā par naudu var nopirkt brīvību. Lana sprieda, ka varbūt viņam ir taisnība. Vairumā gadījumu. Bet ne šajā.

Ne šajā gadījumā.

Viņa nespēja uzpirkt Tumsu. Bet varbūt, varbūt… varbūt viņa spēs to nogalināt.

Keins sēdēja, klusēdams un zelēdams īkšķi, košļājot tā nelīdzeno nagu.

Pie stūres bija Panda. Datordžeks bija iespiests aizmu­gures sēdeklī starp Diānu un Vaboli. Viņi brauca priekšgalā. Otrā mašīna, džips, viņiem sekoja. Tajā bija Dreiks ar četriem kareivjiem. Visi bija apbruņoti.

Viņi brauca piesardzīgi. To bija pieprasījis Keins. Panda, lai arī uzlabojis savu vadīšanas prasmi un ieguvis lielāku pārlie­cību, tomēr vēl arvien bija tikai trīspadsmitgadīgs zēns. Viņš joprojām brauca nedroši.

Aizmugurē braucošais džips, bez šaubām, Dreika skubi­nāts, nepacietīgi bakstīja buferos.

Lejup pa šoseju Nr. 1, garām pamestajām uzņēmumu ēkām, apbraucot sadauzītās automašīnas un apgāztos smagos auto. Visus IBJZ gruvešus, drazu, ko atstājuši tie, kuri pazuda.

Viņi pagriezās uz ceļu, kas veda uz spēkstaciju.

- Skaties, ka nenobrauc no ceļa, brīdināja Keins. Tur ir dziļa aiza.

- Neuztraucies, atteica Panda.

- Aha, novilka Keins. Pa kreisi bija simt pēdu gara nogāze, zem tās krasta klintis. Keins prātoja, vai, liekot lietā savu spēku, spētu apturēt auto kritienu, gadījumā ja tas tomēr nogāztos. Tas būtu jāpārbauda: jāpalūko, vai viņa telekinētiskais spēks var apturēt krītošu objektu, kura iekšienē atrodas viņš pats. Iespējams, pietiktu tikai atrast pareizo līdzsvaru.

- Kas tas bija? iesaucās Panda.

- Kas tad?

- Ari es to redzēju, bilda Diāna.

- Ko jūs tur redzējāt? noprasīja Keins.

- Tādu kā plankumu. It kā kaut kas pašautos mums garām.

Iestājās klusums. Tad Keins nolamājās. Braiena. Piedod

gāzi, Panda!

- Es negribu nobraukt no…

- Ātrāk! nošņācās Keins.

Iesprakšķējās rācija. Dreika balss. Vai jūs, puiši, redzējāt?

Keins ieslēdza savu aparātu. Jā. Braiena. Vai nu viņa, vai tornādo.

- Viņa tur nokļūs pirms mums, noteica Diāna.

- Viņa jau ir tur, piekrita Keins.

- Vai tev nešķiet, ka labāk to darīt kādu citu reizi? jautāja Diāna.

Keins iesmējās. Tikai tāpēc, ka te apkārt šaudās Braiena? Man tas skuķis pie kājas. Tā bija neīsta bravūra. Tas, ka Brai­ena “šaudās apkārt”, varēja nozīmēt, ka notiks uzbrukums no slēpņa. Vai arī ka Sems ir brīdināts un patlaban jau ir ceļā.

Viņš ieslēdza rāciju. Dreik, kad mēs tur nokļūsim, nav izslēgts, ka viņi būs sagatavojušies.

- Tas labi. Man patlaban ir īsti kaujiniecisks noskaņo­jums, atbildēja Dreiks.

Keins pagriezās sēdeklī, lai uzlūkotu Diānu. Viņas gandrīz kailā galva likās mulsinoša. Tā dīvainā kārtā vedināja pievērst uzmanību meitenes acīm un lūpām. Keins viņai pamirkšķi­nāja. Dreiks neuztraucas.

Diāna neatbildēja.

- Tu uztraucies, Panda? jautāja Keins. Panda bija pārāk nobijies, lai atbildētu. Viņa pirksti, krampjaini ieķērušies stūrē, bija gluži balti.

- Nu redzi, neviens neuztraucas. Vienīgi tu, Diāna, teica Keins.

