Bads

DESMITĀ NODAĻA

81 STUNDA, 17 MINŪTES

- Viņa bija manos sapņos, manā galvā. Es viņu redzēju, pavēstīja Dreiks.

- Tu esi pazaudējis to prāta mazumiņu, kas tev vēl bija, attrauca Diāna.

Viņi bija ēdamzālē. Neviens neēda. Maltītes Koutsā bija sarukušas līdz dažām produktu kārbām, kas tika pasviestas bērnu bariņam, lai viņi ap tām stīvētos. Bija bērni, kuri, lai mazinātu izsalkuma mokas, ēda vārītu zāli.

Pamestajā, atbalsīm pilnajā, izpostītajā ēdamzālē atradās Keins, Dreiks, Vabole, Diāna un meitene, kura sevi dēvēja par Orsiju.

Meitenei varēja būt gadu divpadsmit, sprieda Diāna.

Diāna bija pamanījusi svešinieces skatienu. Meitenes acīs, protams, bija bailes viņu, līdzko Vabole atgriezās no spēkstacijas, bija atvilcis šurp neviens cits kā Dreiks. Bet tas nebija viss: šī meitene Orsija lūkojās Diānā tā, it kā viņu pazītu.

Šis skatiens nebija tīkams. Un Orsijas sejas izteiksme izsau­ca Diānai ledainas tirpas.

- Līdz šim nekad nebiju viņu redzējis, bet tad pēkšņi ieraudzīju sapnī, Dreiks ļauni pašķielēja uz meiteni. Tad es pamostos un redzu viņu slapstāmies apkārt.

Diānai šķita neparasti atrasties vienā telpā ar Dreiku un nebūt galvenajam viņa naida objektam.

- Labi, Dreik, ierunājās Keins. Mēs sapratām. To, ka tu esi traks, es tev tiku teicis, pirms vēl sākās visa ši jezga. Nu… Viņš gurdeni pamāja ar roku Diānai. Nolasi viņu, Diāna! Palūkosimies.

Diāna piegāja pie meitenes, kura raudzījās viņā ar baiļpilnu, bet caururbjošu skatienu, un nostājās viņai pretī.

- Nebaidies. Nebaidies no manis, teica Diāna. Es tikai bridi paturēšu tavu roku.

- Kas noticis? Kāpēc neviens man neko nesaka? Kur ir visi pieaugušie? Kur jūsu skolotāji? Orsijas trīsošā balss radīja iespaidu, ka viņa vienmēr bijusi nervoza un vienmēr tāda būs.

- Mēs to dēvējam par IBJZ. Izmešu Bedres Jaunatnes Zona, atbildēja Diāna. Tu taču būsi kaut ko dzirdējusi par to negadījumu spēkstacijā toreiz, pirms gadiem? Par Izmešu Bedri?

- Ei, Keins tev lika viņu nolasīt, nevis pasniegt viņai vēs­tures stundu! uzbļāva Dreiks.

Diāna gribēja atcirst pretī, bet Orsijas sejas izteiksme, pret Diānu vērstais skatiens, kurā šausmas bija sajaukušās ar žēlumu, rosināja nemieru. It kā Orsijai par Diānu būtu zināms kaut kas tāds, kas… It kā viņa būtu ārste, kas, uzstādījusi fatālu diagnozi, vēl arvien nevar sadūšoties to atklāt. Diāna saņēma Orsijas roku.

Līdzko Diāna bija to satvērusi, viņa jau zināja Orsijas spēka līmeni. Jautājums bija, vai teikt Keinam patiesību. Keina pasaulē pastāvēja tikai divas iespējamās mutantu kategorijas: bezierunu padevīgie un tie, no kuriem jāatbrīvojas.

Labi vismaz, ka šai svešiniecei nebija četras strīpiņas. Ja tas tā būtu, Keins Orsiju nodotu Dreika rīcībā Diāna par to īpaši nešaubījās.

- Nevelc garumā, uzrūca Dreiks.

Diāna palaida meitenes roku vaļā. Nelikdamās ne zinis par Dreiku, viņa sacīja Keinam: Viņai ir trīs strīpiņas.

