Bads

DIVDESMIT TREŠĀ NODAĻA

18 STUNDAS, 7 MINŪTES

- Viņi kādu būs atstājuši pie vārtiem, teica Sems. Tie ir tūlīt aiz līkuma. Apstājies šeit pat.

Edīlio nobremzēja, un aiz viņiem apstājās vēl divi brauca­mie: jaudīgs džips, ar kuru Deka veda Orku un Hovardu, un automašīna ar dažiem Edīlio kareivjiem. Tik vien Sems bija spējis savākt. Viņš mēģināja sasaukt vēl citus, bet, uzzinājuši, ka nāksies cīnīties ar Keinu un Dreiku, atsaucās vienīgi šie.

Bailes no Keina un jo sevišķi no Dreika bija dziļi iesūkušās Perdidobīčas iemītnieku apziņā.

Sems savā sēdeklī pagriezās, lai varētu redzēt aizmugurē sēdošo Braienu un Teilori. Tā, meitenes, lūk, kur mūsu problēma: man jāzina, kur ir Keina bandīti. Jāpieņem, ka vis­maz pāris puišu viņš ir atstājis pie ieejas vārtiem. Protams, apbruņotus. Viņiem būs pavēlēts šaut uz katru, kurš tuvosies pa šo ceļu.

- Es varu iesprukt un izsprukt, pirms tie pagūs uz mani izšaut, bilda Teilore. Tomēr īpašu dedzīgumu viņā nejuta.

- Sem, es varu izšauties caur vārtiem, veikt īsu apskrējienu objekta iekšpusē un pēc pusminūtes jau būt atpakaļ, piedā­vāja Braiena. Visticamāk, šie mani pat nepamanīs.

-Ja jau tu pārvietosies tik ātri, ka viņi tevi neredzēs, kā tad tu pagūsi ieraudzīt viņus? jautāja Edīlio.

Braiena norādīja uz savu seju. Šīs ašās ačteles, Dīlio, šīs trakoti ašās ačteles.

Gan Sems, gan Edīlio pasmaidīja. Bet tikai īsu brīdi.

- Labi, klausies, ko tev teikšu, Brīze, Sems sacīja. Neej nekur tālāk, tikai līdz vārtiem. To es tev nevis iesaku, bet pieprasu.

- Es to visu varu pagūt vienā mirklī, iebilda Braiena.

- Brīze, man vajag, lai tu klausītu: neej spēkstacijas iek­šienē!

Braiena uzmeta lūpu. Kā tad, tu jau te esi galvenais.

- Labi, teica Sems. Paņem… Un aprāvās, sapratis, ka runā ar tukšu gaisu.

- Nu jau viņa ir gabalā, Edīlio noteica. Tas skuķēns vis laiku lieki netērē.

- Es arī varu palīdzēt, Teilore šķita mazliet aizvainota.

- Gan jau būs iespēja arī tev, apsolīja Sems.

No džipa izkāpa Deka. Vai tu aizsūtīji Brīzi?

-Jā. Viņai kuru katru brīdi vajadzētu būt atpakaļ, teica Edīlio.

- Esmu gatava darīt visu, kas darāms, Deka sacīja. Bet braukt ar Orku aizmugurē? Tas puisis tik šaušalīgi bezdē.

- Tie ir kāposti, minēja Teilore.

- Nu jau kuru katru sekundi. Tu taču pazīsti Braienu, teica Edīlio.

Visi četri gaidīja. Sems nenolaida acis no ceļa. Taču diez vai viņš Brīzes atgriešanos pamanītu.

- Pagaidīsim vēl brīdi, teica Teilore. Nu, viņas dēļ.

Pēc tam vairs neviens neteica ne vārda. Pagāja divas minū­tes. Tad trīs. Piecas bezgalgaras minūtes.

- Ak mans Dievs! čukstēja Deka. Braiena! Viņa aizvēra acis un šķita iegrimusi lūgšanā.

- Nu jau viņai vajadzēja būt atpakaļ, Sems drūmi noteica.

- Ja nekas nav noticis.

Viņu pārņēma nelabums. Nelabums līdz pat kaulam.

Lana juta sevī aizvien augošas šausmas. Taču viņa bija sagatavojusies. Meitene zināja, ka tas tā būs.

- Kas šī par vietu? vaicāja Cepums. Arī viņš, bez šaubām, bija kaut ko sajutis bet tikai rēgus, ne to dzīvo, bangojošo ļaunumu, kas nu jau bija tik tuvu.

- Kādreiz te bijusi raktuvju pilsētiņa, atbildēja Lana.

