Bads

TRĪSDESMIT PIEKTĀ NODAĻA

2 STUNDAS, 52 MINŪTES

Divdesmit viena stunda bez pārtikas. Ne kumosiņa.

Bez jebkādām cerībām, ka ēdiens pēkšņi varētu parādīties.

Džeka vēders vairs nerūca un neburkšķēja. Tas raustījās krampjos. Sāpes nāca viļņveidā. Katra sāpju lēkme ilga kādu minūti, un pēc tam stundu vai pusotru bija atelpa. Bet, kad sāpes atgriezās, tās bija stiprākas nekā iepriekš. Un vilkās ilgāk.

Pēc kādām divpadsmit stundām tas kļuva nopietni. Izsal­kums Džeku bija mocījis ari pirms tam, jau ilgstoši, bet tas bija citādi. Viņa organisms vairs neteica: “Paklau, kā būtu, ja mēs paēstu?” Tagad tas kliedza: “Dari kaut ko, es ciešu badu!”

Tikko bija sācies jauns sāpju cikls. Džeks no tā baidījās. Viņš slikti panesa sāpes. Un šīs savā ziņā bija ļaunākas par sāpēm kājā. Tās bija ārpusē. Šīs iekšienē.

- Vai tu jau izdomāji? noprasīja Keins. Vai dabūji to gatavu?

Džeks vilcinājās. Ja viņš atbildēs “jā”, sāksies viņa murga nākamais posms.

Ja teiks “nē”, viņi šeit sēdēs un sēdēs, līdz nomirs badā.

Džekam negribējās teikt “jā”. Viņš zināja, kas Keinam padomā. Tik ļoti negribējās teikt “jā”.

- Es varu to izdarīt, atbildēja Džeks.

- Tu vari to izdarīt tūlīt?

- Es varu izņemt no reaktora vienu kodoldegvielas stieni, teica Džeks.

Keins lūkojās viņā gandrīz tā, it kā būtu gaidījis citu atbildi.

- Labi, viņš klusi sacīja.

- Bet man jāsāk ar to, ka pavājinu kontroles stieņus visā reaktorā. Tādējādi tiks apturēta reakcija, bet tas nozīmē, ka elektrība tiks atslēgta visur.

Keins pamāja ar galvu.

- Tu gribi teikt, ka strāvas nebūs nekur? ierunājās Diāna.

- Ne tikai Perdidobīčā?

-Ja nu vienīgi kāds no jauna iedarbinās reaktoru, teica Džeks.

- Jā, novilka Keins. Viņš šķita samulsis, it kā viņa domas būtu aizņemtas ar kaut ko citu.

- Es varu izcelt degvielas stieni. Tas ir divpadsmit pēdas garš un satur 235 granulas urāna. Pēc izskata atgādina ļoti garu un tievu kārbu, kas piepildīta ar oļiem. Tas ir ārkārtīgi radioaktīvs.

- Tātad tavs plāns ir mūs visus nogalināt? noteica Diāna.

- Nē. Lai pārvietotu stieņus, tiek izmantoti ar svinu izoderēti apvalki. Tie gan nav absolūti efektīvi, bet tik ilgi, cik mums vajadzīgs, tie mūs, domājams, pasargās. Ja nu vienīgi…

-Ja nu vienīgi? noprasīja Keins.

- Vienīgi ja apvalks tiktu bojāts. Kā, piemēram, ja tu to nomestu zemē.

- Kas tad notiktu? interesējās Diāna.

- Tad mēs saņemtu radioaktīvo starojumu. Milzīgās devās. Tas ir neredzams, bet efekts ir tāds, it kā uz tevi tiktu šautas sīkas lodes. Tās izsit tavā ķermenī miljons sīku caurumu. Tu saslimsti. Tev izkrīt mati. Tu vem. Pietūksti. Un visbeidzot mirsti.

Neviens neteica ne vārda.

- Tātad zemē mēs to nemetīsim, Dreiks beidzot pavēstīja.

