Bads

TRISPADSMITA NODAĻA

45 STUNDAS, 36 MINŪTES

Sems pieklauvēja pie ārdurvīm. Parasti viņš tā nedarīja. Astrīda daudzkārt bija viņam teikusi, lai vienkārši nāk iekšā.

Taču šoreiz viņš tik un tā klauvēja.

Pagāja brīdis, līdz meitene atsaucās.

Astrīda droši vien tikko kā bija iznākusi no dušas. Pēc vakariņām, kad Mazajam Pītam patika skatīties DVD, Astrīda parasti mēdza pavingrot. Gaišie mati bija pielipuši pie kakla, un dažas šķipsnas krita pāri acij, piešķirot meitenei mazliet pirātisku paskatu. Viņa bija ģērbusies peldmētelī un turēja rokā dvieli.

- Paskat! Ak tad tomēr atrāpoji atpakaļ, ko? noteica Astrīda.

-Ja es nomestos četrrāpus, vai tas ko līdzētu? jautāja Sems.

Astrīda brīdi apdomāja. Nē, pietiks ar vainīgu sejas izteiksmi.

- Visu dienu neesmu tevi redzējis.

- Nav nekāds brīnums. Es nemaz negribēju būt redzama.

- Vai varu ienākt?

- Tu jautā, vai drīksti ienākt? Vārds “varēt” tiek attiecināts uz spēju kaut ko paveikt. Savukārt tad, kad tiek lūgta atļauja, īstais vārds ir “drīkstēt”.

Sems pasmaidīja. Vai zini šādi izrunādamās, tu mani vienkārši apbur.

- Ak tā? Tad varbūt man nāktos atzīmēt, ka gan “varēt”, gan “drīkstēt” tiek saukti par modālajiem darbības vārdiem. Angļu valodā pastāv deviņi modālie darbības vārdi. Vai gribi, lai tev tos nosaucu?

- Labāk jau ne, atteica Sems. Tik lielu sajūsmu es nespēšu izturēt.

Sems apskāva meiteni, pievilka viņu sev klāt un noskūpstīja uz lūpām.

- Kāds tu bikls! Astrīda paķircinājās, kad viņš atrāva savas lūpas no viņējām. Labi, nāc vien iekšā. Ja esi izsalcis, man ir mazliet garšīgu konservētu okras pākšu, piedegusi pašgatavota kliju tortilja un no pusdienām pārpalikusi puse kāpostgalvas. Ja tu ietīsi tortiljā sasmalcinātus kāpostus un kādu okras pāksti un pusminūti paturēsi to mikroviļņu krāsnī, tad iegūsi kaut ko lai arī bezgaršīgu, toties visnotaļ veselīgu.

Sems ienācis aizvēra aiz sevis durvis. Mazais Pīts bija apmeties televizora priekšā un skatījās DVD “Kā Grinčs nolau­pīja Ziemassvētkus”. Zem grima galīgi neatpazīstamais Džims Kerijs līksmi berzēja rokas.

- Tā bija viena no viņa Ziemassvētku dāvanām, paskaid­roja Astrīda.

- Atceros, Sems pamāja ar galvu.

Šie Ziemassvētki nebija sagādājuši prieku nevienam. Zie­massvētki bez vecākiem. Bez vecākajiem brāļiem un māsām. Bez vecvecākiem. Bez visiem tiem dīvainajiem radiniekiem, kurus varēja sastapt vienīgi svētku laikā.

Mājas bēniņos Sems bija atradis mākslīgu eglīti, ko tur glabāja Astrīdas vecāki. Viņš to nonesa lejā un uzstādīja. Tā tur vēl arvien stāvēja, lai gan rotājumus viņi bija noņēmuši un salikuši atpakaļ kastēs.

Visi bija darījuši, ko spējuši. Alberts uzrīkoja mielastu, kurš gan tas ne tuvu nevarēja līdzināties viņa lielajam Pateicības dienas mielastam. Ap Ziemassvētku laiku vairs nebija, no kā cept pīrāgus, nebija cepumu, un svaigi augļi un dārzeņi jau bija pa daļai aizmirsta pagātne.

- Mēs nedrīkstam ķildoties… nu, tu jau saproti… poli­tika… sacīja Sems.

- Tu gribi teikt, ka vēlies, lai es ar tevi visā būtu vienisprā­tis? -jautāja Astrīda, un viņas balss tonis vēstīja par gatavību sākt visu no jauna.

