Bads

trīsdesmit otra nodaļa

9 STUNDAS, 3 MINŪTES

Vabole patlaban izturējās piesardzīgi. Sema cilvēki zināja par viņa esamību. Viņi to zināja jau kopš lielās Perdidobīčas kaujas. Bet nu viņi bija ķērušies pie pretpasākumiem. Pēkšņais uzbrukums ar aerosola krāsu bija krietni vien satricinājis Vaboles pašpārliecinātību.

Tāpēc, kad Keins viņu paveda sāņus, tālāk no Dreika ausīm, un deva viņam jaunu uzdevumu, Vabole jutās nedrošs.

- Viņi tur to vien gaida, kad kāds nāks ārā, iebilda Vabole.

- Tur pilnīgi noteikti ir Deka. Un vesels bars apbruņotu puišu. Un varbūt no kāda slēpņa uzglūn pats Sems.

- Runā klusāk! Keins viņu apsauca. Klausies, Vabole, es panākšu, lai tu to izdarītu: vai nu ar labu, vai ar ļaunu. Izvēlies pats.

Tad nu Vabole darīja, kā likts. Ar nepatiku, tomēr darīja.

Viņš sāka ar neredzamības iegūšanu. Arī tad, kad Vabole bija redzams, bērni reti kad pievērsa viņam uzmanību. Tie viņu neievēroja. Un, tikko Vabole izgaisa, tie, šķiet, par viņu pilnīgi aizmirsa.

Kādu brīdi viņš stāvēja vadības telpas stūrī nost no visu acīm. Lūkodamies, lai neviens ar to viņš domāja Dreiku viņu nemanītu.

Kopš tapa skaidrs, ka Sema ļaudis netaisās ielauzties, ieročiem un lāzeru rokām uguņojot, bija kļuvis tā kā mazliet mierīgāk.

Bet telpā vēl arvien valdīja saspīlējums. Dreika un Keina paranoja, gaidot uzbrukumu no ārienes vai vienam no otra. Diāna bija sabozusies un miegaina. Datordžeks, kurš neap­šaubāmi cieta sāpes no saviem ievainojumiem, rija advilu kā traks, bet joprojām izklaidīgi klaudzināja taustiņus. Dreika huligāni bija atraduši kaut kādu elektronisku spēli un spēlēja to te viens, te otrs. Kad tai izlādējās baterijas, viņi aizgāja pameklēt citas.

Vabolēm neviens nepievērsa uzmanību.

Tā nu viņš izlavījās no telpas. Paslīdēdams Dreikam gar pašu deguna priekšu, viņš bailēs no pēkšņa pātagas cirtiena aizturēja elpu.

Ārā izskatījās labāk, nekā Vabole bija cerējis. Deka sēdēja automašīnas priekšējā sēdeklī un pa daļai snauda, pa daļai strīdējās ar Teilori un Hovardu. Orks stāvlaukuma malā ar lauzni dīki dauzīja automašīnām vējstiklus. Un divi, nē, trīs apbruņoti puiši, paslēpušies aiz automašīnām, gaidīja, kad kaut kas sāksies. Arī tie garlaikojās.

Visi bija ļoti nelāgā noskaņojumā. Vabole, garām iedams, saklausīja sarunu fragmentus.

- … Sems aizlaižas un atstāj mūs šeit un…

- … ja tu neesi kaut kāds spēcīgs ķertais, neviens par tevi…

- … zvēru, esmu tik izsalcis, ka varētu nogriezt un apēst pats savu kāju…

-… žurka nav nemaz tik negaršīga, kā tu iedomājies. Nelaime tikai, ka noķert žurku…

Vabole paslīdēja garām un nokļuva uz ceļa. Žvīks-žvāks! kā viņi teica kādreiz bērnudārzā.

No šejienes sākās garumgarš gājiens. Un nebija līdzi nekā ēdama.

Vabolēm bija sajūta, ka paša kuņģis grasās viņu nogalināt. It kā viņā būtu ieperinājies kaut kāds ienaidnieks. Kā vēzis vai kas tamlīdzīgs. Tas nepārtraukti sāpēja. Vabole konstatēja, ka, dzirdot puisi runājam par žurkas ēšanu, viņam mutē saskrien siekalas.