- Aha. Mēs to stiepsim jūdzēm tālu un ne reizi nenometī­sim zemē, noteica Diāna. Pie viena atkaudamies no Sema

un Dēkas, un Braienas uzbrukumiem. Tik tiešām nekādu problēmu!

-Jo tuvāk tu atrodies, Džeks turpināja, jo tas ir nāvē­jošāk. Tātad, ja atrodies pāris pēdu attālumā, tad, viens un divi, esi pagalam. Ja atrodies tālāk, tad mirsti lēnām. Ja esi pietiekami tālu, varbūt nenomirsi, iekams tev nebūs attīstījies vēzis. Un, ja atrodies pavisam tālu, tad esi drošībā.

- Es izvēlos būt labi tālu, sausi noteica Diāna.

- Pēc cik ilga laika tas būs gatavs? jautāja Keins.

- Pēc pusstundas.

- Ir jau pietiekami vēls, lai mēs varētu sagaidīt tumsu, sacīja Keins. Kā mēs to iznesīsim ārā?

Džeks paraustīja plecus. Aiz reaktora ir ielādes korpuss.

Keins saguma krēslā. Viņš mežonīgi grauza īkšķa nagu. Dreiks noskatījās tajā ar neslēptu nicinājumu.

- Labi, Keins beidzot teica. Džek, dabū visu gatavu. Dreik, mums vajadzīga uzmanības novēršana. Sacel ārpusē traci tā tu aizkavēsi Semu. Pēc tam tu mūs panāksi.

- Vienkārši paņemsim furgonu, ierosināja Dreiks.

- Mēs nevaram braukt pa piekrastes ceļu. Šie mūs tūlīt pat ieraudzīs, iebilda Keins. Mums jāvirzās pa iekšzemes ceļiem. Pāri pakalniem ved takas. Pa tām mēs atradīsim ceļu uz šoseju. Šķērsosim to. Tad dabūsim braucamrīku un dosi­mies tuksnesī.

- Kāpēc mums jāslapstās? vaicāja Dreiks. Mums taču ir urāns, vai ne? Kurš gan uzdrošināsies mūs aiztikt? Kurš gribēs riskēt ar to, ka tas stienis tiek nomests zemē?

- Ļauj man tev kaut ko pajautāt, Dreik, teica Keins. Ja tu būtu Sems un ieraudzītu mani un tevi, un Diānu, un Džeku visus kopā aizsoļojam pa piekrastes ceļu un tu redzētu, ka es stiepju šo lielo, bīstamo radioaktīvo priekšmetu, ko tu darītu?

Dreiks sarauca uzacis.

- Ak, paskat tik Dreiks mēģina domāt! nosmīkņāja Diāna.

- Tāpēc jau tas, kurš komandē, esmu es, nevis tu, Dreik. Ļauj, lai paskaidroju tev jēdzienos, kādus tu spēj saprast. Ja es būtu Sems un ieraudzītu mūsu četrotni, un saprastu, ka nevaru atļauties uzbrukt… Keins pacēla gaisā četrus pirkstus. Citu pēc cita viņš tos salocīja. Izsliets palika tikai vidējais pirksts.

- Viņš mūs, pārējos, novāktu, Dreiks izgrūda caur sakos­tiem zobiem. Viņa acis iedzalkstljās apspiestā niknumā.

- Tātad, ja jūsu trijotne grib cēli un braši izsolot no šejie­nes ārā, dariet man to zināmu, Keins, sastapdamies ar Dreika skatienu, teica. Tad viņš pieliecās Dreikam pavisam tuvu, gandrīz apkampjot viņu. Piegrūdis muti viņam pie pašas auss, Keins čukstēja: Tikai nesāc domāt, ka vari ieņemt manu vietu, Dreik. Tu man esi noderīgs. Bet tiklīdz sākšu uzskatīt, ka tu man vairs nederi…

Tad viņš pasmaidīja, papliķēja Dreika iekritušo vaigu un balsi, kurā vēl bija jūtama senās dižošanās atblāzma, sacīja:

- Mēs sajauksim kārtis. Sems domā, ka visi trumpji ir viņa rokās. Bet mēs visu apgriezīsim otrādi.

