Bads

TRĪSDESMIT PIRMĀ NODAĻA

13 STUNDAS, 35 MINŪTES

Nāc pie manis. Tu man esi vajadzīga.

- Es nevaru paelpot, teica Lana, lai gan, runājot ar muti, viņa nedz saklausīja no tās kādu skaņu, nedz ari juta kusta­mies mēli un lūpas.

Skābekli tev atņem gāzes savienojumi.

Jā. Tā tas ir. Gāze. Viena dzirkstele un… kaut kur viņai ir šķiltavas. Viena dzirkstele, un viņa būs brīva. Pagalam. Paga­lam brīva.

Lana iesmējās, un smiekli pārvērtās sarkanos asmeņos, kas durstīja smadzenes. Saķērusi galvu, viņa sāpēs kliedza, taču nedz dzirdēja skaņas, nedz juta savas rokas, piespiestas pie deniņiem.

Rāpies šurp pie manis.

Ķermenis nedarbojās. Vai tiešām? Vai viņa bija četrrāpus? Vai viņas ķermenis vēl arvien bija dzīvs?

Vai viņa bija kļuvusi akla, vai arī bija pārāk tumšs, lai kaut ko saskatītu?

Vai viņa bija zaudējusi samaņu? Uz cik ilgu laiku?

Kustēšanās. Lana bija pārliecināta, ka kustas. Lai gan tā varēja būt arī tikai vēja pūsma, kas pašalca viņai garām.

Es neitralizēju oglekļa un ūdeņraža savienojumu.

Ko…? Oglekļa… ko? Prāts reiba, domas virpuļoja apkārt un apkārt, un, kad tās bija aizvirpuļojušas, vietā nāca sāpju dzeloņi, kas durstīja un durstīja, un spīdzināja. Šķita, ka galva

pārsprāgst. Sirds krūtīs smagi dauzījās, kā cenzdamās izlauz­ties, pārplēst pušu ribas, lai tiktu ārā.

Nē, tas viss ir tikai halucinācija. Ārprāts un meli.

Bet sāpes bija īstas. Viņa tās juta, šīs sāpes. Un bailes.

Aizplūst skābekļa un slāpekļa savienojums.

Gaiss. Gāzes vietā. Sāpes galvā tas nemazināja. Bet sirds kļuva rāmāka.

Lana atkal varēja redzēt kaut mazliet. Furgona lukturi vāji apgaismoja šahtu, tās akmeņaino grīdu, kur viņa gulēja uz vēdera. Lana pacēla roku pie sejas. Pirksti. Lai arī viņa tos nevarēja saskatīt, taču zināja, ka tie tur ir.

Lana pieskārās pie sejas. Viņa sajuta savu roku. Sajuta savu vaigu. Slapju no asarām.

Nāc pie manis.

Nē.

Bet nu jau viņa bija četrrāpus, viņa kustējās. Akmeņi plēsa ādu no plaukstām un ceļgaliem.

Nē. Es neiešu pie tevis.

Tomēr viņa gāja. Virzījās. Četreniski. Rāpoja.

Vai bija iespējams tam kaut kā pretoties?

Nē.

Es esmu gajafāgs.

Tu esi manējā.

Es esmu Lana Ārvena Lācara. Māte mani tā nosauca par godu… Kaut kam par godu. Kādai… Mana…

Esmu badā.

Tu man palīdzēsi uzņemt barību.

Liec mani mierā, Lana vārgi protestēja, bet viņas rokas un kājas pa to laiku turpināja kustēties. Galva bija nokārta kā sunim. Kā… Kā kādam…

Es esmu gajafāgs.

Ko tas nozimē? Lana jautāja.

Tagad viņa spēja sevi vairāk apzināties. Spēja atsaukt atmiņā, kas viņa ir un kāpēc šeit atrodas. Varēja izvilkt no

atmiņas dzīlēm sevī izauklēto muļķīgo cerību iznīcināt Tumsu. Gajafāgu.

Visā, ko bija darījusi, Lana tagad saskatīja viņa roku. Tas bija saucis viņu jau no paša sākuma. Un atbilstoši savai gribai grozījis viņas domas un darbības.

Tātad Lanai nav bijis nekādu izredžu.

Un tagad viņa rāpoja.

Supermena otrā draudzene Lana. Aragorna patiesā mīla Ārvena. Lācara saīsinājums no Lacarēvicas. Lācars, kas uzcē­lās no miroņiem. Lana Ārvena Lācara. Tā bija viņa.

