Bads

TREŠĀ NODAĻA

106 STUNDAS, 11 MINŪTES

Kopš ierašanās Perdidoblčā Lanai Arvenai Lācarai šī bija jau ceturtā mītne. No sākuma viņa bija apmetusies mājā, kura šķita itin jauka. Bet tieši tur viņu bija sagūstījis Dreiks Mervins. Tāpēc tā vieta Lanai sāka likties nelādzīga.

Tad viņa kādu laiku mitinājās kopā ar Astrīdu. Bet itin drīz Lana atklāja, ka viņai labāk patīk vadīt laiku vienatnē vai, pareizāk sakot, divvientulībā ar savu labradoru Patriku. Tā nu viņa apmetās kādā mājā netālu no pilsētas laukuma. Bet tādējādi viņa kļuva pārāk viegli pieejama.

Lanai nepatika būt viegli sasniedzamai - viņa ilgojās pēc privātuma.

Lanai piemita dziedināšanas spējas. Tās viņa bija atklājusi IBJZ uzrašanās dienā - dienā, kad pazuda viņas vectēvs. Tajā brīdī viņi brauca ar pikapu, un, vadītājam pēkšņi pazūdot, auto noripoja no ļoti augstas nogāzes.

No gūtajiem ievainojumiem Lana būtu dabūjusi galu. Tā tas gandrīz arī bija noticis. Taču viņa atklāja sevī spējas, kas, ja nebūtu uzradusies šī šausmīgā vajadzība, varbūt tā arī uz mūžīgiem laikiem būtu palikušas neapjaustas.

Lana sevi izdziedināja. Viņa izdziedināja arī Semu, kad viņš bija sašauts, un Cepumu, kuram bija sadragāts plecs, un daudzus negantajā Pateicības dienas kaujā savainotus bērnus.

Bērni viņu godāja par Dziednieci. Viņa bija otrā IBJZ varone - tūlīt aiz Sema Tempļa. Visi lūkojās viņā ar bijību.

Visi viņu cienīja. Daži, sevišķi tie, kuriem Lana bija izglābusi dzīvību, loloja pret viņu kaut ko līdzīgu pielūgsmei. Lanai nebija šaubu, ka, piemēram, Cepums viņas dēļ būtu ar mieru atdot dzīvību. Puisis bija piedzīvojis īstu elli, līdz Lana viņu no tās izpestīja.

Bet varones godināšana netraucēja bērniem jebkurā diennakts stundā uzplīties viņai ar visniecīgākajām sāpēm vai nenozīmīgāko problēmu: izkustējušos zobu, saules apdegumu, nobrāztiem ceļgaliem vai sasistiem kāju pirkstiem.

Tā nu viņa bija izvākusies no pilsētas un tagad dzīvoja vienā no viesnīcas “Virsotne” istabām.

Viesnīca sakļāvās ar IBJZ sienu - blāvu, necaurejamu barjeru, kas ieskāva šo jauno pasauli.

- Nomierinies, Patrik, - viņa teica sunim, kad tas, nevarēdams sagaidīt brokastis, ņēmās viņu dedzīgi bakstīt ar purnu. Lana atlauza ALPO kārbas vāku un, atvairīdama Patriku, pusi tās satura salika šķīvī uz grīdas.

- Tā. Ak mūžs, izskatās, it kā es tevi nekad nebūtu barojusi!

To teikdama, viņa prātoja, cik gan ilgi vēl spēs paēdināt

Patriku. Bērni paši tagad neatteicās no suņu barības. Un ielās klīda suņi - vieni vienīgi kauli un āda. Tie rakņājās pa atkritumiem līdz ar bērniem, kuri meklēja ēdienu atliekas, ko paši pirms vairākām nedēļām bija izmetuši.

“Virsotnē” Lana bija viena. Simtiem istabu, aļģēm aizaudzis peldbaseins, tenisa korts, ko uz pusēm pārdalīja barjera. Viņai bija balkons, no kura pavērās plašs skats uz liedagu un pārlieku mierīgo okeānu.