- Mēs pabarosim briesmoni, kurš iecirtis nagus tavās sma­dzenēs, salti noteica Diāna. Nemaz nemēģini to kaut kā izpušķot. Mēs pabarosim briesmoni un cerēsim, ka tas, izrā­dīdams pateicību, palaidis tevi vaļā no pavadas.

- Liecies mierā, Diāna! Keins viņu apsauca. Viņa bravūra bija pagaisusi.

Diāna pameta skatienu sāņus, lai pārliecinātos, vai Dreiks ir pietiekami tālu. Vabole neatgriezīsies. Tu to zini.

Keins zelēja īkšķi. Džekam iešāvās prātā šķebīga doma, ka varbūt nav tālu bridis, kad viņš aiz bada spētu apēst pats savu pirkstu.

- Tu to nevari zināt, attrauca Keins. Varbūt viņam neiz­dodas sameklēt Orsiju. Viņš nesacelsies pret mani.

- Nav neviena, kurš būtu tev līdz galam uzticīgs, Kein, teica Diāna. Dreikam tā vien niez nagi tevi novākt pie malas.

Un no Koutsas neviens nemetas šurp tev palīgā. Ir tikai viens cilvēks, kurš par tevi patiesi rūpējas.

-Tu?

Diāna neatbildēja. Es zinu, ka tas ir tevi sagrābis, Kein. Esmu to redzējusi. Bet ari šis tavs briesmonis nav tev uzticīgs. Tas tevi izmantos un aizmetis kā nederīgu. Viņš būs viss, un tu nebūsi nekas.

- Lielākā daļa no tā, ko gribu pateikt, ir tikai pieņēmumi, iesāka Astrīda.

Sems, Astrīda, Edllio jau no paša sākuma viņi bija ko­manda. Viņi bija cīnījušies pret Orku, kad tas vēl sevi dēvēja par Kapteini Orku un centās valdīt pār IBJZ. Viņi bija cīnījušies pret Keinu un pret Barvedi. Viņi bija iemācījušies pārdzīvot lielo Viens Pieci.

Aina, kas patlaban sāka noskaidroties, bija vēl daudz bries­mīgāka.

- Saliekot kopā Edīlio stāstīto ar to, kas bija teikts Lanas vēstulē un ko mēs no Lanas uzzinājām par Dreiku, kā ari vēl šādus tādus sīkumus, mēs…

Viņa uzlūkoja Mazo Pītu, kurš sēdēja pie loga, raudzīda­mies uz rietošo sauli un mehāniski mādams ar galvu. Jā, un vēl to, ko man izdevās uzminēt no sava brālīša. Kāds… varbūt kaut kā īpaši mutējis cilvēks. Vai arī mutējis dzīvnieks… Vai varbūt kaut kāda pilnīgi cita veida būtne, kaut kas tāds, ko mēs galīgi nespējam izprast… mitinās raktuvju šahtā.

- Šis radījums, gajafags, ir apveltīts ar spēju ielauzties cilvēku apziņā un viņus ietekmēt. Visvairāk acīmredzot tos, ar kuriem tam bijis kāds kontakts. Kā Lana, teica Sems.

- Vai Orsija, Edīlio viņu pārtrauca. Noteikta veida prā­tus, vai saprotat? īpaši uztvērīgus vai kā tamlīdzīgi.

Astrīda pamāja ar galvu. Jā. Dažs var būt vieglāk ietek­mējams nekā citi. Es esmu pārliecināta, ka tas ir nodibinājis kontaktu ar Mazo Pītu.

- Viņi sarunājas? Edilio neticīgi apjautājās.

Astrīda izstiepa kaklu un atgāza galvu, cenšoties nokratīt sasprindzinājumu, kas bija savilcis žokli. Semu satrieca tas, cik skaista vēl arvien bija šī meitene. Par spīti visam. Bet viņš redzēja arī, cik tā maiga, cik smalka un trausla. Tāpat kā visi pārējie, viņa bija nokritusies svarā. Vaigukauli izcēlās vairāk nekā līdz šim, acis šķita noguruma un raižu noēnotas. Deniņus šķērsoja sarkana švīka.

