Bads

TRĪSDESMIT SESTĀ NODAĻA

1 STUNDA, 8 MINŪTES

Dreiks pielavījās pie ārsienā izdedzinātā cauruma. Tā malas vēl arvien bija siltas. Turēdamies ēnā, viņš palūkojās vispirms pa kreisi, tad pa labi.

Keins gribēja uzmanības novēršanu? Labi, viņš to sagādās. Un vēl kādu!

Dreiks redzēja Deku nokārtu galvu sēžam dārza krēslā, varbūt iesnaudušos. Viņš redzēja telteni, kura klāja apveidus, kas varēja būt vienīgi līķi. Viņš redzēja divus puikas spēlējam pirkstiņu spēles. Savus ieročus tie bija atstājuši atstutētus pret automašīnu. Neredzēja ne Semu, ne viņa ēnu Edīlio. Arī Braienu nekur nemanīja.

Saule grima jūrā. Drīz iestāsies nakts. Keins bija piekodinā­jis neko neuzsākt, iekams Džeks nav izslēdzis reaktoru.

- Tu redzēsi, kā auto stāvlaukumā izdziest gaisma, savā ierasti viszinīgajā tonī bija klāstījis Džeks. Un dzirdēsi, ka pēkšņi pārstāj darboties turbīnas.

Semam vajadzēja būt kaut kur tuvumā, varbūt tepat stāv­laukumā, no kura Dreiks varēja saskatīt tikai šauru joslu. Viņam tur jābūt. Sems nebūtu atstājis Deku vienu pašu. Abus tos sīkos idiotus, visticamāk, sestklasniekus, vispār varēja neskaitīt.

Dreiks pats gribēja būt tas, kurš novāc Semu. Ja viņš to izdarītu, neviens vairs neuzdrošinātos apstrīdēt viņa tiesības būt bosam. Kad cīņa ir galā, noteikumus diktē uzvarētājs.

Keins savu šāvienu uz Semu bija nopūdelējis. Dreiks to nenopūdelēs.

Bet, lai ari cik ilgi viņš skatītos, nekas neliecināja ne par Sema, ne ari kāda cita ievērības cienīga pretinieka klātbūtni.

Tiklīdz Dreiks novērsās, redzeslaukā smagi iestampāja Orks. Viņš devās uz stāvlaukuma malu, kur auga gara zāle.

Dreiks klusi iesmējās. Šausmeklim savajadzējies čurāt.

Nu labi, tātad te bija Orks un Deka, un vēl pāris sīko ar šau­tenēm. Nolaist tos abus no kājas būtu viegli, taču nebūtu īpaši gudri. Dreikam reiz bija darīšana ar Orku, un nevar teikt, ka viņš šajā cīniņā būtu guvis uzvaru. Tad gan, protams, viņam nebija šādas apmīļojamas mašīnpistoles.

Dreiks uzlika kreiso roku uz cauruma malas. Karsta, taču ne pārmērīgi. Viņš salieca plaukstu un nolaida uz tās ieroča stobru. Notupās pozīcijā. Piekļāva vaigu pie vēsās plastmasas laides, aizvēra kreiso aci un notēmēja caur abiem tēmēkļiem. Dreika taustekļa gals apkļāvās ap šaujamieroča mēlīti.

Viņš pārbīdīja tēmēkli collu pa kreisi. Vēl vienu collu. Un notēmēja uz Deku.

Vēl ne. Jāpaciešas, līdz Džeks izslēdz reaktoru. Un pēc tam jāpagaida vēl desmit minūtes.

Kaut tas notiktu drīzāk! Saule raidīja garas, sarkanas ēnas, un, ja stāvlaukumā izdzisīs gaisma, Dreikam vairs nebūs īpa­šas iespējas notēmēt.

Deka snauda. Izskatījās, ka viņa siekalojas.

īss uzliesmojums. Lūk, kas vajadzīgs. Vienreiz jānospiež mēlīte, un atliks tikai vērot sīkos, sarkanos ziediņus, kas uzplauks viscaur pār Dēkas…

- Āāā! iebļāvās Hovards.

