Bads

SEPTĪTĀ NODAĻA

88 STUNDAS, 54 MINŪTES

- Pieturi te, Panda, Dreiks sacīja.

- Kāpēc? Panda sēdēja pie džipa stūres. Pamazām viņš kļuva par aizvien prasmīgāku braucēju, tomēr, kā jau Panda, vēl arvien neatļāvās attīstīt ātrumu, kas būtu lielāks par trīs­desmit jūdzēm stundā.

- Tāpēc, ka es tā saku, lūk, kāpēc! aizkaitināts atcirta Dreiks.

Vabole gan zināja apstāšanās iemeslu. Un zināja arī, kāpēc tas tā uztrauca Dreiku. Viņi nevarēja riskēt turpināt braukt uz spēkstaciju pa šoseju. Trīs mēnešos, ko Keins bija aizvadījis halucinācijās un nesakarīgos kliedzienos, situācija Koutsā bija jūtami pasliktinājusies, turpretī Perdidoblčā vēl arvien viss bija pa vecam. Dreiks bija veicis uzbrukumu Ralfa pārtikas veikalam, bet neko vairāk pasākt viņš neuz­drošinājās.

Vabolēm tas bija zināms. Perdidobīču viņš bija apmeklējis ne vienu reizi vien. Arī pilsētā bija atlicis maz pārtikas, bet tur tās tomēr bija vairāk nekā Koutsā. Vaboli tas kaitināja: viņš būtu varējis nočiept krietni vien vairāk ēdamā, taču uz lietām, ko viņš nesa rokās, hameleona spēks lāgā neiedarbojās. Labā­kais, ko Vabole varēja aizstiept, bija sausās zupas paciņa vai kāda zem krekla nobēdzināta enerģijas tāfelīte. Nevarēja gan teikt, ka šādas tāfelītes pēdējā laikā būtu kaut kur atrodamas. Un arī sausās zupas nebija.

T

- Tā, Vabole, tālāk mēs iesim kājām, pavēstīja Dreiks. Viņš atrāva vaļā durvis un izkāpa uz ceļa. Vabole nošļūca no sēdekļa un nostājās blakus Dreikam.

Vaboles īstais vārds bija Tailers. Viņa Koutsas līdzbiedri bija nosprieduši, ka šo palamu zēns nopelnījis, jo bija gatavs pieņemt trakus izaicinājumus sevišķi ēst kukaiņus. Bērni mēdza viņu sakūdīt, un viņš jautāja: “Ja es to izdarīšu, kas man par to būs?” Senajās dienās Vabole šādi tika pie naudas un konfektēm.

Un pret vabolēm viņam nekas nebija pretī. Zēnam pat patika, kā šie kukaiņi spirinās, pirms viņš tos pārkož, izdzēšot to sīkās dzīvībiņas.

Bet par Vaboli viņu dēvēja jau pirms ierašanās Koutsā, kad viņš vēl nebija ieguvis šāda uz visu gatava puikas reputāciju. Palama viņam pielipa pēc tam, kad Vabole savā vecajā skolā tika pieķerts, ierakstot vecāku un skolotāju apspriedes. Šīs sarunas viņš ievietoja Facebook, tādējādi apkaunojot dažu labu skolēnu vai, pareizāk sakot, turpat pusi savas klases, jo nodeva atklātībai visas viņu problēmas, sākot ar nespēju mācīties un beidzot ar slapināšanu gultā.

Nosūtīšana uz Koutsu Vabolēm nebija kā sods; tas drīzāk tika darīts viņa paša drošības dēļ.

Kad Dreiks izritināja savu taustekli, izstaipīja to un atkal aptina sev apkārt, Vabole nervozi atvirzījās nost. Vabolēm Dreiks nepatika. Viņš nepatika nevienam. Bet, Vabole sprieda, ja viņu pieķers ložņājam gar spēkstaciju, cīņu uzņemsies Dreiks, bet viņš pats pa to laiku vienkārši pazudīs. Naktī Vabole bija pilnīgi neredzams.