Viņa rāpoja, nespēdama apstāties. Dziļāk un dziļāk rak­tuvju šahtā.

Nāc pie manis.

Tu man esi vajadzīga.

Kas tā par vajadzību? Kāpēc es?

Tu esi Dziedniece.

Tev ir spēks.

Vai tu esi ievainots? Iedomājoties, ka neradījums varētu būt savainots, pazibēja cerības stariņš.

Lanas locekļi tagad bija tik smagi, ka viņa tikko spēja pakustēties. Ceļgali pa raupjo akmens grīdu pabīdījās tik vien kā par pāris collām. Tik tikko kustējās uz priekšu plaukstas. Bet acis tagad samanīja vāji zaļu mirdzumu to pašu, kas Lanai bija palicis atmiņā kopš pirmā gājiena lejup pa šausmīgo raktuvju šahtu un ko viņa vairs nespēja aizmirst.

Mirdzums kā no luminiscējošām pulksteņu ciparnīcām. Kā tumsā vizošās zvaigznes, ar ko tēvs bija aplīmējis viņas istabas griestus, kad Lana vēl bija maza.

Doma par tēvu plosīja dvēseli. Un doma par māti. Par tēvu. Viņi bija tik tālu. Vai arī miruši. Vai arī kas zina? Kas to var zināt?

Lana iztēlojās, ka vecāki viņu redz. It kā viņa būtu kaut kāda baktērija uz stikliņa un māte ar tēvu skatītos lejup milzīgā mikroskopā. Redzētu savu meitu tādu, kāda viņa bija

tagad. Rāpojam tumsā. Nobijušos. Izsalkušu. Tik ļoti pārbi­jušos.

Rāpojam pretī Tumsai. Gajafaga verdzeni.

Sadzirdējusi galvā pavēli, Lana apstājās. Viņa smagi elsoja. Gaidīja. Sviedri lija aumaļām.

Uzliec man roku.

- Ko? viņa čukstēja. Kur? Kur tu esi?

Lana vārgi grozīja galvu, cenzdamās radioaktīvajā tumsā kaut ko ieraudzīt, tomēr neredzēja neko citu kā vien vizošu klinti.

Nē. Ieskatoties ciešāk, piespiežot sevi ieskatīties, meitene ieraudzīja, ka tā nav klints. Acis, pašai to negribot, urbās blāvi zaļajā mirdzumā un sāka saskatīt tur nevis viendabīgu akmens masu, bet gan mutuļojošu, pulsējošu spietu. Tūkstoši, varbūt miljoni sīku kristālisku formu: sešstūrainu, piecstū­rainu, trīsstūrainu. Pati lielākā varbūt bija kā puse no viņas mazā pirkstiņa naga. Mazākās bija kā punkti. No katra kristāliņa dīga neskaitāmas sīkas kājas, tāpēc viss šis kopums acu priekšā likās kā milzīga skudru kolonija, kā kukaiņu spiets viscaur zaļš un vizošs, un pulsējošs kā atklāta sirds.

Uzliec man roku.

Lana pretojās. Tomēr meitene zināja: kaut arī viņa pretojās gajafaga gribai, viņas liktenis būs padoties. Viņas roka sakus­tējās. Tā drebēdama stiepās uz priekšu. Pirksti izskatījās kā melni apveidi uz zaļā mirdzuma fona.

Lana viņam pieskārās, sajuta viņu, un tas bija kā pie­skarties raupjām liedaga smiltīm. Tikai šīs smiltis kustējās, tās vibrēja.

Kādu brīdi bija tikai šī pavisam vienkāršā sajūta.

Tad gajafāgs parādīja Lanai, ko vēlas.

Viņa redzēja dažnedažādas būtnes. Dzīvas uguns būtni. Mehānisku čūsku. Briesmoņus.

Un vēl viņa redzēja krievu lelli maružiņu.

Lelli… tai iekšā otra… kurai iekšā vēl cita… un vēl cita…

Tagad Lana to pazina; apžilbinošas skaidrības mirklī saprata, kas viņš ir. Tagad viņa pati sajuta tā badu. Un sajuta tā bailes.

Viņa bija tam vajadzīga, šai pretīgajai būtnei, kurā cilvēka DNS savienojusies ar atnācēja DNS un miesa savienojusies ar akmeni. Būtnei, kura barojusies no kosmosa dzīļu spēcīgās radiācijas un tagad spiesta pārtikt no tās, kas sastopama zemes dzīlēs. Trīspadsmit gados, kopš gajafāgs šeit lejā tumsā, bija audzis un veidojies, visa šejienes mirdzošā pārtika bija patērēta.