Keins dziļi ieelpoja un, atslīdzis pret atzveltni, nopētīja pārbiedēto svešinieci. Pastāsti man par savu spēku. Saki man taisnību, izstāsti visu, un tev nekas nenotiks. Ja tu man melosi, es zināšu, ka nevaru tev uzticēties.

Orsija uzlūkoja Diānu tā, it kā viņa būtu draudzene. Dari, ko viņš tev saka, Diāna mudināja.

Orsija sakļāva pirkstus. Viņa sēdēja sagumušiem pleciem, pievilkusi ceļus pie zoda, kā cenzdamās sarauties vēl mazāka.

- Tas sākās pirms kādiem, nu, varbūt pieciem mēnešiem. Galvenokārt naktīs. Es domāju, ka esmu sajukusi prātā. Nezi­nāju, no kurienes tas rodas. Mana galva pildījās ar dažnedažā­dām bildēm un reizēm arī ar skaņām. Tur bija sarunas, cilvēku sejas un dažādu vietu uzzibsnījumi. Reizēm tie bija pavisam īsi, tikai dažas sekundes. Bet dažkārt ilga pat pusstundu. Ainas sekoja cita citai: cilvēki, kurus vajāja, cilvēki, kuri krita, cilvēki, kuri, nu, zināt… nodarbojās ar seksu un tādā garā.

Viņa nokaunējusies palūkojās lejup uz saviem sažņaugta­jiem pirkstiem.

-Jā, mēs zinām, ka tu esi pats naivums un nevainība, noņirdzās Dreiks.

- Kā tu saprati, ka redzi citu cilvēku sapņus? apjautājās Diāna.

- Tas notika tikai naktīs, atbildēja Orsija. Un tad kādu nakti es redzēju patiesi dzīvu sapni: sievietes seju, tādu skaistu, sarkanmatainu sievieti. Bet viņas pašas vēl nebija pat ne tuvumā. Viņa ieradās tikai nākamajā rītā. Dzīvē es viņu līdz tam nebiju redzējusi, tikai viņas vīra sapnī. Tā es arī to uzzināju.

-Tātad visu šo laiku tu sabiji mežā? Tu noteikti juties vientuļa. Ņemdams talkā savas pievilcības atliekas, Keins piespieda sevi mazliet pasmaidīt, tādējādi liekot meitenei justies brīvāk.

Orsija pamāja ar galvu. Pie vientulības esmu pieradusi.

- Kā tev padodas glabāt noslēpumus? Diāna apjautājās. Viņa lika savai balsij skanēt nepiespiesti, taču cieši lūkojās

Orsijai acīs, cerot, ka viņa izlasīs Diānas skatienu un sapratīs, cik lielas briesmas viņai draud.

Orsija samirkšķināja acis. Viņa it kā grasījās kaut ko teikt, tad atkal samirkšķināja. Es nevienam neesmu stāstījusi, ko redzēju, atbildēja Orsija.

- Visnotaļ interesants jautājums, Diāna, noteica Keins.

Diāna paraustīja plecus. Labam spiegam jābūt diskrētam.

Tā kā Keins neizrādīja nekādu entuziasmu, Diāna aši turpi­nāja: Manuprāt, tu domā tieši par to. Mums ir Vabole, kas var šur tur ielavīties un varbūt noklausīties kādu sarunu. Un Orsija spēj iekļūt cilvēku sapņos. Redzot, ka Keina sejas izteiksme ir un paliek skeptiska, Diāna piebilda: Nez par ko sapņo Sems?

- Izslēgts, sacīja Dreiks. Pilnīgi izslēgts. Tu dzirdēji, ko viņa teica. Viņa iekļūstot visu to cilvēku sapņos, kuri ir kaut kur tuvumā. Tas nozīmē, ka viņa iekļūs ari mūsu galvā. Pilnīgi izslēgts.

- Šaubos, Dreik, vai Orsija vēlas redzēt kaut daļiņu no taviem sapņiem, sacīja Diāna.

Dreiks attina savu roku un zibens ātrumā apšāva to apkārt Orsijai, kura iekunkstējās un sastinga. Es viņu atvedu uz šejieni. Tātad viņa pieder man. Es tad arī nolemšu, kas ar viņu notiks.