Dreiks atrāvās atpakaļ. To pašu darīja arī Hovards.

Hovards atradās viņam pretī, tieši pie cauruma, un blenza tajā kā kaut kāds tūrists.

Viņu skatieni sastapās.

Dreiks pagrieza ieroci pa kreisi un izšāva. Ierocis viņa rokās palēcās. Bet Hovards jau bija paguvis pieplakt pie sienas.

Deka uzrāvās no miega.

Dreiks nolamājās un notēmēja uz viņu ar savu šaujamo.

Viņš nospieda mēlīti. Bet Deka jau bija desmit pēdas virs zemes un turpināja strauji celties augšup. Dārza krēsls virpu­ļoja līdz ar viņu.

Dreiks notēmēja. Gluži kā treniņa nodarbībā, kad tiek šauts uz lidojošu mērķi, viņš nodomāja. Mazliet apsteigt mērķi un…

Deka mazliet novēloti pacēla rokas pret Dreiku. Ieroča stobrs, pēkšņi zaudējis svaru, pacēlās pārāk augstu. Sprā­dziens pāršķēla gaisu virs Dēkas galvas, un viņa, atgriežoties pašas gravitācijai, krita zemē.

Meitene ietriecās asfaltā. Krēsls uzkrita viņai virsū. Viņa nekustējās.

Tad Deka lēni, ļoti lēni pacēla galvu.

Dreiks nesteidzās. Viņš raudzījās meitenē. Redzēja, ka Deka skatās viņam pretī. Redzēja, ka viņa zina, kurš no abiem ir uzvarējis. Redzēja bailes meitenes tumšajās acīs. Bailes un padošanos liktenim.

- Par vienu ķerto mazāk, čukstus noteica Dreiks un nospieda mēlīti.

- Mums jāpiezogas viņam klāt, klāstīja Henks. Jāpār­steidz, pirms viņš pagūst kaut ko izdarīt.

Cilam nepatika, ka Henks dod komandas. Nepavisam nepa­tika. Ir svarīgi šo apstulbināt, iekams viņš nav paguvis kādu no mums izcepināt. Pēc tam mēs viņu sasiesim un liksim lietā foliju.

- Viņš izceps pats savas rokas, drūmi tīksminājās Tārks.

- Kā tītaru.

Negribēdami, lai būtu dzirdams mašīnas troksnis, viņi gāja kājām. Tikuši līdz šosejai, puiši steigšus metās tai pāri, itin kā kāds viņus novērotu. Lai gan viņiem nebija ne jaus­mas, kurš to varētu darīt. Tas bija jautri. Kā agrā bērnībā, spēlējot karinu.

No Edllio kareivjiem nebija ne vēsts. Nemanīja ari nevienu no Sema grupas.

Brieža gaļu viņi saoda, tiklīdz bija šķērsojuši ceļu. Pār­steidzoši, prātoja Cils, cik labi darbojas oža tad, kad esi ļoti, ļoti izsalcis.

Cils ar žestu pavēlēja Henkam, Tārkam un Lizai paslēpties aiz garāžas. Viņš pats kopā ar Lenšu lavījās tālāk. Apmetuši garāžai likumu, abi pieliecās, lai ielūkotos starp žoga līstēm.

Hanters turēja rokā pamatīgu miesnieka dunci. Viņš centās uzšķērst brieža ādu, taču darīja to gauži nemākulīgi. Viņš bija sadarījis īstu postažu. Atsevišķas dzīvnieka daļas bija izcepu­šās gandrīz melnas. Citas bija pusjēlas un asiņainas. Izšņāpis gaļas gabalu, Hanters iestūķēja to savā badīgajā mutē.

Cilam mute bija pieplūdusi pilna ar siekalām. Vēders sāpēja.

Abi aizlavījās atpakaļ pie pārējiem.

- Tas badīgais ērms rij visu nost, ziņoja Cils. Varu ap­zvērēt, ka viņš to lopu grasās notiesāt viens pats.

- Aha, piekrita Lenss.

