Bads

TRĪSDESMIT CETURTĀ NODAĻA

6 STUNDAS, 3 MINŪTES

Edīlio veda mašīnā sīko, pretīgo mutantu Vaboli un mei­teni, kura bija tam līdzi. Šis uzdevums viņu nepavisam neie­priecināja. Vairāk par visu viņam gribējās palikt pilsētā. Ar nakts iestāšanos varēja gaidīt jaunas nepatikšanas. Un Sems… nu, Sems neizturējās kā Sems.

Pagājušonakt, noklausīdamies Kvinna un Alberta atzīša­nos, Sems izskatījās pēc zombija.

Un šorīt savu stāstu izstāstīja Vabole. Visi jaunumi, ko viņš, savilcis kaunīgu seju, pavēstīja, bija nelāgi, bet Sems tik vien kā blenza. Laimīgā kārtā iesaistījās Astrīda.

Sems, Edīlio, Braiena, Teilore, Kvinns, Alberts, Astrīda visi septiņi, sapulcējušies Astrīdas dzīvojamā istabā, klausījās, kā Vabole pārmaiņus zemojās un činkstēja.

Tad Astrīda izlasīja Lanas vēstuli.

Sem!

Esmu devusies nogalināt Tumsu. Labprāt paskaidrotu, ko tas nozīmē, bet arī es pati to īsti nezinu. Zinu tikai, ka tā ir baismī­gākā būtne, kādu vien var iztēloties. Laikam jau necik uzmun­drinoši neskan.

Man nav izvēles. Tā iedzinusi manī savus āķus, Sem. Tā bija iekļuvusi manā galvā. Tā daudzas dienas mani sauca. Es tai esmu vajadzīga, tikai nezinu, kādam nolūkam. Bet, lai vai kā, es nedrīkstu pieļaut, ka notiktu pēc viņas prāta.

Ceru, ka ar mani viss būs kārtībā. Ja ne, parūpējies parPatriku. Un arī par Cepumu.

Lana

- Es sapratu, ka viņai ir kaut kādas problēmas, vainīgā balsī teica Kvinns. Taču to gan nezināju. Tas ir… iznāk, ka Lana mūs ar Albertu izmantoja, lai nokļūtu atpakaļ tuksnesī.

- Tas izdevīgi novērš uzmanību no tavas paša nekrietnās rīcības, noskaldīja Astrīda.

- Viņa man piedāvāja zeltu, domīgi noteica Alberts. Astrīdas dusmas, šķiet, viņu nebiedēja. Tas bija labs ierosi­nājums, un es ar prieku to pieņēmu. Bet sākotnēji tas nāca no viņas. Varbūt mums vajadzētu apdomāt, vai Lana nesadarbo­jas ar šo radījumu.

- Nē, teica Kvinns.

Visi gaidīja no viņa pamatojumu, bet Kvinns tikai paraus­tīja plecus un atkārtoja: Nē. Un pēc brīža piebilda: Nedo­māju vis.

- Lana mums ir vajadzīga, arī Sems beidzot pārtrauca savu drūmo klusēšanu. Tam, vai viņa palīdz tam radījumam, gandrīz nav nozīmes. Vienalga, kā draugs vai kā ienaidnieks, bet Lana mums ir vajadzīga.

- Piekrītu. Alberts pamāja ar galvu, itin kā saruna risi­nātos starp viņu un Semu un viņi būtu vienīgie, kuri spriež, kā rīkoties. Lai arī pieķerts tik daudzos pārkāpumos, Alberts nepavisam neizskatījās noraizējies.

Bet viņam jau ari nav, par ko raizēties, apcerēja EdUio. Viņam ir pārtika. Pārtika tagad nozīmē varu. Pat Astrīda neliek tam īpašus šķēršļus, lai gan Alberts viņai nepārprotami nepatīk.

- Mums jāuzzina, kas tas tāds par radījumu, teica Alberts.

Sems uzlūkoja Vaboli, kuram bija pavēlēts būt redzamam.

- Ko prot tā meitene Orsija?

Vabole paraustīja plecus. Viņa redz citu cilvēku sapņus, man šķiet.

- Un ICeins grib to būtni izspiegot, Sems gandrīz pret paša gribu aizvien vairāk iesaistījās notiekošajā. Edllio gluži vai redzēja, kā drauga galvā atkal sāk griezties ritentiņi. Tas bija milzu atvieglojums. Ja to grib Keins, varbūt to gribam ari mēs, teica Sems, un visi pārējie cits pēc cita piekrītoši māja ar galvu. Albertam taisnība: jāuzzina, ar ko mums ir darīšana.

