Bads

TRĪSDESMIT ASTOTĀ NODAĻA

53 MINŪTES

Edllio rokas bija ieķērušās stūrē tik cieši, ka pirksti bija kļuvuši balti. Deka to redzēja.

Viņš bija cieši sakodis zobus un, mēģinot atslābināties, piespieda sevi tos atlaist. Ari tas Dēkai nepaslīdēja garām nepamanīts.

Taču viņa neko neteica. Deka nebija no runīgajām. Mei­tenes pasaule atradās viņā pašā ne gluži noslēgta, tomēr viņa to paturēja sevī. Dēkas cerības bija tikai viņas cerības. Dēkas jūtas bija tikai viņas jūtas. Viņas bailes… Nu, no baiļu izrādīšanas tik un tā nav nekāda labuma.

Perdidoblčas bērni, tāpat kā agrāk Koutsas audzēkņi, Dēkas noslēgto dabu tiecās izskaidrot kā naidīguma izpausmi. Viņa nepavisam nebija naidīga. Bet Koutsā, šajā problēmu bērnu izgāz­tuvē, izraisīt apkārtējos kaut nelielas bailes bija pat noderīgi.

Koutsā Deka netika pieslējusies nevienam grupējumam. Viņai nebija draugu. Viņa neizraisīja nepatikšanas, pelnīja labas atzīmes, pakļāvās lielākajai daļai noteikumu un nebāza degunu citu darīšanās.

Taču meitene redzēja, kas norisinās visapkārt. Deka agrāk nekā citi zināja, ka daži no Koutsas bērniem ir mainījušies, turklāt loģiski neizskaidrojamos veidos. Viņa zināja, ka Keins ieguvis kaut kādu dīvainu jaunu spēku. Bija ievērojusi, cik bīstami nenormāls radījums ir Dreiks Mervins. Un kur tad vēl Diāna skaistā, pavedinošā, visu zinošā Diāna!

Deka bija jutusi vilkmi pret šo meiteni. Savukārt Diāna ar viņu spēlējās, ķircināja un apsmēja viņu un visbeidzot atstāja Deku ar tik smagu pāridarījuma izjūtu, kādu viņa sen nebija piedzīvojusi. Tomēr Dēkas noslēpumu Diāna nevienam nebija izpaudusi. Par to varēja nešaubīties, jo Koutsas noslēgtajā vidē tas ātri kļūtu zināms pašai Dēkai.

Diāna mācēja glabāt noslēpumus. Sevis pašas labā.

Šajā Koutsas sākuma laikā Deka Braienu pat lāgā neievē­roja. Šis valdzinājums uzradās vēlāk pēc tam kad Keins un Dreiks, īstenodami savus nelietīgos plānus, visus progresējo­šos ķertos bija ieslodzījuši betonā.

Deka bija nolikta blakus Braienai, un abas nospieda ce­menta bluķi, kuros bija ieslēgtas viņu rokas. Meitenes plecu pie pleca ēda no vienas siles. Kā lopi. Tad arī Deka sāka jūsmot par Braienu, par viņas nesalaužamo garu.

Braienu varēja notriekt gar zemi. Bet viņa tur nepalika. Un Dēkai tas patika.

Protams, no tā nekas nevarēja sanākt. Braiena droši vien bija totāli normāla. Un ar trakoti nejēdzīgu gaumi uz puišiem, vismaz pēc Dēkas domām.

- Nu jau vairs nav tālu, pavēstīja Edīlio. Spoku pilsēta ir tieši priekšā. Esi gatava!

- Gatava kam? Deka norūca. Neviens man neko nav paskaidrojis. Sems pateica tikai to, ka esot jāaizber kaut kāda ala.

Edīlio klēpī bija automāts. Viņš noklikšķināja drošinātāju pozīcijā “nost”. Zem sēdekļa bija iebāzta pistole. Viņš to izvilka un sniedza ieroci Dēkai.

- Tu sāc mani mazliet uztraukt, Edīlio.

- Koijoti, Edīlio paskaidroja. Un varbūt vēl ļaunāk.

- Kas jāsaprot ar “vēl ļaunāk”?

Palēninājuši gaitu, viņi iebrauca vietā, kas, kā Deka ap­jauta, kādreiz droši vien bijusi pilsēta. Tagad tā bija pavisam sabrukusi. Drupas un putekli, un senas krāsas saplaisājušās un izbalējušās paliekas.

- Vai tu to jūti? jautāja Edllio.

Un viņa patiešām sajuta. Viņa to juta jau vairākas minūtes, tikai nezināja, kas tas ir un kā to nosaukt.

- Cik tuvu tev jānokļūst, lai tu varētu izdarīt savu darā­mo? -jautāja Edīlio.