Vabole jau nu gan būtu apēdis žurku. Ne acu nepamirk­šķinot. Vakar varbūt vēl ne, bet nu jau ēdiens nebija baudīts pārlieku ilgi. Varbūt bija pienācis laiks atsākt ēst vaboles. Ne vairs uzdrīkstēšanās, bet barības uzņemšanas dēļ.

Nez cik ilgi tā var neēdis iet, iekams nokrīti beigts, prātoja Vabole. Nu, tā vai citādi, gan viņš ko ēdamu atradīs. Agrāk viņš šad tad pamanījās iešmaukt pie Ralfa, un tas laimīgā kārtā pat bija pa ceļam uz Koutsu.

Ir taču jāēd, vecīt. Keinam tas būtu jāsaprot.

Lai nokļūtu Koutsā un atrastu to ķerto sapņu meiteni, laika bija atliku likām.

Vabole iebāza roku kabatā un izvilka rakstāmpapīra lapu, uz kuras Keins bija uzzīmējis karti. Zīmējums bija gluži labs, gluži saprotams. Ceļš veda no Koutsas lejup gar pauguriem prom uz tuksnesi. Vieta, kurai Keins bija pielicis nosaukumu “Spoku pilsēta”, bija atzīmēta ar krustiņu. Otrs krustiņš, gan­drīz virsū pirmajam, tika apzīmēts kā “Raktuves”.

Virs kartes bija uzrakstīti daži teikumi adresēti tam, kurš varbūt iedomātos Vaboli aizturēt. Tie skanēja šādi:

Vabole izpilda manas pavēles. Dari, ko viņš saka. Katram, kurš centīsies viņu apturēt, būs darīšana ar mani. Keins.

Vabolēm bija jāsatiek sapņotāja Orsija un, ņemot talkā puišus, kādi vēl sadabūjami Koutsā, jāaizved viņa uz vietu, kas kartē bija apzīmēta ar krustiņu. Uz “Raktuvēm”.

- Nezinu, vai tas sapņo vai ne, bija teicis Keins, bet pie­ļauju, ka visas tā domas varētu būt kaut kas līdzīgs sapņiem. Un varbūt Orsijai izdodas iekļūt tam galvā.

Vabole pamāja ar galvu, itin kā būtu sapratis, kaut ari tas tā nebija.

- Gribu uzzināt, ko tas izplānojis attiecībā uz mani, Keins turpināja dot norādījumus. Pasaki to Orsijai. Ko tas ar mani darīs, ja es aizgādāšu tam barību? Pasaki tai meitenei: ja viņa varēs man izstāstīt Tumsas, gajafāga, sapņus, es viņu palai­dīšu vaļā. Viņa būs brīva.

Un pēc brīža piebilda: Vismaz, cik tas atkarīgs no manis.

Tas bija visnotaļ svarīgs uzdevums. Keins bija solījis Vabo­lēm pirmās izvēles tiesības no jebkura ēdamā, ko tie nākotnē sadabūs. Un Vabole apzinājās, ka viņam šis darbs jāpaveic sek­mīgi. Tie, kuri pievīla Keinu, vēlāk dabūja ļoti smagi trūkties.

Līdz Ralfam bija krietns gājiens. Veikals vēl arvien tika apsargāts. Vabole redzēja divus puišus uz jumta, divus pie ieejas durvīm, divus pie aizmugures rampas. Visapkārt valdīja nemiers, bērni drūzmējās pie durvīm, grūstījās un bļaustījās.

Daudzi bija ieradušies, lai saņemtu savu dienišķo devu pāris kārbu pretīga ēdiena, ko izsniedza garlaikoti ceturtklasnieki, kuri nu jau bija kļuvuši pat ciniski.

- Skuķīt, necenties man te spēlēt teātri, teica viens no viņiem, raidīdams prom kādu meiteni. Tu šeit biji pirms divām stundām un saņēmi pārtiku. Tu tikai esi pārģērbusies un mēģini mani piemuļķot.

Citi bija ieradušies nevis pēc pārtikas, bet pēc elektrības. Ralfa veikals atradās šosejas malā, aiz pilsētas robežas. Tur noteikti vēl arvien bija elektrība, jo pa durvīm bija izvilkti pagarinātāju vadi, kuriem bija pievienotas sadalītājrozetes. Bērni bija sastājušies rindā, lai uzlādētu savus iPod, kabatas lukturīšus un klēpjdatorus.

