Bads

ČETRDESMIT SESTĀ NODAĻA

Keins stāvēja tumsā.

Sema gaisma bija nodzisusi.

Bija dzirdama klusa, neskaidra skaņa. Kā plūstošs ūdens, tikai bez tam piemītošās muzikalitātes.

Keins stāvēja tumsā, skaņai lēnām izdziestot tālumā.

Un tad tumsai pievienojās klusums.

Diāna. Nu viņš vairs meiteni neizglābs. Varbūt pats izdzī­vos, bet Keins pirmo reizi mūžā saprata, ka dzīve bez Diānas būs neizturama.

Diāna bija viņu ķircinājusi. Lamājusi. Melojusi viņam. Manipulējusi ar viņu, izsmējusi un pat nodevusi viņu.

Bet viņa ari bija Keinu atbalstījusi. Pat tad, kad viņš varēja izrādīties bīstams.

Vai tas, kas viņus saistīja, patiešām bija uzskatāms par mīlestību? Keins šo vārdu reizēm tika izrunājis. Bet vai kāds no viņiem abiem patiesi bija spējīgs uz šīm jūtām?

Varbūt.

Bet nu vairs ne. Vairs jau ne. Diāna tur virszemē bija mirusi vai atradās tuvu nāvei. Viņas asinis sūcās zemē.

- Diāna, puisis čukstēja.

- Vai esmu dzīva?

Pirmajā brīdī Keins to noturēja par viņas balsi. Bet tas nebija iespējams.

- Gaismu, viņš teica. Man vajadzīga gaisma.

Gaismas nebija. Vesela mūžība bez gaismas. Un balss vairs

neierunājās.

Keins sēdēja tumsā, pārāk satriekts, lai pakustētos. Viņa brālis gulēja, sarāvies čokurā. Miris vai varbūt gribēdams būt miris. Un Diāna…

Cīnīdamies ar paniku, Kvinns laidās lejup neregulārajā šahtā, ko bija izcirtis Daks. Virve rokās likās aplam tieva. Šahtas vertikālās sienas skrāpēja muguru un sānus, un uz galvas nemitīgi bira oļi.

Kvinns apzinājās, ka nav drošsirdīgs. Bet neviena cita vairs nebija. Ar Braienu kaut kas nebija kārtībā. Saliekusies āķī un saķērusi vēderu, viņa gulēja zemē un raudāja.

Kvinns nezināja, kas notiek tur, lejā, toties viņš zināja ko citu: ja jau Semam un Keinam nav izdevies izvest no turienes Lanu, cilvēki mirs. Un nāvju būs tik daudz, ka Kvinna prāts atteicās to pieņemt.

Viņam tas jāpaveic.

Jāpaveic.

Kvinns bija sasniedzis šahtas dibenu. Sajutis, ka kājas brīvi karājas, viņš atslābināja tvērienu un pēdējās pāris pēdas pārvarēja krītot.

Piezemēšanās bija smaga, tomēr lauzts, šķiet, nekas nebija.

- Sem? Kvinns čukstus ierunājās, un skaņa noslāpa dažas collas no viņa mutes.

Zēns taustījās kabatā pēc lukturīša. Viņš iededza gaismu. Acīm, kas jau bija pieradušas pie tumsas, gaisma šķita žilbi­noša. Tās samirkšķinājis, viņš notēmēja ar staru uz priekšu.

Simt pēdu attālumā rēgojās cilvēka siluets. Kustīgs.

- Kein?

Keins lēnām pagriezās. Viņa seja bija bāla un sastingusi. Acis apsarkušas.

Lēnām, kā ar artrītu sirgstošs vecs vīrs, Keins piecēlās.

Kvinns, steidzoties pie viņa, spīdināja apkārt gaismu, pārlū­kodams apkārtni. Viņš ieraudzīja Semu, kurš gulēja uz mutes.

Un mazliet tālāk, nolaidusi rokas gar sāniem, stāvēja Lana.

- Lana, ierunājās Kvinns.

- Vai esmu dzīva? Lana jautāja.

- Tu esi dzīva, Lana, atbildēja Kvinns. Un tu esi brīva.

Lanai pār seju pārslīdēja tumša ēna. Mutes kaktiņi noslī­dēja lejup. Viņa pagriezās, lai dotos prom.