- Nē. Es gribu, lai tu man pasaki savas domas. Tu man esi vajadzīga, atzinās Sems. Tas ir pats būtiskākais: tu man esi vajadzīga. Tātad, pat ja mums ir kādas domstarpības, mēs nedrīkstam dusmoties viens uz otru. Tīri cilvēciski, vai saproti?

Izskatījās, ka Astrīda ir gatava iebilst. Tomēr viņa tikai gurdeni ievilka elpu. Tev taisnība, nedrīkstam. Mums jau tāpat netrūkst rūpju.

- Forši, noteica Sems.

- Vai pagājušonakt kaut cik gulēji? Tu izskaties noguris.

- Laikam jau esmu arī, viņš sacīja. Gara diena. Ei, vai tu maz zini, ka Kvinns makšķerē? Šorīt viņš noķēra kaut ko varenu.

- Nezināju vis. Tas labi. Meitene izskatījās noraizēju­sies. Mums pašiem vajadzēja par to iedomāties. Tas ir, par makšķerēšanu.

- Laikam jau nav iespējams domāt par visu, nogurušā balsī sacīja Sems. Tur jau tā nelaime, ka par visu atbild viens cilvēks. Bērni gaida, lai tu viņiem sniedz visas atbildes. Viņi pārstājuši meklēt tās paši. Toties Kvinns pats bija atklājis jaunu iespēju. Un pēc palīdzības viņš vērsās pie Alberta, nevis pie Sema.

- Ko viņš ar to zivi iesāka?

- Lielāko daļu mēs šorīt aizsūtījām uz bērnudārzu. Maza­jiem vismaz tika kaut cik olbaltumvielu.

- Lielāko daļu? Astrīda uzrāva uzaci. Ko tad Kvinns iesāka ar pārējo? Ceru, ka viņš netaisa sev kaut kādus slepe­nus krājumus?

- Viņš… Sems aprāvās. Vismazāk viņš patlaban vēlējās strīdēties par Kvinnu un Albertu, un zivīm. Paklau, vai mēs

varētu par to aprunāties rīt? Svarīgākais ir tas, ka mazie šodien dabūja kaut cik olbaltumvielu. Vai mēs nevaram par to vienkārši priecāties?

Astrīda noglāstīja viņam vaigu. Ej gulēt.

- Jā, kundze.

Sems slāja augšup pa kāpnēm. Garastāvoklis bija uzlabo­jies. Viņš pagāja garām Marijai, kura kāpa lejup. Sveika, Marij! Atpakaļ uz darbu?

- Kur gan vēl citur? noteica Marija. Piedod, tas laikam izklausījās gražīgi.

- Kam vēl, ja ne tev, ir pamats gražoties? attrauca Sems.

- Bet, paklau, vai tu dabū pietiekami paēst?

Marija izskatījās pārsteigta. Ko?

- Es prātoju, vai tev tiek pietiekami daudz pārtikas. Tu esi nokritusies svarā. Tas ir, nepārproti mani, tu izskaties labi.

- Paldies, Marija izmocīja. Es… mm… Jā, man ēdiena pietiek.

- Vai tu šorīt dabūji kādu zivs gabalu?

Marija pamāja ar galvu. Jā, tā tik tiešām bija lieliska.

- Labi. Tad jau uz redzīti.

Sems izmantoja telpu, kas kādreiz bija viesu guļamistaba. Tā bija glīti iekārtota, ar atsevišķu vannasistabu, kurā karā­jās ļoti mīksti, krāsās saskaņoti dvieļi. Viņš centās uzturēt šo istabu ļoti tīru un kārtīgu, jo tā vēl arvien kaut kādā ziņā nebija viņa paša istaba. Māja piederēja… nu, tas bija labs jau­tājums. Taču viņam tā noteikti nepiederēja.

Tas gan neatturēja Semu ieslīdēt palagos un gandrīz vienā mirklī no drudžainā nomoda iekrist dziļā miegā.

Bet miera nebija arī sapņos. Sapnī viņš redzēja savu māti. Tomēr tā nebija gluži viņa māte, pat ne gluži cilvēks. Tā bija būtne, kura tika Semu aicinājusi tad, kad viņam bija pienācis brīdis izgaist.

