Bads

DIVDESMIT PIRMĀ NODAĻA

18 STUNDAS, 23 MINŪTES

Džeks spieda durvis no visa spēka.

Tās bija izturīgi būvētas. Ļoti izturīgi. Tērauds tēraudā.

Tomēr tās brakšķēja un čikstēja, un Džeks redzēja, ka sprauga starp durvīm un aplodu plešas plašāka.

Paša spēks zēnu pārsteidza. Viņš pat nebija centies iemā­cīties pār to valdīt. Nebija arī to īpaši pārbaudījis. Patiesībā Džeks nemitīgi aizmirsa, ka viņam tas piemīt, jo tam nebija nekāda itin nekāda sakara ar viņa patieso būtību.

Vēl būdams mazs, Džeks izcēlās ar attīstītu prātu. Viņam pašam tas gauži patika. Savu gudrīša birku viņš nesa ar patiesu lepnumu. Viņam nebija ne mazākās vēlēšanās pār­vērsties kaut kādā superspēcīgā mutantā. Un pat tagad, grūzdams durvis, Džeks prātoja, vai tās nevarētu būt aprī­kotas ar kaut kādu elektronisku vadību. Prātoja, kur varētu atrasties vadības panelis. Prātoja, vai tam, lai atvērtu durvis, pietiktu ar kāda vada pārgriešanu un cita vada salodēšanu. Prātoja, vai tās nav vadāmas ar datoru, tādā gadījumā tas būtu hakera darbiņš.

Tās bija domas, kas nodarbināja Džeka prātu. Un sagādāja viņam prieku.

Taranēt durvis kā kaut kādam bullim? Tas bija muļķīgi. Tā rīkojās tikai stulbeņi. Džeks tāds nebija.

- Turpini, Džek! Keins viņu skubināja. Tās sāk pado­ties.

Džeks dzirdēja Diānu vēršamies pie Dreika: Es jau tev teicu, ka viņš ir stiprs. Un tu iedomājies, ka vari viņu tā vien­kārši savākt un atvilkt uz Koutsu? Ha!

Durvis noturēsies vairs tikai dažas sekundes, Džeks to juta.

- Kad tās gāzīsies, tev, Džek, jāmetas uz grīdas, brīdināja Keins.

Džeks būtu jautājis, kāpēc, bet aiz piepūles sasprindzi­nātās kakla vēnas, aizžņaugtās plaušas un acis, kas teju vai bija izlīdušas uz pieres, iesaistīšanos sarunā padarīja gandrīz neiespējamu.

- Tūlīt tās gāzīsies, Džek, meties uz grīdas, atkārtoja Keins. Tie, kas ir tur, iekšā, var sākt šaut.

Ko? Šaut?

Džeks atslābināja spiedienu.

- Nelaid vaļā, brīdināja Dreiks. Par tiem, kas ir otrā pusē, mēs parūpēsimies.

Džeks dzirdēja, kā tiek uzvilkts gailis. Un klusus, pretīgus Dreika smieklus.

Džeks stipri atspiedās ar pēdām. Vēl viens spēcīgs grū­diens. Un durvis krita.

Pēkšņi Džeku sastindzināja bailes. Par to, ka viņš varētu saņemt šāvienus, viņi netika vienojušies.

Viņš stipri grūda. No visa spēka.

Pēkšņi durvis padevās, bet ne tā, kā Džeks bija gaidījis. Tās pārrāva augšējo eņģi, un slēgs pārlūza. Durvis vēl arvien atradās aplodā, slīpi sagāzušās, bet turējās tikai vienā eņģē. Vēl viens grūdiens, un tās būs gar zemi.

Šāviena troksnis bija apdullinošs.

Džeks metās uz grīdas. Viņš saķēra galvu un aizspieda ausis.

- Nešaujiet uz mani, nešaujiet uz mani! viņš kliedza, bet neviens to tik un tā nebūtu varējis sadzirdēt, jo šāvieni tagad gāja vaļā no abām pusēm. Tas, kurš bija vadības telpā, raidīja durvju spraugās īsas zalves. Bum-bum-bum!