Deka gribēja atbildēt, bet apjauta, ka mute ir pārāk sausa un rīkle pārāk aizžņaugta. Viņa norija putekļus un mēģināja vēlreiz. Tuvu.

Džips sasniedza takas sākumu. Edīlio pagrieza auto pretējā virzienā. Atslēgas viņš atstāja aizdedzē. Negribu, lai būtu jāgramstās pēc atslēgām, viņš paskaidroja. Ceru, ka aiz­braukt automašīnas tie koijoti vēl nav iemācījušies.

Deka juta, ka viņu pārņēmusi dīvaini liela nevēlēšanās kāpt ārā no džipa. Edīlio acīs viņa ieraudzīja sapratni un līdzjūtību.

- Nūja, zēns noteica.

- Es pat nezinu, no kā man bail, sacīja Deka.

- Lai arī kas tas būtu, Edīlio teica, mēs to nogalināsim.

Viņi devās pa taku uz priekšu. Drīz abi nonāca pie mušu

apsēsta koijota līķa.

- Vismaz vienu mēs nobeidzām, sacīja Edīlio.

Viņi uzmanīgi pagāja garām beigtajam dzīvniekam. Edīlio turēja savu mašīnpistoli gatavībā, lēnām grozīdams tās stobru te uz vienu, te otru pusi. Pistole Dēkai rokā likās smaga. Saspringusi gaidās, savilkusi muskuļus, pati to neapzināda­mās, meitene nopētīja katru akmeni, katru plaisu.

Viņi lēnām kāpa augšup.

Un tur nu tā beidzot bija. Ieeja raktuvēs.

- Vai vari to izdarīt no šejienes? čukstus jautāja Edīlio.

- Nē, atbildēja Deka. Vēl tuvāk.

Kājas vilkās pa putekļiem un granti. It kā viņi bristu pa sīrupu. Katra gaisa molekula likās izrādām pretestību. Palē­ninātā filma. Edīlio pirksts krampjaini taustīja ieroča mēlīti. Dēkas sirds dauzījās.

Tuvāk.

Nu jau gana tuvu.

Deka apstājās. Edīlio ārkārtīgi lēni pagrieza šaujamo pret diviem koijotiem, kuri gandrīz kā pēc burvja mājiena parādī­jās tieši virs raktuvju šahtas.

Deka bija aizbāzusi pistoli aizmugurē aiz jostas. Prātā bija aizķērusies neskaidra, tāla atmiņu aina, kurā viņa dzirdēja kādu sakām: “Ja tas iet vaļā, labāk lai tev sacaurumo pakaļu, nevis…”

Pirms miljons gadiem. Miljons jūdžu tālumā. Uz citas pla­nētas. Citā dzīvē.

Deka pacēla rokas, izpleta tās plati un…

Kustība alas iekšienē.

Lēna, neatlaidīga. Gaišas sejas atblāzma ēnās.

Lana kustējās kā mēnessērdzīga. Iznākusi no alas, viņa palika stāvam turpat, zem pārkares.

Viņa skatījās tieši uz Deku.

- Nedari to, Lana teica balsī, kas nebija viņas pašas balss.

Kad Sems pēc kāda laiciņa atģidās, viņam līdzās bija notupusies Braiena. Turpat uz grīdas stāvēja atvērta aptieciņa. Uz pašām briesmīgākajām pātagas atstātajām pēdām viņa smidzināja aukstu šķidrumu.

- Dreiks, Sems ar pūlēm izdvesa.

- Par viņu es parūpēšos vēlāk, nosolījās Braiena. Vis­pirms par tevi.

Trauksmes signāls bija apklusis.

Sems mēģināja uzslieties sēdus, bet meitene atgrūda viņu atpakaļ. Draugs, tu esi traki savainots.

- Aha, piekrita Sems. Dedzina. Kā uguns.

- Redzi, kas man ir, pacēlusi dzeltenbrūnu plastmasas paciņu, viņa ar šaubu pieskaņu balsī pavēstīja. Uz etiķetes bija rakstīts: “Morfīna sulfāta injekcija. 10 mg.”

Sems aizmiedza acis un sakoda zobus. Sāpes bija tādas, ka gribējās kliegt. Tas sniedzās pāri visam, ko viņš spēja paciest.

Miesa dega, itin kā kāds spiestu viņam pie ādas sarkani nokai­tētu dzelzi.

- Nezinu, Sems izgrūda caur zobiem.

- Mums vajadzīga Lana, teica Braiena.

- Nūja, noteica Sems. Slikti tikai, ka es aizsūtīju Deku viņu nogalināt.

Sāpju viļņi bija tik spēcīgi, ka nāca vēmiens. Morfīns notru­linātu sāpes. Bet varbūt tas arī atņemtu viņam spēju cīnīties. Keinu apturēt nespēs neviens cits. Neviens cits…

Viņam jābūt spējīgam darboties… viņam jāvar…

Nespēdams novaldīties, nespēdams sevi apklusināt, Sems sāpēs iekliedzās.