Tas cieta badu. Bet barība jau tuvojās. Kad barība būs klāt, tas kļūs pietiekami stiprs, lai, izmantojot Lanas spēku, radītu sev ķermeni. Reiz jau tas viņas spēku tika licis lietā dāvājot Dreikam pātagas roku un pārvēršot šo puisi par briesmoni. Tagad, tiklīdz tas tiks pabarots, tas izmantos Lanu, lai radītu sev ķermeni, kas nebūs vienkāršs briesmoņa ķermenis. Tie būs ķermeņi ķermeņos; ķermeņi, kurus var izmantot un, parādo­ties nākamajiem, aizmest kā nederīgus.

Pārvietoties.

Izkļūt no raktuvēm. Tāds bija viņa mērķis.

Ieiet IBJZ un iznīcināt visus, kas viņam pretosies.

Semam šī diena bija nepārtraukta krasu noskaņojuma pār­maiņu virkne.

Parādījās Teilore lai pateiktu viņam, ka, bēgot no Keina, nogalināts Mikijs Finčs, bet Maiks Fārmers izglābies. Un Keins tagad palicis bez ķīlniekiem.

Tad mājā, kuru līdz ar diviem deviņgadniekiem apdzīvoja divi piecgadnieki, izcēlās ugunsgrēks. Viens no deviņgadnie­kiem bija pīpējis zāli.

Ugunsdzēsēju priekšniece Elēna, ieradusies ar savu uguns­dzēsēju mašīnu notikuma vietā, paguva novērst uguns pārsviešanos uz blakusmāju. Tajā pilsētas galā ūdens spiediens vēl arvien bija stiprs.

Visiem izdevās izglābties.

Sems stāvēja ielas malā, vērodams, kā lec saule un no degošās ēkas ceļas dūmi, un centās izdomāt, kā un vai viņam vajadzētu sodīt zēnu par zāles pīpēšanu un ugunsgrēka izrai­sīšanu. Piepeši viņš sajuta vieglu vēja pūsmu.

- Sveiks, Semij, teica Braiena.

Sems viņu uzlūkoja, un meitene viņam uzsmaidīja.

Sems izdvesa dziļu atvieglojuma nopūtu. Par šādu pazu­šanu man vajadzētu tevi nogalināt.

- Nu, lūdzu, teica Braiena, plaši izplezdama rokas. Sa­labstam.

Viņa apkampa Semu un tūdaļ aši atkāpās. Pietiek, lielais puika, negribu, lai Astrīda uz mani dusmotos.

- Aha.

- Tātad kad mēs iesim izsvēpēt Keinu un atkal iedegt gaismas?

Sems papurināja galvu. Es to nevaru, Brīze.

- Ko? Ko nozīmē nevari? Ko tu ar to gribi teikt? Viņš tur tagad sēž bez ķīlniekiem. Mēs varam ņemt viņu ciet.

- Ir citi iemesli, atbildēja Sems. Mums šeit izcēlušās nesaskaņas starp ķertajiem un normālajiem.

Braiena nepacietīgi nošņācās. Es ieskrienu un dažus no tiem iepļaukāju, šie saplūcas savā starpā, un mēs brūkam iekšā spēkstacijā. Pieliekusies tuvāk, viņa piebilda: Es atradu ceļu, kā tur iekļūt caur jumtu.

Tie bija interesanti jaunumi. Pietiekami interesanti, lai liktu Semam pārdomāt. Ceļu uz kurieni? Uz turbinu telpu?

- Uz jumta, draugs, ir durvis. Es nezinu, kas atrodas aiz tām, bet, manuprāt, tām būtu jāved uz turbīnu telpu, la būtu visticamāk.

Sems centās pārvarēt iekšējo stingumu, bet nespēja. Ne­kādi neizdevās koncentrēties. Viņš jutās sašļucis. Neticami vārgs. Tu esi ievainota, viņš konstatēja.

- Jā, un tas, starp citu, ir arī sāpīgi. Kur ir Lana? Mani vaja­dzētu mazliet apārstēt. Un pēc tam mēs varētu dažam labam kārtīgi iespert pa dibenu.

- Lanu mēs esam zaudējuši. Viņa ir aizklīdusi projām.

