Bads

OTRĀ NODAĻA

106 STUNDAS, 16 MINŪTES

Jumts bija ieliecies. Mokoši spoža saule, iespīdot spraugā starp apdrupušo sienu un ieliekušos jumtu, raidīja staru tieši Keinam acis.

Keins gulēja uz muguras, svīzdams spilvenā, kuram nebija spilvendrānas. Ap kailajām kājām aptītais mitrais palags bija savērpies grīstē un tikai daļēji apsedza viņa kailo torsu. Keins atkal bija nomodā vai vismaz viņam pašam tā likās. Vismaz viņš tā domāja.

Cerēja.

Tā nebija viņa gulta. Tā bija piederējusi vecam vīram, vārdā Moše, Koutsas Akadēmijas dārzniekam.

Moše, protams, bija prom. Līdz ar pārējiem pieaugušajiem. Un visiem vecākajiem bērniem. Visiem… gandrīz visiem… kuri vecāki par četrpadsmit. Prom.

Prom bet kur?

To nezināja neviens.

Vienkārši prom. Ārpus barjeras. Ārā no milzu akvārija, ko sauca par IBJZ. Varbūt viņi visi bija miruši. Varbūt ne. Bet pilnīgi droši, ka prom.

Diāna ar kājas spērienu atvēra durvis. Viņa nesa paplāti, balansēdama uz tās ūdens pudeli un kārbu ar konservētām garbanzo pupiņām.

- Vai tu esi piedienīgā paskatā? vaicāja Diāna.

Keins neatbildēja. Viņš nebija sapratis jautājumu.

- Vai esi apsedzies? meitene, nu jau nedaudz aizkaiti­nāta, precizēja. Paplāti viņa nolika uz naktsgaldiņa.

Keins neapgrūtināja sevi ar atbildēšanu. Viņš uzslējās sēdus. To darot, noreiba galva. Viņš pasniedzās pēc ūdens.

- Kāpēc ir tā sabojāts jumts? Ja nu uznāk lietus, ko tad? Keinu pārsteidza paša balss skaņa. Viņš bija aizsmacis. Balsī vairs nebija ne miņas no ierastā pārliecinoši gludā plūduma.

Diāna bija nesaudzīga. Kas ar tevi ir vai tagad tu esi ne tikai traks, bet arī stulbs?

Prātā pazibējusī atmiņu ēna atstāja tādu kā neveiklības izjūtu. Vai es kaut ko sadarīju?

- Tu pacēli gaisā jumtu.

Keins pagrieza rokas un palūkojās uz savām plaukstām.

- Vai tiešām?

- Kārtējais murgs, apstiprināja Diāna.

Keins atrāva vaļā pudeli un padzērās. Tagad atceros. Man likās, ka tas sabruks pār mani. Man likās, ka kāds ir uzkāpis uz jumta un gāž to, gribēdams mani saspiest. Tad nu es to stūmu atpakaļ.

- Aha. Ieēd pupas.

- Man negaršo pupas.

- Pupas negaršo nevienam, teica Diāna. Bet šeit tev nav nekāds Applebee restorāns. Un es tev neesmu nekāda viesmīle. Pupas ir vienīgais, kas mums palicis. Tāpēc ēd! Tev vajadzīgs uzturs.

Keins saviebās. Cik ilgi jau esmu… nu, tāds?

- Kāds tāds? Diāna viņu izmēdīja. Garīgi slimais, kurš nav spējīgs atšķirt sapni no īstenības?

Viņš pamāja ar galvu. Pupiņu smaka šķebināja. Taču pēkšņi Keins sajuta izsalkumu. Nu viņš atcerējās: pārtikas krājumi iet uz beigām. Atgriezās atmiņa. Trakie maldi dzisa. Pilnīgi normāls viņš gan vēl nebija, taču vismaz juta, ka būs.

- Trīs mēneši plus mīnus viena nedēļa, atbildēja Diāna.

- Pēc tam kad mums Perdidobīčā bija tā trakā šaudīšanās,

tu kopā ar Barvedi aizgāji tuksnesī un sabiji tur trīs dienas. Atgriezies bāls, atūdeņojies un… nu, tāds, kāds esi tagad.

- Barvedis. Šis vārds, pareizāk sakot, radījums, ko tas apzīmēja, lika Keinam sarauties. Barvedis, koijotu vadonis, kurš bija kaut kā pamanījies iemantot ierobežotas runas spē­jas. Barvedis, uzticamais, bīstamais kalps… tam. Tam. Būtnei kalnraktuvēs.