- Nedomāju, ka viņi sarunājas tā, kā to saproti tu, atbil­dēja Astrīda. Bet viņi jūt viens otru. Pītijs mēģināja mani brīdināt… Bet es nesapratu.

- īsi un skaidri, klusā balsī sacīja Sems. Ko tu par to domā?

Astrīda pamāja ar galvu. Tev taisnība. Atvaino. Es ne… Viņas balss aizlūza. Bet meitene sparīgi papurināja galvu un no jauna koncentrējās. Labi. Ir kaut kāds radījums mutants. Izcelsme nezināma. Tam piemīt spēks pakļaut prātus. Spēcī­gāk tas iedarbojas uz cilvēkiem, kuri ar šo būtni kādreiz jau tikušies. Kā Lana. Kā Dreiks.

- Un, iespējams, Keins, piebilda Astrīda.

- Tu domā, ka arī Keins ir saskrējies ar šo gajafāgu? jau­tāja Sems.

-Tu gribēji, lai izsakos īsi un skaidri. Tāpēc es atmetu jebkādu epistemoloģiju.

Sems pazina šo Astrīdas iemīļoto triku kaitināt cilvēkus ar svešvārdiem. Viņš vāri pasmaidīja. Uz priekšu! Patiešām atmet to… lai kas tas būtu.

- Pēc vairākiem nosacīti mierīgiem mēnešiem, turpināja Astrīda, pēkšņi no jauna parādās Keins. No Vaboles teiktā mēs zinām, ka pirms tam viņš atradies tādā kā komā vai delī­rijā. Bet tad pēkšņi viņš ņem un atlabst. Un pirmais, ko Keins dara, viņš pārņem spēkstaciju.

- Ap to pašu laiku Lana sāk just, ka gajafāgs viņu sauc pie sevis. Un Pītijs sācis runāt par kādu, kas it kā ir badā un tumsā.

- Orsija saka: tas radījums gaida, ka drīz tikšot pabarots, teica Edilio.

-Jā. Un vēl ir Daks.

Sema uzacis uzšāvās pierē. Daks? To viņš nebija gaidījis.

- Viņa stāstā neviens īpaši neieklausījās. Ari es ne, atzina Astrīda. Bet viņš nerimās apgalvot, ka tur, lejā, esot bijusi ala, kas mirdz. Kā no radioaktivitātes. Pēc viņa vārdiem, kā kaut kādā “Simpsonu” epizodē.

- Nu, nu? skubināja Edilio.

- Spēkstacija atrodas pašā IBJZ centrā, turpināja Astrīda. Mēs zinām, ka tur bija avārijas situācija, uz ko Mazais Pīts reaģēja, radot šo… šo burbuli. Bet kā tas nākas, ka daudz kas mainījās jau pirms tam? Kā Mazais Pīts ieguva šādu spēku?

- Negadījums pirms trīspadsmit gadiem. Semam tas atausa, tikai izrunājot šos vārdus.

- Negadījums. Mēs allaž uzskatījām, ka spēkstacijā ietrie­cies meteorīts. Bet varbūt tas nebija vienkārši meteorīts. Varbūt tas bija kaut kas vairāk.

- Piemēram kas?

- Starp daudzām citām teorijām pastāv ari tāda, ka dzīvība uz Zemes sākusi veidoties no vienkārša organisma, kas sasnie­dzis mūsu planētu ar komētu vai meteorītu. Tātad pieņemsim, ka uz objekta, kas ietriecās spēkstacijā, ir bijis kaut kas dzīvs. Kaut kas pavisam vienkāršs, teiksim vīruss. Vīruss plus radi­ācija, un rezultātā iegūstam mutāciju.

- Kas tad īsti ir šis gajafāgs? taujāja Sems.

- Lūdzu, neizturies tā, it kā es tev būtu devusi atbildi, ja? teica Astrīda. Jo es tik tiešām esmu ieslīgusi minē­jumos. Un, pat ja tā ir patiesība, tā neko daudz neizskaidro. Viss ir viena vienīga jautājuma zīme. Patiesi milzīga jautā­juma zīme.

