Bads

SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA

22 STUNDAS

Kad Džeks atstāja Makklubu, Diāna viņam sekoja. Bija atvieglojums tikt prom no Braienas un Dēkas. Abas labi pazina Diānu. Un ne vienai, ne otrai nebija iemesla just pret viņu simpātijas.

Laimīgā kārtā Dēkas acis bija pievērstas vienīgi Braienai, savukārt Braiena bija koncentrējusies uz Džeku. Šausminošs mirklis bija tas, kad Braiena Diānu uzrunāja; bet viņa aši nolaida acis, un Braiena viņu nepazina.

Ignorējot Alberta laipno “arlabunakti”, Džeks devās prom, aši attālinādamies no kluba. Ne gluži skriešus, tomēr tā, it kā to darītu labprāt.

Diāna viņu panāca. Džek!

Viņš apstājās. Palūkojās pār plecu bailēs, ka kāds varētu noklausīties. Diāna? viņš čukstus izdvesa.

- Mhm. Kā tad. Kā tev tīk mana jaunā frizūra? Viņa izvilka pirkstus cauri savam birstei līdzīgajam cirpumam.

Lai arī apveltīts ar desmit pieaugušu vīru spēku, Džeks izskatījās pēc maza, pārbiedēta puisēna.

- Ko tu te dari?

- Tu man esi vajadzīgs, Džek.

- Tev? Es? Es tev esmu vajadzīgs?

Diāna, piešķiebusi galvu, nomēroja viņu ar skatienu.

- Tātad tev patīk Braiena, ko? Un man visu laiku likās, ka tava sapņu meitene esmu es.

Ādas krāsa asajā laternu gaismā izskatījās iezilgana, taču Diāna bija pārliecināta, ka zēns ir nosarcis.

- Nāc! viņa mudināja. Aiziesim līdz pludmalei. Tur mēs būsim prom no svešām acīm.

Kā jau viņa to bija gaidījusi, Džeks paklausīgi sekoja. Var jau būt, ka viņš tiešām bija ieķēries tajā sīkajā, smukiņajā Braienā, bet Diānai nebija paslīdējis garām neviens no Džeka slepenajiem skatieniem, ko viņš tai pēdējā pusgada laikā bija raidījis. Pārkāpuši pāri zemajam valnim, viņi brida pa smilšaino liedagu. Pāri pletās naksnīgās debesis. Diānai būtu gribējies dzīvot šeit, pludmales tuvumā. Perdidoblča, lai ari cik nolaista un izpostīta, tomēr bija nesalīdzināmi dzīvāka par “Šausmu fabriku”, kā daži dēvēja Koutsas Akadēmiju.

- Ko tad tu gribi? noprasīja Džeks. Viņa balsi skanēja izmisums.

- Nu tad tā. Tev vajadzēja panākt, lai darbotos mobilie telefoni. Netieku gudra, kāpēc tas tev prasījis tik daudz laika, sacīja Diāna. Tu man apgalvoji, ka tas būs gaužām viegli.

- Es nedrīkstu par to runāt, Džeks nelaimīgs nomurmi­nāja.

- Tev to neļauj Sems, vai ne? Kāpēc? Tā kā zēns neatbil­dēja, viņa piedāvāja pati savu izskaidrojumu. Tāpēc, ka tad tos varētu izmantot ari mēs. Interesanti. Nabaga Keins kā allaž sava brāļa nežēlastībā.

Džeks smagi slāja meitenei līdzās. Pārmērīgais spēks dzina viņa pēdas pārāk dziļi smiltis.

- Keinam tagad, protams, par tevi viss ir zināms. Tas, ka esi mutants. Ar visai nopietnu spēku.

- Viņš zina? Džeka balss pacēlās par veselu oktāvu.

Diāna klusībā pasmaidīja. Vēl arvien nobijies. Tas labi. Kā

tad. Viņš zina visu. Viņš zina, ka tu neesi vainojams pie tā, ka nokļuvi šeit. Ka tas notika manis dēļ.

- Vai viņš lika tev nogriezt matus?

Jautājums pārsteidza Diānu nesagatavotu. Viņa iesmējās.

- Ai, Džek! Nē. Keins man piedeva. Tu jau zini, kāds viņš ir. Satrakojas, bet ļaunu prātu netur.