- Šeit mitinājušies zeltrači. Kaut kad deviņpadsmitajā gad­simtā, vai.

- Tāpat kā kovboji?

- Apmēram.

Viņi devās cauri rēgu pilsētiņai, noplukušajam, sagruvuša­jam graustu pudurim, kas kādreiz droši vien bijis kāda sapnis par nākotnes metropoli. Raktuves saradās pārsvarā deviņpa­dsmitā gadsimta beigās.

Vēl arvien varēja nojaust, kur šeit bijusi galvenā iela. Un Lana sprieda, ka, kārtigi aplūkojot, var arī izdomāt, kurš baļķu krāvums reiz bijis viesnīca, kurš bārs, dzelzslietu tirgotava vai vēl kaut kas. Pret sudrabotajām debesīm vēl arvien šur tur slējās kāda plāna siena vai sašķiebies skurstenis. Jumti gan pa lielākai daļai bija iebrukuši un veikalu fasādes nogruvušas. Varbūt jau tā novājinātās konstrukcijas sagrāvusi zemestrīce vai kāda cita stihija. Bet varbūt tas bija vienkārši laikazobs.

Vairāk vai mazāk neskarta šķita tikai viena būve rupji tēsta noliktava, kurā Vientuļnieks Džims bija glabājis savu kravas auto un ar gāzi darbināmo zelta kausētāju.

- Uz šejieni mēs arī nācām, Lana, pamādama uz ēkas pusi, pavēstīja.

Meitenes skatiens bija pievērsts takai, kas sākās aiz ēkas un veda augšā pakalnā. Lana zināja, ka viņai jādodas pa šo taku augšup uz raktuvēm un jāizvelk no mumificētā zeltrača kabatas atslēgas.

Doma nebija no patīkamajām. Raktuvēs mītošās būtnes tuvums gūlās pār dvēseli kā melna ēna. Lana to sajuta Tumsu un viņai bija šausminoša izjūta, ka arī tā jūt viņas tuvumu.

Vai Tumsa zināja, ka viņa nāk?

Vai zināja arī kāpēc?

Vai to zināja viņa pati? Pavisam droši?

- Es zinu, kāpēc esmu šeit, teica Lana. Es zinu.

- Protams, atsaucās Cepums. Nabaga puisis laikam domāja, ka viņa to rāj.

Patriks bija kluss un nobijies. Arī viņš atcerējās.

Viņi iegāja noliktavā. Lana aplūkoja propāna gāzes tvertni. Mērskala rādīja, ka tā piepildīta līdz pusei. Ar to varētu pietikt.

Meitene pietupās un aplūkoja tvertnes statīvu. Tā balstījās uz tērauda rāmja, kas bija pamatīgi sarūsējis, bet laimīgā kārtā nebija iedzīts zemē vai kā tamlīdzīgi. Sastatnes stāvēja uz zemes. Tas labi.

- Mums jādara, lūk, kas, Cepum: jāieceļ šī tvertne auto kravas kastē. Pēc brīža es dabūšu atslēgas. Mēs piebrauksim mašīnu pie tvertnes. Bet vispirms palūkosim, kā tas viss dar­bojas, labi?

- Kā teiksi, Dziedniece.

Lana piespieda kāju pie tvertnes apakšmalas un atklāja, ka tā sniedzas viņai līdz gurnam. Piegājusi pie auto, meitene to salīdzināja ar kravas kastes borta augstumu.

Labi. Labi. Augstums bija gandrīz vienāds. Varbūt tvertne atradās pāris collu zemāk, un tas nozīmēja, ka tā būs jāceļ. Jāceļ un jāstumj. Bet noteikti pastāvēja kāda sistēma, citādi nevarēja būt, jo, lai uzpildītu tvertni. Vientuļniekam Džimam tā bija jāaizgādā uz auto.

- Cepum, pameklē rīku kasti!

Vispirms tas, kas darāms vispirms. Lana pārliecinājās, ka sprausla ir noslēgta.

Parakņājusies pa Cepuma atnesto rīku kasti, viņa atrada uzgriežņu atslēgu, kas atbilda caurules resnumam. Savieno­jums, kas šļūteni sastiprināja ar tvertni, bija ierūsējis.

- Palaid mani, es pamēģināšu, pieteicās Cepums.

Tā kā Cepums bija vismaz divas reizes smagāks par Lanu, savienojums padevās.

Lana norādīja uz spārēm. No trīša nokarājās smaga ķēde. Ķēdes galā bija āķis, savukārt gāzes tvertnes statīvā bija ieskrūvēts riņķis.

- Džims šo tvertni laiku pa laikam noteikti ir uzpildījis. Šādi viņš to iecēlis savā mašīnā.