Vabole noteikti izstāstīs Keinam par elektrību veikalā. Tā viņš nopelnīs sev dažus papildpunktus, kas varētu izpausties kā cepumi. Keins liks Džekam atrast paņēmienu, kā atslēgt strāvu arī šeit.

Fakts, ka vēl arvien pienāca strāva, nozīmēja, ka darbojās arī automātiskās durvis. Tātad Vabolēm bija jāpamanās iekļūt iekšā kopā ar kādu citu.

Veikala iekšpuse šķita rēgaina. Lauksaimniecības produktu nodaļa, kas pirmā iekrita acīs, bija tukša. Lielākā daļa puvušo produktu bija aizvākta, taču darbs nebija paveikts līdz galam. Ķirbis bija tā sapuvis, ka pārvērties par šķidru masu. Visapkārt

mētājās sīpolu mizas un kukurūzas lapas, un grīdu klāja lipīga, pelēka ķēpa, kas diezin vai liecināja par jelkādiem uzkopšanas centieniem.

Tukša bija ari gaļas nodaļa, bet, par spīti tam, tur smirdēja.

Tikpat tukši bija arī plaukti. Visa atlikusī pārtika bija savākta vienā ejā veikala viducī.

Rūpīgi apejot ar līkumu nedaudzos darbiniekus, lai kādam no tiem netīšām nepieskartos, Vabole virzījās pa eju.

Mērces kārbas. Pakas ar sauso cili maisījumu. Kārbas ar marinētiem sīpoliem un Jamaikas pipariem. Mākslīgais saldinātājs. Gliemežu sula. Skābi kāposti. Pākšu pupiņas.

Atsevišķā nodalījumā, kuram bija pielikts sargs, bija maz­liet vilinošāks sortiments. Klāt pieliktā zīmīte vēstīja: “Tikai bērnudārzam.” Šeit bija prāvas cilindriskas kārbas ar auzu pār­slām un mazākas kārbiņas ar kondensēto pienu un vārītiem kartupeļiem. Vēl bija dārzeņu sulas pudeles, taču to bija maz.

Tātad arī Perdidobīčā vairs necik labi neklājas, konstatēja Vabole. Saldo tāfelīšu un čipsu laiks nepārprotami bija pagā­jis. Arī krekerus nekur neredzēja, kur nu vēl cepumus. Tas, ka viņam savas spiega misijas laikā spēkstacijā izdevās pievākt to sauju Junior Mints, bija patiesa veiksme.

Veiksme Vabolēm bija smaidījusi toreiz, un nu tā uzsmai­dīja atkal. Tā tik tiešām bija nejaušība, ka viņam atklājās šis Ralfa veikala noslēpums. Pašmaucis malā, lai izvairītos no pāris garāmejošiem bērniem, viņš palika stāvam noliktavas durvju priekšā. Tās bija pusautomātiskās durvis, kurām pave­roties Vabole ieraudzīja divus puišus, kas krāmēja plastmasas toveri ledu.

Iekļūt noliktavā, nepagrūžot durvis un neriskējot tādējādi tikt atklāts, Vabole nevarēja. Tomēr viņš nolēma, ka tas varētu būt šī riska vērts: to, ko kāds vēlējās noslēpt, Vabole gribēja izdibināt.

Dziļi ievilcis elpu, gatavs kuru katru brīdi mesties bēgt, Vabole pagrūda durvis un ieslīdēja pa tām. Bērni ar toveri bija

prom. Taču ap stūri, aiz sienas, ko veidoja kartona kastes ar uzrakstu “plastmasas tasītes”, bija dzirdama rosība.

Tur atradās darba zona, kas agrāk bija miesnieku ziņā. Tagad tur bija redzami četri bērni gumijas priekšautos, kas vilkās pa zemi. Visiem rokās bija naži.

Viņi ķidāja zivis.

Vabole stāvēja un blenza, neticēdams pats savām acīm. Dažas zivis bija lielas varbūt kādas trīs pēdas garas -, sudrabotas un pelēkas, ar baltām un sārtām iekšām. Citas mazākas, brūnas un plakanas. Viena no zivīm izskatījās tik neglīta, ka Vabole nosprieda: tā ir deformēta. Un vēl pāris pat neizskatījās pēc zivīm, bet drīzāk pēc slapjiem, ziliem bezspalvu putniem vai varbūt sikspārņiem.