- Man gan tā neliekas, norūca Džeks.

Diāna nolēma šo jautājumu labāk neapspriest. Kā virzās uz priekšu interneta projekts?

- Man vajadzīgs kārtīgs serveris. Un nopietns rūteris.

- Vai tie ir kaut kādi aprīkojuma elementi?

Jautājums lāva Džekam izbaudīt pārākuma mirkli. Diāna

saklausīja tik pazīstamo pedantisko toni viņa balsi. Jā, tie ir aprīkojuma elementi.

- Vai tu izmeklējies visur?

-Jā.

- Vai palūkojies arī, kas ir Koutsā? Tad, kad vēl biji kopā ar mums?

- Protams. Es pazīstu katru tehnoloģijas elementu Koutsā un tagad arī šeit, Perdidobīčā.

Skaidrs, nodomāja Diāna, lūk, kur ēsma, ko izlikt Dže­kam. Protams. Kas gan vēl cits? Varbūt viņš iekāroja Diānu un ilgojās pēc Braienas, bet Džeka patiesā mīla sastāvēja no silikona.

- Un, pat ja tu tiktu pie rūtera, vai domā, ka Sems ļaus tev uzrīkot pašam savu internetu?

Ilgā, pat ļoti ilgā klusēšana sniedza apstiprinājumu, kāds Diānai bija vajadzīgs.

Visbeidzot viņš sacīja: Es nezinu.

- Zinu, ka Sems ir jauks puisis, Diāna teica. Jaukāks par Keinu. Bet Keins pret to, ko tu spēj paveikt, Džek, vienmēr ir attiecies ar cieņu. Pat vēl pirms IBJZ. Tu zini, ka viņš vienmēr ļāva tev nodarboties ar to, kas tevi interesē.

- Varbūt, nomurmināja Džeks.

- Zini ko, aplūkosim to šādi: vai tu kaut uz sekundi spēj iztēloties, ka Keins tev uzdod tik grūtu darbu kā uzstādīt

mobilo telefonu sistēmu un pēc tam vienkārši pasūta tevi tālāk?

Viņa klusēšana bija daiļrunīga.

- Tu mums esi vajadzīgs, Džek, turpināja Diāna. Mums vajag, lai tu atgrieztos.

- Man te darbi darāmi.

Diāna uzlika roku zēnam uz pleca, un viņš apstājās. Diāna pagriezās, lai nostātos ar seju pret seju. Meitene stāvēja pārāk tuvu. Tik tuvu, ka varēja būt pārliecināta: cietais disks, kas šim zēnam bija sirds vietā, dūca kā traks.

Viņa viegli noglāstīja Džeka seju. Ne pārlieku nekautri tā, lai tas neizskatītos pēc solījuma, bet pilnīgi pietiekami, lai viņu, nabadziņu, galīgi apmātu.

- Atgriezies, Džek, čukstēja Diāna. Keinam ir tev pa­domā darbs. Lielāks, nekā tu spēj iztēloties. Augstāko tehno­loģiju izaicinājums. Pēdējos trīs vārdus viņa izrunāja lēni, ieturot dramatiskas pauzes.

Džeka acis iepletās. Kas tas ir?

- Kaut kas tāds, ko spēj paveikt tikai tu, viņa atbildēja.

- Tikai un vienīgi tu.

- Vai tu vari man to pateikt? viņš prasīja.

- Tas ir kaut kas grandiozs, Džek. Pārāks par visu, ko tu līdz šim esi mēģinājis. Lielāki datori. Daudz sarežģītākas program­mas. Nav izslēgts, ka pārāk sarežģītas. Pat tev.

Viņš tikko jūtami papurināja galvu. Tā ir viltība. Tu cen­ties aizvilināt mani atpakaļ tikai tāpēc, lai Keins un Dreiks varētu mani pārmācīt.

- Neglaimo sev, puisīt, teica Diāna. Tagad tuvāk pie lietas. Jāpanāk, lai viņš notic. Tu esi noderīgs tikai vienā jomā. Tu neesi Džeks Drošsirdis vai Džeks Karotājs un pat ne Džeks Mīlētājs, lai arī es zinu, ka tev mēdz būt šādas tādas neķītras fantāzijas. Tu esi Datordžeks. Sems neļauj tev darīt to, ko tu spēj. Keins ļaus. Un… Džek?