Cepums novilka āķi lejā. Ķēde, slīdot pa labi ieeļļoto trīsi, žvadzēja un viegli padevās.

Cepums smagi uzrausās uz rāmja un piestiprināja āķi pie riņķa.

- Jā. Labi, teica Lana. Tagad es došos pakaļ atslēgai.

Kāda viņas balsī ieskanējusies nots bija satraukusi Cepumu.

- Paklau, Dziedniece, mums vajadzētu iet tev līdzi. Mums ar Patriku. Tur noteikti nav droši.

- Zinu, attrauca Lana. Bet, ja kaut kas noies greizi, es gribu, lai paliek kāds uzticams cilvēks, kurš parūpēsies par Patriku.

To nevajadzēja teikt jo sevišķi, ja viņas mērķis bija nomie­rināt Cepumu. Puiša acis bija plati ieplestas, zods drebēja.

- Kas tur var noiet greizi?

- Visticamāk, nekas.

- Nē, man jāiet tev līdzi, nelikās mierā Cepums.

Lana uzlika plaukstu uz viņa varenā rokas dilba. Cepum, tev man jāuzticas.

- Vismaz pasaki man, kas tev padomā, puisis lūdzās.

Lana minstinājās. Lielākā daļa viņas būtnes vēlējās, lai

Cepums ar Patriku dotos viņai līdzi. Taču meitene raizējās par Patriku. Un vēl vairāk viņa raizējās par to, kas varētu notikt ar Cepumu.

Senajās dienās Cepums bija truls, lempīgs kauslis, tāds kā otršķirīgs Orks. Nekāds ģēnijs viņš nebija vēl arvien. Taču ilgās ciešanas viņa sirdi bija pārvērtušas līdz nepazīšanai, un, lai arī kāds zemiskums viņā kādreiz bija mājojis, tas bija zudis. Tagad Cepums šķita tīra dvēsele; Lanai viņš likās kā pati labestība un nevainība. Tikšanās ar Tumsu varētu viņu

neglābjami samaitāt. Raktuvēs mītošā būtne bija atstājusi savu tumšo nospiedumu viņas dvēselē, un Lana negribēja, lai tas pats notiktu ar viņas drošo un uzticamo aizstāvi.

Lana paņēma somu. Izvilkusi no tās vēstuli glīti aizlīmētā baltā biznesa aploksnē, viņa iedeva to Cepumam. Zini, ja nu tomēr kaut kas notiek, atdod to Semam vai Astrīdai. Labi?

- Dziedniece… Puisis vairījās to ņemt.

- Cepum! Ņem! Lana ielika aploksni viņa rokā un sakļāva pirkstus tai apkārt. Labi. Tagad klausies. Man vajag, lai pa to laiku, kamēr būšu prom, tu izdari vēl kaut ko.

-Ko?

Lana izmocīja smaidu. Esmu tik izsalkusi, ka varētu apēst Patriku. Palūkojies apkārt un pameklē, vai te atrodams kaut kas ēdams. Atgriezīšos pēc kādām piecpadsmit minūtēm.

To teikusi, viņa pagriezās uz durvju pusi un, pirms Cepums paguva ko iebilst, ienira naktī.

Ieslidinājusi roku somā, Lana aplocīja pirkstus ap pistoles salto plastmasas rokturi. Izvilkusi ieroci, viņa nolaida to gar sāniem.

Viņa ies paņemt atslēgu no mirušā zeltrača. Ja parādīsies Barvedis, ja koijots gribēs viņu aizkavēt, Lana to nošaus.

Un ja… ja viņa nespēs sevi piespiest iziet ārā no alas, ja atklās, ka iet tajā aizvien dziļāk, pretī Tumsai, nespēdama pretoties, tad…

Teilore nebija Braiena. Brīze bija iedvesusi sev, ka ir supervarone. Teilore apzinājās, ka ir tikai parasta meitene. Kā jeb­kura cita, ja neskaita viņas dīvaino spēju, iztēlojoties kādu vietu, tūlīt pat tur nokļūt.

Un tagad Braiena stipri kavējās. Brīze nemēdza kavēties. Viņa nemaz nezināja, ko tas nozīmē. Acīmredzot viņai kaut kas bija atgadījies.

Tātad tagad bija Teilores kārta. Viņa to juta, viņa to zināja. Taču Sems viņai to nelūdza. Viņš stāvēja, skatīdamies uz ceļu, itin kā šādi varētu panākt Braienas atgriešanos.

Deka bija tik ļoti sadugusi, ka tādu Teilore viņu vēl nekad nebija redzējusi. Parasti Deka bija kā klints, taču tagad šajā klinti bija parādījušās plaisas.