Daudz laimes piecpadsmitajā dzimšanas dienā, Sem! Tagad pārcelies no IBJZ uz… neviens nezināja, uz kurieni.

Kaut kāda ilūzija. Redzēt to, ko esi gribējis redzēt. Bet tajā brīdī viss likās tik reāls. Sapnī Sems no jauna pārdzīvoja šo mirkli.

Viņš redzēja Keinu, savu dvīņubrāli, ieslēgtu žilbinošas gaismas lokā. Viņš redzēja savu māti. Un vēl Sems redzēja meiteni gadus divpadsmit vecu trauslu meitenīti ar kuplu zirgasti. Viņš kaut kā miglaini pabrīnījās par tās klātbūtni. Izgaišanas brīdī nekādas meitenes nebija. Ne formu maiņas iekšienē, ne ārpus tās. Nekādas meitenes.

Bet tad šo sapni nomainīja cits. Sems stāvēja rātsnama kāpņu pakājē, un pa kāpnēm ripoja lejup konservu kārbas tik lielas kā atkritumu urnas. Vispirms pupiņu kārba. Tad vēl viena. Tad kārba ar ravioli. Kārbas ripoja lejup aizvien ātrāk un ātrāk, un Sems mēģināja kāpt augšup pa kāpnēm, bet nespēja, jo ikreiz, kad viņš pacēla kāju, lai uzliktu to uz pakāpiena, pretī brāzās kārtējā kārba.

Tad nāca mazu kārbiņu kaskādes; tās spietoja kā kukaiņi viņam ap kājām. Sems klupa, krita un slīdēja kārbu lavīnā, nespēdams vairs piecelties.

Sapnī viņš palūkojās augšup un ieraudzīja meiteni, atkal to pašu meiteni. Biezu, brūnu matu kodaļa atglausta garā zirgastē. Meitene. Viņa bija kāpņu augšgalā. Bet kārbas viņa neripināja.

Tad visas kārbas pārvērtās par Junior Mints. Dīvaini, tās joprojām bija konservu kārbas, tikai ar pazīstamo Junior Mints etiķeti. Tās ripoja un kūleņoja, un gāzās virsū, un jau pēc brīža Sems bija zem tām aprakts.

Viņš juta, ka kāds stāv līdzās. Ne cilvēks, drīzāk kukainis, kaut kāda neskaidra apveida vabole.

Milzīgā vabole pacēla Junior Mint, kas nu jau vairs nebija konservu kārbas, bet milzīgas kartona butaforijas izskatā.

Pēkšņi Sems uzmodās.

Astrīda viņu purināja, kliegdama tieši sejā: Mosties!

Sems vienā mirkli bija augšā, gandrīz nogāzdams meiteni no kājām.

-Ko?

- Pītijs, Astrīda šņukstēja. Viņas acīs bija mežonīgas bailes.

Sems metās pa gaiteni uz Pīta istabu. Nonācis pie tās, viņš

apstājās kā iemiets. Durvis bija vaļā.

Pīts gulēja gultā. Viņš nekustējās. Acis aizvērtas. Seja mierīga. Puisēns bija aizmidzis. Bet tas, kā viņš spēja gulēt, sniedzās pāri Sema saprašanai, jo istaba ap Pītu bija pilna ar briesmoņiem.

Pilna bez jebkādiem pārspīlējumiem. No sienas līdz sie­nai. Līdz pat griestiem.

Briesmoņi. Simtiem murgu cienīgu briesmoņu. Tie līda laukā no viņa pagultes. Tie rāpās ārā no drēbju skapja. Tie lidinājās pie griestiem kā hēlija baloni. Itin kā Pīta istabā būtu ielidojusi vesela Macy's Pateicības dienas parāde miniatūrā. Tikai Šreka vai Kaķa Cepurē vietā bija daudz draudīgāka paskata būtnes.

Vienam no mazākajiem neradījumiem bija trīs pāri purpurkrāsas spārnu, no vēdera nokarājās taustekļveida stērbeles un galva bija kā šļirces gals ar asinssarkaniem acāboliem.

Pats lielākais briesmonis atgādināja pinkainu grizlilāci ar astoņpadsmit collu gariem dzeloņiem ķetnu galos.

Tur bija asi, šķautņaini, itin kā no skuvekļiem vai virtuves nažiem veidoti mošķi. Bija radījumi, kas sastāvēja no ugunīgas magmas. Bija tādi, kas lidoja, un tādi, kas šļūca.