- Ko tad tu gribi ar viņu darīt? jautāja Diāna.

-Vēl nezinu, pasmīnēja Dreiks. Varbūt izcepšu un apēdīšu. Gaļa paliek gaļa, vai ne?

Diāna uzlūkoja Keinu, cerēdama ieraudzīt viņa sejā kaut niecīgāko pretīguma grimasi apliecinājumu tam, ka nu jau Dreiks ir aizgājis par tālu. Bet Keins, itin kā apsvērdams Dreika paziņojumu, tikai pamāja ar galvu.

- Vispirms noskaidrosim, kāds ir viņas diapazons, ja? Orsij, cik tuvu gulētājam tev jāpieiet, lai iekļūtu viņa sapnī?

Orsija, bailēs drebēdama, izmocīja atbildi: Nu, kā… kā… kā no reindžera stacijas līdz tuvākajai nometnei.

- Cik liels ir šis attālums?

Orsija mēģināja paraustīt plecus, bet Dreiks, izmantojot izdevību ar katru viņas izelpu savilkt savu spirāli ciešāk, bija sažņaudzis meiteni kā pitons. Varbūt kādas divsimt pēdas, atbildēja Orsija.

- Mošes būda, sacīja Diāna. Tā atrodas divtik tālu no skolas teritorijas.

- Es teicu: nē, draudēja Dreiks. Viņa bija manā galvā.

- Mums tāpat ir zināms, ka tajā ir viena vienīga mis­kaste, izmeta Diāna.

- Tas nav solīdi, Kein, pārmeta Dreiks. Tu esi mans parādnieks. Es esmu tev vajadzīgs. Tāpēc nekaitini mani.

- Ko? Nekaitināt tevi? pārjautāja Keins. Nu jau Dreiks bija pāršāvis pār strīpu.

Keins pielēca kājās, apgāžot krēslu, uz kura bija sēdējis, un pacēla abas rokas izvērstām plaukstām. Vai tiešām tu vēlies mani izaicināt, Dreik? Es tevi varu izspert cauri sienai, pirms tu pagūsi notīties nost no tā skuķa.

Dreiks sarāvās. Viņš vēra muti, lai atbildētu, taču tāda iespēja viņam netika dota. Keina miers vienā mirklī bija zudis, dodot vietu zvērojošam niknumam.

- Tu, stulbais rīkļurāvēj! kliedza Keins. Tu varbūt iedo­mājies, ka spēj mani aizstāt? Iedomājies, ka tad, ja es būšu izgājis no ierindas, tu būsi tas, kurš dosies uz ieleju un spēs iznīcināt Semu un pārējos? Tu nevarēji tikt galā pat ar Orku! Tu neesi nekas! šķaidīdams siekalas, kliedza Keins. Mute bēra vārdus tik ātri cik vien iespējams, tomēr arī ar to bija par maz, lai pilnībā izgāztu viņā verdošās dusmas.

No Dreika cietās sejas bija nozudusi pēdējā asins lāsīte. Acis kvēloja naidā, roka raustījās tā, ka gandrīz nebija val­dāma. Izskatījās, ka dusmas viņu nosmacēs.

- Es esmu smadzenes! kliedza Keins. Es esmu sma­dzenes! Es esmu smadzenes un spēks, īstenais spēks! Četras strīpiņas! Es tāds esmu vienīgais! Vienīgais! Es! Kā tu domā, kāpēc Tumsa trīs dienas noturēja mani pie sevis? Kā tu domā… Tev varbūt liekas, ka tas ir tikai manā… manā…

Tad Keina balsi notika negaidīta pārmaiņa. Kādu sekundi šķita, it kā viņš šņukstētu, nevis vārītos dusmās. Pieķēris pats sevi, Keins smagi norīstījās un izlīdzināja balsi. Pēkšņi juzdamies nestabils, viņš, lai noturētos kājās, pieķērās pie krēsla atzveltnes.

Tajā brīdī viņš pamanīja pazemojošo žēlumu Diānas acīs, kā arī nenoliedzami salto haizivs triumfu Dreika sejā.