Bērni priekšautos kā jau labi paēduši cilvēki, Vabole ar rūgtumu nodomāja līksmi tērzēja. Viņi uzšķērda zivis un, ik pa brīdim izsaukdamies: “Fui!” vai “Vē, cik pretīgi!”, krāmēja to ķidas lielos, baltos plastmasas maisos.

Citi ņēma iztīrītās zivis, nogrieza tām galvas un astes un zem tekoša ūdens skrāpēja nost zvīņas.

Vabolēm zivis negaršoja. Pat ļoti negaršoja. Bet patlaban viņš būtu atdevis visu par šķīvi ar ceptām zivīm. Protams, derētu arī kečups, bet pat bez tā, pat zinot, ka kečupu viņš varbūt vairs nekad neredzēs, doma par karstu ēdienu jeb­kādu karstu ēdienu likās brīnišķīga.

Vabolēm gandrīz uznāca ģībonis. Zivis! Ceptas uz pannas vai mikroviļņu krāsnī, vai sautētas viņam bija vienalga.

Vabole apsvēra savas iespējas. Viņš varētu paķert zivi un mesties bēgt. Bet, lai ari cilvēki neredzētu viņu pašu, tie noteikti pamanītu zivi, kas izšaujas cauri noliktavai un pazūd aiz durvīm. Un tie, kuri apsargā durvis vai tup uz jumta, lai ari varbūt nav necik labi šāvēji, bet, apbruņotiem ar mašīn­pistolēm, viņiem tādiem nemaz nav jābūt.

Viņš varētu mēģināt paslēpt zivi biksēs vai zem krekla. Bet arī tikai pieņemot, ka bērniem ar ķidājamiem nažiem ir lēna reakcija.

Ienāca puisis, kuru Vabole pazina: Kvinns. Viens no Sema draugiem, lai gan kādu bridi viņš bija Keina pusē.

- Sveiki, puiši! Kvinns uzrunāja strādniekus. Kā veicas?

- Gandrīz jau esam pabeiguši, viens no tiem pavēstīja.

- Mums bija laba diena, vai ne? Kvinna balsi skanēja nepārprotams lepnums. Vai jums tika ari, ko apēst?

- Tas laikam bija pats lielākais gardums visā manā mūžā, jūsmīgi atbildēja kāda meitene. No aizkustinājuma viņa gan­drīz aizrijās. Agrāk man zivis pat tā īsti negaršoja.

Kvinns papliķēja viņai pa plecu. Taisni brīnums, kas tikai neliekas garšīgs, ja vien esi pietiekami izsalcis.

- Vai drīkstu mazliet aiznest mājās mazajam brālītim?

Kvinns pēkšņi izskatījās nelaimīgs. Alberts saka nē.

Es zinu, izskatās, ka zivju ir daudz, bet visā IBJZ neiznāks pat katram pa kumosam. Mums jāpagaida, līdz būs vairāk sasaldēto. Un…

- Un ko tad?

Kvinns paraustīja plecus. Neko. Albertam ir kāds neliels projekts, pie kura viņš patlaban strādā. Kad viņš būs ticis ar to galā, mēs varēsim visiem pateikt, ka ir pieejamas zivis.

- Tu sazvejosi vēl, vai tā?

- Es neko nevaru droši solīt. Paklausieties, draugi, jūs taču zināt, ka jums tas jāpatur pie sevis, ja? Alberts saka: ikviens, kurš izpļāpāsies, zaudēs darbu.

Visi četri sparīgi pamāja ar galvu. Nepaklausības cena bija pazaudēt pieeju ceptas zivs maltītei. Tas bija pietiekams bieds, lai vairums bērnu attiecīgi uzvestos.

Viens no zēniem, kā pamanījis kaut ko aizdomīgu, palū­kojās apkārt. Viņš bija pagriezies tieši pret Vaboli, lai gan skatiens slīdēja tam pāri. Itin kā būtu kaut ko sajutis, bet nespētu to parādīt.

Izsalkums bija šaušalīgs. Slikti būtu bijis arī tad, ja vie­nīgais, uz ko Vabole cerētu, būtu burciņa biešu. Bet svaigas zivis… Viņš iztēlojās smaržu. Iztēlojās garšu. Mutē saskrēja siekalas. Un vēders…

-Ja iedosiet man gabalu zivs, es jums atklāšu noslēpu­mu, Vabole pēkšņi paziņoja.

Kvinns uzlēca kājās.