- Tāpat kā vakarrīt laukumā? Sems drebošā balsī nočuk­stēja.

- Nē. Redzi tie met ēnu, Astrīda steidzās pateikt. Tie izdod skaņas. Tiem ir smaka.

Milzīgais, pinkainais briesmonis viņu acu priekšā mainīja apveidu. Brūnā vilna izbaloja balta, tad pēkšņi nokrāsojās zaļa.

Viņa mute kustējās.

Atvērās.

Skaņas, kas no tās nāca, atgādināja slāpētu kaķa ņaudē­šanu. Stindzinoši baisu.

Tad briesmoņa mute ar skaidri sadzirdamu klikšķi aizcirtās. Vēl pēc mirkļa tā izkusa un pazuda tikko izaugušajā vilnā.

- Viņš mēģina runāt, čukstus sacīja Astrīda.

Taustekļains sinepju krāsas radījums ar suņa rumpi un divām caurulēm virs kaplim līdzīgās bezacu galvas lidinā­damies mainīja apveidu. Kājas pārvērtās par ķetnām, kas bruņotas ar asiem, zivju āķiem līdzīgiem pīķiem. To asmeņi klikšķēdami te parādījās, te atkal pazuda. It kā mošķis ar tiem vingrinātos, censtos atklāt to pielietojumu.

Un tad, it kā beidzot būtu iegūts īstais apveids, arī šis mēģināja runāt. Šoreiz skaņa bija vēl nesakarīgāka: kukaiņa čirkstēšana, kas apsīka, gaļīgajai membrānai aizklājot bries­moņa muti.

- Vai tie mūs redz? Sems skaļi prātoja.

- Nezinu. Vai redzi, kā tie blenž uz Pītiju?

Protams, bija absurdi domāt par briesmoņu sejas izteiks­mes izprašanu; dažiem bija piecas acis, citiem tikai viena, dažiem tikai griezīgi asi ilkņi un acu vispār nebija. Bet Semam šķita, ka aizmirstībā iegrimušajā, klusiņām krācošajā Pītijā tie noraugās ar tādu kā bijību.

Pa gaisu garām aizslīdēja čūska, gara kā pitons. Tai bija sīkas simtkāja kājiņas, gandrīz kā kāpostu lauka mūdzim, tikai tās šķita veidotas no kaut kā ķepīgi lipīga.

Čūskas mute šņāca. Šņākšana pieņēmās skaļumā un tad piepeši aprāvās: čūskas galva vienkārši pazuda.

- Viņi mēģina sazināties, sacīja Astrīda. Un kaut kas tos pārtrauc. Kaut kas tiem neļauj runāt.

- Vai arī kāds, piebilda Sems. Ja tie mums uzbruks… Viņš pacēla rokas izvērstām plaukstām.

Astrīda tūdaļ pat nospieda viņa rokas lejup. Nē, Sem. Tu vari trāpīt Pītijam.

- Kas notiks, ja viņš pamodīsies?

- Citkārt vīzijas vienkārši izgaisa. Bet šoreiz ir citādi. Palūk! Paskaties uz aizkariem tie ir apsviluši, kur… kur tiem bija pietuvojies tas lavas radījums.

Sems pēkšņi izlēma. Uzmodini viņu!

- Bet ja nu… Astrīda iesāka.

- Paklau, varbūt tie nav bīstami. Bet varbūt ir. Ja ir, es nelaidīšu tos tev klāt, es tos sadedzināšu.

Tad piebilda: Ja vien tas būs manos spēkos.

- Pītij! Astrīda drebošā balsī pasauca.

Līdz pat šim brīdim neviens no mošķiem nebija pievērsis viņiem šiem abiem trauslajiem cilvēkbērniem, kuri apjukuši uz tiem blenza, uzmanību. Bet tagad katra acs, katrs drebo­šais tausteklis pagriezās pret viņiem. Tas notika tik pēkšņi, ka Semam likās: viņš dzird, kā noklikšķ to acāboli.

Acis sarkani kvēlojošas, zilas un lodveidīgas, šaurām, dzeltenām spraudziņām līdzīgas -, vismaz pussimts acu rau­dzījās tieši Semā un Astrīdā.

- Mēģini vēlreiz, čukstēja Sems. Pagriezies pret briesmo­ņiem, viņš atkal izstiepa rokas kaujas gatavībā.

