Bads

DIVDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA

16 STUNDAS, 33 MINŪTES

- Mēs varam gaidīt viņu ārā, Edīlio teica Semam. Vien­kārši pacietīgi sēdēt šeit. Tu pat varētu mazliet pasust.

- Vai tiešām es tik slikti izskatos? jautāja Sems. Edīlio neatbildēja.

- Edīlio taisnība, teica Deka. Vienkārši sēdēsim un pacietīgi gaidīsim. Varbūt Braiena būs… Nespēdama pabeigt, viņa aši novērsās.

Edīlio aplika roku Semam ap pleciem un pavilka viņu tālāk no Dēkas, kura nu jau šņukstēja.

Sems lūkojās uz spēkstaciju, šo milzīgo betona un tērauda blāķi. Skatiens pārslīdēja pāri stāvlaukumam, nepakavēdamies pie pamestajām automašīnām. Aiz tām vīdēja jūra. Mel­nais ūdens vietām mirgoja: sīki zvaigžņu gaismas punktiņi naksnīgo debesu raupjš atspulgs.

- Kad tev ir dzimšanas diena, Edīlio?

- Liecies mierā, vecīt! Tu zini, ka es nekāpšu ārā, teica Edīlio.

- Tu to neesi pat apsvēris?

Edīlio klusēšana bija pietiekami laba atbilde.

- Kad tam visam pienāks gals, Edīlio? Vai arī tas nekad nebeigsies? Cik vēl šādu cīniņu? Cik daudz kapavietu pilsētas laukumā? Vai kādreiz esi par to domājis?

- Sem, tos kapus roku es, Edīlio klusi sacīja.

- Jā, novilka Sems. Piedod. Viņš nopūtās. Mēs neuz­varam. Tu to zini, vai ne? Es nedomāju šo kauju. Es domāju to lielo kauju. Izdzīvošanu. Mēs neuzvaram šajā cīņā. Mēs ciešam badu. Bērni ēd nost savus mājdzīvniekus. Mēs sašķeļamies sīkās grupās, kas ienīst cita citu. Viss slīd ārā no rokām.

Edīlio palūkojās uz Hovardu, kurš, lai arī bija diskrētā attālumā, tomēr klausījās. Arī divi no Edīlio puišiem atradās pietiekami tuvu, lai dzirdētu.

- Tev tas jāizbeidz, Sem, Edīlio balss skanēja kā uzstā­jīgs čuksts. Visi šie cilvēki skatās uz tevi, vecīt. Tu nedrīksti sūroties par to, cik mums viss ir slikti.

Sems viņu tikko dzirdēja. Man jānokļūst atpakaļ pilsētā.

- Ko? Tu par mani zobojies? Mēs esam tur, kur visam jānotiek.

- Deka var paturēt acīs Keinu. Turklāt, ja viņš izlauzīsies ārā, tas būs pat labi, vai ne? Sems pamāja ar galvu, kā pār­liecinādams pats sevi. Man jāredz Astrīda.

- Zini, varbūt tā nav nemaz tik slikta doma, teica Edīlio. Viņš atstāja Semu un, piegājis pie Dēkas, pavilka meiteni sāņus un kādu brīdi viņai kaut ko uzstājīgi skaidroja. Deka uzmeta Semam noraizējušos, asaru aizmiglotu skatienu.

- Labi, aizvedīšu tevi uz pilsētu, teica Edīlio.

Sems sekoja viņam uz džipu. Ko tu pateici Dēkai?

- Pateicu viņai: tā kā ir izdzisusi gaisma, tev jādodas palū­kot, kas notiek pilsētā.

- Viņa tam noticēja? jautāja Sems.

Edīlio neatbildēja tieši. Turklāt neskatījās Semam acīs.

- Deka ir stipra. Viņa tiks galā.

Viņi klusēdami brauca uz Perdidobīču.

Laukums bija pilns ar bērniem, kuri klimta apkārt. Tik daudz bērnu vienkopus nebija manīts kopš Pateicības dienas mielasta.

Kopā ar Edīlio kāpdams ārā no mašīnas, Sems juta sev pievērstus simtiem acu pāru.

- Pēc svētkiem vis neizskatās, noteica Edllio.

No pūļa iznāca Astrīda. Pieskrējusi pie auto, viņa apkampa Semu. Meitene skūpstīja viņu uz vaigiem, tad uz lūpām.

Viņš paslēpa seju Astrīdas matos. Vai tev viss ir labi? viņš čukstus jautāja.