Vabole noņēma sev maskēšanos.

- Sardze! Kvinns, paķēris nazi, iesaucās. Sardze, šurp!

Vabole izstiepa rokas, rādot, ka nav apbruņots. Man gri­bas ēst. Man gluži vienkārši šausmīgi gribas ēst.

- Kā tu šeit iekļuvi?

- Es gribu zivi. Iedodiet man mazliet zivs, lūdzās Vabole.

- Es jums visu izstāstīšu. Es izstāstīšu, ko dara Keins. Esmu šausmīgi izsalcis.

Kvinns izskatījās dziļi apjucis. Pat satraukts. Telpā iebrāzās divi apbruņoti puiši. Tie uzlūkoja Kvinnu, gaidīdami, kad viņš tiem norādīs virzienu, un bez redzamas pārliecības notēmēja ar ieročiem.

- Ak vai, ak vai, novilka Kvinns.

- Es tikai gribu ēst, atkārtoja Vabole. Viņš izplūda asarās un šņukstēja kā mazs bērns. Es gribu zivi.

- Man tevi vajag aizvest pie Sema, teica Kvinns. Likās, ka šī doma viņu nemaz neiepriecina.

Vabole nokrita uz ceļiem. Zivi, viņš lūdzās.

- Ļaujiet viņam nokost vienu kumosu, izlēma Kvinns.

- Vienu vienīgu. Aizejiet kāds un atvediet šurp Semu un Astrīdu. Viņi nospriedīs, vai dot šim sīkajam ložņātājam vēl.

Viens no sargiem izgāja.

Kvinns uzlūkoja raudošo Vaboli. Tu, vecīt, neesi izvēlējies labāko brīdi, kad mest kažoku uz otru pusi.

Sema vējdēlis vēl arvien stāvēja šaurajā virtuvītē, atstutēts pret veļas mazgājamo mašīnu. Modelis: Channel Island MBM.

Semam gribējās tam pieskarties, taču viņš nespēja. Tas šķita iemiesojam sevī visu, ko viņš bija zaudējis IBJZ.

Viņa ūdenssporta tērps karājās uz vadža. Kārba ar vasku atradās plauktā līdzās veļas pulverim un veļas mīkstinātājam.

Guļamistabā vēl arvien bija gaismas lode. Tā joprojām planēja gaisā gabaliņu no pavērtā drēbju skapja.

Sems labu laiku nebija spēris kāju savā vecajā mājā. Viņš jau bija piemirsis, ka tur jābūt šai gaismai.

Savādi.

Zēns izlaida tai cauri roku. Nekādu īpašu sajūtu. Sems atcerējās pirmo reizi, kad tas atgadījās. Viņš bija nobijies no tumsas. Toreiz. Toreiz, kad viņš vēl bija Sems Tempis, kaut kāds puisis, viens no daudziem puisis, kuram vienkārši patika sērfot.

Nē. Tā tomēr nebija taisnība. Viņš jau bija pārstājis būt viens no daudziem. Viņš jau bija Busiņa Sems, zibenīgi domā­jošs septītklasnieks, kurš bija meties pie stūres brīdī, kad šoferi piemeklēja sirdslēkme.

Tas bija viņš.

Un viņš arī bija puisis, kurš, nesaprazdams, ka strīds starp māti un patēvu nav nekas liels, satrakojās. Viņam bija licies, ka patēvs grasās sist mātei. Tātad laikā, kad Sems, panikas pār­ņemts, radīja šo nedziestošo gaismu, viņš jau bija Busiņa Sems un cilvēks, kurš bija sadedzinājis pieaugušam vīrietim roku.

Nevis kaut kāds tur pusaudzis, viens no daudziem.

Sems ienīda šo māju un ienīda šo istabu. Kāpēc viņš bija uz šejieni atnācis?

Tāpēc, ka viņa nepatika pret šo vietu bija zināma ikvienam un līdz ar to neviens viņu šeit nemeklēs. Tie meklēs viņu visur citur. Un neatradīs.

Lietas, kas atradās viņa istabā, drēbes, grāmatas, vecās skolas burtnīcas, fotogrāfijas, ko viņš kādreiz sērfodams bija uzņēmis ar ūdensdrošu kameru, Semam tas viss bija vien­aldzīgs. Kāda cita puiša lietas, ne viņējās. Vairs ne viņējās.