Tādējādi Edllio tagad nācās būt par šoferi Vabolēm un šai dīvainajai meitenei.

- Kā tu teici kāds ir tavs vārds? jautāja Edīlio, atpakaļskata spogulīša atspulgā ielūkodamies viņai acīs.

- Orsija.

Normālos apstākļos šī meitene varbūt nemaz neliktos ne­glīta. Bet tagad viņa izskatījās pagalam iebiedēta. Un izdēdē­jusi. Visās malās mētājās viņas mati. Un, lai arī Edīlio nebija no tiem, kas mēdz sūdzēties, no viena vai abiem viņa pasažieriem nāca smaka, un ne jau tāda kā no Kvinna un Alberta zivīm.

- No kurienes tu esi, Orsij?

- Es mitinājos reindžera nometnē. Stefanorejā.

- Aha. Tas laikam ir forši.

Neizskatījās, ka viņa gribētu tam piekrist. Tad Orsija teica:

- Tev ir ierocis.

Edīlio pameta acis uz mašīnpistoli, ko bija nolicis uz sē­dekļa sev blakus. Divas pilnas aptveres, kas nograbēja pie katras grambas. Jā.

-Ja mēs ieraudzīsim Dreiku, tev viņš jānošauj.

Lai arī Edllio bija tādās pašās domās, tomēr viņš uzskatīja par vajadzīgu pajautāt: Kāpēc?

- Es redzēju viņa sapņus, atbildēja Orsija. Redzēju, kas notiek viņa galvā.

Viņi bija nobraukuši no ceļa un patlaban ieturēja virzienu uz kalniem. Vientuļnieka Džima būdu viņi bija atraduši Edī­lio bija apveltīts ar labām orientēšanās spējām -, bet pašās raktuvēs neviens no viņiem nekad nebija nonācis. Braucēju rīcībā bija vienīgi Keina zīmētā karte. Saule pamazām laidās

lejup, krāsodama kalnu virsotnes draudīgi purpursarkanas. Pārāk strauji tuvojās vakars. Lai ari kas Orsijai bija jādara, viņa to nepagūs paveikt tik ātri, lai, viņiem atgriežoties pilsētā, jau nebūtu iestājusies melna nakts.

- Kas tev īsti jādara? jautāja Edīlio.

- Ko tu ar to domā?

- Nu, tu it kā esi ķertā, vai ne? Vabole man sevišķi skaidri nepateica.

Vabole, izdzirdējis savu palamu, pacēla galvu. Tad, itin kā atbildēdams, pagaisa skatienam.

- Es spēju redzēt sapņus. Es jau tev teicu, Orsija, lūko­damās ārā pa logu, atbildēja.

-Jā? Manus sapņus gan tev negribētos redzēt. Tie ir tik garlaicīgi.

- Zinu, atbildēja meitene.

Tas saasināja Edīlio uzmanību. Ko tu teici?

- Tas bija sen. Tu un Sems, un Kvinns, un meitene, vārdā Astrīda. Un vēl viena. Es jūs redzēju ejam cauri mežam.

- Tu tur biji? brīnījās Edīlio. Viņš saknieba lūpas. Doma, ka kaut kāds skuķēns varējis redzēt viņa sapņus, nebūt neli­kās iepriecinoša. Viņš tos bija nosaucis par garlaicīgiem, un pārsvarā tie tādi arī bija. Bet reizēm, nūjā, reizēm viņam bija sapņi, kuros viņš negribētu ielaist svešinieku. Sevišķi jau meiteni.

Viņš neveikli sagrozījās savā sēdeklī.

- Neuztraucies, mierināja Orsija, un viņas sejā pazibēja smaida ēna. Esmu pieradusi pie… nu, tu jau zini. Pie visa kā.

- Aha, nomurmināja Edīlio.

Džips, braucot pa akmeņaino zemi, lēkāja un grabēja. Logi bija aizvērti, un durvis cieši noslēgtas. Ap viņiem virmoja putekļu mākonis, un Edīlio neuzticējās Vabolēm: ko no tāda varēja zināt izlēks un vienkārši pazudīs.

Un vēl šeit bija sastopami koijoti. Edīlio modri vēroja apkārtni.

Viņi iebrauca kalnos. Klinšu atradze veidoja ieloku, tieši kā Keins bija uzzīmējis Vabolēm domātajā kartē.

Vieta izskatījās nelādzīga. Ēnas likās dziļākas, nekā tām pienāktos būt dienas vidū.

