Bads

DIVDESMIT CETURTĀ NODAĻA

18 STUNDAS, 1 MINŪTE

Semam būtu gribējies, kaut Keins iznāktu ārā, viņam pretī. Tā būtu bijis vislabāk. Tad būtu vienkārši. Atklāta ciņa, aci pret aci. Iepriekšējo reizi šādi cīnoties, uzvarēja Sems.

Bet Keins pat nedomāja nākt ārā.

Ciņa bija tikko kā sākusies, un Sems jau bija zaudējis Braienu.

Nabaga Brīze!

- Ko mēs darīsim? jautāja Edīlio. Viņš bija Sema palīgs un atbalsts it visā. Uz Edīlio vienmēr varēja paļauties, un Sems tāpēc juta pret viņu visdziļāko pateicību. Bet tieši šajā bridi, stāvot milzīgās spēkstacijas ēnā un iztēlojoties, ka nākamo bedri pilsētas laukumā aizpilda Braiena, viņš vēlējās, kaut Edīlio aizvērtos un liktu viņu mierā.

Bet Sems galu galā bija tas, kuram jāizlemj. Uzvarēt vai zaudēt. Pareizi vai nepareizi. Dzīvība vai nāve.

- Vajadzēja paņemt līdzi Astrīdu. Sems nopūtās. Viņa pazīst spēkstaciju labāk nekā jebkurš cits.

- Viņiem jābūt vadības telpā, teica Edīlio. Lai ari kas Keinam ir padomā, viņš gribēs pārņemt vadības telpu.

-Jā-

- Cik atceros, ir tikai divi ceļi, kā tur iekļūt. Vai nu cauri turbīnu ēkai, vai cauri kabinetiem. Viņi būs noslēguši abus.

-Jā-

- No abām pusēm ved šauri gaiteņi. Iesim cauri turbīnu telpai: ja vien viņi nav galīgi jukuši, tad negribēs darīt neko tādu, kas sabojātu spēkstaciju, vai ne tā?

Sems viņu cieši uzlūkoja. Tev taisnība. Tas ir saprātīgi. Man pašam vajadzēja to iedomāties. Keins negrib, lai spēksta­cija tiktu nopostīta.

Edīlio paraustīja plecus. Nu, vecīt, laikam jau neesmu tik vien kā tavs smukais meksikāņu draudziņš.

Sems pasmaidīja. Tu neesi meksikānis. Tu esi hondurasietis.

- Ak jā, Edīlio sausi noteica. Reizēm pašam piemirs­tas. Tad, atkal kļuvis nopietns, viņš teica: Keins šajā vietā nav ieradies tāpēc, lai to nopostītu. Viņš ir ieradies, lai to pārņemtu savā ziņā, lai to kaut kā izmantotu. Vēlme sēdēt tumsā tam puisim nav lielāka kā mums.

- Bet viņš darīs to, kas viņam jādara, teica Sems.

- Jā. Ja otra iespēja ir iznākt ārā un mierīgi padoties mūsu gūstā vai…

Pienāca Hovards. Mēs te stāvēsim visu nakti vai kā? Orks saka: ķeramies klāt vai arī laidiet mani mājās un ļaujiet iet gulēt.

- Manuprāt, mums vajadzētu atvēlēt sev pāris minūšu, lai to visu apdomātu, norūca Sems. Iespējams, esam zaudē­juši Brīzi. Bet, ja tu labāk gribi, lai Orks viens pats brāžas tur iekšā, tad uz priekšu.

- Nē, vecīt, žigli kāpdamies atpakaļ, noteica Hovards.

Sems uzlika roku uz Edīlio pleca un mazliet saspieda to. -

Viņam droši vien ir ķīlnieki.

-Jā, Edīlio piekrita. Mani puiši. Maiks un Mikijs, un Britnija, un Džošs.

- Labi šķiet, esam sapratušies, teica Sems. Viņš ieskatī­jās Edīlio acīs. Edīlio par atbildi tikko manāmi pamāja ar galvu.

- Lūk, mans plāns. Teilore ielec iekšā, viņai ir šaujamais, viņa sāk vālēt. Viena, divas, trīs kārtas, tad lec ārā. Tajā brīdī mēs visi kopā jožam cauri turbīnu telpai un metamies uzbrukumā.

- Aha, Edīlio piekrita. Pa taisno cauri turbīnu telpai.

Tad viņš šķietami nevērīgi nolaida no pleca savu mugur­somu un sāka pa to rakņāties. Ei! Edīlio uzsauca puisim, vārdā Stīvs, vienam no saviem kareivjiem. Stīv, vecīt, kur ir mana snikera tāfelīte? Man tā bija šeit, mugursomā.