Lanas apmešanās vieta bija zināma Semam, Edīlio, Astrīdai un Dārai Beidū, kura darbojās kā aptiekāre un medmāsa. Ja tas patiešām bija vajadzīgs, viņi varēja Lanu sameklēt. Bet vairums bērnu nezināja, kur viņu meklēt, tāpēc Lana bija vairāk vai mazāk noteicēja pār pašas dzīvi.

Meitene ar ilgošanos noskatījās uz suņa barību. Ne jau pirmo reizi viņa prātoja, kā tā garšo. Gan jau labāk nekā

apdegušās kartupeļu mizas ar bārbekjū mērci, ko šorīt bija ēdusi viņa pati.

Agrāk viesnīca bija pilna ar pārtiku. Bet Alberts un viņa brigāde to pievāca, paklausot Sema rīkojumam visus pārtikas krājumus centralizēti glabāt pie Ralfa. Bet tur krietnu tiesu no jau tā mazā pārpalikuma bija nolaupījis Dreiks.

Tagad viesnīcā vairs nebija nekā ēdama. Pat nevienā no minibāriem, kas kādreiz bija pilni ar saldajām tāfelītēm, čip­siem un riekstiem. Tagad bija atlicis vienīgi alkohols. Stipros dzērienus Alberta cilvēki, īsti nezinādami, ko ar tiem iesākt, bija atstājuši tepat.

No šīm mazajām brūnajām un baltajām pudelītēm Lana turējās pa gabalu. Pagaidām.

Alkohols bija par iemeslu tam, ka viņa tika atrauta no savām mājām Lasvegasā. Viņa bija nočiepusi vecākiem deg­vīna pudeli, lai iznestu to no mājas un it kā atdotu kādam sev pazīstamam vecākam zēnam.

Tas bija tāds kā atmazgāšanās stāstiņš, ko viņai, lai vai kā, bija izdevies vecākiem iebarot. Tomēr tas viņiem nebija traucējis izlikt Lanu no mājas un uz nenoteiktu laiku aizsūtīt uz vectēva nomaļo rančo “apdomāt savu rīcību”.

Tagad IBJZ pasaulē Lana bija gandrīz vai svētā. Bet viņa pati jau nu gan pazina sevi labāk.

Kamēr Patriks tiesāja savu barību, istabā uzvārījās kafija. Lana ielēja to tasē un piebēra klāt Nutrasweet un mazliet krējuma pulvera patiesi retus kārumus, ko bija atradusi, pārmeklējot apteksnes ratiņus.

Lana izgāja uz balkona un iemalkoja dzērienu.

Istabā bija ieslēgts kompaktdisku atskaņotājs. Kāds vis­ticamāk, viens no šīs istabas kādreizējiem iemītniekiem bija atstājis tajā vecu Pola Saimona kompaktdisku, un Lana to labprāt atskaņoja.

Tā bija dziesma par tumsu. Par vilinošu tumsu. Gandrīz vai kā aicinājums. Viņa to spēlēja atkal un atkal.

Reizēm mūzika palīdzēja viņai aizmirsties. Taču ne šī dziesma.

Lana ar acs kaktiņu pamanīja kādu lejā, pludmalē. Viņa iegāja iekšā un paņēma tālskati, ko bija izvilkusi no kāda sen pazuduša tūrista bagāžas.

Uz klints mola, kas iestiepās okeānā, rotaļājās divi mazi bērni, ne vecāki par sešiem gadiem. Laimīgā kārtā nebija viļņu. Bet klintis vietām bija kā juku jukām sasprausti nažu asmeņi, asas un slidenas. Viņai vajadzētu…

Vēlāk. Pietiek viņai tās atbildības. Lana nebija no atbildī­gajām un jutās nomākta, kad viņai šāda nasta tika uzvelta.

IBJZ sabiedrībā bija izplatījušies dažnedažādi pieaugušo netikumi. Sākot ar tik nevainīgiem kā kafija. Citi zālīte, cigaretes un alkohols nebija tik nekaitīgi. Lana pazina sešus bērnus, kuri jau bija paguvuši kļūt par nelabojamiem dzērā­jiem. Tie bija meklējuši viņu, lai ārstētos no paģirām.

