Bads

ČETRDESMIT PIEKTĀ NODAĻA

0 MINŪTES

Apmēram tāpat kā pirmoreiz, nodomāja Daks.

Todien peldbaseinā. Apmēram tā. Straujš kritiens, un viņam līdzi šļācas ūdens.

Tikai šoreiz ūdens vairāk līdzinājās smiltīm. Miljardiem sīku kristāliņu tika iesūkti notekcaurulē, ko Daks bija iedzinis stāvus zemē.

Krītot viņš neko neredzēja. Kristāli piepildīja acis un ausis, un muti.

Zēns nespēja paelpot; tas izsauca viņā paniku, un viņš krita vēl ātrāk, cenšoties aizsteigties priekšā briesmonim, kurš krita reizē ar viņu.

Trūka gaisa.

Prāts virpuļoja kā traks, nu jau pat vairs nebija baiļu, tikai…

Kā saraustīts video zibēja atmiņas. Daka piektās dzimšanas dienas svinības, kad viņš nokrita no ponija.

Reize, kad viņš viens pats apēda veselu plātsmaizi…

Mamma. Tik skaistā. Viņas seja…

Tētis…

Peldbaseins…

Kritiens apstājās. Beidzot kaut kas bija viņu apturējis.

Par vēlu, viņš nodomāja.

Nevar tā vienkārši izkrist cauri līdz Ķīnai, Daks nodomāja.

Jā, viņš iedomājās, laikam jau es tomēr gribēju būt varonis.

Un tad Daks vispār pārstāja domāt.