Bads

DIVDESMITĀ NODAĻA

18 STUNDAS, 29 MINŪTES

Skrienot no spēkstacijas atpakaļ uz pilsētu, Braiena Semu nesastapa. Viņa nebija ne uz viena no ceļiem. Vienīgais brau­camrīks, ko Braiena redzēja, bija milzīgs pikaps, kurā sēdēja Kvinns, Alberts, Cepums un Lana. Meitene iedomājās, ka vaja­dzētu viņus apstādināt, pastāstīt, kas norisinās spēkstacijā, bet neviens no viņiem četriem nekāds lāga karotājs nebija. Kvinnam un Cepumam gan tā kā vajadzētu būt kareivjiem, bet viņai galu galā bija jāatrod Sems, nevis viņa nekam nederīgais senais sērfošanas biedrs.

Sema nebija arī pie degvielas uzpildes stacijas. Viņa nebija ne rātsnamā, ne laukumā. Lai arī kur Braiena meklēja, Sems bija kā akā iekritis.

Un Braiena strauji zaudēja spēkus. Ātrums bija viņu nomo­cījis. Ne vienkārši nogurdinājis, kā tam droši vien vajadzētu būt, ņemot vērā, ka, šaudīdamās uz priekšu un atpakaļ, šurpu turpu pa ielām un šķērsielām, Braiena bija noskrējusi kādas piecdesmit jūdzes. Tas bija izsūcis pēdējos spēkus. Un izsal­kums bija ieperinājies viņā kā lauva, kas plosīja iekšas.

Braienas krosa kurpes bija driskās. Jau atkal. Nike apavi nebija domāti tam, lai ar tiem pārvietotos sacīkšu automašī­nas ātrumā.

Te meitene sadzirdēja skaļu blīkšķi. Bija grūti saprast, no kurienes tas nācis. Bet tad pēkšņi viņas priekšā iznira skrejošu bērnu bars. Cik gan lēni tie pārvietojās! Nudien lēni. Tomēr viņi skrēja tik ātri, cik vien spēja, nabaga radījumi!

- Kas te notiek? bremzēdama, lai apstātos, jautāja Braiena.

Neviens neatbildēja. Izskatījās pat, ka tiem no viņas bail.

Tomēr bija skaidrs, ka tie no kaut kā bēga, nevis dzinās kaut kam pakaļ. Tad nu Braiena šāvās pa ielu turp, no kurie­nes bija nācis šis bars, un pēc brīža, kas bija īsāks par diviem normāliem sirdspukstiem, viņa stāvēja Astrīdas mājas atvēr­tajās durvīs.

- Ei! Vai mājās kāds ir?

Iznāca Astrīda, un viņai sekoja Edīlio. Bija skaidrs, ka gan vienam, gan otram šī nakts bijusi nelāga. Astrīdai zem acs rēgojās sarkana švīka. Edīlio, turēdams vienā rokā smagu šauteni, ar otru sparīgi berzēja pakausi.

- Kur Sems? noprasīja Braiena. Kas ar jums, draugi, noticis?

- Tev izprieca pagāja garām, Edīlio rūgti noteica.

- Nē. Nē. Man ne. Jums gan! iesaucās Braiena. Keins ieņem spēkstaciju.

-Ko?

- Viņš ir tur. Viņš un Dreiks, un vēl daži.

- Kas ar mūsējiem, kuri ir spēkstacijā? jautāja Edīlio.

- Nesatiku nevienu pašu. Zini, Keins iztrieca mašīnu cauri ieejas vārtiem. Viņš to uzdomājis nopietni.

- Vai zini, kur dzīvo Hanters? jautāja Edīlio.

Braiena pamāja ar galvu. Tikai pārāk strauji, lai tas būtu saskatāms. Tāpēc viņa arī atbildēja balsī: Jā.

- Dodies turp! Kad es pēdējo reizi redzēju Semu, viņš bija tur. Pasaki viņam, ka dabūšu savus puišus. Paies kāda pusstunda, pirms atkal savākšu visus kopā. Saki Semam, ka gaidīšu viņu pie šosejas.

-Tavas kurpes. Astrīda norādīja uz Braienas kājām.

- Kuru izmēru tu valkā?

- Sesto.