-Jā.

- Tik daudz tehnoloģiju. Tāds milzu izaicinājums. Un tikai tu spēj tikt ar to galā.

- Es… Man tas jāapdomā…

- Nē, Džek. Tieši tagad. Tagad vai nekad.

Viņa pagriezās un sāka iet uz priekšu. Džeks vilcinājās. Bet Diāna jau zināja. Viņa to bija izlasījusi zēna acīs.

- Ei, kāds ir bijis manā istabā! jozdams lejup pa kāpnēm, klaigāja Cils Sperijs.

Hanters Lefkovičs bija izstiepies uz dīvāna; viena kāja bija pacelta uz atzveltnes, otra skāra grīdu, rokas aizliktas aiz pakauša. Viņš skatījās DVD Superbad. Zēns to bija noskatījies jau vismaz desmit reizes. Katru joku, katru repliku viņš zināja no galvas.

- Kā tu zini, vecīt? Ņemot vērā to, kādā nekārtībā ir tava istaba. Hanters, pat lāgā nepievērsdams viņam uzmanību, noteica.

Cils apgāja apkārt un nospieda izslēgšanas pogu televizora sānos. Man tas nepavisam neliekas smieklīgi, tu, ķertais. Kāds ir bijis manā istabā. Kāds ir paņēmis kaut ko, kas pieder man.

Hanters apdzīvoja šo māju kopā ar trim citiem zēniem: Cilu, Čārliju un Hariju. Pirms IBJZ viņi bija draugi. Visi bija septītklasnieki, un viņus vienoja kopīgā mīlestība pret San Francisco Giants. IBJZ neapšaubāmi bija Dodgers teritorija, varbūt ar atsevišķiem Angels faniem. Bet Cils un Čārlijs, gan katrs citā laikā, bija pārcēlušies uz šejieni no Līča apgabala, Harijs bija ieradies no Taho ezera, savukārt Hanteram Giants patika vienkārši tāpat.

Tā nu viņi turējās kopā un, ģērbdamies oranžā un melnā, kaitināja pārējos bērnus. Svētdienas pēcpusdienās zēni pulcē­jās, lai noskatītos spēles.

Bet IBJZ nebija sporta programmu. Arī televīzijas nebija. Četrotnei vairs nebija kopīgu interešu, kas to vienotu.

Turklāt pēdējā laikā starp Hanteru un pārējiem trim bija radusies distance, kuras iemesls bija visai raksturīgs IBJZ: Hanters bija ķertais. Pārējie trīs normālie. No sākuma visi kopīgi nosprieda, ka tas jau nav nekas liels varbūt ar laiku spēku iemantos arī pārējie, vienkārši Hanters izrādījies pirmais.

Bet pagāja nedēļas, un neviens no pārējiem trim nemainī­jās, turpretī Hanters ātri vien izveidojās par spēcīgu mutantu. Cilu tas kaitināja.

Kaitināja ar katru dienu vairāk.

- Ei, vecīt, ieslēdz atpakaļ! Hanters, dusmīgi norādīdams uz aparātu, pieprasīja.

- Atdod man to, Hanter! pavēlēja Cils.

- Ko tad lai es tev atdodu, pakaļa tāds?

Cils saminstinājās. Pats zini.

Hanters, smagi nopūties, uzslējās sēdus. Skaidrs, tātad tu man brauc virsū, ka esmu kaut ko nozadzis, un pat nepasaki, kas tas ir? Vecīt, tu noteikti esi zvērīgi nogarlaikojies, ja reiz ne no šā, ne no tā tik cūcīgi izrunājies.

- Cūcīgi! Cils apsūdzoši iesaucās.

Pacelto balsu pievilkts, no dzīvojamās istabas lēnā gaitā iznāca Harijs, kurš bija veidojis tur sarežģītu LEGO būvi.

- Kas te notiek? viņš jautāja.

- Tas muķis ir bijis manā istabā un kaut ko nočiepis, atbildēja Cils.

- Tu melo! atcirta Hanters. Un beidz mani apsaukāt!