Uz stingrāko nobrīdinājuši Pandu gaidīt, līdz viņi atgriežas, abi devās tālāk. Tas nozīmēja iegriezties pa ceļa atzaru, kas bija te asfaltēts, te grantēts, te atkal asfaltēts, it kā puiši, kuri to būvēja, paši nebūtu spējuši īsti izlemt.

- Līdz galvenajam ceļam ir krietnas divas jūdzes, sacīja Dreiks. Tad nu uz priekšu!

- Man gribas ēst, žēlojās Vabole.

- Ēst gribas visiem, Dreiks atcirta. Tāpēc pieveries!

Nogriezušies no ceļa, viņi iebrida lauksaimniecības zemē.

Iet nebija viegli, jo lauks bija sastrādāts vagās, tāpēc vajadzēja uzmanīties, lai nepakluptu. Te kaut kas bija iedēstīts, tikai Vabolēm nebija ne jausmas, kas. Katrā ziņā kaut kādi laksti. Zēns prātoja, vai tos varētu ēst, tik ļoti izsalcis viņš jutās.

Varbūt kaut kas ēdams palicis spēkstacijā. Varbūt, izlūkojot šo vietu, viņam izdosies kaut ko atrast.

Abi gāja klusēdami. Dreiks nebija necik nadzīgs uz tērzē­šanu. Ari Vabole ne.

Šosejas gaisma bija redzama jau pa gabalu. Pat tagad, ieraugot šo spilgto apgaismojumu, nebija iespējams neie­domāties par rosības pilnām degvielas uzpildes stacijām, spožām Wendy’s un Burger Kings ēstuvēm, veikalu kņadu, vieglajām un smagajām automašīnām. Uz dienvidiem no Perdidoblčas savulaik bija gara ātrās ēdināšanas restorānu virkne un Super Target, kur tirgoja pārtikas preces, un tad vēl See’s saldumu veikals, kur…

Vabolēm likās neizturami, ka tas viss ir tur, ārpusē, aiz IBJZ sienas. Ja tāda ārpuse vispār pastāvēja.

See’s saldumi. Vabole teju vai būtu ar mieru nocirst sev ausi, lai tikai piecas minūtes pabūtu šajā veikalā. Sevišķi viņam patika konfektes ar riekstiem. Ak, un vēl tās ar aveņu krēmu. Un ar brūno cukuru. Un karameles, arī tās bija ļoti labas.

Tagad nekas no tā visa nebija sasniedzams. Mute bija pilna siekalām. Vēders sāpēja.

IBJZ ir tik klusa, Vabole domāja. Klusa un tukša. Un, ja Keinam izdosies īstenot savu plānu, tā kļūs piedevām vēl ari tumša.

Apgaismoti bija tikai daži šosejas posmi. Posms, kas veda cauri pilsētai, un šeit, pie pagrieziena uz spēkstaciju. Vabole un Dreiks no šīm gaismas lāmām turējās pa gabalu.

Vabole palūkojās pa kreisi, uz pilsētas pusi. Uz ceļa nebija ne miņas no kustības. Nekā nebija arī pa labi. Vabole zināja, ka, šķērsojot šoseju un paejot mazu gabaliņu lejup pa ceļa atzaru, būs sargbūda. Taču tai nevajadzētu radīt problēmas.

- Turies no ceļa pa gabalu un šķērso lauku, Dreiks viņam teica.

- Ko? Kāpēc? Mani taču neviens neredz.

- Spēkstacijā var būt infrasarkanās novērošanas kameras, stulbeni, lūk, kāpēc. Mēs nezinām, vai arī infrasarkanajās kamerās tu esi tikpat neredzams.