- Iedošu tev kādu pāri no sava skapja. Bet, pirms Astrīda paguva sakustēties, Braiena jau bija uzskrējusi augšā pa kāp­nēm un noskrējusi lejā, un sēdēja uz lieveņa, saitēdama ciet New Balance krosa kurpes.

- Paldies, viņa sacīja pārsteigtajai Astrīdai.

- Tikai neaizmirsti… iesāka Astrīda, taču bridi starp “tikai” un “neaizmirsti” Braiena jau bremzēja pie Hantera mājas.

Deka, kas tajā brīdi nāca lejup pa kāpnēm, izskatījās kā lietusmākonis. Ieraugot savā priekšā pēkšņi iznirstam Braienu, viņa pat lāgā nesatrūkās.

- Sveika, Brīze. To teikdama, Deka gandrīz smaidīja.

- Vai Sems ir iekšā?

- Aha.

Kad Braiena negaidot parādījās Sema priekšā, viņš to neuz­ņēma tik mierīgi kā Deka.

- Sem! Keins. Viņš ir spēkstacijā. Es jau sameklēju Edīlio, viņš vāc kopā puišus. Dod man šaujamo, es tam Keinam parādīšu!

Sems skaļi izlamājās. Pagāja labs brīdis, iekams viņš rimās.

- Es to zināju! Es to zināju, tomēr ļāvu novērst uzmanību.

- Sem! Dod man šaujamo!

- Ko? Nē, Brīze, tu man esi vajadzīga. Un ne jau beigta.

- Es varu tur nokļūt divu minūšu laikā, Braiena ņēmās viņu pārliecināt.

Sems uzlika roku meitenei uz pleca. Brīze! Tev ir savs darbs. Tu esi ziņnese. Skaidrs? Cīniņam mums ir citi cilvēki. Ej palīgā Edīlio sapulcināt karaspēku. Pēc tam palūko, vai vari sameklēt Lanu. Nezinu, kur viņa ir, un mums viņa būs vajadzīga.

- Viņa braukā apkārt smagajā mašīnā kopā ar Kvinnu un Albertu, ziņoja Braiena.

- Ko?

- Viņi visi bija sasēduši kravas auto un virzījās pa šoseju ārā no pilsētas.

Sems pašāva gaisā rokas. Varbūt viņi kaut ko padzirdējuši par Keinu. Varbūt viņi ir ceļā uz turieni.

- Es gan tā nedomāju. Tad tur nebūtu Alberta. Un, jā, kāds ir iekaustījis Astrīdu.

Sema seja sastinga. Ko?

- Viņai nekas īpašs nekaiš, taču viņas mājā bijušas kaut kādas problēmas.

- Cils, Sems izgrūda caur sakostiem zobiem. Viņš nikni iespēra pa krēslu. Ej, Brīze! Dari, ko tev teicu!

- Bet…

- Man nav laika strīdēties, Brīze.

- Vecīt! Vecīt! Kvinns pasniedzās, lai sapurinātu Albertu aiz pleca. Viņš bija iesnaudies.

- Ko? Esmu nomodā. Kas ir?

- Vecīt, mēs esam apmaldījušies.

- Neesam vis, no aizmugures sēdekļa noteica Lana.

Kvinns palūkojās atpakaļskata spogulītī. Man likās, ka

arī tu guli.

- Mēs neesam apmaldījušies, atkārtoja Lana.

- Labi, pieņemsim, ka pavisam apmaldījušies mēs neesam. Bet te vairs nav pat ne zemesceļa, ir tikai, vai zini, līdzenums. Un pat ne īpaši līdzens. Viņi bija nobraukuši no šosejas un iegriezušies tās atzarā. No turienes braukuši pa zemesceļu, kas turpinājās un turpinājās bez gala un bez vissīkākās gaismiņas. Tad zemesceļš kļuva aizvien smilšaināks, un nu jau tas vairs pat nelīdzinājās ceļam.

-Ja jau Dziedniece apgalvo, ka mēs neesam apmaldījušies, tad neesam, norūca Cepums.

- Nav vairs tālu, teica Lana.

- Kā tu zini? Es pat gaišā dienas laikā nevarētu atrast atpakaļceļu no šejienes. Kur nu vēl naktī.

Lana neatbildēja.