- Par muķi? Tu taču esi mutantu ķertais. Kāpēc lai tevi tā nesauktu?

- Kas te īsti notiek? Harijs samulsis pārjautāja.

- Atdod! pieprasīja Cils. Atdod man to!

- Tu, stulbais ķēms, es pat nezinu, par ko ir runa! Nu jau Hanters bija piecēlies kājās, dusmās piesarkušu seju.

- Pakaļa, teica Cils. Tu mani nosauci par pakaļu. Pēc tam tu teici “cūcīgi”. Beidz tēlot gudreli. Tu ļoti labi zini, kas tas bija, jo tu to nozagi. Man bija gabals žāvēta, sālīta šķiņķa.

- Tad, re, par ko ir runa! Hantera balsī skanēja neticība.

- Pirmām kārtām kāpēc tu to no mums, vecīt, slēpi? Biju domājis, ka mēs dalāmies…

- Aizveries, tu, mutantu ķertais! Dabas kļūda! kliedza Cils. Es netaisos dalīties ar tevi nekur un nekādi. Varbūt esmu ar mieru dalīties ar cilvēkiem, bet ne ar ērmiem.

Arī agrāk viņu vidū laiku palaikam bija izcēlušās nesa­skaņas. Pat ķildas. Un šī nebija pirmā reize, kad Cils zāģēja Hanteru par viņa spēku. Bet šoreiz tas bija nopietnāk, un kautiņš, no kā viņiem līdz šim bija izdevies izvairīties, tagad sāka likties neizbēgams. Vai es spēšu uzvarēt? Hanters sev domās jautāja. Cils bija lielāks un stiprāks. Bet, ja jau kautiņš, tad kautiņš lai notiek, Hanters pieņems šo izaicinājumu. Viņš jau nu nebūs tas, kurš atkāpsies.

- Paej nost, Cil, brīdināja Hanters.

- Aizbāz savu trekno mutanta viepli, tu, zemcilvēk, ērms, ķertais! Cils gāza pretī. Viņš vīstīja dūres sasprindzis, gatavs mesties virsū.

- Pēdējā iespēja, brīdināja Hanters.

Cils saminstinājās, bet tikai uz mirkli. Viņš pagriezās un paķēra no kamīna priekšas garu bronzas kruķi.

Hanters šausmās atsprāga atpakaļ. Ar tādu kruķi varēja arī nogalināt. Tā vairs nebija tikai dūru cīņa.

Viņš pacēla rokas izvērstām plaukstām.

Pēkšņi Harijs, vai nu cenzdamies nokļūt starp abiem, lai tos nomierinātu, vai pats gribēdams aizmukt, pārsteidzošā ātrumā metās uz priekšu.

Tad Harijs iekliedzās.

Viņš ķēra sev pie kakla.

Lēnām pagriezies, viņš šausmās blenza uz Hanteru. Brilles noslīdēja Harijam no deguna. Acis izgāja no orbītām, un viņš sabruka uz grīdas.

Gan Hanters, gan Cils sastinga. Abi lūkojās uz Hariju.

- Kas notika? vaicāja Cils. Ko tu viņam nodarīji?

Bet Hanters tikai purināja galvu. Neko. Neko, vecīt, es neko neizdarīju.

Cils nometās ceļos un pieskārās Harijam pie kakla. Tas ir karsts. Viņa āda ir karsta.

Hanters kāpās atpakaļ. Es neko neizdarīju, vecīt.

- Tu, ķertais! Ķertais slepkava! Tu viņu nogalināji!

-Viņš nav miris, viņš elpo, protestēja Hanters. Es

negribēju… viņš ielēca starp mums…

- Tas biju es, kuru tu gribēji nogalināt! kliedza Cils.

- Tu taisījies man gāzt ar to kruķi!

- Ko tu izdarīji, vecais? Vai iedarbināji savas maģiskās mikroviļņu ķetnas un izcepi viņam smadzenes?

Hanters šausmās lūkojās uz savām plaukstām, neticēdams, ka tā varētu būt patiesība, alkdams, kaut tā nebūtu patiesība. Viņš negribēja… Harijs bija viņa draugs…

- Ak mans Dievs, tu, slepkavīgais mutantu ķertais!

- Es sadabūšu Lanu. Viņa Hariju izglābs, teica Hanters.