Džekam Keins nepajautāja. Kādu laiku nāksies izturēties pret viņu īpaši uzmanīgi. Vismaz tik ilgi, līdz šis datorģēnijs būs sagādājis Keinam to, kas viņam vajadzīgs.

- Tuvojamies vārtiem, pavēstīja Vabole.

Pie augsta drāšu žoga stāvēja no ķieģeļiem būvēta sargbūda. Visur spīdēja gaisma. Virs sargbūdas atradās prožek­tori, tēmēti abos virzienos gar žogu. Un aiz vārtiem pašas spēkstacijas milzīgais blāķis dūca un vibrēja kā draudīga dzīva būtne nakts tumsā. Tā bija lielāka, nekā Keins bija iztēlojies,

un sastāvēja no vairākām ēkām, no kurām lielākā izskatījās pēc cietuma. Tā likās tik milzīga, ka teju varēja ietvert sevī mazu pilsētiņu. Prožektoru gaismā mirdzēja stāvlaukumā sarindotās automašīnas.

- Re, kur Braiena! iesaucās Keins, norādīdams uz meiteni, kas, pieķērusies pie sētas un veltīgi to raustīdama, bija salie­kusies kāsī. Braiena izbailēs atskatījās uz viņiem; prožektoru gaismā meitenes seja šķita zilganbalta. Viņa kaut ko uzklie­dza, taču Keins nesaklausīja, ko.

Skaidri redzamās dusmās viņa grabināja sētu, nespēdama to atvērt, nedz arī uztramdīt tos, kas bija sargbūdā. Ja tajā kāds vispār bija.

Panda uzspieda uz bremzēm, un auto buksēja.

Keins izlēca ārā un pacēla rokas pret Braienu. Bet viņa pārvērtās izplūdušā plankumā un tad parādījās gabaliņu tālāk paugura labajā nogāzē.

- Sveika, Braiena, sen neesam redzējušies, Keins viņai uzsauca.

- Sveiks, Kein! Kā jūtas tava kāja, kurai Sems nosvilināja ādu?

Keins viņai uzsmaidīja. Visi ārā no mašīnas! viņš čukstus pavēlēja. Žigli!

Panda, Džeks un Diāna izvēlās ārā. Vabole varbūt izkāpa, varbūt ne Keins viņu neredzēja. Bet Vabolēm jau vairs nebija lielas nozīmes.

- Kas tad nu? jautāja Braiena. Cenzdamās izturēties bezrūpīgi, viņa zelēja košļājamo gumiju. Bet Keins redzēja, ka meitene vēl nav atjēgusies no pārpūles. Viņa bija pārgurusi. Un, bez šaubām, arī izsalkusi. Cik žēl, ka viņam nebija nekā ēdama! Varētu pakaitināt Braienu kā suni ar kaulu. Pārbaudīt viņas uzticamību.

Bet neko ēdamu viņi nebija paņēmuši līdzi.

- Ak, nekas liels, Braiena, attrauca Keins. Viņš nolaida rokas, sakrustoja tās uz krūtīm, bet plaukstas pagrieza pret

auto sev aiz muguras. Tad viņa rokas zibenīgi pašāvās augšup un tūdaļ pat triecās lejup.

Auto pacēlās virs zemes. Tas raustījās gaisā kā gigantisks jo-jo, kam notrūkusi aukliņa.

Apmetusi gaisā divdesmit trīsdesmit pēdu garu loku, auto­mašīna gāzās virsū Braienai.

Auto ar šausminošu spēku ietriecās zemē. Vējstikls un visi pārējie logi sašķīda miljons spožos gabaliņos. Itin kā kāds būtu tur ievietojis rokas granātu. Divas no riepām pārplīsa. Motora pārsegs atdalījās, uzvirpuļoja gaisā un pārlūza.

Braiena stāvēja kādas divdesmit pēdas no avarējušā auto.

- Oho! Tas bija forši, Kein, viņa smīkņāja. Gan jau tev pašam tas likās trakoti ātri, ko? Auto lido pa gaisu zibens ātrumā? Kāpēc nepamēģināt vēlreiz?

- Viņa tevi kaitina, Kein, Diāna, nostājusies viņam līdzās, teica. Viņa velk laiku. Lai to varētu sadzirdēt tie, kuri ir sargbūdā.