Stīvs, saraucis pieri, nāca šurp. Viņa kargo bikšu kabatas bija uzkrītoši izspiedušās.

Edīlio izvilka no mugursomas ieroci pārāk lielu, pārāk spilgtu un ar pārāk daudzām plastmasas detaļām, lai to varētu noturēt par īstu. Viņš to uzsūknēja, nomērķēja vidukļa līmenī un izšāva.

Izšļācās tieva atšķaidītas dzeltenas krāsas strūkla kādu trīsdesmit pēdu garumā.

Tajā pašā brīdī Stīvs izvilka no bikšu kabatām divus krāsas baloniņus, notēmēja un laida vaļā strūklu.

Edīlio un Stīvs, griežoties ap savu asi, laida krāsu pa apli, trāpot bērniem, mašīnām un krūmiem.

- Tur! iesaucās Sems.

Vabole naktī bija gandrīz neredzams. Taču dzeltenas krāsas šļakatas pār krūtīm padarīja viņu daudz redzamāku.

Vabole laidās prom. Izskatījās, ka tur pārvietojas tik vien kā dejojoša, lēkājoša fluorescējoša švīka. Viņš skrēja, ko kājas nes, kliegdams: Atveriet durvis! Atveriet durvis!

Stafeti pārņēma Deka. Izdari tā, lai tas izskatās labi, tomēr ne pārlieku labi, čukstus sacīja Sems.

Pēkšņi Vabole paklupa. Gravitācija izzuda, bet viņš jau bija izkļuvis no Dēkas zonas. Atkal uzsvempies kājās, viņš ņēmās dauzīt pa durvīm.

- Jauki, noteica Sems.

Durvis atvērās, un Vabole iegāzās tumšajā ailā.

- Tu domā, ka viņš dzirdēja? jautāja Edīlio.

-Jā. Viņš tūlīt pat visu izplās Keinam. Tad mēs gāzīsimies iekšā zibenīgi un graujoši.

- Kā? jautāja Edīlio.

- Tieši cauri sienai, Sems drūmi noteica. Hovard! Ork! viņš uzsauca, norādīdams uz turbīnu telpas durvīm, kas bija aizcirtušās aiz Vaboles. Izgāziet šīs durvis. Tu, Edīlio, ņem labāko no saviem puišiem, un abi ejiet viņiem līdzi. Sataisiet labi lielu troksni. Parūpējieties, lai tas izskatās pārliecinoši. Visi pārējie man līdzi!

- Lielu troksni, Edīlio raižpilnā balsī atkārtoja.

Sems ciešāk sažņaudza Edīlio plecu. Ja man kādreiz sagribēsies sev meksikāņu draudziņu, tu būsi īstais.

- Aha, labs ir.

- Vai gatavi?

- Kā nu ne…

- Nu tad ejam, teica Sems. Tad vēlreiz skaļāk: Ejam!

Viņi steidzās uz durvīm, aiz kurām bija pazudis Vabole.

Mežonīgs skrējiens pāri stāvlaukumam. Edīlio, Stīvs un vēl viens kareivis stūma sev pa priekšu Orku; tikmēr Hovards stratēģiski vilkās lēnāk un palika nopakaļus nosacītā drošībā.

Sems, Deka un palikušie kareivji turpināja virzīties uz priekšu, tad, pašāvušies pa kreisi, metās skriešus gar ēkas sānu.

Teilore palika iepakaļ kopā ar diviem puišiem, kuri piesedza aizmuguri.

Orks triecās tieši durvīs. Viņš drāzās kā bullis pilnā ātrumā, nenieka nedomādams par piesardzību. Trieciena ska­ņa atbalsojās pāri stāvlaukumam.

Metāla durvis ieliecās, bet nepadevās. Orks atkāpās un spēra ar savu akmens kāju. Viņš pats nogāzās uz muguras, bet durvis atsprāga vaļā.

Iekšpusē bija dzirdami šāvieni.

Orks palika guļam. Pārējie pieplaka pie sienām.

Edīlio sāka šaut durvju ailā; troksnis plēsa pušu ausis. Stobra uzliesmojumi žilbināja kā zibens šautras.

Sems un Deka, turēdamies gar sienu, metās uz priekšu.

- Apmēram šeit, es domāju, Sems elsodams sacīja.

Abi atkāpās no sienas, un Sems pacēla rokas.