- Ar viņu viss būs kārtībā. Viņš atlabs.

Bet viņa acu priekšā uz Harija skausta tieši pie galvaskausa pamatnes veidojās milzīga tulzna. Tā bija sešas collas dia­metrā, tik liela kā apelsīns derdzīgs maiss, pilns ar šķidrumu.

Hanters skriešus metās ārā no istabas. Viņu pavadīja bijušā drauga izkliegtie apvainojumi: Ķertais slepkava! Ķertais slepkava!

Sems bija aizmidzis Astrīdas mājas rezerves guļamistabā. Viņu pamodināja vemšanas skaņas.

Puisis bija ārkārtīgi noguris, bet tik un tā piespieda sevi izrāpties no gultas. Paķēris T kreklu, Sems pieklauvēja pie vannasistabas durvīm. Ei! viņš pasauca.

- Ko? atsaucās Marijas balss, dīvaini drebelīga.

- Kas tev kaiš?

- Ak, piedod! Vai es tevi uzmodināju?

- Izklausījās, it kā tu korķētu. Vai tev ir nelabi?

- Nē. Nē, man nekas nekaiš.

Sems varēja apzvērēt, ka dzirdējis meitenes balsī tādu kā šņukstu, kā aizķeršanos. Vai esi pārliecināta?

Marijas balss kļuva noteiktāka. Jā, ar mani viss ir labi, Sem. Ej atpakaļ gulēt. Piedod, ka uzmodināju tevi.

Sems nodomāja, ka tas ir labs ieteikums. Ierāpies atpakaļ gultā un sakārtojis spilvenus pēc sava prāta, viņš pameta skatienu uz pulksteni. Pusnakts. Sems aizvēra acis. Taču viņš zināja, ka miegs tik drīz neatgriezīsies. Tā vietā nāca preču vilciens, vagons aiz vagona, pilns ar raizēm un ķibelēm. Un kur tad vēl vecais draugs izsalkums! Ir grūti aizmigt, ja kuņģis kā sasiets mezglos.

Viņš dzirdēja ūdens noraušanu un redzēja, ka vannasistabā nodziest gaisma.

Ja nu Marija patiešām ir saslimusi? Kur viņš ņems kādu, kas viņas vietā vadītu bērnudārzu? Astrīdai jānoņemas ar Mazo Pītu, tātad viņa atkrīt. Sems sāka pārskatīt to cilvēku sarakstu, par kuriem viņš varētu būt drošs, ka tie izturēsies kā pieauguši un tiks galā.

Taču viņš spēja iedomāties vienīgi tādus Marijas aizvieto­tājus, kuri uzņemtos šo darbu tikai tāpēc, lai piekļūtu bērnu­dārza auzu pārslu krājumiem.

Sems saprata, ka ir iegrimis snaudā un sapņo. Junior Mints. Viņš sapņoja par…

…Junior Mints.

Lūk, kur tas bija, lūk, kas kņudināja viņa apziņas nostūri. Junior Mints.

- Laikam es aiz bada jūdzos nost. Tur tā vaina es lēnām, bet noteikti jūdzos nost.

Sems piespieda sevi aizvērt acis, bet kņudēšana smadzeņu dzīlēs bija kļuvusi uzmācīgāka; tagad tā likās kā skaļa činkstē­šana, kas nelaida vaļā un pieprasīja uzmanību.

Eltons un Daltons plūcās par to, kam tās piederējušas. Kurš tās paņēmis.

Vai tev neienāca prātā, ka tas varēja būt kāds cits no sargka­reivjiem?

Nē, Hetere B. un Maiks Dž. bija sargbūdā. Un Džošs visu laiku gulēja.

Kā to saprast visu laiku gulēja?

Junior Mints. Karte ar spēkstaciju pašā vidū. Atmiņas par dienu, kad notika kauja.

Vabole, šis hameleons.

Vabole.

Spēkstacija.

Sems izlēca no gultas kā zibens ķerts.

Viņš uzrāva džinsus un ņēmās drudžaini meklēt zem gul­tas kurpes. Iekāpis tajās, Sems skriešus metās uz Astrīdas istabu. Pat nepieklauvējis viņš atrāva vajā durvis.