Dreika auto apstājās tieši aiz viņu mašīnas. Dreiks izlēca no tā un skriešus metās pie Braienas, pa ceļam tīdams vaļā savu pātagas roku.

Braiena iesmējās un parādīja Dreikam vidējo pirkstu. Nāc vien, Dreik, tu taču vari mani noķert. Dreiks metās viņai virsū, bet pēkšņi Braiena jau bija viņam aiz muguras.

- Met mieru, Dreik! uzsauca Keins. Tu tik un tā nevari viņu notvert. Un šobrīd mēs to vien darām kā taisām troksni un šķiežam laiku.

-Vārti ir ciet, Braiena, pēkšņi iznirusi gandrīz rokas stiepiena attālumā no Keina, izsmējīgi pavēstīja. Apstādamās viņa trīcēja kā mērķī trāpījusi bulta.

- Vārti? pārjautāja Keins. Viņš notēmēja ar rokām uz sadragāto auto. Tas pacēlās virs zemes un kūleņodams traucās pa gaisu, raidot ap sevi stikla lauskas kā komētas asti.

Auto ietriecās vārtos, izrāva tos no eņģēm un, kādas četr­desmit pēdas vilcis sev līdzi savērpto drāšu sietu, nogāzās stāvlaukumā, uzskrienot virsū kādam minifurgonam.

Troksnis bija tāds, ka varētu uzmodināt pat kurlo.

- Un tagad, sacīja Keins, tie ir vaļā. Uz redzēšanos, Braiena!

Meitene pameta uz viņu skatienu un prom bija.

- Dreik, atstāj divus puišus sargbūdā, pavēlēja Keins.

- Iesim darīt, kas darāms.

Edīlio apturēja džipu uz Cila, Hantera, Lensa un Harija mājas piebraucamā ceļa. Sems un Deka izlēca ārā. Mājas parā­des durvis bija pusvirus.

- Edīlio? Brauc! Atrodi Lanu! Varbūt pa ceļam paķer Teilori ja viņa vēl arvien ir laukumā. Viņa varētu tev palīdzēt meklēt.

- Vai droši zini, ka neesmu vajadzīgs te, lai…

- Sadabū Lanu! Sems uzsita ar plaukstu pa motora pār­segu tas bija signāls pasteigties. Edīlio iedarbināja atpakaļ­gaitu un izbrauca uz ielas.

- Kā rīkosimies? jautāja Deka.

- Apskatīsimies, kas te īsti ir. Ja Hanters patiešām sagājis sviestā, pacel viņu virs zemes un neļauj viņam aizbēgt. Ja citādi nevar, tad mazliet padancini pret griestiem. Es nevēlos viņu savainot, bet parunāt gan gribu, teica Sems. Viņš pie­klauvēja pie durvīm, kas pašas viņa priekšā atvērās. Hanter! Vai tu tur esi?

Nekādas atbildes.

- Nu labi. Tas esmu es, Sems, un es eju iekšā. Deku viņš ar nolūku nepieminēja. Deka bija viņa rezerves ierocis. Ceru, ka mums te nebūs nekādu problēmu.

Sems dziļi ievilka elpu un iegāja iekšā.

Priekšnamā karājās portrets pievilcīga, taču pārlieku nopietna paskata sieviete ar krāšņiem, sarkaniem matiem. Kāds domājams, viens no tagadējiem iemītniekiem bija sabojājis gleznu, ar melnu flomāsteru piezimējot sievietei ūsas.

Gaitenī valdīja nekārtība: uz galdiņa mētājās “lidojo­šais šķīvītis”, no lustras nokarājās netīra zeķe, spogulis bija

izgāzies no rāmja un ieplaisājis. Līdzīga aina bija vērojama vairumā IBJZ bez vecākiem palikušo mītņu.

Pirmā istaba, tā, kas bija pa kreisi, izskatījās pēc ēdam­istabas, un tajā bija tumšs. Gaiteņa galā, aiz kāpnēm, atra­dās virtuve. Ģimenes istaba bija gabaliņu uz priekšu, labajā pusē. Deka pabāza galvu ēdamistabā, palūkojās zem galda un nočukstēja: Tukšs.

Sems iegāja ģimenes istabā.