Šie jaunumi satricināja pat Braienu ar viņas dedzīgo paš­pārliecinātību. Ko?

- Viss ir galīgā grīstē, atzina Sems.

Viņš sajuta Braienas raižpilno skatienu. Skaidrs, ka viņš nerādīja labu piemēru. Viņš nevaldīja pār situāciju. Sems to visu apzinājās, tomēr nekādi nespēja nokratīt drūmo vien­aldzību, kas sagrāva visus viņa centienus izkalt kādu plānu.

- Tev jāatpūšas, Braiena beidzot sacīja.

-Jā, novilka Sems. Bez šaubām.

Balsis bija pazīstamas. Deka. Teilore. Hovards.

- Lec saule, sacīja Teilore. Debesis kļūst pelēkas.

- Mums kaut kas jādara ar Mikiju un Britniju, bilda Deka.

- Es ar līķiem nekrāmēšos, Hovards pavēstīja.

- Domāju, ka mums vajadzētu, vai zināt, nogādāt tos pil­sētā, lai Edīlio varētu tos aprakt, turpināja Deka.

Teilore nopūtās. Tur viss tik nelāgi iegrozījies. Nekad vēl neesmu redzējusi Semu tik… Es gribu teikt, ka viņš ir tā…

- Gan viņš tiks tam pāri, Deka viņu pārtrauca. Diez cik pārliecinoši tas tomēr neskanēja. Bet, jā, varbūt šī nav īstā reize lūgt, lai viņš saka bēru runu.

- Varbūt mēs varētu viņus vienkārši apsegt. Zini, atvilkt Mikiju šurp un pagaidām varbūt vienkārši pārvilkt tiem pāri segu vai kaut ko tamlīdzīgu.

-Jā. Kādas mašīnas kravas kastē noteikti ir sega. Vai brezents. Kaut kas tamlīdzīgs. Piedabū Orku atvērt dažus furgonus, labi?

Tā Britnija nokļuva cieši blakus Mikijam krāsotāja paklā­jamā audekla nojumē.

Viņa nejuta sāpes.

Viņa neredzēja gaismu.

Viņa dzirdēja, bet tik tikko.

Viņas sirds bija klusa un nekustīga.

Tomēr viņa nemira.

Alberts nevarēja atļauties izniekot laiku. Viņi abi ar Kvinnu beidzot bija izstāstījuši Semam par savu zelta ekspedīciju. Par to, ka Lana aizgājusi kopā ar Cepumu.

Sems šķita drīzāk gurdens nekā saniknots, kā abi to bija gaidījuši. Viņš noklausījās zēnos aizvērtām acīm, un pāris reižu Albertam pat likās, ka Sems ir iesnaudies.

Neizpelnīties Sema dusmas bija atvieglojums. Bet tas ari darīja raizes. Galu galā viņi bija atnesuši ļoti sliktas ziņas. Nereaģēšana no Sema puses šķita kaut kas nereāls. Sems neizturējās kā Sems.

Tas deva Albertam vēl lielāku iemeslu rīkoties. Apjukušo Kvinnu viņš aizsūtīja zvejot.

- Man vienalga, cik noguris tu, Kvinn, jūties. Mums ar tevi ir vadāms uzņēmums.

Un tad viņš ķērās pie darba.

Lielākā problēma Albertam bija zelta izkausēšana. Kušanas temperatūra zeltam bija trīs reizes augstāka nekā svinam, un šādu karstumu Albertam nekādi neizdevās sasniegt. Šim nolū­kam nederēja nekas no makdonaldā atrodamā aprīkojuma, jo sevišķi tagad, kad bija atslēgta strāva.

Alberts jau bija zaudējis cerību, līdz, kaut kā noderīga mek­lējumos vandīdamies pa saimniecības preču veikalu, pamanīja acetilēna lodlampu.

Pievācis divas lodlampas un visas vēl atlikušās acetilēna kannas, viņš aizstiepa to visu uz makdonaldu.

Aizslēdzis aiz sevis durvis, Alberts novietoja uz plīts lielu čuguna katlu un uzkarsēja to līdz maksimālai iespējai. Zeltu tas neizkausēs, toties palēninās atdzišanas procesu.

Ievietojis katlā vienu no zelta stieņiem, viņš iededza lod­lampu un notēmēja smailo, zilo liesmiņu uz zeltu. Metāls tūdaļ pat norasoja, un pēc brīža jau lejup plūda smalka kau­sēta zelta straumīte.