- Labi, lūk, ko mēs darīsim, sacīja Cils un sāka izklāstīt savu plānu.

Tārks, Henks, Liza un Cils devās apkārt mājai ar līkumu, lai uzrastos no otras puses. Pati nozīmīgākā loma tika piešķirta Lensam, jo Hanters viņu nepazina un līdz ar to nebija iemesla no šī puiša baidīties.

Kad visi bija gatavībā, Lenss nostājās aiz sētas. Ei, draugs!

Hanters, nobijies un vainīgs, apsviedās apkārt. Kas tu tāds esi? Kāpēc tu mani izspiego?

- Nomierinies, vecīt! Es tikai saodu gaļas smaržu. Esmu izsalcis.

Hanters izskatījās aizdomu pilns. Es taisos to pārdot Albertam. Tad katram tiks pa gabaliņam. Tikai, līdzko dabūju kaut cik ieēst, tā iemigu. Toties tagad es taisu to gatavu.

Lenss, visiem spēkiem cenzdamies izskatīties nekaitīgs, pārrāpās pār sētu. Kā būtu, ja es tev palīdzētu to lopu

nodīrāt? Apmaiņā pret mazu kumosiņu? Turklāt tu taču zini, kā tam izgriezt iekšas, vai ne?

- Protams, zinu, Hanters kā aizstāvēdamies paziņoja.

- Patlaban tieši to gatavojos darīt.

Ir acīmredzams, ka viņa senais istabas biedrs neko no tā visa nejēdz, nodomāja Cils. Hanters nervozi un nepacietīgi vēroja, kā Lenss viņam rāmi un pašpārliecināti tuvojas.

Visa Hantera uzmanība bija pievērsta lielajam, izskatīga­jam zēnam, kurš tam neuzbruka. Pat nedraudēja.

- Aiziet! čukstus pavēlēja Cils.

Viņš pats un Henks bija pirmie, kuri iemetās pa vārtiem. Abi kustējās ātri, taču klusi, drīzāk zagšus nekā skriešus.

Kļūda tika pieļauta brīdī, kad Lenss pameta uz viņiem acis. Hanters, pamanījis zibsni svešā zēna acīs, palūkojās pār plecu un ieraudzīja Cilu. Viņš pagriezās, taču pārāk gausi un dabūja pa pieri ar Henka lauzni.

Hanters novēlās zemē kā akmeņu maiss.

Henks atvēzējās, lai sistu vēlreiz. Pietiek! Cils apturēja Henka roku. Sasieniet viņu. Rokas notiniet ar foliju.

- Stulbeni! viņš uzsauca Tārkam, kurš jau bija sācis siet Hantera rokas. Šņorē tās viņam aiz muguras, nevis priekšā.

Tārks muļķīgi pasmaidīja. Tāpēc jau tu esi vadonis.

Viņi cieši sasēja Hanteru. Tad pienāca klāt Līza ar alumīnija folijas rullīti un vairākas reizes aptina ar to Hantera rokas.

Tārks ar līmlenti notina Hantera plaukstas, sasaistot viņa pirkstus.

Hanters nekustējās.

Cils paspēra divus soļus, pacēla Hantera nomesto nazi un nošķēla gabalu no brieža šķiņķa. Gaļas gabals bija puscepts, pa daļai jēls. Cils uzklupa gaļai kā izbadējies vilks. Pārējie smieda­mies darīja to pašu. Tārks, saēdies par daudz, turpat pagalma stūri izvēmās, taču pēc tam atgriezās, lai uzpildītos no jauna.

Viņi stūķēja aiz vaigiem gaļu un smējās, priecādamies par savu guvumu.

Hanters negaidīti sakustējās. Un ievaidējās.

- Slikti, ka mums nav pa rokai cementa, sacīja Cils.

- Dreiks zināja, ko dara, kad iecementēja tos ķertos.

- Bet Dreiks taču pats arī ir ķertais, vai tad ne? Līza naivi apjautājās.

Šis jautājums lika Cilam apklust. Vai Dreiks bija ķertais? Pātagas roka atbilstoši leģendai viņam bija izaugusi tās rokas vietā, ko cīniņā bija sadedzinājis Sems.