Keins ieaurojās. Tas bija nesakarīgs, neprātīgs rēciens. Viņš izstiepa rokas, mērķēdams lejup, abās pusēs Dreikam.

Atskanēja apdullinošs grāviens, kas plēsa pušu ausis. Akmeņi plaisāja, grīda eksplodējot raidīja sašķīdušu flīžu un mālainas zemes geizeru.

Akmeņu un gruvešu stabs, uzšāvies gaisā, ietriecās jau tā krietni cietušajās griestu velvēs un pēc tam gāzās lejup kā sīku akmentiņu lietus. Keina rēciens pa to laiku bija apklusis.

Vienīgā skaņa bija birstošo gruvešu netīri ritmiskā pakšķēšana.

Keins truli blenza.

Truli.

Tas turpinājās pārāk ilgi. Taču neviens neuzdrošinājās kaut ko sacīt. Tad, itin kā būtu iedarbināts kāds neredzams slēdzis, Keina sejas izteiksme atkal kļuva cilvēciska. Viņš pat tā kā pasmaidīja.

- Mēs to skuķi varam izmantot, Dreik, Keins gluži mie­rīgā balsī sacīja un tūlīt pat vērsās pie Orsijas: Mēs taču to varam, vai ne? Mēs varam tevi izmantot? Tu taču darīsi visu, ko tev teikšu? Un klausīsi tikai mani?

Orsija centās pateikt “jā”, taču nespēja izdvest pat čukstu, tāpēc sparīgi pamāja ar galvu.

- Labi. Jo, ja man par tevi būtu kādas šaubas, Orsij, es tevi atdotu Dreikam. Un to tu nepavisam negribi.

Keins nokausēts saguma. Neteicis vairs ne vārda, viņš steberēja uz durvīm.

Lana papliķēja sava suņa Patrika biezo apkakli. Ejam?

Patriks izdeva klusu smilkstu, kas nozīmēja: “Ko vēl kavē­jies ātrāk taču!”

Lana piecēlās un palūkojās uz elastīgo lenti, ar ko bija piestiprinājusi pie rokas iPod. Viņa pārliecinājās, ka spilgti dzeltenās radioaustiņas ir vietā standarta austiņām viņas ausis bija par mazu.

Lana palaida “skrienamo” dziesmu sarakstu. Tikai tagad viņa, protams, neskrēja. Skriešana padarīja izsalkumu teju vai neizturamu. Tagad meitene vienkārši gāja. Un ne tik tālu, cik savulaik bija skrējusi.

Senajās dienās, pirms IBJZ, viņa neko tādu nedarīja. Bet tagad jau daudz kas bija mainījies. Nekas tā neveicina vēlmi uzturēt sportisko formu kā joņošana cauri tuksnesim bez ūdens un bez sajēgas, kurp doties, galu galā nokļūstot zibensātra koijotu bara gūstā.

Lanai patika sākt gājienu klusumā. Patika dzirdēt savu krosa kurpju soļus, uz tepiķiem izklātās viesnīcas grīdas gan­drīz nesaklausāmus un pēc tam uz asfalta iepriecinoši skaļus.

Lanas ceļš sākās pie “Virsotnes” parādes durvīm. Tās bija automātiskas un joprojām darbojās. Likās dīvaini patiešām dīvaini pēc visa šī laika -, ka sensoram, lai plaši atvērtu durvis uz ārpasauli, pacietīgi jāgaida signāls.

Atstājusi “Virsotni”, Lana varētu doties lejup uz pilsētas pludmali. Tad pa īsāko ceļu cauri pilsētai, tomēr turoties pa gabalu no laukuma, nokļūt uz šosejas un, noslēdzot apli, atgriezties “Virsotnē”. Ja tikai izsalkums nebūs viņu pārlieku novājinājis. Tādā gadījumā viņa veiks saīsinātu maršrutu.

Lana zināja, ka nav prātīgi nevajadzīgi dedzināt kalori­jas. Taču meitene nespēja piespiest sevi apstāties. Apstāties, pavadīt dienu, guļot gultā, tas nozīmētu padoties. Lanai šī doma par padošanos nebija pieņemama. Galu galā viņa nebija padevusies ne sāpēm, ne Barvedim. Nedz arī Tumsai.