Braiena atplēsa vaļā paciņu un iedūra viņam kājā šļirci.

Cauri visam augumam izplūda atvieglojuma vilnis. Bet līdz ar to arī nespēks, nerealitātes izjūta, sapņaina vienaldzība. Sems grima dziļāk un dziļāk, aizvien dziļāk tumsā. Viņš ļāva sev krist; Braiena palika lūkojamies viņā, bet viņš pats krita lejup uz Zemes centru.

Līdzeklis novibrēja kaut kāda pārpalikusi apziņas stīga.

Ierocis.

- Brīze, Sems izmocīja.

-Jā, Sem?

- Brīze…

- Esmu šeit, Sem.

Būtne būs sagatavojusies. Tā pazina viņu spēku. Zināja tā robežas. Zināja visu, kas bija zināms Lanai. Varbūt arī to, kas zināms Keinam un Dreikam.

Tomēr tā nezināja visu.

Sems ar pēkšņu, spazmai līdzīgu rāvienu saķēra meitenes roku un cieši to saspieda. Brīze! Brīze… dabū rokā Daku!

- Es tevi neatstāšu, Braiena strīdējās pretī.

- Brīze. Radiācija. Tu to saņēmi.

Viņš neredzēja meitenes sejas izteiksmi, taču dzirdēja viņu strauji ievelkam elpu.

- Vai es miršu? Braiena jautāja. Nenāk ne prātā! Viņa izgrūda nepārliecinošu smiekliņu.

Tagad viņa bija tik tālu. Jūdzēm tālu no Sema. Citā pasaulē. Bet viņam tik un tā vajadzēja viņu sasniegt.

- Ak Dievs! iesaucās Braiena.

- Brīze… Dabū Daku. Raktuves. Lana.

Tad viņš atslāba un krita bezdibenī. Un realitāte aizpeldēja.

Braiena iebrāzās pilsētā kā uz raķetes. Viņa šāvās pa ielām, klaudzinādama pie durvīm un kliegdama: Dak! Dak, lien ārā!

Daka nebija. Daudz bērnu dzirdēja viņu kliedzam un paslē­pās'. Citos apstākļos viņai tas būtu licies jocīgi.

Braiena skrēja, cik ātri vien jaudāja. Tomēr ne tik ātri, lai varētu aizbēgt no savām bailēm. Radiācija. Viņa bija pieskā­rusies reaktora baseinam.

Vai viņas liktenis jau bija nolemts?

Braiena uzskrēja Astrīdai un Brālim Džonam, un Astrīdas mazajam, spocīgajam brālītim, kuri vilka uz rātsnamu sarka­nus ratus. Pirmajā brīdī viņa nenoticēja savām acīm. Ratos, sarāvusies čokurā, gulēja Marija Terafīno. Viņa bija apsegta ar segu, kuras gals vilkās pa ietvi.

Braiena nobremzēja un slīdēdama apstājās Astrīdas priek­šā. Mazais Pīts pilnā rīklē skandināja: Nestor! Nestor! Nestor! Kaut kāds vājprāts! Kā tāds pa ielām klīstošs plānprā­tiņš! Braiena nevarēja saprast, kā Astrīda spēj to izturēt.

Pamanījis Braienu, Mazais Pīts apstājās. Viņa acis kļuva stiklainas, un viņš lēnām vilka ārā no kabatas savu elektro­nisko spēli.

- Braiena! Vai ar Semu viss ir kārtībā? iesaucās Astrīda.

- Nē. Dreiks viņu sakapāja. Braienai gribējās, lai tas izklausītos bravūrīgi, taču šņuksti nevaldāmi lauzās uz āru, un viņa nespēja tiem pretoties. Ak Dievs, Astrid, viņš ir tik smagi savainots!

1 Vārdu spēle: duck pīle; ari ienirt, paslēpties. (Angļu vai.)

Astrīda noelsās un aizšāva roku priekšā mutei. Braiena apkampa viņu un šņukstēja viņas matos.

- Vai viņš nomirs? drebošā balsī jautāja Astrīda.

- Nē. Nedomāju vis, Braiena atbildēja. Viņa atkāpās un notrausa asaras. Es iedevu viņam kaut ko pret sāpēm. Bet viņš ir galīgi lupatās, Astrid.

Astrīda satvēra viņas roku, saspiežot tik cieši, ka sagādāja Braienai sāpes.

- Nestors, atkārtoja Mazais Pīts.

- Paklau, Astrīda teica Braienai, saņemies!