Šeit valdīja vēl lielāka nekārtība nekā gaitenī: pa malu malām izmētāti DVD, sen iztukšotas limonādes pudeles, kaut kādas spilgti dzeltenas bumbiņas. Ģimenes fotogrāfijas tajās bija redzama tā pati sarkanmatainā sieviete un kāds vīrietis, acīmredzot viņas vīrs, apgāztas uz kamīna dzegas. Grāmat­plauktus klāja bieza putekļu kārta.

Pirmajā brīdi Sems Hariju nepamanīja. Harijs bija nokri­tis starp dīvānu un smagnēju žurnālu galdiņu. Pasperot soli tuvāk, viņš kļuva redzams.

Harijs gulēja uz mutes. Uz skausta viņam bija saplakusi tulzna. Semam tā atgādināja balonu trešajā dienā pēc bal­lītes.

Sems mēģināja pastumt galdiņu sāņus, taču tas bija iesprū­dis. Deka?

Deka pastiepa roku, un galdiņš pacēlās gaisā. Sems to pagrūda, un tas, palidojis sāņus, izkļuva no Dēkas lauka un nogāzās uz grīdas. Sems nometās uz ceļiem pie Harija. Uzma­nīgi izvairīdamies no tulznas, viņš piespieda divus pirkstus Harijam pie kakla. Neko nejūtu, viņš sacīja. Pamēģini tu.

Deka palūkojās apkārt, meklēdama kaut ko, kas viņai varētu noderēt, un paņēma mazu kastīti ar spoguļa vāciņu. Pagriezusi Harija galvu uz sāniem, viņa pietuvināja spoguļoto virsmu zēna nāsīm.

- Ko tu dari? jautāja Sems.

- Ja viņš elpo, tas kļūs redzams. Kondensēšanās.

- Manuprāt, viņš ir miris, noteica Sems.

Abi piecēlās un pakāpās pāris soļu atpakaļ. Deka nolika kastīti sāņus uzmanīgi, it kā Harijs būtu aizmidzis un viņa negribētu to modināt.

- Ko mēs tagad darīsim? prātoja Deka.

- Ļoti labs jautājums, noteica Sems. Kaut man būtu tikpat laba atbilde!

- Ja jau Hanters viņu nogalināja…

- Aha.

- Ķertie pret normālajiem…

- Mēs nedrīkstam pieļaut, ka tas tiek uztverts šādi, dedzīgi iebilda Sems. Ja jau Hanters to izdarījis… Manuprāt, mums jādzird, ko par to saka viņš pats.

- Varbūt parunāt ar Astrīdu, ko? ierosināja Deka.

Sems rūgti iesmējās. Viņa teiks, ka mums vajadzīga tiesa.

- Mēs varētu, vai zini, izdarīt tā, lai tas pazūd, teica Deka.

Sems neatbildēja.

- Tu saprati, ko es tev teicu, nerimās Deka.

Sems pamāja ar galvu. Jā. Sapratu. Mēs cenšamies novērst badu. Cenšamies būt kaujas gatavībā, ja kaut ko uzsāktu Keins. Un vismazāk mums tagad vajadzīgs kaut kāds nejēdzīgs kašķis starp ķertajiem un normālajiem.

- Protams, lai arī ko mēs pasāktu, Cils par notikušo neturēs muti, prātoja Deka. Mēs varētu teikt: mēs atbraucām uz šejieni, bet Harija te nebija, mēs neko neatradām. Taču Cils tam nenoticēs un daudzi citi tāpat.

- Nūja, noteica Sems. Pie tā mēs arī paliekam.

Viņi stāvēja plecu pie pleca, lūkodamies lejup uz Hariju. Tulzna lēni, ļoti lēni turpināja saplakt.

Sems atgriezās uz piebraucamā ceļa. Pēc desmit minūtēm pieducināja Edīlio ar Dāru Beidū pasažieru sēdeklī.

- Sveika, Dāra, sacīja Sems. Paldies, ka atbrauci.

- Lanu nekādi nevarēju atrast, paskaidroja Edīlio. “Vir­sotnē” viņas nav. Nav arī viņas suņa. Teilore kaut kur klīst, izmeklējos it visur. Pārējie vēl arvien ir laukumā gaida, kad būs mums vajadzīgi.