No Sema paceltajām plaukstām izsprāga neizturami spoža zaļa gaisma. Ķieģeļu siena mirdzēja sarkana. Gandrīz tajā pašā mirklī mūris sāka plaisāt, un tad bija darbs Dēkai. Gravitācija zem sienas pārstāja darboties.

Siena plaisāja. Stāvus gaisā šāvās akmens šķembas un apmetuma javas plēksnes. Daži sīkāki gabali, celdamies aug­šup, dega. Siena gruva, taču tas notika pārlieku lēni.

- Ork! iesaucās Sems.

Zēns briesmonis uzsvempās kājās un metās uz priekšu.

- Deka, nost! kliedza Sems.

Zaļā gaisma nodzisa; atgriežoties gravitācijai, nolija gružu un oļu lietus, un tam cauri skrēja Orks. Viņa masīvais plecs grūda novājināto sienu, un betona blāķis iebruka kā atlēkusi pīrāga garoza.

Orks atkāpās, belza vēlreiz, un tad jau viņš bija cauri sienai. Sems metās viņam pakaļ, bet atšķirībā no Orka viņš nebija nejutīgs pret karstumu, ko pats bija izraisījis. Tas bija kā mes­ties krāsnī. Netīšām piedūries līdz sarkankvēlei sakarsušam ķieģelim, viņš sāpēs iekunkstējās.

Piepeši Sems sastinga.

Tur, aiz betona sienas, neatradās vadības telpa. Viņš bija nevis ielauzies vadības telpā un pārsteidzis Keinu nesaga­tavotu, bet gan nokļuvis blakustelpā, pilnā ar vecmodīgiem metāla dokumentu skapjiem.

Viss viņa plāns bija izgāzies. Uzmanības novēršanai vairs nebija nekādas jēgas.

Deka stāvēja Semam tieši aiz muguras. Te tev nu bija pārsteigums! viņa norūca.

Nav laika ļauties nožēlām, Sems sev teica, tomēr tas bija rūgts brīdis. Pārsteigums būtu izglābis dažas dzīvības. Pārstei­gums būtu ļāvis viņiem atbrīvot ķīlniekus.

- Nākamajai sienai vajadzētu padoties vieglāk, teica Sems. Slēpieties!

Deka aizlēca aiz dokumentu skapju rindas, bet Sems uz­bruka iekšējai sienai. Dažu sekunžu laikā gaisa temperatūra dokumentu telpā uzkāpa no smacējošas līdz bīstamai.

Sema raidītā gaisma pāris sekundēs nodedzināja krāsu un ģipša kārtu, bet aiz tās, sienas iekšpusē, rēgojās nespodra, pelēka metāla barjera.

- Tas ir radiācijas vairogs! Sems uzsauca Dēkai. Svins.

Sema urbjošās uguns skarts, svins kusa ātri. Pilot no sie­nas, tas veidoja peļķi un acumirklī aizdedzināja visu, kam pieskārās.

Bet nu jau dokumentu telpā bija pārāk karsti. Nebija vairs gaisa, un Sems, apdullis un zaudējis koncentrēšanos, pats vairs nesaprata, ko dara.

- Ork! Kamp viņu ciet! Deka, iznirusi ārā un cīnīdamās pēc elpas, kliedza.

Sems juta, ka kājas atraujas no zemes. Tas bija dīvaini patīkami. Aukstā gaisa šalts sejā atgrieza viņu īstenībā.

Viņš palūkojās pa labi. Šaušanas dēļ turbīnu telpas durvis vēl arvien bija brīvas. Edīlio, pieplacis pie sienas, nespēja darīt neko citu kā tikai pielādēt no jauna un šaut uz labu laimi. Viņa kareivjiem bija pavēlēts atgriezties drošībā aiz automašīnām.

Uzbrukums bija izgāzies.

Cīnīdamies ar reibumu un nelabumu, Sems piecēlās kājās. Viņš atkal pagriezās pret sienu. Viņš varēja izšaut cauri ārsie­nai, cauri nākamajai telpai un trāpīt svina vairogam. Bet tik lielā attālumā viņa nāvējošā gaisma izklīda. Un, lai paplaši­nātu caurumu, raidot savu “lodlampu” turp un atpakaļ, bija pārāk maz vietas.

Sems pacēla rokas un ļāva vaļu spēkam. Svina apvalks kusa ātri. Bet bija par vēlu, un puisis to apzinājās. Par vēlu, lai pārsteigtu. Par vēlu.

Un galu galā spēks bija par niecīgu.