Citi smēķēja zāli, ko bija atraduši savu vecāku vai vecāko brāļu un māsu guļamistabās. Un gandrīz ik dienu nācās redzēt astoņgadīgus bērnus, kuri, smēķēdami cigaretes, klepo, tomēr cenšas izskatīties stilīgi. Reiz viņa bija redzējusi pirmklas­nieku, kurš mēģina aizdedzināt cigāru.

Tādas likstas izdziedināt nebija Lanas spēkos.

Reizēm viņa vēlējās atkal nokļūt Vientuļnieka Džima būdā.

Šī nebija pirmā reize, kad viņai tas ienāca prātā. Meitene bieži domāja par dīvaino būdu tuksnesī un tās savādo mazī­tiņo mauriņu tagad, visticamāk, brūnu un nokaltušu.

Tur Lana bija atradusi patvērumu pēc avārijas. Un vēlreiz pēc izglābšanās no koijotu bara.

Pati būda bija nodegusi līdz zemei. Palikuši tikai pelni. Un, protams, zelts. Varbūt Vientuļnieka Džima zelta krājumi bija izkusuši, taču tiem vēl arvien vajadzēja atrasties zem grīdas dēļiem.

Zelts. No raktuvēm.

Raktuves…

Lana iedzēra pamatīgu malku no putuplasta tases un apde­dzināja mēli. Sāpes palīdzēja koncentrēties.

Raktuves. Šī diena bija iegūlusi viņas atmiņā ar apbrī­nojamu skaidrību, taču tā bija labi iegaumēta nakts murga skaidrība.

Tad viņa vēl nezināja, ka IBJZ nozīmē visu pieaugušo pazušanu. Viņa bija devusies uz raktuvēm vientuļnieka mek­lējumos, cerēdama atrast vismaz pazudušo kravas auto un ar to nokļūt pilsētā.

Viņa bija atradusi vientuļnieku mirušu pie ieejas raktuvēs. Ne pazudušu, bet mirušu. Tas nozīmēja, ka viņš bija nogali­nāts vēl pirms IBJZ uzrašanās.

Lanai uzbruka koijoti. Tie dzina viņu aizvien dziļāk rak­tuvēs. Un tur viņa sastapa… to. Būtni. Tumsu, kā to dēvēja koijoti. Tumsu.

Lana atcerējās, cik smagas toreiz likās kājas kā akmens stabi. To, cik lēni un dunoši pukstēja sirds katrs puksts šķita kā vesera sitiens. Šausmas, kas ietiecās dziļāk par parastām bailēm. Pretīgo, zaļo mirdzumu, kas viņā rosināja domas par strutām, slimību, vēzi.

Sapņa stāvoklis, kas viņu bija pārņēmis… Plakstiņi kļuva smagi, un prāts truls, un tad šī sajūta, ka esi pārņemta…

Nāc pie manis.

-Ak!

Viņa bija saspiedusi tasi. Karstā kafija izlija uz rokas.

Lana bija nosvīdusi. Elpošana bija apgrūtināta. Meitene dziļi ievilka gaisu. Likās, it kā viņa būtu aizmirsusi, kā to dara.

Tas vēl arvien bija viņas galvā, šis raktuvēs mītošais bries­monis. Tas bija iedzinis viņā savu āķi. Reizēm Lana bija pār­liecināta, ka dzird tā balsi. Tās noteikti bija halucinācijas. Ne jau pati Tumsa. Tā atradās daudzu jūdžu attālumā. Dziļi zem zemes. Tā nespēja…

Nāc pie manis.

- Es nespēju to aizmirst, viņa čukstus sacīja Patrikam.

- Nespēju tikt no tā vaļā.

Pirmajās dienās pēc atgriešanās no tuksneša un pie­biedrošanās šai dīvainajai bērnu kopienai Lana juta gandrīz vai mieru. Gandrīz. Jo jau no paša sākuma meitenei likās, it kā viņai būtu nodarīts posts, iecirsta neredzama brūce, kurai nebija noteikta novietojuma, tikai apziņa, ka tā ir dziļi viņā.

Nu šī neredzamā, nereālā, neizdziedināmā brūce bija atvē­rusies no jauna. Sākumā Lana sev teica, ka tā izzudis. Ka tā tiks sadziedēta. Pārvilksies ar kreveli. Bet, ja jau tā bija patiesība ja viņa atlaba -, tad kāpēc sāpēja ar katru dienu stiprāk? Kā šī baismā balss no vāja, tāla čuksta bija izaugusi līdz uzstājīgai runai?