Tumsa tā viņi to dēvēja.

Keins sašūpojās un būtu izvēlies no gultas, ja Diāna viņu nenoķertu. Sagrābusi aiz pleciem, viņa Keinu noturēja. Ierau­dzījusi puiša acīs ko brīdinošu, viņa pusbalsī nolamājās un paguva pagrūst priekšā papīrgrozu tieši brīdī, kad viņš izvē­mās.

Necik daudz viņš neizgāza. Tikai mazdrusciņ iedzeltena šķidruma.

-Jauki, Diāna, uzmetusi lūpu, noteica. Ja jau tā, tad neēd vis tās pupas. Negribu redzēt, kā tās nāk atpakaļ.

Keins izskaloja muti ar ūdens malku. Kāpēc mēs esam šeit? Šī ir Mošes mājiņa.

- Tāpēc, ka tu esi pārāk bīstams. Iekams neesi atguvis saprašanu, neviens te, Koutsā, negrib tevi redzēt savā tuvumā.

Atgriežoties vēl kādai atmiņu ainai, Keins samirkšķināja acis. Esmu kādu savainojis.

-Tu noturēji Struņķi par sazin kādu tur briesmoni. Tu kliedzi kaut kādu vārdu. Gajafāgs. Un izlidināji Struņķi cauri sienai.

- Vai ar viņu viss ir kārtībā?

- Kein! Tikai filmās cilvēks, kas iztriekts cauri sienai, piece­ļas, it kā nekas nebūtu noticis. Šī nav filma. Siena bija mūrēta no ķieģeļiem. Struņķis izskatījās pēc sabraukta jenota. Turklāt pēc tāda, kuram braukts pāri atkal un atkal, un tā vairākas dienas pēc kārtas.

Skarbums, kas dvesa no šiem vārdiem, bija par stipru pat pašai Diānai. Piedod, viņa, sakodusi zobus, noteica. Tas

nebija patīkami. Struņķis man nekad nav paticis, bet tas bija kaut kas tāds, ko es vienkārši nespēju aizmirst, vai saproti?

- Laikam būšu bijis mazliet aizgājis pa pieskari, Keins sacīja.

Diāna dusmīgi notrausa asaru. Vēl maigāku apzīmējumu nevarēji izvēlēties, ko?

- Liekas, ka tagad man ir labāk, sacīja Keins. Ne pilnīgi labi. Pilnīgi vēl ne. Tomēr labāk.

- Ak šī laimīgā diena, noteica Diāna.

Pirmo reizi daudzu nedēļu laikā Keins ielūkojās meitenei sejā. Viņa bija skaista. Diāna Ledrisa patiesi tāda bija ar mil­zīgām, tumšām acīm un gariem, brūniem matiem. Un muti, kas šobrīd pat nesmīnēja.

- Tev varēja iziet tāpat kā Struņķim, sacīja Keins. Bet tu tik un tā rūpējies par mani.

Meitene paraustīja plecus. Tāda nu ir šī skarbā jaunā pasaule. Man ir izvēle: turēties kopā ar tevi vai mēģināt pār­mesties uz Dreiku.

- Dreiks. Šis vārds uzbūra visnotaļ drūmas ainas. Sapņos vai īstenībā? Ko dara Dreiks?

- Tēlo otru Keinu. It kā pārstāvot tevi. Un, ja gribi zināt, tad klusībā cerot, ka tu vienkārši atdosi galus. Pirms dažām dienām viņš uzbruka pārtikas veikalam un nolaupīja šo to ēdamu. Tas viņu padarīja gandrīz populāru. Ja valda bads, veselais saprāts paiet malā.

- Un mans brālis?

- Sems?

- Neviena cita sen pazuduša brāļa taču man nav, vai ne?

- Vabole dažas reizes bija pilsētā, lai palūkotos, kas tur notiek. Tur cilvēkiem vēl arvien esot kaut cik pārtikas, taču arī viņi jau sāk par to raizēties. Sevišķi kopš Dreika uzbrukuma. Bet Sems visus totāli izrīko.

- Padod man bikses, teica Keins.

Diāna darīja, kā prasīts, un, kamēr zēns vilka tās kājās, demonstratīvi novērsās.