- Bet? skubināja Sems.

- Bet varbūt šis radījums, kurš dzīvo zem zemes trīspadsmit gadus, pārtiek no radiācijas. Barojas no tās. Iedomājieties

vīrusu, kurš Visuma telpā spēj izdzīvot tūkstošiem gadu. Tā vienīgais iespējamais barības avots var būt spēcīga radiācija.

Turpmākais Astrīdai nācās smagi. Sems redzēja, kā dreb viņas lūpas. Spēkstacijas vadība meloja: negadījuma rezul­tātā radusies radiācijas noplūde tā arī netika pilnībā novērsta. Radiācija visu laiku bija mums zem kājām, tā iesūcās ūdenī un tika absorbēta pārtikā, kuru lietojām.

Astrīdas tēvs bija inženieris un strādāja spēkstacijā. Viņai noteikti nedeva mieru doma, vai tētis par šo maldināšanu ir zinājis.

-Varbūt viņi nemaz nezināja, ka nav visu izvākuši, minēja Sems. Tie cilvēki, kuri tur strādāja, varbūt viņi to pat nenojauta.

Astrīda pamāja ar galvu. Drebēšana rīmās. Taču sejā palika apspiestas dusmas. Gajafāgam mutējot, tas pats notika ar dažiem no mums. Varbūt tā bija kaut kāda veida sintēze. Es nezinu. Toties ir viens puslīdz drošs minējums: gajafāgam sācis aptrūkt barības. Ir jāpapildina tās krājumi. Pats viņš pie tās tikt nevar, viņš var tikai mēģināt likt citiem pildīt savu gribu. Es domāju esmu pārliecināta -, ka avāriju, ko Mazais Pīts apturēja, izraisīja kāds no spēkstacijas darbinie­kiem. Paklausot gajafāgam. Mēģinot uzlaist gaisā spēkstaciju, lai visapkārt izplatītos radiācija. Tā nogalinātu visus, kas ir tuvumā… izņemot radījumu, kurš no tās pārtiek.

- Mazais Pīts apturēja avāriju. Radīja IBJZ. Bet viņš neiznī­cināja gajafāgu. Un gajafāgs joprojām ir izsalcis.

- Badā un tumsā, apstiprināja Mazais Pīts.

- Keins grasās to pabarot, teica Sems.

-Jā-

- Un pēc tam?

- Un pēc tam gajafāgs izdzīvos un pielāgosies. Tas nevar turpināt dzīvot alā, būdams atkarīgs no citiem. Tam jāizkļūst ārā. Jāspēj brīvi pārvietoties. Un jāiztur uzbrukumi no mūsu puses.

- Varbūt pat ir labi, ka tas nāks atklāti cīnīties, teica Edīlio. Varbūt mums izdodas to nogalināt.

- Tas zina, ar kādiem spēkiem esam apveltīti, teica Astrīda. Turklāt kāds tam ir palīdzējis, iztēlojoties principu, pēc kāda uzbūvēt ķermeni, kas ir būtībā neievainojams.

- Palīdzējis? Kurš?

Sems mierinādams uzlika roku Edīlio uz pleca. Kāds, kurš nezina, ko dara, viņš teica.

- Nestors, pavēstīja Mazais Pīts.

- Pamēģini, draugs! Kas tu kāds trīsgadnieks? Antuāns mēģināja padot kāsi Cilam. Taču tas atgaiņājās.

- Esmu jau agrāk mēģinājis, viņš atrunājās. Man ne­patika.

- Jā, kā tad. Antuāns dziļi ievilka no kāša un sāka tā kle­pot, it kā būtu savainojis plaušu. Viņš klepoja tik neganti, ka celis atsitās pret kafijas galdiņu un apgāza Cila ūdeni.

- Ei! iesaucās Cils.

- Ak, piedod, vecīt! izdvesa Antuāns, kad atkal spēja parunāt.

Lenss ievilka kādu nieku, saviebās un padeva to tālāk Līzai. Viņa ieķiķinājās, ievilka dūmu, ieklepojās un atkal ieķiķinājās.