Nāc pie manis. Tu man esi vajadzīga.

Tai tagad bija vārdi, šai uzstājīgajai, pavēlošajai balsij.

- Es jūku prātā, Patrik, Lana teica sunim. Tā ieperinā­jusies mani, un es jūku prātā.

Marija Terafino pamodās. Velšus izvēlās no gultas. Rīts. Viņai vajadzētu turpināt gulēt māca nogurums. Bet viņa tik un tā vairs neaizmigtu, Marija to zināja. Viņai bija darāmi darbi.

Vispirms tas, kas darāms vispirms. Marija aizslāja līdz vannasistabai un ar baso pēdu aizstūma pa flīžu grīdu svarus. Tiem bija speciāla vieta: pie izlietnes, tieši pretī spogulim tā, lai svaru labais stūris precīzi sakristu ar flīzes malu.

Meitene novilka naktskreklu un uzkāpa uz svariem. Pir­mais nolasījums. Nokāpt.

Otrais nolasījums. Nokāpt.

Trīs reizes padarīja redzamo neapstrīdamu.

Astoņdesmit viena mārciņa.

Dienā, kad uzradās IBJZ, Marija svēra simt divdesmit asto­ņas mārciņas.

Viņa vēl arvien izskatījās resna. Vēl arvien šur tur rēgojās apaļīgi polsterīši. Kāda nozīme tam, ko saka citi? Marija lieliski redzēja šīs ļumīgās vietas. Tāpēc nekādu brokastu. Tas labi, ņemot vērā, ka bērnudārza brokastīs būtu auzu putra, kurai pievienots piena pulveris un saldinātājs no Sweet’n Low sār­tajām paciņām. Šāds uzturs bija gana veselīgs, turklāt daudz, daudz labāks par to, ko saņēma vairums cilvēku, tomēr tas noteikti nebija tā vērts, lai pieņemtos svarā.

Marija iedzēra prozaku, divas mazas, sarkanas sudafeda kapsulas un multivitamīnus. Prozaks atvairīja depresiju pa lielākai daļai -, un sudafeds novērsa bada sajūtu. Vitamīni palīdzēs viņai saglabāt veselību, vismaz tā viņa cerēja.

Marija aši apģērbās: T krekls, treniņbikses, krosa kurpes. Viss bija brīvs un vaļīgs. Viņa bija apņēmusies nevilkt neko piekļāvīgu, iekams nebūs nomests viss liekais svars.

Aizgājusi uz veļas mazgātavu, Marija izbēra no žāvētāja veselu kaudzi auduma autiņu un sabāza tos plastmasas maisā. Noliktavā vēl arvien bija neliels krājums vienreiz lietojamo autiņu, bet tie tika glabāti neparedzētiem gadījumiem. Uz audumu viņi bija pārgājuši jau pirms kāda mēneša. Tas bija pretīgi, un visiem tas riebās, bet pamperu rūpnīca, kā Marija bija aizrādījusi saviem kurnošajiem darbiniekiem, vairs neko nepiegādāja.

Lejup pa kāpnēm ar maisu, kas vilkās nopakaļ.

Virtuvē bija Sems un Astrīda ar Mazo Pītu. Negribēdama viņus iztraucēt, nedz arī atvairīt uzbāšanos ar brokastīm, Marija klusiņām izlavījās pa parādes durvīm.

Pēc piecām minūtēm viņa jau bija pie bērnudārza.

Ēka, kurā tas atradās, bija krietni cietusi kaujā. Siena, kas bērnudārzam bija kopīga ar saimniecības preču veikalu, bija sapostīta. Izgāzto caurumu klāja plastmasas gabals, ko gandrīz katru dienu nācās lipināt klāt no jauna. Tas bija kā atgādinājums, cik tuvu nelaimei viņi toreiz bija atradušies. Koijotu bars bija ieklupis šajā pašā telpā un turējis gūstā šos

pašus bērnus, bet Dreiks Mervins tikmēr, gatavodamies asins­pirtij, ļauni priecājās.