Vabolēm nācās atzīt, ka šāda problēma patiešām varētu pastāvēt. Bet izredzes pārvarēt vēl pāris jūdžu, virzoties kal­nup un lejup, pinoties augstā zālē un klumzājot pāri nepa­manāmiem grāvjiem, nebija necik jūsminošas. Viņš droši vien apmaldīsies. Un tad nekādi netiks atpakaļ uz brokastlaiku.

- Labi, noteica Vabole, lai arī viņam ne prātā nenāca paklausīt.

Pēkšņi Dreika pretīgais tausteklis apvijās viņam apkārt. Dreiks spieda tik stipri, ka Vabolēm nācās cīnīties pēc elpas.

- Tas ir svarīgi, Vabole. Nesalaid grīstē. Dreika acis bija saltas. Ja salaidīsi, novilkšu ādu pār acīm.

Vabole pamāja ar galvu. Dreiks palaida viņu vaļā.

Kad tausteklis bija prom, Vabole noskurinājās. Tas bija kā čūska. Akurāt kā čūska. Un čūskas Vabole necieta ne acu galā.

Panākt maskēšanos Vabolēm bija tirais nieks. Viņš vien­kārši iedomājās par izzušanu un pārlaida rokas stāvam, kā nogludinot kreklu. Zēns redzēja Dreika samulsušo skatienu, to, ka viņa negantās acis nespēj notvert Vaboles patieso atraša­nās vietu. Zinādams, ka ir gandrīz neredzams, Vabole parādīja Dreikam vidējo pirkstu.

- Uz redzīti, teica Vabole un devās pāri šosejai.

Vabole gāja pār laukiem, līdz tika pietiekami tālu no Dreika.

Bija uzlēcis mēness, bet tikai šaurs sirpis, kas neapgaismoja neko vairāk par dažu akmeni vai zāles stiebru. Vabole uzskrēja

zemam, nokarenam koka zaram un novēlās uz dibena. Mute bija savainota un asiņaina.

Pēc tam viņš atgriezās uz ceļa. Līkumojot augstu virs mir­dzošā okeāna, tas atklāja skatienam skaistu, lai ari satraucošu ainavu. Okeāns Vabolēm allaž bija šķitis kaut kas draudīgs.

Ja nu viņš tajos infrasarkanajos staros tomēr ir redzams, sprieda Vabole, jā, protams, tas būtu slikti. Taču viņš vienmēr varēs aizlaisties, kā to bija izdarījis Datordžeks. Nepatikšanas būtu sagaidāmas tikai tad, ja viņš kādreiz nonāktu Dreika nagos.

Un Dreika draudus viņš uztvēra nopietni. Visnotaļ nopietni.

Agrāk Vabole bieži tika kaustīts. Viņa tēvs bija ašs uz belzieniem vai kad bija kārtīgi piedzēries spērieniem. Bet tēva rīcībai bija zināmas robežas: viņš mūždien raizējās, ka Vaboles māte varētu atņemt viņam tiesības uz aizbildnību. Tas nenozīmēja, ka tēvs Vaboli īpaši mīlētu nē, viņš vienkārši ienīda Vaboles māti un nekad nedarītu neko tādu, kas dotu viņai iespēju uzvarēt.

Pašās sliktākajās reizēs, kad tēvs dzēra kopā ar savu draugaļu un abi strīdējās, Vabole bija iemācījies paslēpties. Viņa mīļākā slēptuve bija bēniņos, jo tie bija piebāzti ar kastēm un, aizlienot aiz tām, varēja parāpties zem dzegas un nostiep­ties garšļaukus starp šķērsbaļķiem. Tur tēvs viņu nemūžam nebūtu atradis.

Likās, pagāja vesela mūžība, pirms Vabole sāka sama­nīt spoži izgaismotās spēkstacijas apveidu. Zibsnis gar pau­gura ieloci, spīdums, kas parādījās aiz ceļa likuma. Vēl viena mūžība pagāja, līdz viņš aizkļuva līdz otrajai sargbūdai tai, kura atradās otrpus ceļam un no kuras uz abām pusēm stiepās dzeloņdrāšu žogs.