Kvinns palūkojās lejup uz ceļu, tad vēlreiz atpakaļskata spogulīti. Vienīgā gaisma plūda no instrumentu paneļa, tāpēc Lana varēja saskatīt tikai zēna sejas kontūru. Viņa raudzījās ārā pa logu ne turp, kurp viņi devās, bet uz ziemeļiem.

Meitenes sejas izteiksme Kvinnam likās neizdibināma, bet Lanas izjūtas viņš uztvēra. Tās izpaudās nejaušā nopūtā. Atsvešinātajā balss intonācijā. Tajā, cik izklaidīgi viņa glaudīja Patrika kaklu.

- Vai ar tevi viss ir kārtībā? apjautājās Kvinns.

Lana neatbildēja. Vismaz ne uzreiz. Pēc pārmērīgi ilgas pauzes viņa beidzot atsaucās: Kāpēc lai nebūtu?

- Nezinu, viņš noteica.

Lana klusēja.

Toties ar Albertu bija gluži pretēji: viņš bija nolasāms vieg­lāk par vieglu. Alberts kad viņam izdevās palikt nomodā bija viena vienīga tiekšanās pretī mērķim. Skatiens vērsts taisni uz priekšu. Brīžiem viņš, itin kā būtu ieslīdzis kādā iekšējā dialogā, tikko manāmi māja ar galvu.

Kvinns viņu apskauda. Alberts likās tik pārliecināts par sevi. Tas bija cilvēks, kurš skaidri zina, kurp grib doties un par ko kļūt.

Cepumam savukārt bija tikai viens mērķis: kalpot Lanai. Izbijušais varenais huligāns darītu visu, ko Lana tam liktu.

IBJZ pastāv divi atšķirīgi bērnu tipi, apcerēja Kvinns, un tas nenozīmē “ķertos” un “normālos”. Tur ir bērni, kas mai­nījušies uz slikto pusi, un bērni, kuri kļuvuši labāki. IBJZ bija mainījusi visus. Bet daži bija kļuvuši par kaut ko vairāk nekā līdz šim. Viens no tādiem bija Alberts. Vēl viens, tikai absolūti citā izpausmē, bija Cepums.

Kvinns apzinājās, ka pats pieder pie pirmā tipa. Viņš bija viens no tiem, kuri pēc IBJZ uzrašanās tā arī neatguvās. Vecāku zaudējums bija kā brūce, kas nemūžam nesadzīs. Nepārstās sāpēt. Kā gan lai pārstātu?

Līdz ar mammu un tēti zaudēts bija viss, ko viņš agrāk pazina, arī daļa sevis paša. Tajos laikos viņš bija foršs džeks. Atmiņas izvilināja zēna lūpās skumju smaidu. Jā, Kvinns bija foršs. Viens no spicajiem. Visi viņu pazina. Nu labi, ne jau visiem viņš patika un ne visi pieņēma viņa tēlu, bet Kvinns tolaik izstaroja tādu kā sevišķuma auru.

Bet tagad… Tagad viņš bija tikai tāds IBJZ pabira. Bērni zināja, ka Kvinns bija nodevis Semu Keinam. Viņi zināja, ka Sems paņēmis draugu atpakaļ. Zināja, ka lielās kaujas dienā viņš bija mazliet sajucis. Varbūt vairāk nekā tikai mazliet.

Atmiņas par mammu un tēti, un seno dzīvi, bija kļuvušas tālas. Kā fotogrāfijas vecā albumā. Ne vairs īsti reālas. It kā tās piederētu kādam citam: cita atmiņas un sāpes, cita dzīve un zaudējumi.

Toties atmiņas par kauju tās pat nevarēja saukt par atmiņām, jo vai tad atmiņas nesaistās ar pagātni? Lai arī kopš tās dienas bija pagājuši trīs mēneši, Kvinnam tā nebija pagātne tā bija tepat līdzās, tagad, vienmēr. Kā otra dzīve, kas rit paralēli viņa dzīvei. Viņš stūrēja naktī un juta rokās ieroča atsitienus, redzēja koijotus un bērnus, visus vienā jūklī, krustām šķērsām zem ložu krusas.