Es nemēdzu padoties, Lana sev teica.

Nāc pie manis. Tu man esi vajadzīga.

Nokļuvusi aiz “Virsotnes” pievedceļa un pagriezusies lejup pa nogāzi, Lana piespieda pirkstu pie iPod skārienjutīgā ekrāna, un tūdaļ atskanēja Death Cabfor Cutie dziesma.

Taču vārdi, kas skanēja ausis, bija pavisam citi; tie bija kā čuksti, kā pārraidītās dziesmas fons.

Lana nebija nogājusi vairāk par simt jardiem, kad viņu aiz­turēja divi mazi puikas. Abi, gribēdami pievērst sev uzmanību, sparīgi vicināja rokas.

Viņai tie izskatījās itin veselīgi. Lana tiem īsi pamāja, cerot, ka ar to pietiks.

Bet abi sīkie metās aizšķērsot viņai ceļu. Viegli aizelsu­sies, lai gan tam tā nevajadzētu būt, Lana apstājās un norāva radioaustiņas.

- Kas ir? viņa uzsauca.

Brīdi stomījušies un krekšķinājuši, puikas klāja vaļā.

- Džo kustas zobs.

- Nu un tad? Viņam izaugs jauns.

- Bet tas sāp. Tev pienākas ārstēt to, kas sāp.

- Pienākas? Lana pārjautāja. Klausieties, sīkie, ja kādam no jums būtu liela, vaļēja brūce, no kuras straumēm vien gāztos asinis, tad jūs tik tiešām varētu man uzbāzties. Taču es netaisos krāmēties ar katrām niecīgākajām galvassā­pēm, nobrāztu ceļgalu vai izkustējušos zobu.

- Tu esi nejauka, sacīja viens no puikām.

-Jā. Esmu nejauka. Lana iestutēja atpakaļ austiņas un, dusmojoties uz bērniem un vēl jo vairāk uz sevi pašu par to, ka ir uz tiem kliegusi, atsāka gaitu. Bērni viņu atrada, lai ari kur viņa būtu. Tie atrāva Lanu no maltītes. Tie nelika Lanai mieru, kad viņa, sēdēdama uz balkona, lasija grāmatu. Tie bungāja pa tualetes durvīm, kad viņa sēdēja uz poda.

Turklāt iemesls gandrīz nekad nebija tāds, kas prasītu brī­numu. Un Lana arvien vairāk sāka domāt par savu spēku kā par kaut ko brīnumainu. Labāka izskaidrojuma nevienam nebija.

Un brīnumus nedrīkstēja izniekot.

Lai vai kā, Lanai bija tiesības uz savu dzīvi. Viņa nebija nevienam par kalponi. Viņa piederēja vienīgi sev pašai.

Nāc pie manis.

Lana iekoda sev lūpā. Viņa to ignorēja balsi, halucināciju, lai arī kas tā bija.

Un turpinās ignorēt.

Viņa pagrieza mūziku skaļāk.

Meitene pagriezās prom no pludmales un tuvojās pilsētai. Varbūt, ja viņa ietu tikai pa sānieliņām… Vai ari pilnīgi mainītu maršrutu… Tā būtu grūtāk viņu izsekot.

Līdz šim Lana allaž atgriezās pa vienu un to pašu ceļu: pa paugura nogāzi atpakaļ uz “Virsotni”. Pie IBJZ sienas. Viņa tai nepieskārās, taču, elsodama un svīzdama, un dziedinādama nenovēršamo dūrēju sānā, pienāca tai pavisam tuvu klāt.

Lanai bija izjūta, ka barjera jāredz katru dienu. Tā bija tāda kā bijība. Pārbaudes akmens. Atgādinājums, ka viņa ir šeit un tas viss norisinās tagad. Lai arī kas viņa būtu bijusi līdz šim, Lana vairs nebija tas pats cilvēks. Viņa bija ieslo­dzīta šajā vietā un šajā dzīvē. Tā nebija viņas izvēle: tā bija sienas izvēle.