Astrīda bija aizmigusi, gaišie mati izjukuši uz spilvena.

- Astrīd, mosties!

Meitene pat nepakustējās, tāpēc viņš satvēra tās kailo plecu. Par spīti drudžainajam satraukumam, ķermenim pār­skrēja saldas tirpas. Mosties!

Zilās acis plaši atvērās. Ko? Vai atkal Pītijs?

Pēkšņi Sems ar ārkārtēju skaidrību apjauta to, ka līdz šim nekad nav bijis Astrīdas guļamistabā. Bet šī nebija īstā reize, kad par to prātot.

- Vabole. Junior Mints pievāca viņš.

Meitene blenza viņā. Vai tāpēc tu mani uzmodināji?

- Spēkstacijā. Eltons un Daltons. Viņi abi runāja patiesību. Neviens no viņiem nepaņēma konfektes, un arī Džošs ne. Tur bija vēl kāds. Kāds, kuru tie neredzēja.

- Kāpēc lai Vabole atrastos spēkstacijā? brīnījās Astrīda. Tad viņas acis iepletās viņa saprata.

- Tāpēc, ka es esmu idiots, lūk, kāpēc, Sems dusmīgi noteica. Man jādabū rokā Edīlio. Kamēr būšu prom, par visu atbildi tu.

- Varbūt tu kļūdies, novilka Astrīda.

Bet Sems jau bija ceļā. Noducinājis lejup pa kāpnēm, viņš metās ārā saltajā nakts gaisā. Edīlio viņš atrada ugunsdzēsēju depo, kur draugs pārsvarā mēdza nakšņot.

- Kas apsargā spēkstaciju? Sems jautāja Edīlio pēc tam, kad bija uzpurinājis viņu no dziļa miega.

- Britnija D., Džošs… Mikijs… jā, un Maiks Fārmers.

- Uz Maiku var paļauties, atzina Sems. Kā ar pārējiem trim?

Edīlio paraustīja plecus. Vecīt, kādus varu dabūt, ar tādiem strādāju. Mikijs ir tas, kurš, spēlēdamies ar ieroci, izšāva savas mājas grīdā caurumu, sabojājot pagrabstāvā veļas mazgājamo mašīnu. Britnija, šķiet, ir sakarīga. Viņai ir motivācija. Džošs? Nezinu, vecīt.

Visi sakāpa džipā. Pagāja stunda, līdz viņi, krustu šķērsu izbraukājuši pilsētiņu, savāca kopā Deku, Braienu, Teilori, Orku un saujiņu Edīlio kareivju. Eskortam vēl pievienojās sedans un milzīga Escalade, kuras aizmugurē snauduļoja Orks.

Trijās mašīnās kopā bija desmit bērnu. Viņi apstājās rāts­nama priekšā. Sems nostājās uz ietves, no kurienes visi varēja viņu dzirdēt.

- Man žēl, ka izrāvu jūs visus no siltajām gultām, bet, manuprāt, Keins gatavojas kaut ko pasākt spēkstacijā, viņš pavēstīja.

- Ļauj, lai aizskrienu turp un brīdinu viņus, lūdzās Braiena.

- Ja tu tajā savā milzu ātrumā noskriesi desmit jūdzes, tad, būdama tik izsalkusi, tāpat stāvus atdosi galus.

- Vecīt, Brīze spēj pieveikt desmit jūdzes vienā minūtē. Viņa uzsita gaisā knipi.

Sems vilcinājās. Tas bija tiesa. Braiena varēja tur nokļūt labu laiku pirms jebkura cita no viņiem. Bet taisnība bija arī tas, ka šāds skrējiens viņu nokausēs. Sems bija redzējis Braienu pēc šādu distanču veikšanas. Viņa nebija vienkārši pārgurusi, viņa izskatījās tuvu nāvei.

- Ej! Bet neiekulies nepatikšanās. Pēdējie trīs vārdi tika teikti vairs tikai gaisa grīstei.

Varbūt lieki esmu sacēlis trauksmi, Sems sev teica. Pazu­dušās Junior Mints nebija gluži pārliecinošs iemesls panikai. Varbūt viņš izskatīsies kā idiots.