Pirksts atraujas no mēlītes. Par tuvu, lai šautu. Viņš trāpīs bērnam. Viņš nespēj to izdarīt, nespēj izmantot šo iespēju, un koijots lec, žokļi atiezti un…

Un Kvinnam tas nebija kaut kas tāls un sens. Tas bija tieši tagad. Tieši šeit.

- Tā, Lanas balss atsauca viņu atpakaļ īstenībā. Pie­bremzē, esam jau gandrīz klāt.

Lukturi apgaismoja smiltis, klintsbluķus un nīkulīgus krū­mus. Pēc brīža arī pamatīgi apdegušu baļķi. Kvinns pagrieza stūri, lai to apbrauktu.

Viņš uzspieda uz bremzēm. Tad, nu jau daudz lēnāk, stūrēja uz priekšu.

Priekšējie lukturi apgaismoja sienas fragmentu, tikai dažas pēdas. Visapkārt bija apdedzis koks. Zemē mētājās

divas nomelnējušas kārbas ar augļiem vai pupiņām, vai sazin ko.

Sev pašam par nepatiku Kvinns prātoja, vai tur nav palicis kaut kas ēdams. Viņš atcerējās šausmīgo nakti, kad viņi, slēp­joties būdā, gaidīja, kad uzbruks koijoti un viņus nogalinās.

Tieši tad Sems beidzot bija atklājis sava spēka pakāpi. Tā bija pirmā reize, kad viņš postošo gaismu no savām rokām raidīja un vadīja apzināti.

Kvinns apturēja braucamo.

- Tas bija šeit, viņš klusi sacīja.

- Kas te notika? jautāja Alberts.

Kvinns izslēdza gaismas, un visi četri izkāpa no džipa. Visapkārt valdīja klusums. Kāds miers, nodomāja Kvinns. Pavisam citādi nekā toreiz.

Viņš pārmeta pār plecu mašīnpistoli un izzvejoja no sēdekļa apakšas kabatas lukturīti. Albertam bija pašam savs lukturītis. Divi gaismas stari šaudījās šur un tur, izgaismojot robaino baļķi, apsvilušu grīdsegas gabalu, kādu virtuves pie­derumu, salocītu metāla krēslu.

- Šeit mēs pirmo reizi sastapām Lanu, teica Kvinns.

- Toreiz glābāmies no Keina. Bēgām cauri mežam uz zieme­ļiem. Bijām nolēmuši atgriezties pilsētā un uzrīkot cīniņu. Nu labi, to nolēma Sems.

Viņš pieliecās, lai paceltu prāvu desmitā numura kārbu. Etiķete bija sadegusi. Taču tam vajadzēja būt pudiņam. Var­būt ceptam pudiņam, bet pati kārba izskatījās neskarta. Viņš aiznesa to uz džipu un iesvieda aizmugurē.

- Kā tā būda tika nopostīta? gribēja zināt Alberts.

- Daļēji to izdarīja Sems. Pirmajā reizē, kad apzināti lietoja savu spēku. Ne aiz bailēm vai kā tamlīdzīgi, bet aukstasinīgi zinādams, ko dara. To gan tev, vecīt, vajadzēja redzēt. Kvinns lieliski atcerējās šo mirkli. Tas bija mirklis, kad viņa vecais draugs skaidri un nepārprotami bija atklājis savu nesalīdzi­nāmo pārākumu pār Kvinnu. Daļēji šo vietu nosvilināja koijoti.

- Kur ir zelts? jautāja Alberts. Kvinna stāsts, kā redzams, viņu īpaši neinteresēja.

Kvinns gaidīja, kad Lana parādīs ceļu, taču viņa šķita ieaugusi zemē. Lana stāvēja un skatījās lejup uz brūnajiem, nokaltušajiem zāles stiebriem to, kas bija atlicis no Vientuļ­nieka Džima dīvainajiem pūliņiem šajā sausajā, tukšajā zemē uzturēt zaļu mauriņu. Viņai aiz muguras stāvēja Cepums. Aiz­bāzis aiz jostas pistoli, viņš saviebies vērās draudīgajā naktī, gatavs atdot dzīvību par meiteni, kura bija izglābusi viņu no neizturamām mokām.