- Kā viņiem ar apsardzi? jautāja Keins.

- Tagad tiek apsargāts pārtikas veikals; tas ir pats būtis­kākais. Pie Ralfa uz jumta visu laiku sēž četri apbruņoti puiši.

Keins pamāja ar galvu. Viņš pakošļāja īkšķi vecs iera­dums. Kā ar ķertajiem?

- Viņiem ir Deka un Braiena, un Teilore. Ari Džeks. Varbūt viņiem ir vēl kādi noderīgi ķertie Vabole nav par to īsti pārliecināts. Ir Lana, kas dziedina cilvēkus. Un Vabole domā, ka viņiem ir kāds, kurš spēj izsaukt tādu kā karstuma vilni.

- Tāpat kā Sems?

- Nē. Sems ir kā lodlampa. Savukārt tas puisis esot kā mikroviļņu krāsns. Tu neredzi ne liesmas, ne ko tamlīdzīgu. Tikai tava galva pēkšņi izcepas kā brokastu burito Kitchenaid krāsniņā.

- Tātad cilvēki vēl arvien turpina attīstīt spēku, secināja Keins. Un kā ir šeit?

Diāna paraustīja plecus. Kas to tik droši var zināt? Kurš ir tik dulls, lai atzītos tajā Dreikam? Tur, pilsētā, mutanti iemanto zināmu cieņu. Šeit? Šeit viņus varbūt nogalina.

- Jā-ā, novilka Keins. Tā bija kļūda. Vērsties pret ķerta­jiem tā bija kļūda. Mums viņi ir vajadzīgi.

- Turklāt Sema ļaudīm, iespējams, ir ne tikai daži jauni muķi, bet arī mašīnpistoles. Un viņiem ir pats Sems, sacīja Diāna. Tātad, kā būtu, ja mēs tomēr nedarītu muļķības un necenstos viņiem vēlreiz uzbrukt?

- Muķi?

- Saīsinājums no mutantiem. Mutanti-ķertie. Muķi. Diāna paraustīja plecus. Muķi, mutiji, ķertie. Mums izbeigusies pārtika, toties ir lērums jaunvārdu.

Keina krekls bija pārmests pār krēsla atzveltni. Viņš pasnie­dzās pēc tā, taču sagrīļojās, un likās, ka teju nokritīs. Diāna viņu noturēja. Keins palūkojās uz meitenes roku, kas bija ieķērusies viņa augšdelmā. Varu paiet pats.

Palūkojies augšup, Keins ieraudzīja savu atspulgu spogulī virs tualetes galdiņa. Viņš sevi gandrīz nepazina. Diānai bija

taisnība: viņš bija bāls, iekritušiem vaigiem. Acis šķita neda­biski lielas.

- Laikam jau tev patiešām kļūst labāk atkal kļūsti par lecīgu kretīnu.

- Atved šurp Vaboli. Atved Vaboli un Dreiku. Gribu redzēt viņus abus.

Diāna pat nepakustējās. Vai pastāstīsi man, kas ar tevi notika tur, tuksnesī, kad biji kopā ar Barvedi?

Keins nošņaukājās. Tev tas nav jāzina.

- Ir gan, neatlaidās Diāna. Ir.

- Svarīgi ir tikai tas, ka esmu atgriezies, Keins, cik vien bravūrīgi spēdams, pavēstīja.

Diāna pamāja ar galvu. Matu vilnis pārvēlās pār plecu uz priekšu, noglāstot viņas nevainojami daiļo vaigu. Meitenes acis valgi mirdzēja. Bet sulīgās lūpas vēl arvien bija savilktas nepatikā.

- Ko tas nozīmē, Kein? Ko nozīmē vārds “gajafāgs”?

Viņš paraustīja plecus. Nezinu. Pirmo reizi dzirdu.

Vai Keins viņai meloja? Kāpēc šis vārds bija tik bīstams, ka viņa pat nedrīkstēja to zināt?

- Dabū viņus rokā, mudināja Keins. Dabū Dreiku un Vaboli.

- Kāpēc tu nevari palikt mierā? Pagaidi, līdz būsi… grasījos jau teikt “pie pilna prāta”, bet tā tev būtu pārlieku augsta latiņa.

- Esmu atgriezies, Keins atkārtoja. Un man ir plāns.

Meitene, piešķiebusi galvu, skeptiski viņā nolūkojās.