Kvinns uzlika roku meitenei uz pleca. Nepamet mūs, Dziedniece. Tu mums esi vajadzīga.

Lana apstājās.

- Es… viņa iesāka.

- Lana, Kvinns uzstāja, tu mums esi vajadzīga.

- Es nogalināju Edīlio, viņa teica.

- Vēl ne, sacīja Kvinns.

Marija Terafino pamodās no zivs garšas un smaržas.

Viņa tūlīt pat aizgriezās. Smarža likās nepatīkama. Meitene izbrīnīta palūkojās apkārt. Marijai par pārsteigumu, viņa bija sasaistīta. Piesieta pie krēsla bērnudārza birojā.

- Ko es te daru? viņa samulsusi taujāja.

- Tu ēd pusdienas, atbildēja viņas mazais brālītis.

- Izbeidz! Es neesmu izsalkusi. Izbeidz!

Džons turēja māsai priekšā karoti. Viņa eņģeliskā sejiņa bija dusmās satumsusi. Tu apsolīji, ka nepametīsi mani.

- Par ko tu runā? Marija nesaprata.

- Tu teici, ka to nedarīšot. Teici, ka nepametīsi mani vie­nu, sacīja Džons. Bet tu taču to mēģināji, vai ne?

- Nesaprotu, par ko tu tur vāvuļo. Tad viņa ieraudzīja Astrīdu, kura stāvēja, atbalstījusies pret dokumentu skapi, un izskatījās tā, it kā būtu izlaista caur gaļasmašīnu. Mazais Pīts sēdēja sakrustotām kājām un šūpojās turp atpakaļ. Atā, Nestor. Atā, Nestor, viņš skandēja.

- Marij, tev ir ēšanas traucējumi, sacīja Astrīda. Tavs noslēpums ir nācis gaismā. Tāpēc beidz izlikties.

- Ēd! Džons pavēlēja un ne visai maigi iestūķēja māsai mutē pilnu karoti.

- Rij nost! viņš rīkoja.

- Ļauj man…

- Pieveries, Marij! Džons viņai uzkliedza.

Vispirms Diāna. Citu secību Keins nemaz nebūtu pieļāvis.

Tad Edīlio, kurš bija tik tuvu nāvei, ka, pēc Lanas domām, viņš jau klauvēja pie debesu vārtiem.

Deka. Šausmīgi smagi savainota. Bet dzīva.

Braiena, kurai kumšķiem krita ārā mati.

Un visbeidzot Sems.

Kvinns, Keinam krietni piepalīdzot, bija uzvilcis viņu augšā ar virvi.

Lecot saulei, Lana sēdēja kalna pakājē.

Kvinns atnesa viņai ūdeni. Vai ar tevi viss ir kārtībā? viņš apjautājās.

Lana, protams, būtu varējusi pateikt vārdu, kuru viņš gri­bēja dzirdēt, taču zināja, ka tas neizklausīsies ticami. Nē, viņa atbildēja.

Kvinns apsēdās viņai līdzās. Keins un Diāna, viņi abi aiz­gāja. Sems guļ. Deka… domāju, ka viņa vēl nav tikusi tam pāri.

- Es nevaru izdziedināt cilvēku no atmiņām, Lana drūmi noteica.

- Nē, piekrita Kvinns. Ja tu to varētu, tad droši vien būtu izdziedinājusi sevi.

Viņš aplika roku meitenei ap pleciem, un tajā brīdī Lana sāka raudāt. Likās, ka viņa nekad nerimsies. Tomēr Kvinnam šī sajūta patika un viņš palika Lanai līdzās. Tālumā bija dzirdams mašīnas troksnis.

- Ei, teica Kvinns, Braiena aizšāvusies uz pilsētu. Atve­dusi Astrīdu un vēl kādu.

Lanai bija vienalga. Meitene domāja, ka viņai nekad vairs nebūs ne par ko daļa.

Ar troksni atvērās un aizvērās automašīnas durvis. Un pēkšņi bija klāt Patriks; viņa aukstais, mitrais deguns uzstājīgi spiedās meitenei pie kakla.

Lana apkampa suni, cieši piespieda sev klāt un aizgūtnēm raudāja viņa kažokā.