Dreiks atbildēja ar atsevišķām ātršāvēja kārtām.

Lodes, atsitoties pret tēraudu, rikošetā atlēca gaiteni.

Dreiks kliedza, Keins kliedza, Džeks kliedza, un otrpus durvīm bailēs un dusmās spiedza meitenes balss.

Tad triecienu raidīja Keins. Viņš vērsa savu spēku uz novā­jinātajām durvīm.

Tērauda durvis eksplodēja uz iekšu.

Tās slīdēja uz priekšu pa grīdu, nogāžot no kājām meiteni, kura pat vēl krītot nemitējās šaut, izmisīgi raidīdama gaisā automātiskā ieroča zalves.

Džeks, sarāvies kamolā uz grīdas, šņukstēja: Nešaujiet uz mani! Dreiks pārlēca viņam pāri; viņa cilvēciskajā rokā bija šaujamais, pātagas roka izritināta.

Džeks, gulēdams uz sāna, redzēja neprātīgu ainu: mei­teni, kura nespēja pakustēties, jo viņas kājas bija saliekušās neiespējamos leņķos, tomēr turpināja raidīt šāvienus Dreika virzienā.

Izšāvās Dreika pātagas roka.

Meitene tēmēja ar ieroci tieši Dreikam krūtīs.

Klikšķis.

Tukšs.

Dreika pātaga cirta.

Sāpju kliedziens.

Vēl viens.

- Izbeidz! iesaucās Diāna.

Keins, pa ceļam netīšām iespēris Džekam pa galvu, metās iekšā.

Vēl viens Dreika pātagas cirtiens, un nu jau viņš rēca mežo­nīgā līksmē, gavilēdams un lādēdamies.

Džeks rāpās uz priekšu, asaras aizmigloja viņam acis. Viņš pazina šo meiteni. Viņš to pazina. Britnija. Viņi kopā bija mācījušies vēsturi. Britnija bija sēdējusi trīs solus aiz viņa.

Dreiks trieca atkal.

Tukšais ierocis izkrita Britnijai no rokas.

Viņas pātagas sacirstā miesa bija vienās brūcēs, kājas krītošo durvju sadragātas, seja viena vienīga asaru un asiņu ķēpa. Diāna izkliedza Dreikam veltītus apvainojumus, bet Keins nedarīja neko, lai apturētu šo psihopātu. Džekam gribē­jās kliegt “Piedod, piedod!”, bet viņš nespēja izdvest ne skaņas.

Diāna saķēra Dreika pātagas roku pie pleca. Pietiek, tu, prātu izkūkojušais maitas gab…

Dreiks apsviedās apkārt, aci pret aci ar Diānu. Viņš atieza zobus un rēca uz viņu rēca kā dzīvnieks, šķaidīdams siekalas.

- Viņai taisnība: pietiek, beidzot sacīja Keins.

- Aizvāc to savu meiču prom no manām acīm! Dreiks uzbļāva Keinam.

Keins salti uzlūkoja Dreiku. Es tev ļāvu papriecāties. Bet mēs šeit neesam ieradušies, lai tevi izklaidētu.

Džeks bija apstulbis. Viņš nespēja atraut skatienu no Britnijas. Meitene kunkstēja, mēģināja pakustēties, bet tad sabruka uz grīdas. Bezsamaņā vai mirusi. Džeks nezināja.

Viņš ar šo meiteni bija mācījies vienā klasē.

Džeks viņu pazina.

- Pie darba, Džek! Keins pavēlēja.

Diāna pavērsa pret Džeku asinim pieplūdušās acis acis, kas bija pilnas naida un nožēlas. Viņa notrausa asaras. Džeks ir ievainots.

- Ko? iesaucās Keins. Džek?

Viņš nebija ievainots. Nokaunējies par savu slēpšanos uz grīdas, Džeks sāka rausties kājās. Bet kreisā kāja neklausīja. Džeks apjucis palūkojās lejup un ieraudzīja, ka bikses zem ceļa ir piemirkušas sarkanas.