- Laikam jau ir. īsti nezinu, Cils, košļādams brieža gaļu, domīgi novilka.

- Mums šis tas ir jāizdomā, teica Tārks.

Hanters ievaidējās skaļāk.

- Ķertais mostas, pavēstīja Lenss. Tagad viņam galviņa sāpēs.

Cilam tas likās jocīgi. Viņš iesmējās. Un pārējie pievienojās viņa smiekliem. Re, puiši, turējāties pie manis, un mums tika jauka, svaiga gaļa.

- Sapratu, attrauca Tārks.

- Tātad, vadoni, vai būtu pienācis laiks izrēķināties ar šo ērmu? ar zināmu cieņu, tomēr nepacietīgi apjautājās Henks.

Cils atkal iesmējās. Pieēstais vēders pildīja viņu ar labsa­jūtu. Viņš jutās gandrīz vai apreibis. Un tagad, saulei rietot, ari mazliet miegains.

Un šī uzruna “vadoni” bija viņam pa prātam. Tā šķita pašā laikā. Viņš jutās nudien lieliski.

Cils Sperijs. Cilvēku Komandas vadonis.

- Protams, noteica Cils. Rīkosim tiesu. Viņš pārlaida skatienu pagalmam. Tārk un Henk, aizstiepiet viņu līdz lie­venim un uzstutējiet sēdus.

Neizskatījās, ka Hanters spētu nosēdēt. Samaņu viņš bija atguvis, tomēr ne pilnīgi. Viena acs izskatījās tāda kā jocīga, un Cils saprata: tas tāpēc, ka tās zīlīte bija divreiz lielāka nekā otrai. Tas piešķīra Hanteram pamuļķīgu izskatu, un Cilam sanāca smiekli.

- Tev tikai būtu vajadzējis atzīties, ka nočiepi man gaļas gabalu! viņš uzkliedza Hanteram.

Henks nometās uz ceļiem, lai varētu runāt tieši Hanteram sejā. Vai atzīsties, ka nozagi mūsu vadonim gaļas gabalu?

Hantera galva nošķiebās uz vienu pusi. Izskatījās, ka viņš mēģina runāt, taču spēja izdabūt tikai neskaidras skaņas.

- Buļļ-muļļ-fūū, Tārks viņu izmēdīja.

- Manuprāt, viņš teica: “Jā, es to izdarīju,” ņirgājās Henks.

- Es būšu par tulku, pavēstīja Tārks.

- Hanter, vai tu atzīsties, ka nogalināji Hariju? jautāja Henks.

Hanters neko neteica, toties viņa vietā atbildēja Tārks.

- Protams, es to izdarīju. Esmu tas ķertais, necilvēks, ērms, riebeklis, kurš nogalināja Hariju.

Cils līksmi iesmējās. Ko nu vairs? Viņš ir atzinies. Tad viņš piešķīra balsij nopietnu toni. Hanter, es tevī pasludinu par vainīgu. Vainīgu izvirzītajā apsūdzībā.

- Ko tagad? taujāja Līza. Viņš ir ievainots. Varbūt mums jālaiž viņš vaļā.

Cils jau bija ar mieru piekrist. Dusmas uz Hanteru bija gandrīz rimušās, tās bija noslāpējusi priecīgā sajūta, ko radīja pilnais vēders.

- Tev žēl ķertā, Līza? dzēlīgi noteica Henks.

- Nē, Līza aši attrauca.

Henks viņu bargi uzlūkoja. Tu iedomājies: ja mēs ļausim viņam iet, viņš vienkārši par mums aizmirsīs? Nē. Viņš sapul­cinās pārējos ķertos un metīsies mūs vajāt. Vai tev šķiet, ka Sems mūs saudzēs?

Cils uzlūkoja Lenšu. Kā tu domā, lielais puika?

- Es? Lenss izskatījās satraukts. Es darīšu, ko tu teiksi,

Cil.