Viņš apsēdās uz gultas gala un jutās kā iebrucējs. Dīvaini, ņemot vērā, ka no visām vietām, kurās viņš bija uzturējies pēdējo triju mēnešu laikā, šī bija vienīgā, uz ko Semam bija īstas tiesības.

T

Viņš lūkojās gaismas lodītē. Izslēdzies, viņš tai teica.

Lodīte nereaģēja.

Sems pacēla rokas, notēmēja tās pret gaismu un domās pateica vienu vienīgu vārdu: tumsa.

Gaisma pazuda.

Istaba iegrima tumsā. Tik blīvā, ka Sems neredzēja paša roku, pat pietuvinot to acīm. Bērni visā pilsētā sēdēja tieši šādā tumsā. Zēns prātoja, ka varētu iet un radīt katrā mājā šādas mazas gaismas lodītes. Apgaismot visu pilsētu. Sems elektriķis.

No tumsas viņš vairs nebaidījās. Šis atklājums Semu pār­steidza. Tagad tumsa šķita gandrīz vai mājīga. Sargājoša. Tumsā viņu neviens nevarēja redzēt.

Galvā bija saraksts, kas turpinājās un turpinājās. Vārdi un teikumi. Cits pēc cita. Katrs apzīmēja kādu darbu, kas viņam jāpaveic.

Mūdži. Keins un spēkstacija. Mazais Pīts un viņa briesmoņi. Cils un Hanters. Lana un… kas viņu zina. Ūdens. Džeks. Alberts.

Tie bija virsraksti. Ap šim lielajām problēmām kā lapseņu spiets spindzēja tūkstošiem sīkāku. Bērnu ķīviņi. Suņi un kaķi. Izsisti logi. Zāle. Benzīns, kura izsniegšana būtu jānormē. Atkritumi, kas krājās malu malās. Aizdambējušās tualetes. Zobi, kas jātīra. Bērni, kuri žūpo. Gulētiešanas laiks. Marijas vemšana. Cigaretes un zālīte.

Darbi, kas jādara. Lēmumi, kuri jāpieņem.

Neviens neklausa.

Un kā ar Astrīdu?

Un kā ar Kvinnu?

Un kā ar bērniem, kuri atklāti runā par izkāpšanu, kad pienāks lielais Viens Pieci?

Viņa galvā nebeidzami riņķoja visi šie neskaitāmie “un kā ar”.

Sems sēdēja tumsā uz gultas gala. Viņam gribējās raudāt. Lūk, ko viņam gribējās. Bet nebija neviena, kurš atnāktu noglāstīt viņam plecu un pateikt, ka viss būs labi.

Neviena. Un nekas nebūs labi.

Viss juka un bruka.

Sems iztēlojās sevi stāvam tribunāla priekšā. Viņā raudzī­jās akmens sejas. Apsūdzības. Tu pieļāvi, ka viņi cieš badu, Sem. Tu pieļāvi, ka normālie vēršas pret ķertajiem.

Pastāstiet mums par E. Z. bojāeju, mister Tempi.

Pastāstiet mums, ko darījāt, lai glābtu spēkstacijā paliku­šos bērnus.

Pastāstiet mums, kā tas nācās, ka neatradāt izeju no IBJZ.

Pastāstiet mums, kāpēc tad, kad sagruva IBJZ siena, mēs atradām visus bērnus mirušus tumsā.

Viņi bija novesti tik tālu, ka ēda žurkas, mister Tempi.

Mums ir ari pierādījumi par kanibālismu.

Paskaidrojiet mums to, mister Tempi.

Piepeši Sems saklausīja dzīvojamā istabā soļus. Protams. Bija viens cilvēks, kurš zināja, kur viņš paslēpies.

Iečīkstēdamās atvērās guļamistabas durvis. Kabatas luk­turīša stars atrada viņa seju. Lai paslēptos no gaismas, Sems aizvēra acis.

Kabatas lukturītis nodzisa. Neteikusi ne vārda, meitene ienāca un apsēdās Semam līdzās.

Abi ilgu laiku klusēja. Viņi sēdēja cieši līdzās. Astrīdas kāja saskārās ar zēna kāju.

- Man žēl sevis, Sems beidzot sacīja.

- Kāpēc?

Pagāja krietns bridis, līdz viņš saprata, ka meitene joko. Sarakstu Sema galvā Astrīda pārzināja tikpat labi kā viņš pats.