- Neesmu sajūsmā, nevērsdamies ne pie viena, noteica Edllio.

- Vai tev ir ģimene? jautāja Orsija.

Šis jautājums Edllio izbrīnīja. No runām par ģimeni bērni parasti centās izvairīties. Nevarēja taču zināt, kas noticis ar viņu ģimenes locekļiem. Protams.

- Kad man ir bail, es mēģinu domāt par tēti, teica Orsija.

- Es gan ne, noteica Vabole.

- Par mammu ne? jautāja Edllio.

-Nē.

-Jo es, redzi, domāju par mammu. Manās domās viņa, vai zini, ir tik skaista. Tas ir, es nezinu, vai viņa tāda bija… ir… īstenībā. Vai saproti? Bet šeit, Edllio piedauzīja sev pie galvas, šeit viņa ir brīnumskaista. Tad viņš pabungāja sev pa krūtīm. Un arī šeit.

Viņi apbrauca atradzes klinšaino galu, un tur nežēlīgā saules gaismā atklājās spoku pilsēta.

Edīlio uzspieda uz bremzēm.

- Vai te izskatās tā, kā tev aprakstīja Keins? viņš jautāja Vabolēm.

Vabole pamāja ar galvu.

- Labi.

- Keins teica, lai izejot cauri pilsētai. Garām ēkai, kura vēl arvien stāv savā vietā. Augšup pa taku. Uz raktuvju šahtu.

- Aha, attrauca Edīlio. Puisis zināja, kas darāms. Bet viņam tas nepatika. Nepavisam. Vēl jo vairāk tagad, kad viņš bija šeit. Edīlio nebija māņticīgs, vismaz pats sevi par tādu neuzskatīja, taču šī spoku pilsēta uzdzina viņam šermuļus.

Iedarbinājis džipa motoru, Edīlio stūrēja uz priekšu lēni, ne vairāk kā desmit jūdzes stundā. Vismazāk viņam patlaban gribējās gudrot, kā apmainīt riepu.

- Man šī vieta nepatīk, pavēstīja Orsija.

- Aha. Nu tad pavasara brīvdienās uz šejieni nebrauksim, atteica Edīlio.

Brauciens cauri pilsētai.

Garām pussagruvušai ēkai.

Taka bija šaura, bet džipam izdevās pa to uzrāpties.

- Stop! iesaucās Orsija.

Edīlio uzspieda uz bremzēm. Viņi bija piebraukuši pie aug­sta iežu atseguma. Ja šis būtu kāds vecs vesterns, nodomāja Edīlio, te būtu jāatrodas slēpnim.

Viņš paņēma ieroci. Sajūtot rokā tā smagumu, kļuva dro­šāk. Viņš turēja to gatavībā. īkšķis uz drošinātāja. Pirksts uz mēlītes sarga tieši tā, kā viņš bija mācījis saviem jauniesauk­tajiem.

Edīlio ieklausījās, taču neko nedzirdēja.

- Kāpēc mēs apstājāmies? viņš jautāja Orsijai.

- Ir jau pietiekami tuvu, viņa čukstēja. Es…

Edīlio sagrozījās sēdeklī. Kas tas ir?

Ieraudzītais viņu šokēja. Orsijas acis bija plaši ieplestas, mirdzošie acu baltumi nemierīgi grozījās.

- Kas ar viņu notiek? drebošā balsī vaicāja Vabole.

- Orsij! Vai tev kaut kas kaiš? jautāja Edīlio.

Viņas vienīgā atbilde bija kunkstēšana tik pārdabiska, ka pirmajā brīdī Edīlio pat neattapa, ka šī skaņa nāk no viņas. Tā likās veidojamies kaut kur dziļi krūtīs, pārāk dobja šai trauslajai meitenei; tā vairāk atgādināja dzīvnieka ņurdienu.

- Tā skuķe ir nojūgusies, noīdējās Vabole.

Orsija sāka drebēt. Drebēšana aizvien pieņēmās, līdz viņa raustījās spazmās, itin kā saņēmusi nāvējošu elektrotraumu. Mēle izlīda no mutes kā sprūds.

Orsija koda sev mēlē. Kā cenzdamās to nokost.

- Ei! Edīlio atrāva vaļā cimdu nodalījumu un drudžaini rausa ārā visu, kas tur bija, skrūvgriezi, kabatas lukturīti, riepu manometru. Viņš pakampa manometru un iesvieda to

aizmugures sēdeklī. Turi viņu, nelaid vaļā! viņš uzkliedza Vabolēm, kurš, gluži otrādi, atrāvās.