- Pītij! Astrīda sauca nu jau uzstājīgāk.

Tagad briesmoņu rumpji sakustējās. Tie kustējās gandrīz kā viens veselums dažs neveikli, dažs zibenīgi, bet visi kopā kā Disneja studijas animatronika, ko darbina viens kopējs signāls. Tie visi reizē pagriezās pret Semu un Astrīdu.

Cita pēc citas atvērās mutes. No tām nāca skaņas. Rukšķieni un šņācieni; brēcieni un rūcieni; plīstoša porcelāna skaņas; sienāžu sisināšana un niknas suņu rejas. Ne vārdi, bet skaņas, kas gribēja izvērsties par vārdiem; skaņas, kas cīnījās, lai kļūtu par vārdiem.

Tas bija niknuma un aizkaitinājuma pilns koris. Un tas pārtrūka tik pēkšņi, it kā kāds būtu izrāvis no ligzdas stereoatskaņotāja kontaktdakšiņu.

Briesmoņi blenza uz Semu un Astrīdu tā, it kā to apklusināšanā būtu vainojami tieši viņi.

Sems klusībā nolamājās.

-Atkāpies! Prom pa gaiteni! pavēlēja Sems. Tie būs spiesti uzbrukt mums pa vienam, un Pīts būs ārpus uguns līnijas.

- Sem…

- Nav īstais bridis debatēm, Astrīd, Sems izgrūda caur sakostiem zobiem. Lēnām atkāpies!

Meitene paklausīja. Uzmanīgi likdams vienu pēdu aiz otras, viņš tai sekoja rokas augšup, mutanta ieroči kaujas gatavībā.

Bet uzveikt tos visus, ja tie nāktu, nebūtu iespējams. Nekādi. Varbūt viņš tiktu galā ar dažiem, protams, ja tie vispār degtu. Kā tu sadedzināsi neradījumu, kas sastāv no vienas vienīgas magmas?

Soli pa solim, līdz viņi bija nogājuši pusi gaiteņa. Desmit pēdas. Piecpadsmit. Ja briesmoņi gribēs viņam uzbrukt, tie būs spiesti virzīties pa gaiteni. Tas deva Semam izdevību, ko viņš gatavojās izmantot. Pīts palika ārpus tiešas ugunslīnijas.

- Pasauc viņu vēlreiz! Šoreiz skaļāk.

- Viņš ne vienmēr atbild.

- Mēģini!

- Pīt! iesaucās Astrīda, un bailes piešķīra viņas balsij spēku. Pītij, mosties! Mosties, mosties!

Durvju ailā Sems redzēja gan lidojošos mošķus, gan tos, kuriem nebija spārnu, pēkšņi smagi nolaižamies uz grīdas. No trieciena nodrebēja grīdas dēļi.

Pirmais bija sešspārnu radījums. Žigli kā spāre tas metās tieši virsū Astrīdai.

No Sema rokām izšāvās dedzinoša, zaļi balta uguns. Spār­notais radījums uzsprāga liesmās. Tomēr tam bija pārāk spē­cīga inerce.

Sems metās zemē un, pasniegdamies atpakaļ, lai norautu sev līdzi ari Astrīdu, attapa, ka viņa jau ir pieliekusies. Lies­mojošais līķis, spārniem čokurojoties kā degošām lapām, aizlidoja pār viņu galvām.

Gaitenī iestreipuļoja Marija Terafino. Kas te notiek?!

- Marij! Atpakaļ! Atpakaļ-atpakaļ-atpakaļ!

Marija ielēca savā istabā brīdī, kad, kājām klikšķot un skrāpējot dēļu grīdu, viņiem klupa virsū bezacainais, taustekļainais sinepju krāsas suns.

Uz galvas tam bija divas caurules. Sems bija pārliecināts, ka pirms brīža to tur vēl nebija.

No caurulēm šāvās ārā kaut kas gaišzils. Sema roku pār­klāja gļotas, biezas kā auzu tume un lipīgas kā gumijas līme.

Sems ar otru roku palaida uguni. Mošķis degdams kļuva gausāks, tomēr neapstājās.

Pēkšņi visi šie murgu tēli metās uz durvīm; tie stumdījās, spiedās un spraucās, tie gribēja tikt cauri, lai uzbruktu, lai…

Un tad tie pazuda.