- Viņš zaudē daudz asiņu, pavēstīja Diāna.

Tas bija pēdējais, ko Džeks dzirdēja, pirms grīda pacēlās stāvus un triecās viņam sejā.

Lana dzirdēja Kvinna saucienus. Viņa dzirdēja auto tau­rēšanu. Meitene atradās ne tālāk par divsimt vai trīssimt

pēdām vietā, kur vairs nesniedzās kabatas lukturīšu dur­stīgie stari.

Cepums soļoja cieši viņai līdzās. Puisis klusēja, lai gan viņu droši vien māca šaubas.

Lana cerēja, ka Kvinns un Alberts viņai nesekos. Viņa negri­bēja nevienam skaidrot, ko ir uzdomājusi.

Taurēšanu dzirdēja arī Patriks, tāpēc viņa tam čukstus teica: Klusu, draudziņ. Kuššš…

Lana bija sarūpējusi sev kārtīgus zābakus milzu priekšro­cība salīdzinājumā ar pagājušo reizi, kad bija nācies mērot šo ceļu. Plecu somā bija smaga pistole vēl viena milzu priekš­rocība. Turklāt tagad viņai bija Cepums.

Ja viņus šeit sastaps Barvedis, Lana bija nolēmusi, ka viens no abiem meitene cerēja, ka tā būs viņa, nevis Cepums, iešaus tam tieši pumā.

Vēl somā bija ūdens pudele, konservētu sēņu kārba un vesela kāpostgalva. Pārtikas nebija daudz, sevišķi tāda auguma puisim kā Cepums, bet Lana cerēja kādu kārbu atrast nojumē pie raktuvēm. Kaut nedaudz pārtikas Vientuļniekam Džimam būtu vajadzējis glabāt arī tur.

Tā vismaz viņa cerēja.

Iepriekšējo reizi Lana, iedama pa šo taku, meklēja Džima kravas auto, cerot ar to tikt līdz Perdidobīčai. Pirms tam viņa tika atradusi zeltu un nospriedusi, ka ekscentriskais vien­tuļnieks ir bijis zelta meklētājs. Sekodama riteņu atstātajām pēdām, meitene bija nokļuvusi pussabrukušā, pamestā rak­tuvju pilsētiņā, kas bija paslēpusies kalnu ielocē. Džima auto viņa toreiz atrada, bet atslēgas ne. Pēc tam viņa atrada arī pašu Džimu. Raktuvēs. Beigtu.

Tagad Lana zināja, kur ir atslēgas.

Toreiz viņai būtu bijis bail rakņāties pa miroņa kabatām. Bet tā bija vecā Lana. Kopš tā laika bija noticis tik daudz, un jaunā Lana bija pieredzējusi šo to vēl ļaunāku. Daudz ļaunāku.

Viņa zināja, kur atrast atslēgas. Un kur atrast auto. Un atcerējās ari pamatīgo šķidrā kurināmā tvertni, ko Džims bija lietojis, lai aizdedzinātu kausētāju.

Viņas plāns bija vienkāršs: sameklēt atslēgas. Ar Cepuma palīdzību iedabūt degvielas tvertni Džima mašīnas kravas kastē. Piebraukt ar mašīnu un tvertni pie raktuvju ieejas. Atvērt ventili un Jaut, lai gāze ieplūst raktuvēs.

Tad aizdedzināt degli un mesties bēgt.

Ej nu sazini, vai sprādziens šo raktuvēs mītošo būtni noga­linās, bet, ja ne citādi, tad Lana cerēja to vismaz aprakt zem neskaitāmām tonnām akmeņu.

Tumsa viņu sauca gan nakts murgos, gan nomoda sapņos. Tā bija uzdūrusi viņu uz āķa, un Lana zināja, ka tā velk viņu sevī.

Nāc pie manis. Tu man esi vajadzīga.

Tā viņu gribēja.

- Sveika, Tumsa, mans senais draugs, Lana pa pusei dzie­dāja, pa pusei čukstēja. Es nāku, lai vēlreiz ar tevi aprunātos.

i