Nāc pie manis. Tu man esi vajadzīga.

- Tas nav pa īstam! Lana iesaucās.

Bet tas bija pa īstam. Viņa zināja, ka tas notiek īstenībā. Viņa pazina šo balsi. Un zināja, no kurienes tā nāk.

Meitene apzinājās, ka nekādi nespēj izslēgt to no sava prāta. Vienīgais veids, kā apklusināt šo balsi, bija apklusināt to pilnīgi un uz visiem laikiem. Lana varēja vai nu būt tās upuris, vai padarīt to par savu upuri.

Neprāts. Pašnāvniecisks neprāts. Izlaidusi lēno dziesmu, viņa pārlēca uz kaut ko straujāku un ritmiskāku. Tik skaļu, lai tā noslāpētu viņas neprātīgās domas.

Meitene sāka iet ņiprāk, ātrāk, gandrīz skriešus, un Patrikam, lai turētos līdzi, nācās mesties garos lēkšos. Tomēr tas

ne tuvu nebija tik ātri, lai aizbēgtu no smagā auto, kas viņai tuvojās, mežonīgi signalizēdams.

Lana atkal izrāva austiņas un nokliedzās: Kas ir?

Taču šoreiz tas nebija ne kustīgs zobs, ne nobrāzts ceļgals.

No mašīnas izlēca Hovards un Alberts. Tad, piepalīdzot Hovardam, no kravas kastes izsvempās Orks. Tas zēns… radī­jums… grīļojās kā piedzēries. Varbūt tā patiešām ir, nodomāja Lana. Taču izskatījās, ka viņam ir vērā ņemams attaisnojums.

Vienā no Orka pēdējām cilvēciskajām daļām vaigā bija caurums. Žokli un kaklu klāja sakaltušas asinis. Svaigākas un sarkanākas vēl arvien pilēja lejup pa vaigu.

- Kas viņam notika? jautāja Lana.

- Uzklupa mūdži, atbildēja Hovards. Viņš mētājās starp novēlotu paniku un atvieglojumu, ka beidzot viņi ir tikuši pie Dziednieces. Hovards turēja Orka elkoni, it kā šim milzim, lai noturētos kājās, būtu vajadzīgs viņa niecīgais spēciņš.

- Vai viņam iekšā ir tārps? Lana piesardzīgi apjautājās.

- Nē, no tārpa mēs tikām vaļā, Alberts ņēmās viņu pār­liecināt. Mēs ceram, ka tu vari viņam palīdzēt.

- Es negribu vēl vairāk apaugt ar akmeņiem, noīdējās Orks.

Lana saprata. Agrāk Orks bija pats parastākais huligāns, ierindas kauslis bez jebkādām īpašām spējām. Tāds viņš bija līdz brīdim, kad viņam tuksnesī uzbruka koijoti. Tie Orku briesmīgi sakoda. Patiešām briesmīgi. Brūces bija pat vēl šaus­mīgākas par Lanas pašas savulaik gūtajiem ievainojumiem. Bet pēc tam visas sakostās vietas bija piepildījušās ar oļiem, tādējādi padarot Orku gandrīz neievainojamu.

Viņš negribēja pazaudēt pēdējo cilvēciskā ķermeņa gaba­liņu sārtās ādas laukumiņu, kas ieskāva muti un daļu no vaiga.

Lana pamāja ar galvu.

- Tev vajadzētu pārstāt šūpoties turp un atpakaļ, Ork. Es negribu, lai tu uzgāztos man virsū, viņa teica. Apsēdies zemē.

Viņš apsēdās pārāk strauji un pats par to mazliet pasmējās.

Lana uzlika roku uz baismīgā cauruma.

- Es negribu vairāk akmeņu, atkārtoja Orks.

Asiņošana beidzās gandrīz tajā pašā mirklī.

- Vai sāp? jautāja Lana. Es domāju akmeņi. To, ka brūce sāp, es zinu.

- Nē. Tie nesāp. Orks uzblieza ar dūri pa augšdelmu ar spēku, kas salauztu jebkuru cilvēcisku roku. Es tos tik tikko sajūtu. Pat Dreika pātagu, kad mēs abi cīnījāmies, pat to es tik tikko sajutu.