- Plāns.

- Man jādara tas, kas man jādara. To teicis, Keins nolaida acis, neizskaidrojama iemesla dēļ nespēdams sastapties ar viņas skatienu.

- Nedari to, Kein, Diāna teica. Sems tevi atstāja dzīvu un ļāva tev iet. Nākamreiz viņš to vairs nedarīs.

- Gribi, lai es ar viņu tirgojos? Lai kaut ko izgudroju?

-Jā.

- Nu tad labi, Diāna, tieši to ari es grasos darīt. Es grasos tirgoties. Bet vispirms man vajadzīgs kaut kas, ko piedāvāt. Un es zinu, kas tas būs.

Astrīda Elisona kopā ar Mazo Pītu bija nezālēm aizaugušajā aizmugures pagalmā, kad ieradās Sems ar jaunām ziņām un tārpu. Pīts šūpojās. Vai, pareizāk sakot, sēdēja šūpolēs, kuras Astrīda kustināja. Izskatījās, ka puisēnam tas patīk.

Tas bija nogurdinošs, monotons darbs stumdīt šūpoles, nedzirdot ne vārda, ne prieka izsauciena no mazā brālīša mutes. Pītam bija gandrīz pieci gadi un nopietns autisms. Viņš mācēja runāt, taču darīja to ārkārtīgi reti. Kopš IBJZ uzrašanās puisēns šķita pat vēl vairāk attālinājies. Varbūt tā bija Astrīdas pašas vaina: viņa bija atmetusi terapiju, neturpināja visus tos veltīgos, bezjēdzīgos vingrinājumus, kuru mērķis bija palīdzēt ar autismu sirgstošajiem sastapties ar realitāti.

Mazais Pīts, protams, bija radījis pats savu realitāti. Un lielā mērā arī viņu visu realitāti.

Šis nebija Astrīdas pagalms, un šī nebija viņas māja. Viņas māju bija nodedzinājis Dreiks Mervins. Bet, ja nu Perdidobīčā kaut kā netrūka, tad tie bija mājokļi. Vairums māju stāvēja tukšas. Un, lai arī daudzi bērni mitinājās paši savās mājās, bija arī tādi, kuriem viņu vecās guļamistabas un viesistabas likās glabājam pārāk daudz atmiņu. Astrīda nespēja pat saskaitīt, cik reižu bija redzējusi bērnus pēkšņi sākam šņukstēt, atcero­ties mammu rosāmies virtuvē, tēti pļaujam mauriņu, vecāko brāli vai māsu niekojamies ar televizora pulti.

Bērni ļoti cieta no vientulības. Vientulība, bailes un skum­jas bija pārmākušas visu IBJZ. Tāpēc viņi bieži vien lielās grupās pārvācās uz ēkām, kuras kļuva par kaut ko līdzīgu kopmītnēm.

Astrīda šeit mitinājās kopā ar Mariju Terafino un viņas mazo brālīti Džonu. Un nu jau aizvien biežāk arī ar Semu. Oficiāli

Sems dzīvoja rātsnama neizmantotajā birojā, kur gulēja uz dīvāna, gatavoja ēdienu mikroviļņu krāsnī un izmantoja to, kas kādreiz bija publiskā atpūtas telpa. Tā bija drūma vieta, un Astrīda ne vienu reizi vien bija lūgusi, lai viņš uzskata šo māju par savējo. Savā ziņā taču viņi bija tāda kā ģimene. Un, lai ari tikai simboliski, viņi bija IBJZ pirmā ģimene, vecāku aizstājēji bez mātes un tēva palikušiem bērniem.

Astrīda sadzirdēja Semu nākam, pirms vēl bija viņu ierau­dzījusi. Perdidobīča vienmēr bijusi miegaina mazpilsētiņa, un tagad te lielākoties bija kluss kā baznīcā. Sems ienāca nepieklauvējis un, iedams cauri mājai no istabas uz istabu, sauca viņas vārdu.

- Sem! Astrīda atsaucās. Bet viņš to nesaklausīja, iekams nebija atvēris sētas durvis un nokāpis lejā.

Pietika ar vienu vienīgu skatienu, lai saprastu, ka noticis kaut kas šausmīgs. Sems nemācēja noslēpt jūtas, vismaz ne no viņas.

- Kas noticis? meitene jautāja.