No sarkani apmalotā kanalizācijas lūkas lieluma cauruma sienā kā asaras pilēja kausēts svins.

Tad atskanēja pazīstama balss. Sem!

Sems to ignorēja.

- Sem, pēc trim sekundēm es šajā tevis uztaisītajā cau­rumā iebāzīšu vienu no saviem ķīlniekiem! iesaucās Keins.

- Viens!

Sems, dedzinot malas un kausējot svinu, cik spēdams, paplašināja spraugu.

- Divi!

Nedrīkst apstāties, Sems sev teica.

Bet, ja viņš neapstāsies, nebija itin nekādu šaubu, ka Keins savus draudus īstenos. Keins tik tiešām varēja iemest vienu no ķīlniekiem Sema izdedzinātajā ugunīgajā caurumā.

Viņš nolaida rokas. Gaisma nodzisa.

- Nu jau ir labāk, uzsauca Keins.

- Nāc ārā, Kein, un varbūt es tev ļaušu aiziet neskartam! nokliedzās Sems.

- Ir viena ķibele, brālīt, Keins kliedza pretī. Pie manis ir divi tavējie. Nobļaujieties, puiši!

-Tas esmu es, Sem. Maiks Fārmers. Mikijs arī ir te. Un Brita, viņa… viņa ir ievainota.

Sems uzmeta skatienu Dēkai. Viņam pretī vērās akmens seja. Keins teica, ka viņam esot divi ķīlnieki. Tātad Britniju viņš uzskatīja par mirušu.

Toties Braiena netika pieminēta. Tātad Brīzes starp ķīlnie­kiem nebija. Taču, Sems sev teica, arī Maiks viņu nenosauca. Tātad viņa vismaz negulēja pieveikta šajā telpā.

Šaušana durvju ailā apklusa. Edīlio vēl arvien stāvēja kau­jas gatavībā, bet nezināja, kā tālāk rīkoties.

- Laid viņus vaļā, Kein, Sems gurdeni teica.

- Nedomāju vis, ka to darīšu, Keins atbildēja.

Sems, vai negudrs aiz dusmām, izbrauca ar roku caur matiem.

- Ko tu gribi? viņš jautāja. Kā tev pašam šķiet ko tu dari?

- Manā varā ir spēkstacija, tas ir nepārprotami, atbildēja Keins. Stulbi gan no tavas puses, Sem, to pazaudēt.

Semam uz to nebija, ko atbildēt.

- Vai zini, ko es grasos darīt, Sem? Nogriezt Perdidobīčai strāvu.

- Ja tu to izdarīsi, tad arī pats tupēsi tumsā, Sems kliedza pretī.

- Tā tev liekas, vai ne? Keins smiedamies atsaucās. Bet izrādās, ka tā nav taisnība. Izskatās, ka mēs varam nogriezt dažus elektrotīkla posmus, pārējos atstājot neskartus.

- Es domāju, ka tu mānies, Kein. Esmu redzējis vadības telpu. Paietu kāda nedēļa, iekams tu tur tiktu pie kaut kādas saprašanas.

Keins līksmi iesmējās. Ak jā, tur nu tev taisnība, brālīt. Man tas, vai zini, aizņemtu varbūt pat kādu mēnesi. Un arī Diāna tehnoloģiju jomā nav nekāda gudriniece. Un kur tad vēl Dreiks! Nu, Dreiku tu pazīsti, bet…

Sems zināja, kas sekos. Viņš aizmiedza acis un nokāra galvu.

- Laimīgā kārtā šeit ir mūsu kopīgais draugs Datordžeks, un viņš jau ir tajā krietni ieurbies. Patiesībā… Kā iet, Džek? Vai jau esi ticis pie kādas jēgas?

Bija dzirdama tikko saklausāma murmināšana. Tad atkal Keina dzēlīgā balss: Vai zini ko, Sem?

Sems neatbildēja.

- Džeks apgalvo, ka Perdidobīčā tikko esot nodzisusi gaisma.

To pateicis, Keins iesmējās mežonīgus, triumfējošus smiek­lus.

Sems notvēra Teilores skatienu. Viņa bija teleportējusies uz šejieni. Pārbaudi, viņš meitenei teica. Viņa pamāja ar galvu un izgaisa.

- Tu aizsūtīji Braienu to pārbaudīt? noblāvās Keins. Vai varbūt Teilori?

Sems neatbildēja. Viņš gaidīja.

Teilore atkal parādījās tieši blakus.

- Es aizlēcu aiz ceļa līkuma, no kurienes var redzēt pil­sētu, viņa ziņoja.

-Un?