Bads

ČETRDESMIT OTRĀ NODAĻA

27 MINŪTES

Dreiks gāja pirmais. Viņš kliboja, jo kritienā bija stipri savainojis kāju.

Aiz viņa soļoja Džeks.

Dreiks kliboja pretī ņurdošajam koijotu baram, kas bija sapulcējies ap iecerēto medījumu. Viens no koijotiem, radī­jums ar spožām acīm, kurās bija manāma gandrīz cilvēciska ieinteresētības izteiksme, brīdinoši ierūcās.

Deka bija ievainota, bezpalīdzīga. Ja arī viņa bija pie sama­ņas, tad to nekādi neizrādīja. Tomēr dzīva viņa bija. Džeks redzēja, ka viņa vēl arvien ir dzīva. Un ka pēc dažām sekun­dēm tas tā vairs nebūs.

- Neuztraucieties, mani koijotu brāļi, iesmējies sacīja Dreiks. Man nenāk ne prātā jūs apturēt.

Tad viņš palūkojās lejup uz Deku un izsmējīgi papurināja galvu. Necik labi tu neizskaties. Nezinu gan, vai tas tev labi beigsies. Pametis skatienu atpakaļ, viņš teica Džekam:

- Redzi nu, cik tas mutantu spēks ir vērts. Vai ne, Džek?

Tas bija brīdinājums. Drauds. Bet Džekam bija vienalga. Viņu mocīja nelabums. Šausmīgs nelabums. Tāds nelabums, ka gribējās izvemties, tikai vēderā nekā nebija. Viņam gribējās aizbēgt prom naktī. Bet Dreiks vai Keins, vai koijoti viņu tik un tā panāktu.

Kāpēc viņš vispār atrodas šeit?

Tāpēc, ka tu esi stulbs kretīns, Džeks sev teica. Gudrs stul­benis. Stulbs gudrelis.

- Vēl tikai mazu gabaliņu! Dreiks, soļodams pa priekšu, sauca. Nāc, iepazīsties ar viņu, Džek!

Džeks apstājās un atskatījās. Vispirms viņš ieraudzīja deg­vielas stieni. Tas planēja gaisā. Tikai tad zem tā Keinu. Keins izskatījās sagumis, gandrīz salīcis, itin kā nestu tā svaru uz kamiešiem. Itin kā tas viņam būtu par smagu.

Džekam likās, it kā tas būtu uzgūlis arī viņam šis svars, kas grib izspiest no viņa asinis, samīcīt viņu kā pārgatava augļa gabalu. Asaras plūda pār seju, lai gan Džeks neatcerējās, ka būtu sācis raudāt.

Par spīti visam pārdabiskajam spēkam, Džekam likās, ka viņa rokas un kājas ir no akmens. Katrs solis prasīja milzu pie­pūli, milzu cīniņu, pārvarot stindzinošās bailes un šausmas.

Pārāk daudz. Pārāk daudz tā visa. Britnija, nabaga Britnija! Un tagad arī Deka. Cik daudzi vēl ņems tādu pašu galu? Un kas notiks ar viņu pašu?

Džeks pat nedomāja, ko dara, brīdī, kad sagrāba aiz skausta tuvāko koijotu. Dzīvnieks smilkstēja un centās pagriezties, lai iekostu viņam. Džeks to svieda, un koijots, apmetis gaisā loku, aizlidoja un pazuda skatienam.

Viņš saķēra nākamo koijotu un arī to aizsvieda naktī. Tāls būkšķis.

Divi koijoti nāca tieši virsū rīkles atieztas, zobi atņirgti. Džeks atkāpās un spēra. Kāja trāpīja pirmajam dzīvniekam purnā. Koijota galva novēlās no pleciem un aizripoja pa taku kā mežonīga ķegļu bumba. Dzīvnieka ķermenis vēl pāris se­kunžu stāvēja, pat likās speram soli. Tad novēlās arī tas.

Pārējie koijoti, brīdi blenzuši, ierāva asti kājstarpē un aiz­joza.