Cilam vēl nekad nebija bijusi draudzene. Viņš meitenēm nepatika. Ne jau vienkārši nepatika, bet nepatika. Viņš nebija no populārajiem puišiem.

Senajās dienās Cils bija pazīstams galvenokārt ar dīvaina­jām pusdienām, ko māte mēdza viņam dot līdzi. Tās nemainīgi bija vegānas, organiskas un allaž ļoti “zaļas” nekā fasēta, nekā, kas būtu ievietots vienreiz lietojamā tarā. Nelaimīgā kārtā lielākā daļa no mātes sarūpētajām maltītēm smakoja. Salātu mērces bija etiķainas, vīnogu lapās sabāztā tapenāde vai humoss oda pēc ķiplokiem.

Cils mīlēja mammu un tēti, tomēr šajā ziņā IBJZ nāca kā atbrīvošana: beidzot viņš drīkstēja locīt iekšā gan cepumus,

r

gan čipsus visu to, ko tik ļoti kāroja. Cils atļāvās pat to, ko viņa vecāki būtu uzskatījuši par nepiedodamu: viņš ēda gaļu. Un tā viņam garšoja.

Tagad viņš, protams, atdotu visu, lai tiktu pie lipīga humosa pikuča un pilngraudu kviešu maizes.

Cilam nebija, ko ēst. Toties bija vēdergraizes. Un viņa komanda. Viņa grupa. Cilvēku komanda. Kurā visi viņš to apzinājās bija neveiksminieki. Izņemot Lenšu. Lensa klātbūtne piešķīra viņu bariņam tādu kā lielāku nozīmību, padarīja viņus foršākus, nekā viņi bija īstenībā. Pat tagad, šeit, drebošajā sveces gaismā, Lenss izskatījās superīgi.

- Ķertajiem ir pārtika, nu jau vai tūkstošo reizi atkārtoja Tārks. Viņiem vienmēr ir pārtika. Normālie bērni staigā apkārt izsalkuši, bet ķertajiem allaž visa ir papilnam.

Cils par to šaubījās, taču strīdēties nebija jēgas. Ne jau kaut kāds no gaisa pagrābts stāstiņš par to, ka ķertajiem ir pārtika, lika viņam tos ienīst. Tā bija viņu augstprātīgā izturēšanās. Bet lai jau Tārkam tiek.

- Dzirdēju, ka Braiena noķērusi un apēdusi pāris baložu, pavēstīja Līza un tūdaļ atkal ieķiķinājās. Cils netika gudrs, vai viņa tā ķiķina vienmēr vai tikai tagad tāpēc, ka ir sapī­pējusies.

Tēmēdama sev klēpī ar mazu kabatas lukturīti, Līza ar ūdensdrošu flomāsteru zīmēja mapē dažādas burtu “C” un “K” variācijas “Cilvēku Komanda”. Cilam vislabāk patika variants, kur “C” un “K” bija savstarpēji savienoti un sagāzti uz vienu pusi un viss apvilkts ar resnām kontūrām.

Antuāns, kārtējo reizi izmisīgi meklēdams pārtiku, bija atradis savu vecāku guļamistabā zālīti.

- To es jums saku, turpināja Tārks, norādīdams uz Līzu, itin kā meitene varētu viņa teikto apliecināt. Viņiem ir savi paņēmieni, kā tikt pie pārtikas. Ķertie allaž ir visi uz vienu roku. Tārks nesmēķēja. Viņš skatījās uz Cilu, it kā tam būtu kāds risinājums. It kā Cilam būtu padomā kāds plāns.

Cilam nekāda plāna nebija. Viņš zināja vienīgi to, ka IBJZ visu nosaka ķertie. Un ne tikai Perdidoblčā, bet ari augšā kal­nos Koutsā. Un tagad vēl ari spēkstacijā. Ķertie pārvaldīja visu. Nu labi, ķertie un viņu palīgi, tādi kā Edllio, Alberts un Astrīda.

Un vēl Cils zināja to, ka viss ir sagājis grīstē. Ļaudis cieta badu. Un, ja jau pie šprices bija ķertie, kurš cits pie tā varēja būt vainīgs?