Cils saprata, ka viss atkarīgs no viņa. Šī doma sabojāja patīkamo reibuma sajūtu. Līdz pat šim brīdim viņš apzinājās,

ka spēj savas darbības vairāk vai mazāk pamatot. Viņš varētu teikt: “Redziet, Hanters nogalināja Hariju. Es viņu atvedu tie­sāt.” Bērni ņemtu to par labu. Sems varbūt ne, bet iespējams, ka arī viņam nāktos piekāpties.

Taču, ja viņi Hanteru patiešām sodīs ar nāvi, kā to neap­šaubāmi vēlējās Henks, Sems un viņa ļaudis uzsāks vajāšanu. Un rūgtā patiesība bija tāda, ka cīņā ar Semu viņu piecnieks nenoturētos pat ne minūti.

Ja viņi nogalinās Hanteru, tiks pasludināts karš pret Semu. Un Sems tajā būs uzvarētājs.

Tomēr Cils to nedrīkstēja atzīt. Tas nozīmētu zaudēt stāju.

Viņš bija lamatās. Ja viņš izrādīs mīkstsirdību, Henks no viņa novērsīsies. Un Hanters, ja tie palaidīs viņu vaļā, neap­šaubāmi vajās viņus. Savukārt Hantera nogalināšana būtu liktenīga Cilam.

- Mums vajadzīgs vairāk ļaužu nekā tikai mēs pieci, teica Cils. Es gribu teikt, ka mums jāiesaista citi.

Henks neizskatījās īpaši sajūsmināts.

Bet Cilam pēkšņi bija radusies ideja. Tā uzplauka viņa prātā kā puķe. Mūs, piecus, Sems var sakaut, bet uzveikt visu pil­sētu viņam nebūs pa spēkam, vai ne? Kāds gan viņš vairs būs galvenais, ja pret viņu sacelsies visa pilsēta?

- Kā mēs dabūsim visu to baru savā pusē? noprasīja Henks.

Cils pasmaidīja. Mums ir gaļa, vai ne? Bērni ir trakoti izsalkuši. Kā tu domā, ko viņi būs gatavi darīt par brieža steika gabalu?

Edīlio stūrēja ātrāk nekā jebkad. Septiņdesmit jūdzes stun­dā lejup pa šoseju, apbraucot pamestus vai avarējušus vieglos un smagos auto. Vārdus, pat vēl līdz galam neizrunātus, aiz­pūta vējš, tāpēc viņi brauca klusēdami.

Pagriežoties pa piekrastes ceļu, kas veda uz spēkstaciju, Edīlio bija spiests palēnināt gaitu. Ik pa brīdim parādījās asi

likumi, un mirkļa neuzmanība varētu viņus aizraidīt lejup pa akmeņaino un krūmiem noaugušo nogāzi tieši jūrā.

Pēkšņi Edllio apturēja auto.

- Kas noticis? jautāja Sems.

Edllio pacēla gaisā pirkstu. Viņš sasprindzināja dzirdi. Un tur nu tie bija. Šāvieni, viņš sacīja.

- Brauc! pavēlēja Sems.

Orks čurāja, kad piepeši izdzirda Hovarda bļāvienu: Āāā!

Viņš tam nepievērsa uzmanību. Hovardam tas bija rakstu­rīgi bļaustīties par katru nieku. Ko var gribēt sīks un vārgs, un viegli sabaidāms.

Orks pagriezās, un tieši tajā brīdi Dreiks izšāva. Viņš re­dzēja uzliesmojumu, kas nāca no cauruma sienā.

Deka lidinājās gaisā. Tad viņa krita. Un Hovards bija cieši pieplacis pie sienas.

- Ork! iesaucās Hovards.

Deka atsitās pret zemi. Orku tas neuztrauca. Deka viņam diezin kā nepatika. Tā viņu pārsvarā ignorēja un ikreiz, kad viņš gadījās tai tuvumā, novērsa skatienu. Acīmredzot aiz riebuma pret viņa izskatu.

Nu labi, bet kuram gan viņš neriebās? Viņš riebās arī pats sev.