Braienu tas pārsteidza. Viņa nekad nebija uzskatījusi Astrīdu par vāju un nevarīgu, patiešām ne, tomēr arī nekāda skarbā viņa nebija šķitusi. Astrīda bija sakodusi zobus, viņas skatiens bija salts un dzelžainas apņēmības pilns.

- Nestors, Mazais Pīts nerimās.

- Man jāsameklē Daks, pavēstīja Braiena.

- Daks? Astrīda sarauca uzacis. Sems laikam zaudējis prātu.

- Daks, Mazais Pīts pateica.

Astrīda palūkojās uz viņu. Braiena redzēja šo skatienu un gandrīz dzirdēja ritentiņus griežamies Astrīdas smadzenēs.

Tajā brīdī izcēlās kņada. Pagriezušies ap stūri, pilsētas laukumā iesoļoja pāris desmiti bērnu. Daži no tiem lēkāja kā ķipari. Viņiem aiz muguras lēni vilkās kabriolets ar nolaistu jumtu un mirgojošām gaismām. Automašīnas kompaktdisku atskaņotājs dārdināja kādu Braienai nepazīstamu dziesmu.

Pār automašīnas jumtu bija nostiepts pa pusei sacirsts brieža kautķermenis.

Aiz mašīnas, pievelkot vienu kāju, it kā tā negribētu klau­sīt, grīļodamies vilkās Hanters. Viņa seja bija asiņaina, rokas notītas ar kaut ko metālisku un salipinātas ar līmlenti. Ap kaklu viņam bija apmests striķis. Turēdams rokā striķa galu, izvietojies aizmugures sēdeklī kā politiķis kādā parādē, sēdēja Cils. Pie stūres bija Lenss. Antuāns, par kuru Braienai bija

zināms, ka viņš ir narkomāns, turēja rokā automātu. Pārējos sēdekļus bija ieņēmuši divi puiši, kurus viņa lāgā nepazina. Viens no tiem turēja nelielu, ar roku rakstītu plakātu, uz kura bija lasāms: “Pārtika par brīvu normālajiem.”

- Kas tur… novilka Braiena.

- Nejaucies iekšā, Braiena, brīdināja Astrīda. Ej palīgā Semam.

- Viņi nedrīkst tā rīkoties! Braiena iesaucās.

Astrīda satvēra viņas roku. Klausies, ko tev teikšu, Brai­ena. Tavs darbs ir palīdzēt Semam. Dari, ko viņš tev lika: sameklē Daku.

- Te briest baigie mēsli, Astrid.

-Jā, ir slikti, piekrita Astrīda. Tas, kas notiek, ir ārkār­tīgi slikti. Klausies, Brīze! Vai tu klausies?

Kāds noteikti bija pamanījis Braienu, jo vairāki bērni, atstā­juši procesiju, metās pie viņas, draudīgi vicinādami beisbola nūjas, laužņus un vismaz vienu garkātainu cirvi.

- Tā ir ķertā! Grābiet viņu ciet!

- Viņa mūs izspiego!

-Taisies, ka tiec no šejienes, Brīze! Astrīda uzstāja.

- Atrodi veidu, kā palīdzēt Semam. Ja zaudēsim viņu, ar mums būs cauri.

- Man no tiem salašņām nav bail! kliedza Braiena. Nu, uz priekšu, jūs, mēsli!

Braienai par pārsteigumu un izbīli, viņas sejā ieķērās Astrī­das pirksti. Astrīda saspieda viņas vaigu un uzkliedza kā ļoti saniknota māte nerātnam bērnam: Runa nav par tevi, Brai­ena! Aši prom no šejienes!

Braiena atrāvās. Viņas seja bija dusmās pietvīkusi. Pūlis metās viņai klāt. Bet viņiem “mesties” nozīmēja pavisam ko citu nekā Brīzei.

Laikam jau Astrīdai bija taisnība. Ne velti viņu bija iesau­kuši par Ģēniju. Bet Braiena zināja: ja pūlis pazaudēs viņu, tad, visticamāk, uzklups Astrīdai.

- Sargi sevi, Astrid! uzsauca Braiena.

To teikusi, viņa aizšāvās piecdesmit pēdas sāņus un apstā­jās. Ei! Stulbeņi! Esmu šeit. Vai gribat gabaliņu? Gribat gabaliņu no Brizes?

Pūlis, ieraudzījis Braienu, pagriezās un metās viņai pakaļ.

- Ķeriet viņu!

- Grābiet ciet to mutantu ķerto!

- Jā, kā tad, Braiena smīkņāja. Nāciet vien un grābiet mani ciet.

Ar salti niknu smīnu sejā viņa pagaidīja, līdz pirmais no vajātājiem nonāca kādu desmit pēdu attālumā.

Tad, pasveicinājusi pūli ar izslietu vidējo pirkstu, Braiena aiztraucās ātrumā, ar kādu nespētu mēroties pat automašīna.