- Nu jau ir labāk. Tagad, kad zinu, ka esi dzīvs, atbildēja Astrīda. Mums šeit daži ir ļoti nobijušies un dusmīgi, Sem.

Pūlis, it kā viņa būtu devusi tam mājienu, metās uz priekšu un ieskāva trijotni.

- Gaismas izslēgtas!

- Kur tu biji?

- Mums beigusies pārtika!

- Es pat nevaru ieslēgt televizoru!

- Man bail no tumsas!

- Te apkārt brīvībā skraida ķertais slepkava!

- Ūdens krāns nedarbojas!

Paģērošas apsūdzības jaucās ar žēlabainiem vaicājumiem.

- Kas mums tagad jādara?

- Kāpēc tu neapturēji Keinu?

- Kur ir Dziedniece?

- Vai mums visiem jāmirst?

Negribīgi atraisījies no Astrīdas apskāviena, Sems nostājās ar seju pret bērniem. Katrs jautājums trāpīja vārīgā vietā. Katrs bija kā tieši sirdī nomērķēta bulta. Šīs bija tās pašas apsūdzības, ko viņš vērsa pats pret sevi. Tie paši jautājumi, ko viņš bija uzdevis sev pats. Puisis zināja, ka šai jezgai jādara gals. Zināja, ka jāpieprasa klusums. Un, jo ilgāk viņš vilcināsies ar atbildēm, jo lielākas bailes pārņems bērnus. Arī to Sems zināja.

Tikai atbilžu viņam nebija.

Dusmu un baiļu spēks bija apdullinošs. Semu no visām pusēm ieskāva bangojoša dusmīgu seju siena. Tā viņu sastin­dzināja. Sems zināja, kas viņam būtu jādara, taču nespēja. Viņš bija sev iestāstījis, ka bērni sapratīs. Ka tie netiesās viņu bargi. Dos viņam kaut cik laika.

Bet viņi bija pārbijušies. Uz panikas robežas.

Ari Astrīda bija pagriezusies pret pūli. Viņa stāvēja, ar muguru atspiedusies pret mašīnas motora pārsegu, un tika spiesta no visām pusēm. Viņa kliedza pēc klusuma, taču neviens viņā neklausījās.

Edīlio pasniedzās džipa aizmugures sēdeklī, lai paņemtu ieroci. It kā domātu, ka nāksies to lietot, lai glābtu Semu vai Astrīdu, vai varbūt abus.

Parādījās Cils. Piepalīdzot pieciem puikām, kuri grūda citus malā, itin kā viņš būtu kinozvaigzne un tie viņa miesassargi, Cils lauza sev ceļu pūlī. Daži viņam uzgavilēja, citi neapmieri­nāti svilpa. Bet, kad Cils pacēla roku, pūlis kaut cik pieklusa. Viņam pievērsās gaidpilni skatieni.

Cils pieņēma iespaidīgu pozu: iespiedis dūri sānos, viņš ar otru roku norādīja uz Semu. Tu it kā skaities tas lielais boss.

Sems neatbildēja. Pūlis apklusa, gatavs vērot šo vārdisko divkauju.

- Tu esi pats varenākais no ķertajiem! kliedza Cils. Bet tu neko nevari izdarīt. Tu vari šaut no rokām lāzera starus, bet nespēj sagādāt pietiekami daudz pārtikas. Tu nespēji saglābt elektrību un nedari neko, lai notvertu slepkavu Hanteru, kurš nogalināja manu labāko draugu! Viņš apklusa, lai piepildītu plaušas pēdējam niknajam kliedzienam: Tu nedrīksti būt galvenais!

Pēkšņi iestājās klusums. Cils bija metis izaicinājumu.

Sems pamāja ar galvu itin kā pats sev. It kā viņš tam piekristu. Bet tad viņš, kustoties tik gausi kā vecs vīrs, uzkāpa uz džipa pasažieru sēdekļa, nostādamies tā, lai ikviens varētu viņu redzēt.

Sems juta, kā viņā aug dusmas. Aizvainojums. Niknums.

Nebūtu labi ļaut tam vaļu. Sems to zināja. Viņš centās saglabāt mierīgu balsi un bezkaislīgu sejas izteiksmi. Sems stāvēja, sliedamies pāri Cilam. Tātad tu pats gribi būt tas galvenais, Cil? Tu cauru nakti skraidīji apkārt, cenzdamies

savākt linčotāju baru. Un neizliksimies jau nu ari, ka neesi atbildīgs par grafīti, ko redzēju, iebraucot pilsētā.