Keins bija izprātojis, ka šis žogs, ko bija redzējis tikai viens vienīgs Koutsas bērns, varētu būt elektrisks. Vabole negrasījās izmēģināt, vai tā ir. Viņš gāja gar žogu augšup kalnā, līdz bija kādus simt jardus nost no sargbūdas. Zēns atrada nūju un sāka

rakties zem žoga. Viņš cerēja, ka daudz laika tas neaizņems, viņš galu galā bija pasīks augumā.

Vabole jutās kā uz delnas. Rakdams ar nūju, viņš bija kļuvis redzams: nūjām nepiemīt maskēšanās spēks. Mēness, kas līdz šim šķita gaužām blāvs, tagad likās kā tieši uz viņu tēmēts pro­žektors. Un pati spēkstacija izskatījās kā milzīgs, šausminošs, pie ūdens notupies nezvērs, mirdzoši spožs nakts melnumā.

Vabole atlaidās uz muguras un pašļūca zem žoga. Zem krekla tūdaļ pat salīda dubļi, taču strāvas triecienu viņš nesa­ņēma. Lai arī tam, ka žogs varētu būt elektrificēts, zēns neti­cēja, labāk tomēr bija uzmanīties.

Vabole piecēlās, nopurinājās un devās lejup pa paugura nogāzi uz spēkstaciju.

Viņš bija izsalcis. Lai notiek: viņš spiegos un darīs visu, ko viņam licis Dreiks. Taču vispirms pameklēs kaut ko ēdamu.

Sems centās aizmigt. Mežonīgi gribējās aizmigt.

Viņš atradās Astrīdas un Marijas, un Džona mājas viesiem paredzētajā guļamistabā. Tumsā. Guļot uz muguras. Blenžot griestos.

Lejā, virtuvē, bija palicis kāds pusducis ēdiena kārbu. Sems bija izsalcis. Bet savu dienišķo pārtikas devu viņš jau bija notiesājis. Viņam bija jārāda piemērs.

Tomēr puisis jutās izsalcis, un izsalkumam gar labiem piemēriem nebija nekādas daļas.

Pirmajā stāvā ir ēdiens. Un uz priekšu pa gaiteni Astrīda.

Arī tas bija izsalkums, tikai citāds. Un arī tur viņam bija jārāda labais piemērs.

Es neesmu nekas cits kā vien labo piemēru krātuve, viņš sev drūmi sacīja.

Tikai Astrīda jau nebūtu… lai gan kā viņš to tik droši varēja zināt?

Galva dūca. Tā bija pārblīvēta bezgalgariem darāmo darbu sarakstiem. Jāpanāk, lai ļaudis strādātu pie ražas novākšanas.

Jāpanāk, lai tie sāktu nest savus atkritumus uz vienu noteiktu vietu. Naktīs, lodādamas pa visām šīm neskaitāmajām atkri­tumu kaudzēm, ielas pārņēma žurkas.

Jādabū visu mazo bērnu saraksts, un tie jāizmitina kopā ar vecākiem bērniem. Bija piecgadnieki un sešgadnieki, kuri dzīvoja vieni. Tas bija neprātīgi. Un bīstami. Pagājušonedēļ viens tāds bija iesviedis vannā matu fēnu un izsitis savā mājā elektrību. Tīrā laime, ka iztika bez nāvējošām elektrotrau­mām. Pirms divām nedēļām kāds otrklasnieks, kurš dzīvoja viens, bija izraisījis ugunsgrēku. Tā vien šķita, ka tīšuprāt. Lai pievērstu kāda jebkura uzmanību. Pirms kāds paguva pasaukt ugunsdzēsējus, liesmas jau bija iznīcinājušas trīs ēkas, gandrīz pusi kvartāla. Kad Elēna ar savu milzīgo uguns­dzēsēju mašīnu beidzot ieradās notikuma vietā, bija sadedzis viss, kas varēja sadegt, un uguns bija tikpat kā izplēnējusi.