- Viņiem ir, ko likt vēderā, es jums to garantēju, atkār­toja Tārks.

-Jā, toties mums ir, ko vilkt plaušās, teica Antuāns un iesmējās pats par savu asprātību.

Parādes durvis atvērās, un Cils, drošs paliek drošs, jau sniedzās pēc savas beisbola nūjas. Tas izrādījās Henks. Ienācis telpā, viņš devās taisnā ceļā pie Antuāna, kurš bija divreiz lielāks par viņu, un uzkliedza tam: Met zemē!

- Kas tu tāds esi, policis?

- Nav ko apreibināties! noskaldīja Henks. Ne jau tas ir vajadzīgs Cilam. Ne jau tāpēc ir nodibināta Cilvēku Komanda.

Antuāns aizmiglotu skatienu uzlūkoja Cilu, kurš, dzirdot šos vārdus, jutās pārsteigts. Tātad tie domāja, ka viņš ir izvirzī­jis kādu augstāku mērķi. Tas bija glaimojoši. Un arī mulsinoši.

-Jā, met vien prom to zāli, vecīt, piebalsoja Cils.

Antuāns izgrūda skaņu, kam vajadzēja nozīmēt noraidī­jumu.

Henks, visiem par pārsteigumu, izsita kāsi viņam no rokas.

Antuāns cēlās augšā no dīvāna un, šķiet, bija gatavs sīko Henku saspiest plakanu. Bet Cils viņu apturēja: Nē. Nekādu kautiņu starp savējiem.

-Jā. Tas tiesa, noteica Lenss, tomēr bez īpašas pārliecī­bas.

Tagad savu viedokli atlika izteikt tikai Tārkam. Henkam taisnība. Cils netaisās rīkoties kā visi citi. Viņš mūs ir sapul­cinājis tāpēc, lai izrēķinātos ar ķertajiem. Ja mēs te sēdēsim,

ķerdami kaifu, Cils nespēs atrisināt problēmu. Viņam vajag, lai mēs būtu uz strīpas.

- Aha, piekrita Lenss. Tikai kur tā strīpa ir?

- Es atradu Hanteru, Henks ar klusu lepnumu pavēstīja. Itin kā pasniegdams vecākiem liecību, kurā ir vienīgi teicamas atzīmes.

Cils pielēca kājās. Tu viņu atradi?

- Jā. Viņš ir otrpus šosejai, slēpjas kādā mājā. Un jūs nemū­žam neuzminēsiet, kas viņam tur ir.

-Kas?

- Ēdamais. Tas mutantu ķertais ir nomedījis briedi un ar savu ķertā spēku to izcepis. Pats redzēju, kā viņš to ar nazi griež gabalos.

- Paturēdams visu sev, teica Tārks. Tikai sev un pārē­jiem ķertajiem. Šie ēdīs brieža gaļu, bet mēs, pārējie, varam vārīt nezāles vai ko tamlīdzīgu.

Cilam mutē saskrēja siekalas. Gaļa. īsta gaļa. Un nevis kaut kāda žurka vai balodis, bet kaut kas tāds, kas līdzinājās liellopam.

- Esmu ēdis brieža gaļu, pavēstīja Lenss. Nav ne vainas.

- Gan jau ir labāks par suni, noteica Antuāns. Lai gan es neatteiktos ari no suņa, ja varētu pie tā tikt.

- Ko mēs darīsim? Lenss jautāja Cilam.

Visu acis, pat Līzas, pievērsās Cilam. Kā jūs domājat, ko mēs darīsim? Cils, novilcinādams laiku, retoriski jautāja.

- Bruksim viņam virsū! sacīja Antuāns.

Cils uzsita Antuānam uz pleca un iesmējās. Jā gan. Tad viņš sarokojās ar Henku. Labi pastrādāts, vecīt! Mūsu ēdien­kartē tagad būs brieža gaļa.

- Tad, kad būsim pakāruši Hanteru, piebilda Henks.

Tas lika visiem sastingt.

- Ko tu teici? pārjautāja Lenss.