- Nu un tad? atcirta Cils. Nu un tad? Šādi es izpaudu visu cilvēku domas visu to, kuri nav ķertie.

Vārdu “ķertie” viņš izspļāva tā, lai tas izklausītos pēc apvai­nojuma, pēc apsūdzības.

- Vai tiešām tu iedomājies, ka tas, kas mums šobrīd vaja­dzīgs, ir sašķelties ķertajos un normālajos? jautāja Sems.

- Vai, tavuprāt, tā tiks ieslēgta izdzēstā gaisma? Uz galdiem parādīsies ēdiens?

- Kā ar Hanteru? nerimās Cils. Hanters ar savu ķertā mutanta spēku nogalina Hariju, un tu par to neliecies ne zinis.

- Šonakt gan es laikam tā kā biju aizņemts, atteica Sems, un šoreiz viņa balss bija sarkasma indes pilna.

-Tad ļauj, lai es kopā ar saviem puišiem viņu atrodu, teica Cils. Tu esi tik aizņemts, nesagādājot pārtiku un nesa­glabājot elektrību, un neapturot Keinu, un tā tālāk, ka Hanteru nāksies vien sameklēt man un manai komandai.

- Un ko jūs ar viņu iesāksiet? Tā bija Astrīda. Pūlis maz­liet atkāpās, lai dotu viņai kaut cik telpas. Kāds tad ir tas tavs varenais plāns, Cil?

Cils nevainīgi noplātīja rokas. Nu, viss, ko vēlamies, ir notvert viņu, iekams viņš nav savainojis vēl kādu. Tu gribi uzrīkot Hanteram tiesu vai kaut ko tamlīdzīgu? Jauki. Mēs vienkārši iesim un dabūsim viņu rokā.

- Neviens tev neliedz viņu sameklēt, teica Sems. Vari klīst apkārt pa pilsētu, kur vien tev tīk. Vari apbrīnot savus grafīti un saskaitīt, cik logus esi izsitis.

- Mums vajadzīgi ieroči, pavēstīja Cils. Es netaisos stāties pretī ķertajam slepkavam, ja man nav ieroča. Bet tavs drauģelis, imigrantu salašņa, redz, apgalvo, ka mēs, parastie ļaudis, nedrīkstam nēsāt ieročus.

Sems pameta skatienu uz Edīlio, lai redzētu, kā viņš uztvē­ris apvainojumu. Edīlio izskatījās drūms, taču mierīgs. Mierī­gāks nekā Sems pats.

- Jā, Hanters ir problēma, atzina Sems. Mums ir garumgarš problēmu saraksts. Bet tavi centieni radīt nesaskaņas starp cilvēkiem, kuriem ir spēks, un tiem, kuriem spēka nav, neko nepalīdz. Nepalīdz arī tava apsaukāšanās. Mums jāturas kopā.

Tā kā Cils tūlīt neatbildēja, Sems, skatīdamies viņam garām, turpināja: Lieta tāda, ļaudis, ka mums ir dažas visai nopiet­nas problēmas. Ir izslēgta gaisma. Un šķiet, ka daļā pilsētas tas ir ietekmējis ūdensapgādi. Tātad vairs nekādas vannas un dušas, ja? Bet situācija ir tāda, ka, mūsuprāt, Keinam ir izbeigusies pārtika, un tas nozīmē, ka spēkstacijā viņš necik ilgi nespēs noturēties.

- Cik ilgi? kāds nobļāvās.

Sems papurināja galvu. Nezinu.

- Kāpēc tu nevari izdarīt tā, lai viņš aizvācas?

- Tāpēc, ka nevaru lūk, kāpēc! atcirta Sems, atļauda­mies kaut nedaudz izrādīt dusmas. Jo es neesmu nekāds Supermens, vai sapratāt? Redziet, viņš atrodas spēkstacijā. Sienas tur ir biezas. Viņam ir šaujamieroči, viņam ir Džeks, viņam ir Dreiks un piedevām vēl viņa paša spēks. Es nevaru dabūt viņu no turienes ārā bez cilvēku upuriem no mūsu puses. Varbūt ir kādi brīvprātīgie?

Klusums.

- Nūja, tā jau domāju. Es nevaru jūs pierunāt sapulcēties, lai novāktu melones, kur nu vēl lai ietu cīnīties ar Dreiku.

- Tas ir tavs darbs, izmeta Cils.