Tad Orks ieraudzīja šāvēja seju. Dreiks. Dreiks, kurš bija uzbrucis viņam un šaustījis viņu ar savu taustekli. Tas nebija īpaši sāpīgi, bet nepatīkami gan. Dreiks bija mēģinājis viņu nogalināt.

Dreiks Orkam nepavisam nepatika. Tas nenozīmēja, ka viņam patiktu Deka. Toties viņa patika Semam, un Sems bija pret Orku izturējies laipni. Sems bija devis viņam alu.

Ai, kā Orks gribēja alu tieši šobrīd!

Ja viņš izglābtu Deku, varbūt Sems viņu atalgotu. Dēkas izglābšana tā varētu būt veselas kastes vērta. Varbūt kaut kas no ārzemēm. Tādu alu Orks vēl nekad nebija baudījis.

No Dreilca viņu šķīra kādas simt pēdas. Deka atradās divreiz tuvāk. Tepat, tikai piecu pēdu attālumā, stāvēja motocikls.

Orks pakampa motociklu. Turot priekšējo riteni vienā rokā un stūri otrā, viņš spēcīgi parāva, un ritenis viegli atdalījās.

- Kāds šaudās! iebrāzies iekšā, kliedza viens no Dreika kareivjiem.

- Jā, interesanti kurš? noteica Diāna.

- Par agru, norūca Keins. Es viņam liku nogaidīt. Džek, dari, kas darāms!

- Es negribu sasteigt un…

Keins pacēla abas rokas, paceldams Džeku gaisā, un tūlīt pat palaida vaļā, ļaujot viņam nokrist uz instrumentu paneļa.

- Tūlīt pat! uzkliedza Keins.

Viņi vairs nebija vadības telpā, bet atradās pie atsevišķa monitora, kurā bija redzama paša reaktora iekšpuse.

Džeks uzblieza klaviatūrā ciparu rindu.

Elektromagnēti izslēdzās.

Kadmija kontroles stieņi izbīdījās kā asmeņi.

Uz melnbaltā monitora viss šķita mierīgi. Bet efekts bija tūlītējs. Turbīnu vibrācija, nemitīgā dūkoņa, kas bija fona sastāvdaļa, pēkšņi strauji mazinājās.

Nomirgoja gaisma. Monitora attēls saļodzījās, taču tad atkal nostabilizējās.

- Vai iet tur iekšā ir droši? noprasīja Keins.

- Protams, kas gan var būt bīstams kodol…

- Aizveries, Diāna! Keins uzbļāva. Ver vaļā, Džek!

Džeks paklausīja.

Viņi iegāja milzīgajā telpā, kas likās būvēta gandrīz vienīgi no nerūsējošā tērauda. Nerūsējošā tērauda grīda. Nerūsējošā tērauda tiltiņi. Celtņi. Keinam tā atgādināja gigantisku resto­rāna virtuvi.

Viss, kas nebija no nerūsējošā tērauda, bija signāldzeltenā krāsā. Dzelteni treliņi. Dzelteni pakāpieni. Melni dzeltenas

zīmes, kas brīdināja par to, ko nevienam, kas šeit iekļuvis, nav vajadzīgs atgādināt proti, par radiācijas risku.

Virs galvas bija kupols kā katedrālē. Tikai krāsoto betonu šeit nerotāja freskas.

Šīs vietas mērogi Keinu mulsināja.

Pašā centrā atradās apaļa aka itin kā baiss, zili mirdzošs peldbaseins. Tikai diezin vai kādam pie pilna prāta esošam cilvēkam jebkad varētu rasties vēlēšanās tajā ielēkt.

Tiltiņš veda apkārt visai telpai. Virs tā slējās automātisks celtnis. Lejā, pašās draudīgajās dzīlēs, atradās degvielas stieņi. Katrs no tiem pildīts ar pelēkām granulām, kas neizskatījās nekā sevišķi. Pamatīgi pelēki cilindri ar kaut ko, kas varēja būt svins.

Milzīgs autokrāvējs turēja gaisā tērauda cilindru. Tieši tur, kur vadītājs to bija atstājis brīdī, kad izkūpēja.