Edīlio turpretī rādīja bezkaislīgu seju. Skatiens vērsts taisni uz priekšu, gaidot pavēles. Pati pacietība.

Neviens negribēja Semu steidzināt. Bet visi zināja, ka ar katru aizejošo minūti darboties kļūs grūtāk.

Viss bija atkarīgs no Teilores. Sems negribēja viņu sūtīt. Tātad lēmums bija viņas pašas ziņā.

Sema labā viņa būtu darījusi jebko. Jebko. Teilorei pat likās, ka viņa ir mazliet iemīlējusies šajā zēnā tas nekas, ka viņš bija vecāks un totāli ieķēries Astrīdā.

Sems bija izglābis Teilorei dzīvību. Viņš bija izglābis viņas veselo saprātu.

Keins bija pavēlējis Koutsas neuzticamos ķertos uzraudzīt. Nospriedis, ka vairums spēka, šķiet, koncentrējas bērnu rokās, viņš, piepalīdzot Dreikam, bija rīkojies ātri un izlēmīgi.

To sauca par iemūrēšanu. Tas nozīmēja ieslēgt bērnu rokas betona bluķos. Bluķos, kuri katrs svēra četrdesmit mārci­ņas. Lielais smagums bija padarījis bērnus bezpalīdzīgus. No sākuma Keina pakalpiņi tos baroja kā suņus no šķīvjiem, kas nolikti uz zemes. Teilore līdz ar citiem, tostarp Braienu un Deku, laka putras un pienu kā dzīvnieks.

Starp bērniem, kurus Keins bija atstājis savā vietā, kamēr pats devās uz Perdidobīču, lai pārņemtu tur varu, bija izcēlu­šās nesaskaņas.

Ēdināšana kļuva retāka. Un tad izbeidzās pavisam. Teilore pārtika no nezālēm, kas spraucās ārā no grants.

Viņa bija dzīva, tikai pateicoties Semam.

Teilore bija viņam pateicību parādā. Par visu.

Pat meitene, sažņaudzoties sirdij, nodomāja par dzī­vību, ko Sems bija viņai atdevis.

- Tūlīt būšu atpakaļ, viņa pavēstīja.

Un, pirms Sems vai kāds cits paguva ko bilst, Teilore jau bija prom. Viņa devās uz ceļa galu uz vietu, no kuras bija

saskatāmi vārti. Tas bija pavisam tuvu; viņa bija spējīga teleportēties daudz tālāk.

Vēl pirms mirkļa Teilore bija kopā ar Edilio, Semu un Deku, bet jau pēc sekundes simtdaļas viņa atradās viena pati tumsā; draugi bija palikuši aiz ceļa līkuma un nebija vairs saskatāmi.

Tas bija kā pārslēgt televīzijas kanālu. Tikai televīzijā bija viņa pati.

Teilore ievilka saraustītu elpu. Vārti bija tikai piecdesmit jardu attālumā. Spēkstacija aiz tiem rēgojās spoža un biedējoša.

Tie gaida, ka viņa ielēks vai nu sargbūdā, vai pašā spēksta­cijā. Viņa rīkosies citādi.

Pēc pussekundes Teilore jau atradās pakalnā virs sargbūdas. Viņa paklupa, jo nogāze, uz kuras viņa bija materializē­jusies, izrādījās pārāk stāva.

Meitene atguva līdzsvaru, aši palūkojās apkārt un, nevienu neieraudzījusi, ielēca tumšā, noēnotā laukumā pie kāda kra­vas auto blakus vārtiem.

-Ak!

Atskanēja pārsteiguma sauciens, un Teilore saprata, ka izdarījusi nepareizu izvēli.

Tieši šeit, tieši viņai blakus, paslēpušies aiz kravas auto, slēpnī gaidīja divi puiši, Dreika bandīti. Abi bija apbruņoti ar šautenēm.

Pārsteigums palēnināja viņu reakciju. To viņa redzēja zēnu acīs.

- Bremzes tādi! Teilore tiem uzsauca.

Zēni iekliedzās, ķēra pie šautenēm, bet Teilore jau bija prom.

Atgriezusies viņa iznira trīs pēdu attālumā no Sema, kurš vēl arvien neatrāva acis no ceļa.

- Teilore! Ko tu dari? viņš jautāja.

Tātad Sems viņas prombūtni pat nebija pamanījis. Teilore atvieglota iesmējās. Divi apbruņoti puiši paslēpušies aiz lielās mašīnas pa kreisi no vārtiem. Nedomāju, ka kāds ir sargbūdā.