- Ak jā, skaidrs, attrauca Sems. Aizvainojums, ko viņš bija turējis sevī, tagad lauzās uz āru. Mans darbs ir nolasīt augļus un savākt atkritumus, un apgādāt visus ar pārtiku, un notvert Hanteru, un apturēt Keinu, un izšķirt katru sīkāko un stulbāko strīdu, un pārliecināties, vai sīkos ir apciemo­jusi Zobu feja. Un kāds tad ir tavs darbs, Cil? A, protams: tu apsmidzini sienas ar pretīgiem grafīti. Paldies, ka esi par to parūpējies nezinu, kā mēs bez tevis būtu tikuši ar to galā!

- Sem… klusi, lai to dzirdētu tikai viņš, bilda Astrīda. Tas bija brīdinājums.

Par vēlu. Viņš pateiks to, kas jāpasaka.

- Un jūs, visi pārējie! Cik nojums ir tādu, kuri pēdējo divu nedēļu laikā paveikuši kaut pašu niecīgāko darbu, ja neskaita tupēšanu pie filmām vai videospēlēm? Ļaujiet, mīļie cilvēki, jums šo to paskaidrot. Neesmu jums ne tēvs, ne māte. Esmu piecpadsmitgadīgs zēns. Esmu bērns tāpat kā jūs visi. Man nepiemīt nez kādas burvju spējas. Es nevaru no zila gaisa radīt pārtiku. Nevaru, vienkārši uzsitot gaisā knipi, likt izkūpēt visām jūsu problēmām. Esmu tikai bērns.

Tikko šie vārdi bija atstājuši viņa lūpas, Sems saprata, ka ir pāršāvis pār strīpu. Viņš bija pateicis liktenīgos vārdus tos pašus, kurus tik daudzi, runājot ar viņu, bija izmantojuši sev kā aizbildinājumu. Cik gan simtiem un simtiem reižu viņš bija dzirdējis šo “esmu tikai bērns”. Bet nu jau viņš vairs nespēja apturēt vārdus, kas gāzās ārā kā lavīna: Redziet, man ir astoņu klašu izglītība. Tas vien, ka man piemīt spēks, neno­zīmē, ka esmu Dambldors vai Džordžs Vašingtons, vai Mārtiņš Luters Kings. Pirms tas viss notika, es biju tikai B līmeņa skol­nieks. Vienīgais, kas mani patiesi interesēja, bija sērfošana. Pieaudzis gribēju kļūt par Drū Adleru vai Kelliju Sleiteru, vai vienkārši par labu sērfotāju.

Pūlī bija iestājies nāves klusums. Protams, viņi ir apklu­suši, ar rūgtumu nodomāja kāda vēl arvien funkcionējoša Sema prāta daļa. Ir taču interesanti pavērot, kā kāds publikas priekšā zaudē stāju.

- Es daru visu, kas ir manos spēkos, teica Sems.

- Šodien pazaudēju cilvēkus… Biju… Biju nomākts. Tomēr man vajadzēja aizdomāties, ka Keins var mēģināt ieņemt spēkstaciju.

Klusums.

- Es daru visu, kas ir manos spēkos.

Neviens nebilda ne vārda.

Sems izvairījās no Astrīdas skatiena. Ieraugot tajā žēlumu, viņš sabruktu pilnīgi.

- Piedodiet, viņš teica.

- Piedodiet.

Viņš nolēca zemē. Pūlis pašķīrās. Pārsteiguma pilna klu­suma pavadīts, Sems devās prom.

Ne jau daudz bija tādu, kuri nāca Cilam klāt, lai uzslavētu par to, ka viņš parādījis Semu kā bezpalīdzīgu, nekam nede­rīgu krāpnieku. Krietni vien mazāk, nekā viņam bija tiesības cerēt.

Bet kopā ar viņu bija Antuāns un Lenss, un Henks, un Tārks. Šie četri bija kļuvuši par viņa komandu. Viņa zēni. Tie bija kopā ar viņu pagājušonakt, kad viņš sacēla kājās visu pilsētu.

Tā bija reibinoša, traka, mežonīga nakts. Cils no paša paras­tākā puiša bija kļuvis par vadoni. Viņš bija mainījies apkārtējo acīs. Zibens ātrumā. Tikko vēl viņi bija līdzvērtīgi, bet nu jau viņš nepārprotami bija vadībā.

Tas bija superīgi. Varen superīgi. Tagad Cils bija normālo cilvēku “Sems”. Un normālie vēl arvien bija krietnā vairākumā.