Puika palika dzīvs. Sāpīgos apdegumus Lana izdziedēja, bet tikai pēc tam, kad mazais stundām ilgi bija locījies un kliedzis neizturamās mokās.

Vai Astrīda vēl bija nomodā? Vai gulēja, vērdamās tumsā, tāpat kā viņš? Domādama tās pašas domas?

Nē. Astrīda domā, ka viņš ir stulbenis, jo gribēja uzdot Albertam piekukuļot Orku ar alu. Viņa uzskata Sema rīcību par morāli nepieņemamu. Un viņu pašu par amorālu sub­jektu.

Varbūt viņai taisnība.

Tas nenāk par labu. Nepavisam nenāk par labu, ja tas, kas tev vajadzīgs, ir miegs. Šādos brīžos labāk nenodoties darāmo darbu uzskaitīšanai. Nemaz nerunājot par kļūmju uzskaitīšanu.

Cik gan traki, ka viņa fantāzijas tagad grozījās ap čili kon­serviem, pēdējo kaut cik garšīgo ēdienu, ko viņš bija baudījis! Cik sen tas bija? Pirms nedēļas? Fantazēt par konservētu čili… Par hamburgeriem. Saldējumu. Picu. Un Astrīdu viņas pašas gultā.

Sems prātoja, kā ir tad, kad piedzeras. Vai tas liek visu aizmirst? IBJZ vēl arvien bija milzum daudz alkohola, lai arī daži bērni bija pasākuši to dzert.

Vai būtu iespējams to aizliegt? Vai tas būtu jādara? Ja jau viņus tik un tā gaida bada nāve, kāpēc neļaut viņiem piedzerties?

Mazi bērni, kas dzer rumu. Un degvīnu. Viņš to bija redzē­jis pats savām acīm. Saviebjas no šausmīgās garšas un dedzi­nošās sajūtas un rauj iekšā nākamo malku.

Pagājušonedēļ notika saindēšanās ar pārtiku: divi bērni apēda kaut ko no tā, ko bija izrakuši atkritumos. Abi aizvilkās uz Dāras tā saukto slimnīcu. Abiem bija drudzis. Četrdesmit grādi. Vemšana. Viņi vēma ūdeni un tailenolu, ko Dāra viņiem bija centusies iedot. Paldies Dievam, ka ir tāda Lana! Viņa tos izglāba, bet par mata tiesu. Lanas spēks labāk iedarbojās uz pušumiem un lūzumiem.

Elektrotraumas. Ugunsgrēki. Saindēšanās. Tas viss būs vēl un vēl. Aizvien vairāk nelaimes gadījumu. Kā ar to zēnu, kurš nokrita no jumta. Neviens no divstāvu mājas iemītniekiem nebija redzējis viņu krītam. Līķi vēlāk atrada zēna māsa.

Puisēnu apglabāja pilsētas laukumā blakus kaujā krituša­jiem.

Vēl arvien pastāvēja Keins. Dreiks. Barvedis. Viņi visi vēl arvien tur bija. Kaut kur. Sems pats sevi muļķoja, ticēdams, ka ir ticis ar tiem galā. Līdz brīdim, kad Dreiks ar savu bandu uzbruka Ralfa veikalam.

Senajās dienās, ja vien tev bija kaut pavisam nedaudz naudas, tu varēji piezvanīt uz Papa John's, un pēc pusstundas tev tika piegādāta milzīga pica.

Ar izkusušu, burbuļainu, brūnu sieru. Ar taukainiem peperoni. Tieši tāda. It kā tas nebūtu nekas īpašs. Sems par šādu picu būtu pārdevis dvēseli.