Marijas brālītis Džons jau bija priekšā un gaidīja viņu.

- Sveika, Marij, Džons viņu sveicināja. Tev nevajadzēja tik agri nākt. Varēji vēl pagulēt.

Džons strādāja rīta maiņā, no pulksten pieciem līdz pus­dienlaikam; viņš sarūpēja brokastis un palika gandrīz līdz pusdienām. Marijai bija jāpārņem vadība pirms pusdienām un jāstrādā līdz desmitiem vakarā. Pusdienas, diendusas laiks, vakariņas un beigās vēl stundiņa uzkopšanai un darāmo darbu sarakstiem. Tad bija laiks doties mājās, lai, pagrabstāvā dar­bojoties ar trenažieri, paskatītos kādu DVD. Tāds bija režīms. Astoņas stundas miega un dažas brīvas stundas no rīta.

Bet īstenībā viņa vēl bieži vien divas vai trīs nakts stun­das pavadīja vingrojot. Dzenoties atbrīvoties no atlikušajām liekajām mārciņām. Uz trenažiera pagrabstāvā, kur Astrīda nevarēja sadzirdēt un sākt viņu izjautāt.

Pārsvarā Marija ik dienu uzņēma mazāk par septiņsimt kalorijām. Un īpaši labās dienās tikai pusi no šī daudzuma.

Viņa apkampa Džonu. Kas jauns, brāļuk? Kādi šorīt kreņķi?

Džonam bija saraksts. Viņš to nolasīja no savas Warriors piezīmju grāmatiņas. Pedro ir izkustējies zobs. Turklāt pagājušonakt viņam gadījās misēklis. Zosja apgalvo, ka Džūlija viņai iesitusi, tāpēc abas tagad ķildojas un atsakās kopā spēlēties. Man šķiet, ka Kolinam ir drudzis… Lai vai kā, viņš ir tāds, tu jau zini, slimīgs. Brediju es šorīt noķēru, kad viņa mēģināja aizbēgt. Esot gājusi meklēt mammīti.

Saraksts turpinājās, un, kamēr tas tika lasīts, bērni skrēja klāt, lai apkamptu Mariju un saņemtu no viņas buču vai lai tiktu paslavēti par glīti sasukātiem matiem, vai izpelnītos atzinīgu “malacītis” par iztīrītiem zobiem.

Marija māja ar galvu. Apmēram tāds šis saraksts bija katru dienu.

Ieradās puisis, vārdā Frensiss. Nākdams iekšā, viņš rupji paspraucās garām Marijai, taču, sapratis, ko pagrūdis sāņus, pagriezās pret meiteni un saviebies pavēstīja: Nu, esmu klāt.

- Pirmo reizi? apvaicājās Marija.

- Ko, vai man tas būtu jānožēlo? Neesmu nekāds bērnauklis.

Arī šī aina, kopš Perdidobīčā iestājies miers, atkārtojās katru dienu. Klausies, ko tev teikšu, Marija vērsās pie Frensisa. Es zinu, ka tev negribas būt šeit, bet man tas, vai zini, ir pie kājas. Neviens negrib nākt šeit strādāt, taču par mazajiem ir jārūpējas. Tāpēc met šādu attieksmi pie malas.

- Kāpēc tu pati nevari parūpēties par tiem sīkajiem? Tu vismaz esi skuķene.

- Es gan neesmu, aizrādīja Džons.

- Vai redzi šo molbertu? jautāja Marija. Uz tā ir trīs saraksti, katram šodienas palīgam pa vienam. Izvēlies sarakstu un ķeries pie darba. Tev jāizdara viss, kas tajā uzskaitīts. Tur­klāt ar smaidu.

Piegājis pie molberta, Frensiss aplūkoja sarakstus.

- Varu saderēt uz cepumu, teica Džons, ka autiņu mai­nītāja pienākumus viņš neizvēlēsies.

- Nekādu derību, iebilda Marija. Turklāt cepumu mums vairs nav.

- Kā man gribētos kādu cepumu! grūtsirdīgi novilka Džons.

- Ei! iesaucās Frensiss. Tur nav neviena sakarīga sa­raksta. Visi ir sūdīgi.

- Jā, piekrita Marija. Tā tas ir.