Sems pamāja ar galvu. Ar Lanas pēkšņo un dīvaino pazu­šanu viņš jau bija apradis. Dziedniece bija īsts nemiera gars.

- Dāra, varbūt uzmet aci, ko? Iekšā. Uz grīdas.

Edīlio savādi uzlūkoja Semu. Sems papurināja galvu un nolaida acis.

Dāra bija prom mazāk par minūti. Es neesmu Lana, bet šeit neko nevarētu pasākt pat viņa, Dāra strupi noteica. Arī viņa nav nekāds Jēzus, kas spētu uzcelt mirušos.

- Mēs cerējām, ka varbūt viņš tomēr nav miris, nopūtās Deka.

- Viņš ir miris, pilnīgi droši, Dāra apliecināja. Vai kāds no jums pamanīja, ka viņa kakla āda nav apdegusi? Arī mati ap to nav apsviluši. Tulzna droši vien izcēlusies no iekšienes. Tas nozīmē, ka viņš kaut kādā veidā ir izcepināts no iekšpuses. Tas novērš jebkuras aizdomas no tevis, Sem: tavu roku darbu esmu redzējusi. Pēc tevis cilvēki izskatās kā oglēs ielēkuši prusaki.

- Ei, ei! Edīlio dusmīgi izmeta. Tev nav nekāda iemesla būt asai pret Semu.

- Ir jau labi, Edīlio, Sems rāmi noteica.

- Nē. Viņam taisnība, atsaucās Dāra. Piedod, Sem! Viņa piesita zēnam pie pleca. Esmu nogurusi, un man nepatīk skatīties uz līķiem. Vai saproti?

- Jā, Sems apstiprināja. Dodies vien mājās. Atvaino, ka uzrāvām tevi no miega.

Viņa savādi uzlūkoja Semu. Ko jūs, puiši, domājat darīt?

Sems papurināja galvu. Vēl nezinu, bet, lai arī ko es darītu, tas droši vien visus sadusmos. Edīlio var aizvest tevi mājās.

- Nav vajadzīgs, tas ir piecu minūšu gājiens. Dāra vēlreiz uzsita zēnam uz pleca un devās prom.

Kad meitene bija aizgājusi, Sems teica: Laikam mums vajadzētu runāt ar Hanteru.

- Laikam? Vecīt, tas nav kaut kāds nieka nodarījums, uz ko var pievērt acis, teica Edīlio. Tā ir slepkavība.

- Orks nogalināja Betiju, Sems aizrādīja. Un viņš vēl arvien ir brīvībā.

- Tad tu vēl nebiji pie teikšanas, iebilda Edīlio. Mums nebija pārvaldes sistēmas.

- Pārvaldes sistēmas mums nav vēl arvien, Edīlio. Esmu tikai es, kuru visi nomoka ar savām problēmām. Sems nopū­tās. Tā nav nekāda sistēma. Tu te kaut kur redzi Augstāko Tiesu? Es redzu tikai sevi un tevi, un varbūt vēl kādu duci cilvēku, kuriem viss nav galīgi pie kājas.

- Tu gribi teikt, ka pie mums cilvēki varēs cits citu nogali­nāt un viņiem par to nekas nebūs?

Sems saguma. Nē. Nē. Protams, ne. Es tikai… Neko.

- Es savākšu savus puišus, un mēs dosimies meklēt Han­teru, teica Edīlio. Bet man jāzina: ko iesākt, ja viņš nedosies rokā? Vai ari ja centīsies savainot kādu no maniem puišiem?

- Ja notiek kas tāds, dabū rokā mani, teica Sems.

Edīlio neizskatījās iepriecināts par šo instrukciju. Tomēr

viņš pamāja ar galvu un devās prom.

Deka vēroja viņu aizbraucam. Edīlio ir lāga puisis, viņa sacīja.

-Bet?

- Bet viņš ir normāls.

- Nedrīkst cilvēkus šādi dalīt ķertajos un normālajos, Sems stingri sacīja.

Deka it kā taisījās iesmieties, tomēr palika nopietna.

- Sem, tā patiešām ir varena ideja. Un varbūt tu tai tici. Bet es esmu melnādainā, turklāt vēl lesbiete, tāpēc ļauj man tev to pateikt. Kā es to zinu? No personiskās pieredzes! Dalījums pastāv vienmēr.