Bet intuīcija Semam teica, ka viņš nekļūdās. Nē, viņš nekļū­dījās, jo, būdams Keina vietā, viņš rīkotos tieši tā.

Viņam to būtu vajadzējis paredzēt. Vajadzēja paredzēt un būt gatavam. Tāpat kā vajadzēja būt gatavam sagaidīt uzbru­kumu Ralfam.

Viņi izbrauca no laukuma. Garām Edllio ierīkotajai kap­sētai, kurā jau bija tik daudz kapakmeņu. Garām nodeguša­jai dzīvojamai ēkai, cietušajam bērnudārzam, pussagrautajai baznīcai.

Sems sev teica, ka ir darījis visu, ko spējis, taču bijis spiests nokauties ar ikdienas sīkumiem, ar centieniem novērst drau­došo badu. Tas nelīdzēja. Ja Keins pārņems spēkstaciju…

Viņi nobrauca vēl divus kvartālus, un pēkšņi tumšās ielas pašā vidū, mašīnas lukturu gaismā, vicinādams rokas kā jucis, iznira Cils.

- Ko man darīt? vaicāja Edllio.

Sems klusībā nolamājās. Apturi! Palūkosim, kas noticis.

Edllio uzmina uz bremzēm. Cils metās uz priekšu, aizelsies, pietvīcis, galīgi bez elpas. Viņš atslīga pret logu, ko Sems bija norullējis uz leju. Hanters, vecīt. Tas ķertais nobendēja Hariju.

Deka izgrūda kaut ko līdzīgu aizsmakušam ņurdienam, kas lika Cilam pakāpties soli atpakaļ. Tomēr viņš neatvainojās.

- Tā tas ir, viņš ir ķertais. Viens no tavējiem. Un ar savu ķertā spēku viņš nogalināja Hariju. Bez jebkāda iemesla.

- Vai Lanu sameklēji? jautāja Edllio.

- Es nezinu, kur viņa ir.

- Savādi, ka tu par ķerto nedēvē ari Dziednieci, aizrādīja Deka.

- Lana ir “Virsotnē”, atbildēja Sems. Vareni. Tagad es patiešām būtu varējis izmantot Braienu. Labi, cerēsim, ka spēkstacijas sakarā man būs bijusi tikai paranoja. Edllio, aizved mani uz Hantera un Cila māju. Pasaki savai brigādei, lai dodas atpakaļ uz laukumu, paliek tur un gaida mūs. Pēc tam tev būs jādodas uz “Virsotni” un jāmēģina sameklēt Lanu. Vai skaidrs?

- Aha.

- Deka, kā būtu, ja tu paliktu kopā ar mani un mēs palū­kotu, kas tur noticis?

- Iešu sameldēt vēl kādus normālos, pavēstīja Cils. Nor­mālajiem jāzina, kas noticis.

Sems, izliecies pa logu, piedraudēja ar pirkstu. Tu taisies skraidīt apkārt un raut cilvēkus no miega? Nē. Tu brauksi mums līdzi.

- Nekā nebija, vecīt. Tu un Deka? Jūs abi esat ķertie. Ķertie vienmēr cits citu piesedz.

- Tu esi absolūts idiots, Cil, sacīja Sems. Es neļaušu tev skraidīt apkārt un sēt paniku.

- Ko tad tu taisies darīt? Izcept mani? Cils izpleta rokas žestā, kas vienlaikus bija izaicinošs un vientiesīgs.

- Kaut kāds stulbums, noteica Sems. Kāp iekšā, Cil! Šādi strīdēdamies, mēs tikai izniekojam laiku.

- Nekā nebija, vecīt. Nekā nebija. Cils pagriezās un aši devās prom.

- Vai gribi, lai es viņu apturu? vaicāja Deka.

- Nē, atbildēja Sems.

- Viņš sataisīs traci.

- Izklausās, ka tracis ir neizbēgams. Hanters ir par to parū­pējies. Brauksim, Edllio. Ceru, ka Brīze nokļūs spēkstacijā un vismaz uzmodinās sargus. Jo vairāk es par to domāju, jo vairāk man šķiet, ka esmu pārsteidzies. Diezin vai Keins uzsāks karu jau šonakt.

- Izskatās, ka mums sācies pašiem savs karš tepat pil­sētā, noteica Edīlio.