- Tas viss ir sūdīgi.

- Lūdzu, izbeidz lietot vārdu “sūdīgi”. Negribu to pēc tam dzirdēt no trīsgadnieku mutes.

- Nu, veči, lai tikai pienāk mana dzimšanas diena, tad gan es stāšos ārā, īgni norūca Frensiss.

- Lai notiek. Tad es zināšu, ka tevi vajag izsvītrot no sarakstiem. Toties tagad paņem savu darba lapu un dari, kas darāms. Es negribu izniekot Sema laiku, saucot viņu šurp, lai tevi attiecīgi motivētu.

Frensiss aizslāja atpakaļ pie molberta.

- Stāšoties ārā, ko tu neteiksi! Marija saviebusies sacīja Džonam. Cik daudziem pa šo laiku pienākuši tie maģiskie piecpadsmit? Izkūpējuši ir tikai divi. Visi piedraud, taču patie­sībā to nedara.

IBJZ izgrūda no sevis visus, kas bija vecāki par četrpadsmit. Neviens nezināja, kāpēc. Vismaz Marija to nezināja. Lai gan Sema un Astrīdas neviļus izteiktie pusvārdi radīja aizdomas, ka viņiem zināms vairāk, nekā viņi ir ar mieru atklāt.

Četrpadsmitgadnieks, kuram pienāca piecpadsmitā dzim­šanas diena, pazuda. Izkūpēja. Ja vien pats tam ļāvās. Ja bija nolēmis “izstāties”.

Kas notika brīdī, ko bērni sauca par “izstāšanos”, tagad bija zināms gandrīz ikvienam. Tas, kā piepeši palēninās tavs subjektīvais laiks. Kā cilvēks, kuru tu visstiprāk mīli un kuram visvairāk uzticies, parādās, lai aicinātu tevi doties prom, mudi­nātu tevi atstāt IBJZ. Un kā šis cilvēks pārvēršas par briesmoni tad, ja tu atsakies.

Tev ir izvēle: palikt IBJZ vai… Taču, kas seko aiz “vai”, nezināja neviens. Varbūt tā bija atgriešanās atpakaļ vecajā pasaulē. Varbūt ceļojums uz kādu jaunu vietu.

Varbūt tā bija nāve.

Marija pamanīja, ka Džons nenolaiž no viņas acis. Kas ir? viņa jautāja.

- Tu taču nekad…

Marija pasmaidīja un sabužināja viņa sarkanos, sprogainos matus. Nemūžam. Es tevi nemūžam nepametīšu. Skumsti pēc mammas un tēta?

Džons pamāja ar galvu. Man visu laiku nāk prātā, cik daudz reižu viņus nokaitināju.

- Džon…

- Zinu. Zinu, ka tam nav jēgas. Bet tas ir kā… Nespēdams atrast īstos vārdus, viņš izdarīja spēju kustību, itin kā ar nazi iedurot sev sirdī.

Kāds no mugurpuses parāva Mariju aiz krekla. Viņa palūko­jās apkārt un ieraudzīja mazu puisēnu, vārdā… vārdā… vārdu viņa nespēja atcerēties. Bet pirmajam aiz muguras stāvēja otrs mazs puisēns, un tā vārdu Marija atcerējās: Sons. Meitene zināja, kāpēc abi ir šeit. Puišeļiem nesen bija pienākusi piektā dzimšanas diena. Bērnudārznieka vecuma limits bija četri gadi. Sasniedzot piecus, bija jāizvācas vēlams, uz māju, kurā mitinās ar pietiekamu atbildības izjūtu apveltīti vecāki bērni.

- Sveiki, puiši! Kā sviežas? pieliekusies tā, lai viņas seja būtu vienādā augstumā ar puisēnu sejiņām, Marija jautāja.

- Marij… stomījās pirmais. Un tad izplūda asarās.

Viņai nevajadzēja tā darīt, Marija zināja, ka nevajadzēja,

bet viņa nespēja noturēties un apskāva mazo puisīti. Tad sāka raudāt arī Sons, un Marija dzirdēja sevi sakām: protams, protams, viņi drīkst nākt atpakaļ, kaut tikai šodien, kaut uz īsu bridi.