Patrilcs rosīgi skraidīja apkārt, visu uzmanīgi apošņādams. Suns šķita sarāvies, aste gandrīz ierauta kājstarpē, turklāt viņš pats neko neiezīmēja, tikai ošņāja. Barveža smaka acīmredzot bija noturīga.

- Šurp! uzsauca Kvinns, kad kļuva skaidrs, ka Lana negrasās atbildēt.

Viņš devās taisni krāsmatās. Nekas daudz nebija atlicis; lielākā daļa ēkas bija sadegusi, pārvēršoties pelnos. Palikušie saplaisājušie baļķu gabali bija pilni naglām, tāpēc Kvinns pārvietojās piesardzīgi.

Sasniedzis vietu, kas viņam šķita īstā, zēns pieliecās un sāka raust malā skaidas un dēļu galus. Kvinns jutās pārsteigts, atrodot dēļu grīdu tikpat kā neskartu. Uguns to bija apsvilinā­jusi, bet ne iznīcinājusi. Turpat jau bija ari lūka.

- Palūkosim, vai varēšu to dabūt vaļā. Viņš mēģināja, bet eņģes bija karstumā savērpušās. Lai paceltu lūku, nācās piepūlēties abiem Kvinnam un Albertam. Viena no eņģēm salūza, un lūkas vāks sašķiebās uz vienu pusi.

Alberts notēmēja ar kabatas lukturīti bedrē.

- Zelts, viņš konstatēja.

Alberta bezkaislīgais tonis Kvinnu mazliet pārsteidza. Lai­kam jau viņš bija gaidījis Golluma cienīgu “Mani dāāāārgumi!” vai kaut ko tādā garā.

- Aha. Zelts, Kvinns apstiprināja.

- Tas nav izkusis, teica Alberts. Karstums ceļas uz augšu un tā tālāk. Kā jau mums mācīja skolā.

- Sāksim krāmēt, ko? Man šī vieta uzdzen drebuļus, iero­sināja Kvinns. Nelāgas atmiņas.

Alberts pasniedzās lejup un, izcēlis pirmo stieni, ar troksni nolika to zemē. Smags, ko?

- Kā tad. Kvinns pamāja ar galvu. Ko tu ar to visu iesāksi?

- Nu, attrauca Alberts, paskatīšos, vai varu tos izkausēt un izgatavot monētas vai ko tamlīdzīgu. Tikai man nav nekā, kas noderētu par monētu veidnēm. Apsvēru, vai neizmantot kēksu formiņas. Man ir čuguna formiņas, kurās cep vismazākā izmēra kēksiņus.

Kvinns pasmaidīja un pēc brīža pat iesmējās. Mums naudas vietā būs zelta kēksi?

- Varbūt. Bet vispār es atradu ko labāku. Viens no bēr­niem, kuri pārmeklēja mājas, uzgāja vietu, kur kāds džeks gatavojis pats savu munīciju. Tas zēns tur atrada dažas ložu veidnes.

Zēni turpināja cītīgi celt ārā zeltu un krāmēt to uz zemes. Viņi to krāva krustu šķērsu kā bērni, kas rotaļājas ar klucīšiem.

- Zelta lodes? Kvinnam vairs smiekli nenāca. Mēs izga­tavosim zelta lodes?

- Formai nav nozīmes, ja vien tās visas ir identiskas. Visas vienādas, vai saproti?

- Vecīt… Lodes? Vai tev nešķiet, ka tas ir… nu tā… mazliet dīvaini?

Alberts izdvesa aizkaitinātu nopūtu. Zelta lodes, bez šaujampulvera. Tikai metāls.

- Nu, vecīt, es gan nezinu. Kvinns nogrozīja galvu.

- Trīsdesmit otrais kalibrs, turpināja Alberts. Tas ir sīkākais izmērs, kāds tam puisim bija.

- Kur tad Cepums? brīnījās Kvinns. Kāpēc viņš mums nepalīdz?

Atbildes vietā kaut kur no ārpuses atskanēja Lanas balss:

- Puiši, es iešu pameklēt pārtiku. Cepums man palīdzēs.

- Forši, Kvinns noteica.

Pēc dažām minūtēm viss zelts bija izcelts no bedres.

Viņi sāka stiept to uz mašīnu pa pāris stieņiem katrā nešanas reizē. Zelta stieņi nebija lieli, taču smagi. Kad viss zelts bija pārkrauts, abi zēni, par spīti nakts vēsumam, bija nosvīduši.