Tas ir slēpnis. Ja jūs dosieties uz sargbūdas pusi, tiem abiem būs iespēja šaut uz jums no mugurpuses. Viņi mani redzēja.

Tagad bija Sema kārta izskatīties mazliet apstulbušam.

-Tu…

-Jā.

- Tev nevajadzēja…

- Vajadzēja. Un, zini, Braienu es nekur neredzēju.

- Kāpjam mašīnās! pavēlēja Sems, pats ielēkdams džipā.

- Deka?

- Esmu gatava, viņa, iedarbinādama savu braucamrīku, atsaucās.

Edīlio uzsauca saviem puišiem, un arī tie sakāpa mašīnā.

- Paldies, Sems noteica pār plecu.

Šis viens vienīgais atzinības vārds darīja Teilori pārsteidzoši laimīgu. Es varētu… viņa iesāka, tomēr īsti negribēdama dzirdēt no Sema “jā”.

- Nē, viņš stingri sacīja. Un nemaz nedomā iebilst. Tad viņš vērsās pie Edīlio: Stūrē taisni uz vārtiem, bet, pirms esi tos sasniedzis, pieturi. Mums jādarbojas ātri tā, lai viņi nepagūst izlemt, kā rīkoties. Bet atceries: kaut kur būs vēl viens puisis. Tas, kuru Teilore neredzēja.

- Aha, noteica Edīlio. Mēs esam tam gatavi.

Teilore prātoja, par ko ir runa, bet tagad nebija īstais brīdis apbērt Semu ar jautājumiem.

Džips apgriezās ap stūri un brāzās lejup pa nogāzi uz vārtu pusi. Edīlio uzspieda uz bremzēm. Dēkas džipam tikko pietika laika izvairīties, lai neietriektos tajā. Trešais brauca­mais tuvojās lēnāk.

Sems izlēca no mašīnas. Deka metās ārā, pirms vēl viņas auto bija apstājies.

Abi traucās lejup pa nogāzi.

Teilore dzirdēja Semu izkliedzam instrukcijas Dēkai. Pēc dažām sekundēm smagais auto vairākas tonnas tērauda pacēlās virs zemes.

Teilore redzēja, kā abi kaušļi, atgāzuši galvas, blenž uz to.

Sems pacēla rokas. Puiši! viņš uzrunāja abus pārsteig­tos kareivjus. Kā redzu, jums nav izvēles. Metiet nost ieročus un laidieties lapās, un jūs paliksiet dzīvi. Vai arī mēģiniet notēmēt uz mani, un jūs sadegsiet.

Šautenes noklakšķēja uz betona. Abi puiši pacēla rokas.

- Vai tev nav kaut kas ēdams? viens no tiem jautāja.

Deka nolaida auto atpakaļ.

Ar milzu troksni triekdamies pret zemi, tas mazliet palēcās, sazvērojās, tomēr palika uz riteņiem.

- Vai esat redzējuši Braienu? Deka tiem jautāja.

- Nē, atbildēja viens no zēniem.

- Bet, ja viņa ir mēģinājusi iekļūt iekšpusē, tad vairs neat­griezīsies, piebilda otrs. Lai arī ar paceltām rokām, viņš centās izlikties skarbs.

- Teilore, norīkoja Sems, pārbaudi vēlreiz sargbūdu.

Teilore ielēca sargbūdā. Galēji saasinājusi uzmanību, viņa

bija gatava tūlīt lēkt ārā. Taču iekšā nevienu nemanīja.

Pa logu bija redzami Edīlio kareivji, kuri ar kaujas gatavībā paceltiem automātiem kāpa ārā no pēdējās automašīnas. No džipa nobijies un sarāvies izrausās Hovards. Un gausi kā vecs, ar artrītu sirgstošs vīrs izrāpās Orks. Hovards viņam līdzās izskatījās pēc sīkas ēnas.

Teilore pielēca tiem klāt.

- Sargbūdā neviena nav, viņa ziņoja. Nav arī Braienas.

Deka uzlūkoja Semu. Ja kāds tai meitenei ir ko nodarījis,

lai necer izkļūt sveikā.

- Deka, mums jārīkojas apdomīgi, teica Sems.

- Nē, Sem, Dēkas balsī pēkšņi ieskanējās mežonīgs nik­nums. Kas nodarīs tai meitenei pāri, tas mirs.

Teilore gaidīja, ka Sems noliks Deku pie vietas, taču viņš sacīja: Mums visiem viņa ir mīļa, Deka. Mēs rīkosimies tā, kā ir pareizi.

Teilore pielēca klāt un uzlika roku uz Dēkas stiprā pleca. Tas drebēja.