Astrīda bija reliģioza, tātad, gulēdama gultā, viņa droši vien nedomāja par Semu. Gandrīz noteikti ne. Lai gan tad,

kad viņi skūpstījās, neizskatījās, ka meitene vairītos. Astrīda viņu mīlēja, par to gan Sems bija pārliecināts. Un viņš mīlēja Astrīdu. No visas sirds.

Tomēr mīlestībai līdzi nāca ari citas jūtas. It kā saistītas ar mīlestību, tomēr atšķirīgas.

Un ķīniešu ēdieni. Ak kungs, mazās, baltās kartona kastītes ar cāli saldskābā mērcē un cāli citronu marinādē, un Šehuanas garnelēm! Agrāk Semam ķīniešu ēdieni bija vienaldzīgi. Taču tie bija simtkārt labāki par konservētām pākšu pupiņām un pusizvārltiem zirņiem, un to, kas sanāca, mēģinot cept uz plīts no miltiem, eļļas un ūdens gatavotas tortiljas.

Gan jau drīz vien kāds atnāks viņu uzmodināt. Atšķirība tikai tāda, ka šoreiz viņš nav aizmidzis. Tā notika gandrīz katru nakti. Sem, kaut kas deg. Sem, kāds ir ievainots. Sem, viens puika sasita automašīnu. Sem, mēs pieķērām Orku, galīgi piedzērušos, bez kāda iemesla dauzām logus.

Neviens neteiks: Sem, lūk, pica.

Un Astrīda neteiks: Sem, te esmu es.

Sems laidās snaudā. Bija ienākusi Astrida. Viņa stāvēja durvīs, tik skaista savā caurspīdīgajā naktskreklā, un teica: Sem, viss ir labi, E. Z. ir dzīvs.

Pat aizmidzis Sems zināja, ka tas ir sapnis.

Pēc stundas uzradās Teilore. Teleportējusies Sema istabā viņa pati to dēvēja par “ielēkšanu” Teilore teica: Sem, mosties!

Šoreiz tas nebija sapnis. Bieži vien tieši Teilore bija tā, kura atnesa sliktās ziņas. Vai nu viņa, vai Braiena kura nu tobrīd gadījās tuvāk. Viņas bija visātrākie saziņas līdzekļi.

- Kas tad šoreiz, Teilore?

- Vai pazīsti Tomu? Tomu O’Dellu?

Semam likās, ka ne. Smadzenes nespēja koncentrēties. Viņš laikam vēl nebija īsti pamodies.

- Lai nu kā, ir noticis kautiņš starp Tomu un meitenēm, kuras dzīvo viņam kaimiņos, Sendiju un… aizmirsu, kā sauca

to otru. Toms ir pamatīgi savainots. Sendija iesita viņam ar boulinga bumbu.

Sems nolaida kājas no gultas malas, bet nespēja noturēt acis vaļā. Ko? Kāpēc šī viņam sita ar boulinga bumbu?

- Sendija apgalvo, ka Toms esot nogalinājis viņas kaķi, atbildēja Teilore. Un izcepis savā pagalmā uz grila.

Beidzot Sema aizmiglotās smadzenes sāka noskaidroties.

- Sapratu. Sapratu. Viņš piecēlās un ņēmās taustīties pēc džinsiem. Kautrēšanos par to, ka viņu redz apakšveļā, Sems bija atmetis.

Teilore pasniedza viņam bikses. Še.

- Lec atpakaļ. Saki viņiem, ka nāku.

Teilore izzuda, un kādu bridi Sems centās sev iestāstīt, ka šis ir tikai kārtējais sapnis. Beigtā kaķa sakarā viņš tik un tā neko vairs nevarēja iesākt.

Taču Sema pienākums bija ierasties. Ja viņš sāks kratīties vaļā no saviem pienākumiem, tas ne pēc kā neizskatīsies.

- Rādi labu piemēru, lavīdamies gar Astrīdas durvīm, viņš pusbalsī murmināja.