- Kas tad nu, Džek? Žēlums piemeties?

Likās, ka Dreiks kļūst spēcīgāks ar katru soli, turpretī Džeks, lai arī tikko bija nodemonstrējis savu pārcilvēcisko spēku, jutās vārgs un nevarīgs. Tas nepiederēja viņam, šis spēks. Tas neatbilda viņa būtībai.

Dreiks, stāvēdams nogāzes slīpumā, izslējās Džekam pāri. Mēness izgaismoja viņa stāvu, pātagas roka raustījās.

- Es vienkārši negribēju to redzēt, Džeks teica. Kuņģis šķita sakāpis rīklē.

Dreika pātaga pastiepās līdz Džekam un gandrīz maigi aptinās viņam ap kaklu. Dreiks pievilka viņu sev klāt. Dreika mute gandrīz kutināja Džeka ausi, kad viņš tik tikko nedzir­dami sacīja: Pārnāc manā pusē, Datordžek.

- Ko? Džeks izmisis pārjautāja.

- Pārnāc manā pusē, atkārtoja Dreiks. Un es tevi atstāšu dzīvu. Pat atvēlēšu tev Braienu.

Uzlicis roku uz Dreika pātagas, Džeks norāva to sev no kakla. Tas nenācās grūti. Gan jau nebūtu grūti ari noplēst šo pretīgo roku.

Dreiks neveikli iesmējās. Labāk neķeries pie šādiem paņē­mieniem, Džek. Kauslis no tevis tik un tā neiznāks.

To teicis, Dreiks pagriezās un devās uz priekšu.

Keins tur, apakšā, ar pūlēm kāpa augšup. Ragana Diāna, kura bija iegrūdusi Džeku šajās šausmās, bija viņam līdzās. Džeks gandrīz būtu varējis apzvērēt, ka viņa Keinu balsta.

Lana bija nosviedusi ieroci alā. Tagad tas bija nederīgs.

Viņa mēģināja izskaidrot… mēģināja veidot tēlus, kas izskaidrotu… Bet gajafāgam bija vienalga, patiešām, viņam pietika ar to, ka meitene ar gravitācijas spēku viņu vairs ne­apdraud.

Kāds šāva uz Edīlio, Lana domāja, un šī doma viņu izbrīnīja. Kāds. Uz Edīlio.

Pēkšņs atmiņas zibsnis. Ierocis rokā palecas.

Kāds…

Lana noelsās: gajafāgs plēsa vaļā meitenes prātu un piepil­dīja viņas smadzenes ar tēliem. Šausmu tēliem.

Pats lielākais bija grizlilācim līdzīgs pinkains radījums ar astoņpadsmit collu gariem piķiem ķetnu galos… Radījumi

ar asām malām, it kā tie sastāvētu no žiletēm un virtuves nažiem… Radījumi, kuru iekšienē dega uguns. Tādi, kuri lidoja. Tādi, kuri šļūca.

Bet Lana redzēja vairāk nekā tikai to virsmu. Viņa saskatīja vienlaikus to ārpusi un iekšieni. Redzēja to uzbūvi. Redzēja, kā tie savietojas cits citā, cits citā briesmonis briesmoni. Kā krievu maružiņas.

Iznicinot vienu, tu atbrīvo nākamo.

Reģenerācija. Adaptācija. Katra jauna pārdzimšana ir tikpat bīstama un nāvējoša kā iepriekšējā.

Gajafāgs bija iecerējis nevainojamu bioloģisku mašīnu.

Nē, tā nebija viņa iecere. Viņš bija ietiecies kādas cilvēcis­kas būtnes prātā un iztēlē prātā un iztēlē, kas bija nesalī­dzināmi bagātāka par viņējo.

Liktenis. Tādu vārdu šai būtnei bija devis gajafags: Liktenis.

Liktenis, kura neierobežoto spēku savaldīja tikai līkloči, strupceļi un pēkšņi izaugošās augstās sienas viņa paša bojāto smadzeņu iekšienē.