Edīlio saķēra meiteni aiz matiem nekā citādi viņš to ar vienu roku nebūtu spējis noturēt -, aptina matu kodaļu sev ap roku, līdz viņam bija stingrs atbalsta punkts, tad pavilka viņas galvu uz priekšu un iegrūda manometru Orsijai starp zobiem.

Viņas žokļi sacirtās tik spēcīgi, ka ielauza mērierīces plast­masu. No meitenes mutes plūda asinis, taču zobi vairs nebija iekodušies mēlē.

- Turi to viņai mutē! Edīlio uzkliedza Vabolēm.

Vabole tikai stingi blenza.

Edīlio nolamājās un uzbrēca: Dari to, vai arī zvēru, es nošaušu tevi!

Vabole vienā mirklī izkļuva no transa un saņēma rokās Orsijas galvu.

Edīlio iedarbināja džipu atpakaļgaitā un, cik ātri vien iespē­jams, sāka virzīties atpakaļ pa taku. Atskanēja būkšķis, kam sekoja sunisks sāpju smilkstiens. Koijoti.

Stūrēdams ar vienu roku un kliegdams aiz bailēm, Edīlio trieca džipu tieši sienā. Viņš to trieca uzbrukumā. Pabraucis dažas pēdas atpakaļ, lai dabūtu skaidru skatu, viņš atkārtoja triecienu. Vēlreiz atkāpjoties, blakus iznira milzīgs atņirgts purns. Koijota zobi šķieda siekalas un plosīja plastmasu.

Edīlio notēmēja un izšāva. Zalve bija īsa, varbūt kādas piecas sekundes, taču ar to bija vairāk nekā pietiekami, lai sašķaidītu koijota galvu, pārvēršot to sarkanā miglā.

Kratīdamās un lēkādama mašīna klunkuroja lejup pa gram­baino taku. Edīlio tik tikko spēja saturēt rokās stūri.

Tad pēkšņi viņi atradās līdzenā apvidū. Edīlio strauji pa­grieza stūri tieši brīdī, kad divi koijoti metās virsū plastma­sas apšuvumam. Abu ķermeņu trieciens bija tik spēcīgs, ka ielieca plastmasu un trāpīja Edīlio pa roku, izsitot no tās stūri un pašu apstulbinot.

Bet zēna kāja bija uz gāzes pedāļa, un viņš to mina grīdā. Džips traucās tieši ēkas sienā. Edīlio ieķērās stūrē, uzmina uz bremzēm, strauji pagrieza; auto gāzelēdamies pagriezās uz diviem riteņiem un brāzās ārā no spoku pilsētas.

Koijotu bars vēl kādu brīdi sekoja, bet, sapratuši, ka mēro­ties ar pilnā ātrumā braucošu automašīnu nespēj, dzīvnieki atpalika.

Vabole vēl arvien turēja Orsijas galvu dzelžainā tvērienā. Bet nu jau meitene izdeva saprotamākas skaņas, šķiet, lūg­dama, lai viņu atbrīvo.

- Laid viņu vaļā, norīkoja Edīlio.

Vabole atlaida Orsiju.

Meitene ar plaukstas virspusi notrausa asinis. Edīlio, atra­dis cimdu nodalījumā lupatu, pasniedza to viņai.

- Tas pavēlēja, lai nokožu sev mēli, viņa beidzot izdvesa.

- Kas? iesaucās Edīlio. Kas? Kurš?

- Viņš. Viņš man teica, lai nokožu sev mēli, un es nebiju spējīga pretoties, viņa šņukstēja. Viņš negribēja pieļaut, ka es jums to izstāstu.

- Ko izstāsti? Ko tad? izmisīgi un mulsi noprasīja Edīlio.

Orsija izspļāva uz mašīnas grīdas asinis un vēlreiz ar

lupatu noslaucīja muti.

- Viņš ir izbadējies, meitene atbildēja. Viņš grib ēst.

- Mūs? iebļāvās Vabole.

Orsija paskatījās uz viņu un gandrīz iesmējās. Nē. Mūs viņš neēdīs. Ak! Mana mēle!

- Kuru tad? Kuru?

Orsija, nelikdamās zinis par Vaboli, vērsās pie Edīlio.

- Mums nav daudz laika, viņa teica. Bariba tuvojas. Cilvēki viņam to nes. Un, kad viņš būs to uzņēmis, viņš kļūs stiprs un izmantos to meiteni.