Sems neatbildēja, bet, šķērsojis nelīdzeno, pāraugušo zā­lāju, apskāva draudzeni. Viņa piekļāvās zēnam, nesteidzinādama viņu, jo zināja, ka Sems, tiklīdz varēs, visu izstāstīs.

Viņš paslēpa seju meitenes matos. Astrīda sajuta uz skausta zēna elpu, tā kutināja viņas ausi. Viņai bija prieks, ka Sems jūt vajadzību viņu apskaut. Tomēr šajā apskāvienā nebija itin nekā romantiska.

Beidzot viņš palaida meiteni vaļā. Acīmredzot Sems juta vajadzību pēc fiziskas darbības, tāpēc piegāja pie šūpolēm, lai pārņemtu Mazā Pīta šūpošanu.

- E. Z. ir pagalam, viņš bez jebkāda ievada pavēstīja.

- Mēs kopā ar Edīlio apbraukājām laukus. Es, Edīlio, Alberts un jautrībai vēl līdzi E. Z. Tu jau zini. E. Z. nebija nekādas jēgas tur atrasties, viņš vienkārši gribēja braukt līdzi, un es teicu: labi, lai notiek. Jo man likās, ka to vien daru kā visu laiku saku cilvēkiem: “Nē, nē, nē.” Un nu viņš ir pagalam.

Sems stumdīja šūpoles spēcīgāk, nekā to bija darījusi Astrīda. Daudz netrūka, ka Mazais Pīts no tām izveltos.

- Ak Dievs! Kā tas notika?

- Tārpi, Sems neizteiksmīgi atbildēja. Kaut kāda tārpu suga. Vai ari čūsku. Es nezinu. Vienu tādu beigtu eksemplāru es noliku uz virtuves letes. Cerēju, ka tu… Pat nezinu, uz ko es cerēju. Nospriedu tikai, ka mutāciju jomā tu esi lietpratēja. Vai ne?

Vārdu “lietpratēja” viņš izrunāja ar greizu smaidu. īsta lietpratēja Astrīda nebija nevienā jomā. Taču viņa bija vienīgā, kam bija interese ar sistemātiskām zinātniskām metodēm meklēt izskaidrojumu tam, kas norisinājās IBJZ.

-Ja turpināsi kustināt šūpoles, viņš paliks mierīgs, Astrīda teica, attiecinādama to uz savu brālīti.

Sema pieminēto radījumu viņa atrada maisiņā uz virtuves letes. Tas izskatījās drīzāk pēc čūskas nekā pēc tārpa, bet ne jau pēc normālas čūskas.

Meitene piesardzīgi saspieda maisiņu, cerot, ka radījums patiešām ir beigts. Izklājusi uz granīta letes vaska papīru, Astrīda izmeta uz tā tārpu. Tad viņa parakņājās sīkumu atvilktnē, izņēma mērlenti un, cik labi spēdama, tārpu nomē­rīja.

- Vienpadsmit collas, viņa atzīmēja.

Pirms meitene ar dakšiņu iecēla briesmīgo radījumu atpa­kaļ maisiņā, viņa sameklēja fotoaparātu un izdarīja kādu duci uzņēmumu no visiem iespējamiem rakursiem.

Iegūtās fotogrāfijas Astrīda ielādēja savā klēpjdatorā. Mapi, kurā viņa tās ievietoja, sauca “Mutācijas foto”. Tur bija des­mitiem bilžu. Putni ar neparastiem nagiem un knābjiem. Čūs­kas ar strupiem spārniem. Turpmākajos attēlos bija redzamas lielākas čūskas ar prāvākiem spārniem. Vienā no fotogrāfijām, kas gan bija uzņemta no lielāka attāluma, vīdēja kaut kas līdzīgs klaburčūskai, tikai tā bija teju vai pitona lielumā un ar ādainiem spārniem, tik platiem kā plikgalvainajam ērglim.

Tur bija ari miglains foto ar koijotu, kas bija pāris reižu lielāks par jebkuru normālu savas sugas pārstāvi. Un beigta koijota tuvplāns mute ar dīvaini saīsinātu mēli, kas izskatī­jās biedējoši cilvēciska. Vēl tur bija virkne grotesku jpg failu ar kaķi, kas sakusis ar grāmatu.