- Kādus vitāli svarīgus jaunumus tu esi ieradusies man pavēstīt? viņš jautāja. Tikai nevajag, labi? Jā, es saprotu, ka tas pilnīgi noteikti ir dzīvības vai nāves jautājums. Bet tik un tā nesaki man to.

Sems juta viņas svārstīšanos. Ar smagu sirdi viņš saprata, ka ir uzminējis. Bija iestājusies jauna krīze. Kaut kāds jauns pavērsiens, kas nepielūdzami pieprasīja Sema Tempļa uzma­nību, viņa izlēmību, viņa vadošo roku.

Semam bija vienalga.

Astrīda turpināja klusēt. Viņas klusēšana pārlieku ieilga. Turklāt šķita, ka viņa tikko jūtami šūpojas turp un atpakaļ. Un Semam gandrīz likās, ka viņš saklausa čukstus.

- Ko tu dari? viņš jautāja.

- Es lūdzos.

- Ko tu centies izlūgties?

- Brīnumu. Atrisinājumu. Ēdienu.

Sems nopūtās. Kādu ēdienu?

- Hamburgeru. Tītaru, bekonu un avokado mērci.

- Ja? Ja Dievs tev iedos hamburgeru, vai arī es drīkstēšu nokost no tā gabaliņu?

- Pilnīgi izslēgts. Par savu ēdienu tev jālūdzas pašam.

- Trīssimt bērnu lūdzas par pārtiku. Un tomēr mums tās nav. Trīssimt bērnu lūdzas, lai viņiem atdod vecākus. Lūdzas, lai tas viss būtu galā.

- Jā, viņa atzina. Reizēm ir grūti saglabāt ticību.

-Ja pasaulē ir Dievs, es prātoju, vai arī viņš sēž tumsā uz gultas gala un brīnās, kā viņam izdevies visu tā salaist grīstē.

- Varbūt. To teikdama, Astrīda gandrīz iesmējās.

Semam gan smiekli nenāca. Ja? Nu tad lai tas tavs Dievs

iet ellē!

Viņš dzirdēja Astrīdu strauji ievelkam elpu. Tas sniedza zināmu gandarījumu. Jauki. Lai jau viņa pašausminās. Un vēl labāk lai lasās prom un ļauj viņam vienam sēdēt te, tumsā.

Abi atkal ilgu laiku klusēja. Tad Astrīda piecēlās, līdz ar to pārtraukdama vieglo fizisko kontaktu starp abiem.

- Tu to negribi dzirdēt, teica Astrīda. Bet tevi nevarēja atrast, tāpēc sameklēja mani. Un es atradu tevi.

- Man patiešām ir vienalga, brīdināja Sems.

Bet Astrīda nedomāja apstāties. Vabole pārnācis mūsu pusē. Viņš bija ieradies Keina uzdevumā. Viņiem tur ir viena ķertā, kura var redzēt citu sapņus, un Keins grib, lai Vabole viņu dabū rokā un aizved uz kaut kādām tur raktuvēm kalnos. Pie kaut kāda briesmoņa.

-Ja? noteica Sems. Ne tāpēc, ka viņam tas rūpētu. Viņš tikai gribēja būt pieklājīgs.

-Un ir atgriezies Cepums. Visu ceļu atpakaļ uz pilsētu viņš veicis kājām. Gājis visu nakti. Viņam ir vēstule no Lanas.

Nekā. Ari šajā sakarā Semam nekas nebija sakāms.

Kādu bridi Astrīda sēdēja klusēdama, tad piebilda: Vabole teica, ka viņi to dēvējot par gajafāgu. Lana to dēvē par Tumsu.

Sems aizklāja seju ar plaukstām. Man vienalga, Astrid. Tiec pati galā. Palūdzies Jēzum, varbūt Viņš tiks galā.

- Vai zini, Sem, es nekad netiku uzskatījusi tevi par abso­lūti ideālu. Zināju, ka tev mēdz būt savi stiķi un niķi. Bet to, ka tu spēj būt zemisks, gan es nezināju.

- Es būtu zemisks? Viņš rūgti iesmējās.

- Zemisks. Jā, tas bija zemiski.

Viņu balsis ātri vien pieņēmās skaļumā. Es esmu zemisks? Neko sliktāku tu man vairs nevari pateikt?