- Kas tā par meiteni? jautāja Edīlio, lai gan atbildi viņš zināja, pirms vēl bija uzdevis jautājumu.

- Es nezinu, kā viņu sauc. Nu to, ar dziednieces dotībām. Ar viņas palīdzību tas var iemantot ķermeni, iemantot rokas un kājas.

- Patlaban viņš ir novārdzis, Orsija pēc brīža piebilda.

- Bet, ja viņš dabūs, ko vēlas… kļūs tāds, kāds vēlas kļūt… tad jūs viņu vairs neapturēsiet.

- Badā un tumsā, teica Mazais Pīts.

Puisēns bija nolikts gulēt, taču viņa acis bija platas un spožas.

-Zinu, PItij. Mēs visi esam izbadējušies. Bet gluži tumšs gan nav, Astrīda gurdi sacīja. Aijā-žūžū. Laiks čučēt.

Meitene bijusi aizvadījusi garu nakti un ritu. Viņai gribē­jās, lai Pīts iemieg; tad ari viņa varētu kaut cik pagulēt. Astrīda tikko spēja noturēt galvu. Tā kā nedarbojās gaisa kondicionē­šanas iekārta, mājā bija karsti. Karsti un smacīgi.

Sema sabrukums viņai bija smags trieciens. Astrīdai gri­bējās just zēnam līdzi. Viņa arī juta līdzi. Bet lielākas par līdzjūtību bija bailes. Sems bija vienīgais, kas stāvēja starp Perdidobīčas nosacīto normālumu un Keina, Dreika un Diānas iemiesoto varmācīgo neprātu.

Sems arī bija vienīgais, kurš aizstāvēja Mazo Pītu un pašu Astrīdu.

Bet viņš salūza. PTSS, viņa sprieda, pēctraumas stresa sindroms. Ar to mēdz sasirgt kareivji, kuri pārāk ilgu laiku aizvadījuši kaujās.

Varbūt lielākā vai mazākā pakāpē tas bija visiem 1BJZ iedzīvotājiem. Bet neviens cits nebija sastapies ar visām šeit notikušajām varmācīgajām sadursmēm, atrodoties arvien jaunu šausmu degpunktā, un turklāt vēl bijis apkrauts ar visiem šiem neskaitāmajiem, nudien neskaitāmajiem sīku­miem. Semam nebija brīvstundu. Nebija atelpas.

Astrīda atcerējās Kvinnu smejam, ka Sems nekad nede­jojot. Viņa šo puisi mīlēja, taču taisnība, Sems nemācēja

atslābināties. Labi, ja vien tāda iespēja tiks dota, Astrīda viņam to iemācīs.

- Viņam bail, sacīja Mazais Pīts.

- Kam?

- Nestoram.

Nestors bija lelle maružiņa, kuru Sems netīšām bija saplē­sis. Jā, man ari ir žēl Nestora. Guli, Pītij.

Viņa pieliecās, lai noskūpstītu brālīti uz pieres. Protams, viņš Astrīdai neatbildēja. Puisēns māsu neapskāva, nelūdza, lai izlasa viņam pasaku, neteica: “Paldies, ka tu tā rūpējies par mani, māsiņ.”

Ja brālītis vispār runāja, tad tikai par to, kas bija viņa galvā. Ārpasaule viņam nozīmēja ļoti maz vai nenozīmēja neko. Pie ārpasaules piederēja arī Astrīda.

- Es tevi mīlu, Pītij, viņa teica.

- Viņam ir viņa, teica Mazais Pīts.

Brīdī, kad tika izteikts šis apgalvojums, Astrīda jau bija izgājusi pa durvīm. Ko?

Pīta acis aizvērās.

- Pītij! Pītij! Meitene apsēdās līdzās brālītim un pielika roku viņam pie vaiga. Pītij… Vai Nestors ar tevi runā?

- Viņam patīk mani briesmoņi.

- Pītij, vai… Astrīda pat īsti nezināja, kā pajautāt. Sma­dzenes likās pārkarsušas. Tas bija vairāk nekā parasts nogu­rums. Viņa atgūlās līdzās brālītim un cieši piekļāvās pie viņa vienaldzīgā augumiņa. Pastāsti man, Pītij. Pastāsti man par Nestoru.

Bet Mazais Pīts jau bija aizmidzis. Un pēc dažām sekundēm aizmiga ari Astrīda.

Tas notika miegā. Tieši miegā viņa sāka likt kopā atsevišķos bilžu mīklas gabaliņus.