Pārējās fotogrāfijās bija redzami bērni; pārsvarā tie šķita gluži normāli, atskaitot zēnu, vārdā Orks, kurš izskatījās pēc īsta briesmoņa. Viņai bija attēls, kurā Semam no plaukstām šāvās zaļa gaisma. Astrīdai šī fotogrāfija nepatika, jo drauga sejas izteiksme, kameras priekšā demonstrējot savu spēku, bija ļoti skumīga.

Astrīda atvēra tārpa attēlus un, gribēdama tos aplūkot pamatīgāk, ņēma talkā palielinājuma funkciju.

Ienāca Mazais Pīts. Sems sekoja viņam pa pēdām.

- Palūkojies uz šo muti, Astrīda bijīgi sacīja. Tārpam bija tāda mute kā haizivij. Sīko zobu simtus nemaz nebija iespējams izskaitīt. Tārps likās smīnam. Pat būdams beigts, tas smīnēja.

- Tārpiem nemēdz būt zobi, sacīja Astrīda.

- Agrāk nebija. Tagad ir, izlaboja Sems.

- Vai redzi tos izaugumus, kas it kā spraucas ārā no rumpja? uzmetusi skatienu attēlam, viņa pievilka to vēl tuvāk. Tās ir, es nezinu, tādas kā miniatūras pleznas. Kā kājas, tikai mazītiņas, un to ir tūkstošiem.

- Tie uzbruka E. Z. Man liekas, ka tie izgāja tieši cauri viņa rokām. Cauri kurpēm. Cauri ķermenim.

Astrīda noskurinājās. Šie zobi varētu izgrauzties cauri jebkam. Tiklīdz tārps ir iekļuvis savā upurī, kājas grūž to uz priekšu.

- Tajā laukā to ir tūkstošiem, sacīja Sems. E. Z. tur iegāja, un tie viņam uzbruka. Bet mēs ar Albertu un Edīlio bijām ārpusē, mēs nespērām soli uz lauka, un mūs tie lika mierā.

- Teritorijas ievērošana? Astrīda sarauca uzacis. Ļoti neparasti tik primitīvam organismam. Teritorijas apzināšanās

parasti tiek saistīta ar augstākām dzīvības formām. Teritoriju ievēro suņi un kaķi. Ne tārpi.

- Tu pret to visu izturies apbrīnojami mierīgi, noteica Sems. Viņa balsī skanēja tikko jaušams pārmetums.

Meitene uzlūkoja viņu, pastiepa roku un ļoti maigi pagrieza zēna seju prom no briesmīgā attēla, tā vietā liekot uzlūkot Astrīdu pašu. Vai tu pie manis nāci tāpēc, lai es spiegtu un bēgtu prom un tu varētu būt tas stiprais un drosmīgais mierinātājs?

- Nē, viņš atzinās. Piedod! Tev taisnība: es neatnācu pie Astrīdas savas draudzenes. Es atnācu pie Astrīdas Ģēnija.

Astrīdai šī iesauka nekad nebija lāgā gājusi pie sirds, tomēr viņa to pieņēma. Tā nodrošināja viņai noteiktu vietu šajā apju­kušajā un izbiedētajā IBJZ sabiedrībā. Viņa nebija ne Braiena, ne Deka, ne Sems. Viņai nepiemita lielais spēks. Astrīdai bija tikai viņas smadzenes un spēja loģiski domāt brīžos, kad tas nepieciešams.

- Es to secēšu. Redzēsim, ko tad uzzināšu. Vai ar tevi viss ir labi?

- Protams. Kāpēc lai nebūtu? Šorīt es biju atbildīgs par trīs­simt trīsdesmit diviem cilvēkiem. Nu vairs tikai par trīssimt trīsdesmit vienu. Un, pašam to negribot, iešaujas prātā: labi vien ir, par vienu barojamu muti mazāk.

Astrīda pieliecās pavisam tuvu un viegli noskūpstīja zēnu uz lūpām. Jā, diez kas nav būt tavā ādā. Bet tu mums tāds esi vienīgais, cita mums nav.

Viņa tika atalgota ar blāvu smaidu. Labi, aizvērsim muti un darīsim, kas darāms, ja? viņš teica.

- Nē, nekāda aizvēršana. Izstāsti man visu. Sīki un smalki.

Sems, negribēdams sastapties ar meitenes skatienu, no­laida acis. Visu? Labi, tad varbūt šādi: es sadedzināju līķi. E. Z. līķi. Es sadedzināju to, kas no viņa bija palicis ko tārpi bija atstājuši.