Alberts iekāpa kravas kastē un pārvilka tai pāri telteni.

- Klausies, vecīt, Alberts, nostiprinādams teltenes stū­rus, ierunājās. Es negribētu, ka šis pasākums tiek plaši izbazūnēts. Labi? Lai tas paliek šeit, šonakt un tikai starp mums četriem.

- Pag, vecais! Tu nemaz neteiksi Semam?

Alberts nokāpa, lai nostātos aci pret aci ar Kvinnu. Paklau, man ne prātā nenāk censties ieņemt Sema vietu. Es pret viņu jūtu visdziļāko cieņu. Bet šis plāns darbosies labāk, ja tas uzpeldēs negaidot.

- Albert, es netaisos melot Semam, Kvinns neizteiksmīgi noteica.

- Es jau neprasu, lai tu viņam melotu. Ja viņš tev jautās, tad pasaki. Ja nejautās…

Tā kā Kvinns vēl arvien minstinājās, Alberts turpināja:

- Paklau, Sems ir izcils vadītājs. Varbūt viņš ir mūsu Džordžs Vašingtons. Bet pat Vašingtons dažos jautājumos kļūdījās. Un Semam nekādi nepielec tas, ko es viņam saku. Tas, ka visiem ir jāstrādā.

- Viņš zina, ka visiem ir jāstrādā, iebilda Kvinns. Tikai negrib, ka tu apkrāp pārējos, pats kļūdams par biezo.

Alberts notrauca no pieres sviedrus. Kvinn, kā tu domā, kāpēc cilvēki strādā kāpēc tie nopūlas vaiga sviedros? Tikai lai nopelnītu sev iztiku? Tu domā, ka tavējie strādāja vienkārši tāpēc, lai izdzīvotu? Vai viņi pirka pārtiku, tikai lai būtu kaut cik paēduši? Vai mitinājās mājā, kurā tikko pietiek vietas? Vai

lietoja mašīnu, kura knapi lcust uz priekšu? Alberta balss bija kļuvusi uzstājīga. Nē, vecīt, cilvēkiem patīk labi dzīvot. Viņi grib vairāk. Kas tajā tik slikts?

Kvinns iesmējās. Labi, vecais, tu par to visu esi domājis, un droši vien tev ir taisnība. Ko gan es saprotu? Lai vai kā, tu gribi zināt, vai es skriešu taisnā ceļā pie Sema un stāstīšu viņam, ko izdarījām? Nē. Kā noprotu, man tas nav jādara.

- Tas ir viss, ko tev lūdzu, Kvinn, teica Alberts. Es taču tevi nemūžam nemudinātu melot.

- Aha, Kvinns ironiski novilka. Un kā tad Dziedniece? Viņa… viņš palūkojās apkārt, pēkšņi apjēgdams, ka labu brīdi nav dzirdējis ne Lanas, ne Cepuma balsi.

- Lana! viņš iesaucās.

Un pēc brīža: Dziedniece!

Tikai naksnīgs klusums.

Kvinns notēmēja ar kabatas lukturīti uz mašīnas kabīni. Varbūt Lana bija tur. Varbūt iemigusi. Taču kabīne bija tukša.

Kvinns laida apkārt gaismas staru, izraujot no tumsas kārtis, kas kādreiz balstīja Vientuļnieka Džima ūdenstorni.

- Lana! Lana! Mēs esam gatavi doties ceļā! klaigāja Kvinns.

- Kur viņa palikusi? brīnījās Alberts. Neredzu ne viņu, ne Cepumu. Nedz arī suni.

- Lana! Dziedniece! kliedza Kvinns. Atbildes nebija.

Abi pārmija šausmu pilnus skatienus.

Kvinns ieliecās iekšā mašīnā, grasīdamies iedarbināt sig­nāltauri. Tā viņai būtu jādzird. Piepeši zēns sastinga: pie stūres bija piestiprināta līmlapiņa. Norāvis to, viņš lukturīša gaismā skaļi izlasīja: “Nemēģiniet mums sekot. Es zinu, ko daru. Lana.”

- Tā, teica Alberts. Tagad mums nāksies visu izstāstīt Semam.