- Zemisks un činkstošs. Vai tas izklausās labāk?

- Un kāda esi tu pati, Astrid? viņš kliedza. Pašapmie­rināta viszine! Tu rādi uz mani ar pirkstu un saki: “Ei, Sem, izlem vien pats un pats ari pēc tam visu izstreb!”

- Ak tad es pie tā būtu vainīga? Nekā nebija! Es tevi neie­cēlu par galveno.

- Nē, toties tu izdarīji ko citu, Astrid. Tu radīji manī vai­nas apziņu. Domā es nezinu, kas tev aiz ādas? Tu izmantoji mani, lai aizsargātu Mazo Pītu. Tu izmantoji mani, lai panāktu savu. Tu manipulēji ar mani, kad un kā vien tev ienāca prātā.

- Tu patiešām esi stulbenis, vai tu to zināji?

- Nē, Astrid, es neesmu stulbenis. Vai zini, kas es esmu? Es esmu cilvēks, kurš citus iegrūž nāvē, Sems klusi sacīja.

- Man no tā visa sprāgst pušu galva, viņš pēc brīža tur­pināja. Manas smadzenes neņem to pretī. Es to nespēju. Es nespēju būt tas visu varošais puisis, Astrid. Esmu tikai zeņ­ķis, kuram būtu jāmācās algebra vai kaut kas tamlīdzīgs. Vai jāskatās televīzija. Vai vienkārši jāklīst apkārt ar draugiem.

■

Sema balss kļuva aizvien augstāka un skaļāka, līdz viņš jau kliedza. Ko tu no manis gribi? Es neesmu Mazā Pīta tēvs. Es neesmu tēvs nevienam. Vai tev kādreiz ir ienācis prātā, ko cilvēki no manis prasa? Vai zini, ko tie patiesībā grib? Tie grib, lai es nogalinu savu brāli, jo tad atgrieztos gaisma. Tie grib, lai es nogalinu cilvēkus! Nogalinu Dreiku. Nogalinu Diānu. Panāku, ka līdz ar to tiek nogalināti mūsu pašu ļaudis.

- To viņi tik tiešām prasa. Kāpēc ne, Sem? Kāpēc tu nedari to, kas tev jādara? Pastāsti bērniem, ka tos dzīvus apēdīs mūdži, Sem. Pasaki Edīlio, lai tas izrok laukumā vēl dažas bedres.

Kliegšanu bija nomainījuši šņuksti. Man ir piecpadsmit gadu. Piecpadsmit.

Viņš smagi atsēdās uz gultas malas. Ak mans Dievs, Astrīd! Tas viss ir manā galvā, visas šīs nejēdzības. Es nevaru no tām atbrīvoties. It kā man galvā būtu ieperinājies kaut kāds nejauks kustonis un es nekad, nemūžam vairs nevarētu tikt no tā vaļā. Tas man liek justies ļoti nelāgi. Tas ir tik pretīgi. Man gribas vemt. Man gribas nomirt. Gribas, lai kāds man iešautu galvā un man vairs nebūtu par to visu jādomā.

Astrīda sēdēja līdzās un bija viņu apskāvusi. Sems šķita nokaunējies, tomēr nespēja apturēt asaras. Viņš šņukstēja kā tad, kad bija vēl mazs un viņam rādījās murgi. Neapvaldīti. Aizgūtnēm.

Pamazām spazmas pierima. Tad izbeidzās. Saraustītā elpa izlīdzinājās.

- Man patiešām prieks, ka nedeg gaisma, teica Sems.

- Pietiek jau ar to, ka tev bija tas jāklausās.

- Esmu galīgi izjucis, viņš piebilda.

Astrīda neatbildēja, tikai piekļāva zēnu ciešāk sev klāt. Un pēc laika, kas likās ļoti ilgs, Sems no viņas atrāvās, maigi atjaunodams distanci starp abiem.

- Paklau! Tikai nesaki nevienam…

- Nē. Bet, Sem…

- Un, lūdzu, nesaki man, ka tas jau nekas, teica Sems.

- Neesi vairs tik laipna pret mani. Nesaki vairs, ka mīli mani. Esmu tikai milimetru no tā, lai atkal sabruktu.

- Lai notiek.

Sems smagi nopūtās. Vienreiz. Tad otrreiz.

- Labi, viņš beidzot teica. Labi. Pastāsti man, kas bija teikts Lanas vēstulē.