- Viņš bija pagalam, Sem. Ko gan citu tu varēji darīt? Atstāt viņu putniem un koijotiem?

Sems pamāja ar galvu. Jā. Zinu. Bet ne jau tur ir tā pro­blēma. Problēma ir… vai zini, kad viņš dega… Viņš smaržoja pēc ceptas gaļas, un es… nespēdams turpināt, Sems aprāvās. Astrīda pagaidīja, līdz viņš tiek galā ar savām izjūtām. Tur dega beigts sestklasnieks, un man mutē saskrēja siekalas.

Astrīdai bija viegli to iztēloties. Pārāk viegli. Viena vienīga doma par degošu gaļu lika saskriet mutē siekalām. Tā ir nor­māla psiholoģiska reakcija, Sem. Tā smadzeņu daļa darbojas automātiski.

- Jā, viņš noteica, tomēr nebūdams īsti pārliecināts.

- Paklau, pat ja noticis kaut kas slikts, tu nedrīksti rādīt drūmu ģīmi. Ja tu ļausies bezcerībai, tā pielips arī pārējiem.

- Bezcerīgi viņi jūtas tik un tā, tur viņiem mana palīdzība nav vajadzīga, teica Sems.

- Un vēl tu ļausi, lai apgriežu tev matus, Astrīda, pie­vilkdama zēnu sev tuvāk un ar roku sabužinādama viņa matu ērkuli, sacīja. Viņai tik ļoti gribējās novērst drauga domas no šīrita nelaimes.

- Ko? pēkšņā temata maiņa Semu apstulbināja.

- Tu izskaties, kā izkāpis no kaut kādas aizvēsturiskas sep­tiņdesmito gadu mataino grupas. Turklāt, meitene ņēmās viņu pārliecināt, Edīlio ļāva, lai apgriežu viņam matus.

Sems atļāvās pasmaidīt.

- Jā. Redzu. Varbūt tāpēc es viņu reizēm netīšām uzrunāju par Bārtu Simpsonu.

Sastapies ar Astrīdas aizdomu pilno skatienu, viņš piebilda:

- Nu tu jau zini ar to spuraino galvu. Viņš centās meiteni noskūpstīt, bet viņa atrāvās.

- Ak, tu taču esi tik gudrs, vai ne? viņa sacīja. Kā būtu, ja es to tavu galvu gluži vienkārši noskūtu? Vai varbūt pamēģināt ar karsto vasku? Turpināsi braukt man virsū, kļūsi līdzīgs nevis Bārtam, bet Homēram Simpsonam. Nez

vai Teilore tad vairs uz tevi blisināsies tādām medainām actiņām.

- Viņa nemaz uz mani tā neblisinās.

- Nūja. Kā tad. Astrīda viņu rotaļīgi atgrūda.

- Lai vai kā, es izskatītos labi arī tad, ja man uz galvas būtu tikai divi mati. To teicis, Sems uzmeta skatienu savam atspulgam mikroviļņu krāsns stiklā.

- Vai vārds “narciss” tev kaut ko izsaka? jautāja Astrīda.

Sems iesmējās. Viņš grasījās sniegties meitenei pretī, taču

pamanīja, ka uz viņiem skatās Mazais Pīts. Jā. Nu labi. Kā klājas M. P.?

Astrīda uzlūkoja brālīti, kurš bija uzrāpies uz virtuves ķebļa un mēmi blenza Semā. Vai vismaz Sema virzienā viņa nekad nebija īsti pārliecināta, uz ko Pīts skatās.

Astrīdai gribējās pastāstīt Semam, kas notiek ar Mazo Pītu, ko viņš pasācis darīt. Bet Semam jau tā raižu bija papilnam. Un patlaban bija brīdis tas retais brīdis -, kad viņš neraizējās.

Gan jau vēlāk būs laiks izstāstīt Semam, ka pats spēcīgā­kais cilvēks IBJZ, šķiet, ir… kāds būtu pareizākais apzīmējums tam, kas norisinās ar Mazo Pītu?

Jūk prātā? Nē, ne gluži.

Tam, kas notika ar Mazo Pītu, nebija atbilstoša apzīmē­juma. Bet, lai vai kā, šī nebija īstā reize.

- Viņam klājas labi, Astrīda samelojās. Tu taču pazīsti Pītiju.