Pēc stundas viņš izbēra no ložu veidnes savas pirmās sešas zelta lodes.

Tas bija nogurdinošs darbs. Darbs lielā karstumā. Alberts izrēķināja, ka stundā spēj saražot divdesmit četras lodes. Viņš nostrādāja desmit stundas bez apstājas un tad, pārguris, izsal­kuma un slāpju mocīts, saskaitīja divsimt divdesmit četras trīsdesmit otrā kalibra lodes.

Bērni klauvēja pie durvīm, pieprasīdami, lai tos ielaiž Makklubā. Bet Alberts jau bija piestiprinājis zīmīti: “Atvaino­jamies: šovakar slēgts. Laipni lūdzam rīt.”

Zēns iedzēra mazliet ūdens, notiesāja pieticīgu maltīti un veica dažus aprēķinus. Zelta bija pietiekami, lai saražotu kādas četrtūkstoš lodes. Izdalot vienādās daļās, katrs Perdidobīčas iedzīvotājs saņemtu vairāk nekā desmit lodes. Darbs aizņems ne vienu vien nedēļu.

Bet, lai to paveiktu, viņam nepietiks acetilēna. Un tas nozī­mēja, lūk, ko: lai izkausētu visu zeltu, būs vajadzīga tā cilvēka palīdzība, kurš to gribēs sniegt vismazāk, proti Sema.

Alberts bija redzējis Semu pārdedzinām ķieģeli. Skaidrs, ka viņš spētu arī izkausēt zeltu.

Pagaidām Alberts bija nolēmis piešķirt katram bērnam pa vienai lodei. Tādu kā reklāmas kartīti. Nākotnes vēstnesi.

Pēc tam nāks papīra nauda, kam zelts būs par segumu, un visbeidzot būs iespējams ari kredīts.

Par spīti nogurumam, Alberts apmierināti dungoja. Viņš sēdēja ar pildspalvu un dzeltenu piezīmju grāmatiņu rokā, kurā pierakstīja iespējamos jaunās valūtas nosaukumus.

“Lodes” noteikti nebija piemērotākais apzīmējums. Alber­tam gribējās, lai cilvēki domātu “nauda”, nevis “nāve”.

Dolāri? Nē. Šis vārds bija pārāk pazīstams viņš vēlējās ko citu.

Eiro? Franki? Dubloni? Markas? Kronas?

Alberti?

Nē. Tas nu būtu par traku.

Vienības?

Tas it kā bija atbilstoši. Nosaukums izteica jēgu.

- Problēma ir, lūk, kur: lai arī kā mēs to sauktu, mums tās nav pietiekami, murmināja Alberts. Ja būtu kaut tikai četri tūkstoši šo jauno… kā viņus tur… katram no tiem noteikti būtu liela vērtība. Katram. Iesākumam, pieņemsim, desmit gabali būtu…

Gabali?

Tie taču beigu beigās bija gabali.

Tātad, ja cilvēkam iesākumā ir desmit oriģinālie gabali, kas tam piešķirti, tad katrs gabals varētu būt, teiksim, vienas pārtikas porcijas vērts. Bez šiem gabaliem viņam vajadzīgas arī sīkākas vienības. Valūta, kuras vērtība varētu būt, teiksim, desmitā dala no gabala.

Bet mēģinājumi radīt papīra naudu panāktu tikai to, ka visi ar skubu mestos meklēt kopējamās iekārtas. Tātad vajadzīgs kas tāds, ko nebūtu iespējams noviltot.

Ideja trāpīja kā pa pieri. Bija nostrādājusi atmiņa. Alberts skriešus metās uz noliktavas telpu, kurā jau sen vairs nebija ne miņas no pārtikas. Stiepļu plauktos stāvēja divas kastes. Abas pilnas ar makdonalda monopola spēles taloniem pār­palikums no kādas sen aizmirstas akcijas.

Katrā kastē divpadsmit tūkstoši talonu. Grūti novilto­jamu.

Pietiekami, lai tos izmainītu pret četriem tūkstošiem ga­balu ar likmi seši monopola taloni par vienu gabalu.

- Gabals atbilst sešiem taloniem, teica Alberts. Seši taloni atbilst vienam gabalam.

Cik brīnišķīgi, prātoja Alberts. Acīs sakāpa asaras. Tas patiešām bija brīnišķīgi. Viņš bija no jauna izgudrojis naudu.