Tad kāpēc tagad ap viņu pulcējās tik maz bērnu? Daži galvas mājieni, daži uzsitieni pa muguru, bet arī ļoti daudz aizdomu pilnu skatienu. Un tas nebija pareizi. Tagad, kad viņš, Cils Sperijs, bija stājies aci pret aci ar Semu Tempļu.

Kā lasīdams viņa domas, ierunājās Lenss: Neuztraucies, gan viņi vēl nāks. Pašlaik visi vēl ir notrūkušies.

- Viņiem vēl arvien ir bail no Sema, piebilda Henks. Lai gan patiesībā būtu jābaidās no mums.

Henks bija sīks, kārns, nikns puišelis ar žurkveida seju. Viņš nemitīgi vāvuļoja par sadošanu pa pakaļu, bet Cils tikko spēja noturēties, neaizrādījis, ka Henks ir gandrīz vai punduris un tāpēc nevienam pa pakaļu sadot nevar.

Par Lenšu bija gluži cits stāsts. Viņš bija gara auguma, atlētisks, izskatīgs un piedevām vēl gudrs. Cils tikko spēja

noticēt tam, ar kādu cieņu pret viņu izturas šis zēns, tam, ka viņš ļauj Cilam vadit un izlemt. Senajās dienās Lenss bija viens no populārākajiem puišiem skolā nepavisam ne kā Henks, kuru citi pa lielākai daļai nicināja.

- Sveiki!

Cils palūkojās apkārt un ieraudzīja sev pretī meiteni, kuru pat lāgā nepazina. Zināja tikai to, ka viņas vārds ir Liza. Jā, tā viņu sauca. Liza sazin kāda tur.

- Es tikai gribēju pateikt, ka esmu ar tevi pilnīgi vienisprā­tis, jūsminājās Liza sazin kāda tur.

- Patiešām? Attiecībās ar meitenēm Cilam nebija nekā­das pieredzes. Viņš pat lāgā nezināja, kā ar tām sarunāties. Kaut tikai viņš nesāktu sarkt! Nevarēja teikt, ka šī meitene bija skaista, ne uz to pusi, tomēr viņa piesaistīja skatienu. Ģērbusies īsos svārciņos un uzkrāsojusies tagad, kad gandrīz neviena no IBJZ meitenēm, šķiet, vairs nerūpējās par to, lai izskatītos glīta un “meitenīga".

- Ķertie totāli izgājuši no rāmjiem, turpināja Līza. Runā­dama viņa nemitīgi māja ar galvu kā uzvelkama lelle.

-Jā, tā tas ir, piekrita Cils. Gandrīz piesardzīgi, jo nesa­prata, kāpēc šī meitene viņu uzrunājusi.

- Es patiešām priecājos, ka esi sacēlies pret viņiem. Tu esi, nu, totāli drosmīgs.

- Paldies. Cils juta, ka atbildēdams viņai, tagad pats klana galvu. Nezinādams, ko vēl sacīt, viņš izmocīja neveiklu smaidu un sāka virzīties prom.

- Vai es varētu… iesāka Līza.

-Ko?

- Es gribēju jautāt, vai jūs, puiši, grasāties kaut ko darīt? Jo varbūt es varētu palīdzēt, piedāvāja Līza.

Cilu piepeši pārņēma panika. Kaut ko darīt? Piemēram, ko? Viņi jau bija apķēpājuši rātsnamu un izdauzījuši pāris logu. Nu labi, Hanters. Bet, ja viņš neparādīsies, ko tad? Kas vēl būtu darāms?

Tad piepeši Cilam atausa. Ja viņš tagad, uz karstām pēdām, neko nedarīs, tad zaudēs visu. Lenss un Henks, un Tārks, un pat Antuāns novērsīsies no viņa vai arī iesaistīsies kādā citā bariņā, kas neko daudz nepanāks, bet turpinās ciest badu.

Tās nebija beigas. Tās nevarēja būt beigas. Patiesībā man tava palīdzība varētu būt noderīga, Cils teica Līzai. Man ir plāns.

- Ko tu domā darīt? dedzīgi vaicāja Līza.

- Es grasos panākt, lai pie teikšanas atkal būtu īsti cilvēki. Tikt vaļā no ērmiem. Izrīkot tā, kā ir pa prātam mums, ne viņiem.

-Jā! nokliedzās Tārks.

- Mēs visi seši? Mēs varētu būt tā visa uzsācēji, teica Cils.

- Pilnīgi droši, atsaucās Henks.

- Cila komanda, sacīja Tārks.

Cils to pieticīgi noraidīja. Es domāju, ka mums sevi drīzāk vajadzētu dēvēt par Cilvēku komandu.