Henks viņu salti uzlūkoja. Tu iedomājies, ka tas ķertais no laba prāta atdos mums pārtiku? Viņš mūs nogalinās pie

pirmās izdevības. Ķertajiem par mums ne silts, ne auksts. Viņiem ir vienalga, ka mēs ciešam badu. Lai vai kā, viņš ir slepkava, vai ne? Ko citu tu domā iesākt ar slepkavīgu ķerto?

Cils smagi norīstījās. Henks tajā visā bija aizgājis par tālu. Tas jau vairs nebija tas pats, kas ķengāt Semu un censties panākt šādu tādu cieņu pret normālajiem.

Cilam par atvieglojumu, ierunājās Lenss. Vecīt, es nedo­māju, ka mums vajadzētu to puisi galēt nost.

- Tā bija Cila ideja, taisnojās Henks. Tajā pirmajā naktī. Ja jau mēs netaisāmies spriest tiesu pār Hanteru, kāpēc tad mums līdzi bija virve?

Virve nebija Cila ideja. Bet vai viņam tas bija jāatzīst? Viņš bija domājis Hanteru tikai kārtīgi piekaut. Cils gribēja, lai Hanters raudātu un atzītos, ka ir nočiepis to pēdējo žāvētas gaļas sloksni. Patiesībā jau viņš nebija domājis Hanteru nogalināt. Tās bija tikai tādas tukšas runas.

- Tu domā, ka Sems un Edīlio, un visi pārējie ļaus mums Hanteru tā vienkārši sodīt ar nāvi? iebilda Lenss.

Henks pasmaidīja. Tas bija savāds maza puisēna smaids. Nevainīgs. Viņi visi ir prom. Deka ir spēkstacijā, vai ne? Un Sems ar Edīlio ielēca džipā un aizdrāzās prom no pilsētas. Visa tā viņu varza ir aizlasījusies. Domājams, lai tiktu galā ar Keinu.

Cils juta, kā dauzās sirds. Mute bija izkaltusi. Viņi taču to nedarīs, vai ne? Tas nebūs pa īstam?

Bet Hanteram bija gaļa. Un kā citādi atņemt viņam pār­tiku?

- Mēs nevaram Hanteru vienkārši tāpat novākt, ierunā­jās Tārks.

- Kā tad, nomurmināja Cils.

- Vispirms mums jāspriež viņam tiesa, turpināja Tārks.

Un Cils juta, ka piekrītoši māj ar galvu. Un vēl viņš pama­nīja, ka smaida, it kā tā jau no paša sākuma būtu bijusi viņa ideja. Var jau būt, ka bija arī. Varbūt dziļi sirdī viņš zināja, ka tam jānotiek tieši tā.

Jā, Cils sev teica. Tu esi mīkstsirdīgs, bet zini, ka tam tā jānotiek. Tu zini, ka tā ir lemts.

Visu sejas gaidoši pievērsās viņam. Tā Līza patiešām nemaz nebija zemē metama. Vismaz brīžos, kad viņa Cilam uzsmai­dīja tā, it kā viņš būtu rokzvaigzne.

- Mums būs tiesa. Jo Cilvēku Komanda neatzīst bezjēdzīgu vardarbību, teica Cils, un izklausījās, it kā viņš pats tam ticētu. Aizmirstot faktu, ka bezjēdzīga vardarbība, tāda kā, piemēram, logu dauzīšana, bija vienīgais, ar ko viņi līdz šim bija nodarbojušies. Ir vajadzīga tiesa. Citādi mūsu ļaudis, pārējie normālie, to nesapratīs. Tātad mums jānoorganizē tiesa. Tā mēs tiksim galā ar Hanteru. Tiesāsim viņu. Un kādu daļu brieža gaļas izdalīsim visapkārt, vai ne?

- Aha, piekrita Lenss.

- Tā mēs dabūsim cilvēkus savā pusē, sacīja Cils. Tie domās: ei, Cils ir atjaunojis taisnīgumu. Un vēl: Cils mūs ir pabarojis.

- Un tā tas tik tiešām būs, apstiprināja Tārks.