Liktenis un Dziedniece, ja tie būtu šeit un abi kopā, pada­rītu gajafāgu neapturamu un nenogalināmu.

Trūka tikai viena. Barības. Degvielas.

Tā tuvojas, teica gajafāgs.

Drīz.

Kāds bija nošāvis Edllio. Un mēģinājis nošaut Deku.

Lanas satriektais, sagūstītais prāts, pārplūdināts ar gajafaga plāniem, krampjaini turējās pie šī viena vienīgā fakta.

Kāds bija…

Itin kā no milzīga, neizmērojama attāluma viņa sajuta ieroča atsitienu rokā brīdī, kad tika nospiesta mēlīte.

Nē. Nē.

Edīlio krīt.

Nē!

Lanas prāts eksplodēja tik spēcīgā dusmu vilnī, ka gajafāga tēli sagrīļojās. Plānu un detaļu ugunīgā plūsma izbālēja.

Es tevi ienīstu, Lana kliedza bez vārdiem.

Gajafāgs deva triecienu pretī, iegrūžot Lanu viņas pašas smadzeņu dziļākajā kaktā.

Taču lēnāk nekā līdz šim.

- Viņš centīsies tevi gāzt, Kein, Diāna čukstēja draugam ausī.

Keinam sāpēja rokas. Viņš tās vairs pat nejuta. Tikai turēt tās gaisā! Izmantot spēku! Izmantot to, lai nestu…

- Dreiks mēģinās tevi nogalināt, Diāna uzstājīgi klāstīja.

- Tu zini, ka tas tā ir.

Keins dzirdēja viņas teikto. Bet meitenes balss likās tik vāja un viņas brīdinājums tik maznozīmīgs salīdzinājumā ar nemitīgo, sāpīgo spiedienu krūtīs.

Gajafāga izsalkums tagad bija viņa paša izsalkums. Pabarot viņu nozīmēs pabarot pašam sevi.

Nav tiesa, Keins sev teica.

Meli.

- Izdari to, un tu mirsi, Kein, Diāna lūdzoši sacīja. Izdari to, un miršu arī es.

- Apstājies, Kein!

- Nedari to!

Keins mēģināja atbildēt, bet mute bija sausa un žokļi saspringuši.

Soli pa solim. Augšup pa taku. Pie tā. Pie viņa.

Džeks bija priekšā. Un Dreiks. Dreiks runāja ar Džeku. Uz takas gulēja beigts koijots. Tam nebija galvas.

Un Deka varbūt dzīva, varbūt ne. Tā nav viņa darīšana. Tā ir viņas pašas rūpe. Nevajadzēja atbalstīt Semu. Nevajadzēja cīnīties pret Keinu.

Tā nav viņa rūpe.

Viņš sasniedza takas galu. Klāt bija ieeja raktuvju šahtā.

Degvielas stienis planēja gaisā.

Pabaro mani.

Keins piegāja tuvāk.

- Dari to! sauca Dreiks.

- Kein, apstājies! kliedza Diāna.

Virzīties pa līdzenu zemi bija vieglāk. Tuvāk. Pietiekami tuvu. No šejienes Keins varēja mest stieni. Kā šķēpu. Tieši šahtā.

Kā pīķi.

Viegli.

- Nevajag, lūdzās Diāna.

- Džek! Džek, tev tas jāaptur! viņa vērsās pie trešā zēna.

- Nekā nebija! uzrūca Dreiks.

- Aizveries, psihopāt! atmetusi visu savu izsmalcinātību, Diāna viņam pēkšņā niknumā uzkliedza. Sprāgsti nost, tu, pretīgais, stulbais bandīt!

Dreika acis uz mirkli satumsa. Tad tajās parādījās bīstama, reibuma pilna gaisma. Viņš raudzījās meitenē ar vismelnāko naidu.

- Pietiek, pateica Dreiks. Es gribēju nogaidīt. Bet, ja tam jānotiek tagad, lai tā būtu.

Nošvīkstēja pātaga.