- Es sāku. To teicis, Džeks ņēmās spaidīt taustiņus. Viņš to darīja drudžaini, taustiņi mežonīgi klabēja. Darāmais iedvesa šausmas, bet arī reibināja.

Automāts kustējās ātrāk, nekā Keins bija gaidījis. Tas uz­rausās virs pārlieku zilā ūdens kā plēsīgs kukainis.

Telpā bija karsti. Avārijas ģeneratori neuzturēja gaisa kon­dicionēšanu, un temperatūra gandrīz nekavējoties sāka celties.

- Cik vēl ilgi? noprasīja Keins.

- Lai to izvilktu, padarītu nosacīti drošu, aiztransportētu uz izlietotās degvielas dzesēšanas iekārtu un…

- Tam visam mums nav laika, pavēstīja Keins. Dreiks jau sācis šaudīties. Mums jātiek no šejienes ārā.

- Kein, nav taču iespējams… iesāka Džeks.

- Vienkārši grāb ciet to degvielas stieni. Ķeksē ārā no baseina. Par pārējo parūpēšos es, teica Keins.

- Kein, lai dabūtu stieni no šejienes ārā, mums jāievēro procedūra. Vienīgais ceļš uz ārpusi ir caur…

Keins pacēla abas rokas. Viņš koncentrējās uz izliekto kupolu viņiem virs galvas ietvēruma rezervuāru, kas, gadī­jumā ja notiktu avārija, noturētu radiāciju iekšienē.

Sakopojis visu savu spēku, Keins to trieca pret betonu. Skaņas belziens bija tāds, ka plēsa pušu bungādiņas.

- Ko tu dari? iesaucās Džeks.

- Kein! iekliedzās Diāna.

Betons nepadevās. Attālums bija par lielu. Ja nu atrastos kaut kas, ko var izmantot par tarānu…

Keins notēmēja savu spēku pret autokrāvēju.

- Esi gatavs, Džek! viņš brīdināja.

Autokrāvējs pacēlās gaisā. Itin kā būtu saņēmis spērienu no kādas neredzamas dievības. Tas brāzās taisni kā šautra. Tik ātri, ka, atskanot skaļam grāvienam, salauza skaņas barjeru. Taču šo troksni tūdaļ pat aprija cits, daudz skaļāks blīkšķis, tēraudam un dzelzij izbrāžoties cauri betonam.

- Kā tu domā, cik izturīgs ir tas degvielas stienis? Keins jautāja.

- Vai tu esi galīgi traks? kliedza Diāna.

- Nē, es vienkārši steidzos, Keins atbildēja.

Dreiks nospieda mēlīti.

Asfaltā tieši priekšā Dēkai iegrauzās ložu svītra.

Dreiks, pārvarējis atlēcienu, pacēla ieroci pavisam maz­liet un šāva atkal. Šāva uz Deku, kura stingi raudzījās pretī savai nenovēršamajai nāvei.

Pēkšņi Dreiks gulēja uz muguras. Ierocis, ko viņš vēl arvien turēja rokās, šāva griestos.

Ritenis brīdi mežonīgi lēkāja pa telpu, tad ar skaļu blīkšķi nokrita uz sola.

Dreiks palaida vaļā mēlīti. Viņš uzrausās kājās un palūko­jās uz riteni, nespēdams saprast, kā tas te gadījies. Kā ritenis varēja pacelties gaisā un ielidot caurumā?

Orks.

Dreiks izņēma aptveri un ievietoja tajā rezervi. Viņš bija saskrambājies un apdullis, tomēr bez īpašiem savainojumiem. Puisis lavījās atpakaļ pie cauruma piesardzīgi, lai tad, ja kaut kas lidotu iekšā, viņš pagūtu izvairīties.

Dēkas tur zemē vairs nebija.

Orks bija…

Milzīga akmens roka ielauzās iekšā, un tikai dažas collas to šķira no Dreika galvas.

Dreiks uz labu laimi raidīja automāta kārtu.

Tad viņš pagriezās un metās bēgt.

I