Vienkārši pazuda.

Visi, izņemot vēl arvien čurkstošās sešspārnainās vaboles un lipekļus spļaujošā suņveidlgā atliekas. Astrīda metās Mazā Pīta istabā. Sems no viņas atpalika tikai par soli. Mazais Pīts sēdēja gultā; viņa acis bija atvērtas, bet miglainas.

Astrīda metās apkampt brālīti.

- Ak, Pītij, PItij! viņa elsoja.

Sems aši piegāja pie loga. Aizkars, kas pirms brīža bija tikai apsvilis, tagad dega. Viņš to satvēra un parāva, lai sabradātu, netīšām apgāžot plauktu, pilnu ar maružiņām. Sems mīdija liesmu. Pēda samina vienu no spilgti izkrāsotajām sarkanajām lellēm. Otra ieplīsa. Lelle, kura bija iekšpusē, ieripoja tieši liesmā.

Sems to visu samīdīja.

- Vai tev ir ugunsdzēšamais aparāts? viņš jautāja. Sems centās noslaucīt sev no rokas gļotaino masu, bet tas viņam lāgā neizdevās. Lai būtu pavisam droši, mums vajadzētu…

Bet tad viņš palūkojās pa logu un ieraudzīja tur kaut ko gandrīz tikpat biedējošu kā pirmītējie briesmoņi. Ielas pretējā pusē stāvēja meitene. Viņa raudzījās augšup, tieši viņam sejā.

Meitenei bija milzīgas, tumšas acis un zirgastē saņemti krāšņi, brūni mati.

Meitene no viņa sapņa.

Sems izskrēja no istabas, klupdams metās lejup pa kāpnēm un izbrāzās uz ielas.

Meiteni vairs nekur neredzēja.

Viņš metās atpakaļ mājā, kur sastapa vispirms izbiedēto Mariju un pēc tam Astrīdu, kura, vēl arvien apkampusi brālīti, Semam par pārsteigumu, rakstīja uz papīra piezīmes.

- Kas tie…

-Tie pielāgojas, Sem, Astrīda viņu pārtrauca. Vai redzēji? Mēs tos vērojām, un tie mainījās mūsu acu priekšā. Pārveidoja savu fizisko veidolu. Attīstījās.

Viņa kricelēja, slaucīja no sejas asaras un kricelēja atkal.

- Kas te notiek? Marijas Terafino jautājums izskanēja kā nedrošs, apmulsis čuksts, it kā viņa te kādam traucētu.

Sems pagriezās pret viņu. Marij, nestāsti to nevienam.

- Tas ir viņš, vai ne? jautāja Marija, lūkodamās uz Mazo Pītu, kurš jau žāvājās un grasījās atkal ieslīgt miegā. Tam ir kaut kāds sakars ar viņu.

- Ar viņu ir sakars ļoti daudz kam, Marij, Sems gurdeni atzinās. Bet lai tas paliek starp mums. Es uz tevi paļaujos.

Marija pamāja ar galvu. Viņa likās svārstāmies starp to, vai palikt šeit un izrunāties vai atgriezties savas istabas nosacī­tajā normālumā. Vēlme pēc normālā izrādījās spēcīgāka.

- Tas nav pareizi, Astrīda, noguldinādama brālīti atpakaļ spilvenos, čukstēja.

- Tu domā? spalgi jautāja Sems.

Astrīda glaudīja Mazā Pīta pieri. Pītij, tu nedrīksti to atkārtot. Tu vari kādam nodarīt ļaunu. Tu vari nodarīt ļaunu man. Un kurš tad par tevi rūpēsies?

-Jā, vairs nekādu briesmoņu, Pītij, teica Sems.

- Nekādu briesmoņu, piebalsoja Astrīda.

Mazais Pīts aizvēra acis. Nekādu briesmoņu, viņš, plati nožāvādamies, atkārtoja.

- Es viņu nomierināju, puisēns piebilda.

- Kuru tu nomierināji? jautāja Sems.

- Pītij! Kuru? tincināja Astrīda. Kuru tu nomierināji? Kas viņš tāds ir? Ko tu gribēji sacīt?

- Badā, teica Mazais Pīts. Badā un tumsā.

- Ko tas nozīmē? Saki taču! lūdzās Astrīda.

Bet Mazais Pīts jau bija aizmidzis.