Pēkšņi viņš sāka raudāt. Asaras ritēja no cilvēka acīm uz miesas un olu vaigiem.

- Es nejūtu neko, izņemot…-Viņš ar resnu akmens pirkstu norādīja uz savas sejas cilvēcisko daļu.

-Jā, noteica Lana. Aizkaitinājums bija izgaisis. Viņas nasta droši vien bija vieglāka par to, kuru nācās nest Orkam.

Lana parāva nost roku, lai palūkotos, kā norit uzlabošanās. Caurums bija saraucies mazāks. To vēl arvien klāja sakaltušu asiņu garoza, taču aktīvā asiņošana bija mitējusies.

Viņa atkal uzlika roku uz brūces. Vēl tikai dažas minūtes, Ork.

- Mans vārs ir Čārlzs, sacīja Orks.

- Tiešām?

-Jā, tā tas ir, apliecināja Hovards.

- Kas jums, puiši, bija prātā, ka bridāt tajā tārpu laukā? brīnījās Lana.

Hovards uzmeta aizvainotu skatienu Albertam, un tas atbildēja: Orks novāca kāpostus.

- Mans vārds ir Čārlzs Merimens, atkārtoja Orks. Rei­zēm mani tomēr varētu saukt īstajā vārdā.

Lana saskatījās ar Hovardu.

Re, kā, nodomāja Lana, tagad nu viņš beidzot grib atpakaļ savu veco vārdu. Kauslis, kurš tīksminājās par savu briesmoņa palamu, tagad, kad tik tiešām ir pārvērties par briesmoni, grib, lai viņu uzrunā par Čārlzu.

- Tev jau ir labāk, pavēstīja Lana.

- Vai tur vēl arvien ir āda? jautāja Orks.

- Ir gan, Lana viņu mierināja. Tā joprojām ir kā cilvēkam. Lana satvēra Albertu aiz rokas un pavilka sāņus. Kas tev

bija prātā, ka sūtīji viņu tādā tārpu apsēstā laukā?

Alberta seja sastinga. Acīmredzot pārmetums viņu izbrī­nīja. īsu mirkli Lanai likās, ka Alberts viņu pasūtīs dažas mājas tālāk. Bet tad šis brīdis pagāja, un puisis sašļuka, itin kā no viņa būtu izplūdis gaiss.

- Es tikai cenšos palīdzēt, Alberts attrauca.

- Maksājot viņam ar alu?

- Es maksāju viņam tā, kā viņš to pieprasīja, un Sems bija ar mieru. Tu taču pati biji tajā sapulcē, sacīja Alberts.

- Paklau, kā citādi, pēc tavām domām, tādu kā Orks būtu iespējams piedabūt stundām ilgi līkņāt karstā saulē, strādā­jot nogurdinošu darbu? Astrīda gan, šķiet, domā, ka cilvēki strādās tāpēc vien, ka mēs viņiem to palūgsim. Varbūt kāds to tik tiešām darītu. Bet Orks?

Lana saprata viņa domu gājienu. Labi, atvaino. Man nevajadzēja klupt tev virsū.

- Tas nekas. Sāku jau pie tā pierast, attrauca Alberts.

- Pēkšņi ir izrādījies, ka esmu sliktais puisis. Bet vai zini ko? Ne jau es cilvēkus padarīju tādus, kādi tie ir. Ja bērni strādās, viņi gribēs saņemt par to kaut kādu atlīdzību.

-Ja viņi nestrādās, mēs visi cietīsim badu.

- Kā tad. Man pielēca, Alberta balsī skanēja sarkasms.

- Tikai ir viens āķis: bērni zina, ka mēs neļausim tiem ciest badu, kamēr vēl ir atlicis kaut nedaudz pārtikas, vai ne? Tad nu viņi spriež: ei, labāk lai pastrādā kāds cits. Lai kāds cits vāc nost tos kāpostus un artišokus.

Lanai gribējās atsākt pārtraukto skrējienu. Viņai vajadzēja to pabeigt, vajadzēja aizskriet līdz IBJZ sienai. Bet Alberta teiktajā bija kaut kas tāds, kas viņu pievilka. Nu labi. Kā tad tu piedabūtu bērnus strādāt?

Alberts paraustīja plecus. Maksātu viņiem.

- Tu domā naudu?

- Jā. Tikai uzmini, kam pazušanas brīdī makos un kabatas portfeļos bija visvairāk naudas? Pēc tam daži bērni nozaga to, kas bija palicis kases aparātos un visur citur. Tātad, atsākot lietot veco naudu, mēs tikai padarītu ietekmīgus dažus zagļus. Tā, lūk, ir problēma.

- Kāpēc lai cilvēki ietu strādāt par naudu, ja tie zina, ka pārtika tik un tā tiks izsniegta par velti? jautāja Lana.

- Tāpēc, lai par naudu iegūtu ko citu. Redzi, ir tādi bērni, kuri neko neprot, vai ne? Viņi tad ari ir tie, kas novāc ražu. Saņēmuši par to naudu, viņi samaksā kādam bērnam, kurš māk pagatavot viņiem ēdienu, vai ne? Un tam bērnam savu­kārt varbūt vajadzīgs kedu pāris, bet kāds cits būs savācis vienkopus visas kedas, un viņam piederēs veikals.

Lana juta, ka viņai ir pavērusies mute. Meitene iesmējās. Pirmo reizi kopš ilgiem laikiem.

- Nūja. Smejies vien. To teicis, Alberts novērsās.

- Nē, nē, nē, Lana steidzās viņu pārliecināt. Nē, es taču tevi neapsmeju. Gluži otrādi gribu teikt, ka tu esi vienīgais cilvēks, kuram ir padomā kaut kas līdzīgs plānam.

Alberts izskatījās pagalam samulsis. Nu vai zini, Sems un Astrīda noņemas tā, ka galva kūp.

-Jā. Bet tu raugies nākotnē. Tu tiešām domā, kā mums visiem izdzīvot.

Alberts pamāja ar galvu. Laikam jau tā tas ir.

- Malacis, draugs! uzslavēja Lana. Man nu jāiet. Bet ar Orku viss būs kārtībā. Cik nu ar viņu vispār var būt kārtībā.

- Paldies, noteica Alberts. Viņš staroja pateicībā.

- Ei, parādi man to roku, sacīja Lana.

Alberts izskatījās apjucis. Viņš palūkojās uz savu roku, kas pēc sitiena pa Orka akmens žokli bija pietūkusi un spīdīga.

- Ak jā, noteica Alberts, kad Lana viegli saņēma viņa roku. Vēlreiz paldies!

Lana uzlika radioaustiņas un paspēra dažus soļus uz priekšu. Tad viņa apstājās, pagriezās un tās noņēma. Klau, Albert! Par to naudu.

-Jā?

Lana vilcinājās, zinādama, ka šajā bridi, iespējams, tiks iedarbināta ķēdes reakcija. Zinādama, ka tas ir līdz neprātam bistami. Bija baisi, itin kā pats liktenis, iemiesojies Alberta personā, rādītu viņai ceļu uz viņas pa pusei apjausto mērķi.

- Vai zelts derētu? Es domāju kā nauda?

Alberta vērīgās acis sastapa Lanas skatienu. Varbūt mums vajadzētu satikties un aprunāties?

- Jā, piekrita Lana.

- Atnāc šovakar uz klubu.

- Uz kurieni?

Alberts pasmaidīja. Izzvejojis no kabatas pusi papīra lapas, viņš pasniedza to meitenei.

Lana palūkojās uz papīru. Tad uz Albertu. Iesmējusies viņa atdeva to atpakaļ. Būšu.

Lana atsāka skrējienu. Taču viņas domas tagad bija iegu­vušas citu virzību. Alberts plānoja nākotni, nevis vienkārši tai ļāvās. Tieši tā bija jārīkojas. Jāplāno. Jādarbojas. Nevis pasīvi jāļaujas apstākļiem.

Arī viņai bija tiesības pašai uz savu plānu.

Nāc pie manis.

Varbūt es to tik tiešām darīšu, domāja Lana. Un varbūt tev tas nemaz nepatiks.