Bads

VIENPADSMITĀ NODAĻA

70 STUNDAS, 11 MINŪTES

- Māte Marija grib iesaistīt darbā vēl divus bērnus, Astrīda teica Semam.

- Labi. Piekrītu.

- Dāra teic, ka mums palicis maz bērnu tailenola un advila. Viņa jautā, vai drīkst sākt dot viņiem pieaugušo tabletes, tikai samazinātās devās.

Sems bezpalīdzīgi izpleta rokas. Ko?

- Mums iet uz beigām bērnu tabletes, Dāra grib ņemt pieaugušo tabletes un dalīt tās gabalos.

Sems sašūpojās pieaugušam vīram paredzētajā ādas krēslā. Labi. Manis pēc. Piekrītu. Viņš iedzēra no pudeles malku ūdens. Etiķeti rotāja uzraksts Dasani, taču tas bija pats parastākais krāna ūdens. Uz bufetes malas, kur Perdidobīčas pilsētas galva senāk turēja glīti ierāmētas ģimenes locekļu fotogrāfijas, bija sakrauti pusdienu trauki. Pusdienās bija šausmīga pašgatavota šķelto zirņu zupa, kas oda pēc piede­guma, un katram pa ceturtdaļai kāpostgalvas. Šī bija viena no labākajām maltītēm, ko Sems pēdējā laikā bija ieturējis. Svaigie kāposti garšoja pārsteidzoši labi.

Uz šķīvjiem nebija palicis nekas vairāk par traipiem: izvē­līgo bērnu laikmets piederēja pagātnei.

Astrīda piepūta vaigus un skaļi nodvesās. Bērni jautā, kāpēc Lana nav pieejama tad, kad viņa tiem vajadzīga.

- Es uzskatu, ka Lana jāsauc tikai tad, ja ir kāda nopietna vaina. Nevaru taču pieprasīt, lai viņa būtu klāt 24 stundas

diennaktī un 7 dienas nedēļā un noņemtos ar katru sīkāko skrambu.

Astrīda palūkojās sarakstā, ko bija ievadījusi savā klēpjdatorā. Taisnību sakot, es domāju, ka tas attiecas arī uz sasistu kājas pirkstu, ja tas patiešām sāp.

- Cik daudz vēl tai tavā sarakstā atlicis? jautāja Sems.

- Trīssimt pieci punkti, atbildēja Astrīda. Kad Sems nobā­lēja, viņa mazliet atmaiga. Nu labi, patiesībā ir tikai trīs­desmit divi. Bet vai, uzzinot, ka patiesībā nav trīs simti, tu nejūties atvieglots?

- Tas ir vājprāts, nopūtās Sems.

- Nākamais: Džadsoni un Makhenreni ķīvējas tāpēc, ka tiem ir kopīgs suns un abas ģimenes to baro viņiem vēl arvien ir liels sausās barības maiss -, taču Džadsoni sauc suni par Svītiju, bet Makhenreni par Bubū.

- Tu joko.

- Nejokoju vis, atteica Astrīda.

- Kas tas par troksni? noprasīja Sems.

Astrīda paraustīja plecus. Domāju, ka kādam saplīsis stereo.

- Tas tā nevar turpināties, Astrīd.

- Mūzika?

- Tas. Tas, ka man ik dienas nāk priekšā simt stulbu jau­tājumu, kuri jāatrisina. It kā es visiem būtu vecāku vietā. Es te sēžu, klausīdamies, kā mazi bērni sūdzas, ka viņu vecākās māsas liek tiem mazgāties, un strīdas, kuram pieder kurš spēļu lācis, un tagad vēl par suņu vārdiem.

- Tie taču ir tikai mazi bērni, iebilda Astrīda.

- Daži no šiem bērniem izkopuši tādus spēkus, kas mani nudien biedē, norūca Sems. Bet viņi nevar izlemt, kuram piederēs smukākais dvielis. Vai ko labāk skatīties: “Mazo Nāriņu” vai “Šreku 3”?

- Nē, Astrīda teica, nevar vis. Šiem bērniem vajadzīgi vecāki. Un viņu vietā tagad esi tu.

Citkārt Sems ar dienišķo nejēdzību devu tika galā šķietami mierīgi, neatļaudamies neko vairāk par kādu drūmu joku. Bet šodien viņš juta, ka nu ir par daudz. Vakar viņš pazaudēja E. Z. Šorīt bija liecinieks tam, ka gandrīz neviens neieradās darbā. Edīlio bija spiests dzīt bērniem pēdas divas stundas. Un pat tad viņi atgriezās ar tik nožēlojamu daudzumu meloņu, ka tikko pietika, lai pabarotu bērnudārzu. Tam visam sekoja Daks Čangs un kaut kāds neprātīgs stāsts par izkrišanu cauri zemei un nokļūšanu radioaktīvā tunelī, kas pilns ar ūdens sikspārņiem.

Vienigais cilvēks, kurš izrādījās ražīgs, bija Orks. Viņš bija novācis vairākus simtus kāpostgalvu līdz brīdim, kad viņu gandrīz nogalināja tārps.

- Kas tā par mūziku? noprasīja Sems. Zēns bija nikns un juta vajadzību kliegt uz kādu vai uz kaut ko. Viņš pieslāja pie loga un atrāva to vaļā. Mūzika galvenokārt vibrējošie basi kļuva apdullinoša.

Lejā, laukumā, valdīja tumsa, neskaitot laternas un šau­dīgu gaismu, kas nāca no makdonalda skatloga.

- Kas tur…

Astrīda pienāca klāt un nostājās viņam līdzās. Kas tur notiek? Vai Alberts būtu uzrīkojis ballīti?

Sems neatbildēja. Neteicis ne vārda, aizkaitināts, saniknots un klusībā priecādamies par jebkuru iemeslu izvairīties no atbildēšanas uz bērnu stulbajiem jautājumiem un viņu stulbo problēmu risināšanas, viņš izgāja ārā.

Sems lēca pa diviem pakāpieniem uzreiz. Lejup uz pirmo stāvu, ārā pa plašajām parādes durvīm un, ignorējot Edīlio noliktā rātsnama sarga sveicienu, pa platajām marmora kāp­nēm ārā uz ielas.

Garām gāja Kvinns, kurš nepārprotami virzījās uz makdonaldu.

- Sveiks, brač! viņš uzsauca.

- Vai tev ir zināms, kas tur notiek? jautāja Sems.

- Te ir klubs, pasmaidīja Kvinns. Vecīt, tu noteikti esi pārstrādājies. Tas zināms visiem.

Sems blenza viņā. Kas?

- Tas, ka te ir Makklubs, brač. Vienīgais, kas tev vajadzīgs, ir dažas baterijas vai mazliet tualetes papīra.

Šis paziņojums Semu galīgi apstulbināja. Viņš nolēma izjautāt Kvinnu sīkāk, bet tad parādījās Alberts saposies, it kā dotos uz izlaidumu vai sazin kur. Viņam bija tumša sportiska stila žakete un mazliet gaišākas bikses. Krekls bija gaišzils, ar apkaklīti un rūpīgi izgludināts. Ieraudzījis Semu, Alberts pastiepa roku sveicienam.

Sems viņa roku ignorēja. Albert! Kas šeit notiek?

- Galvenokārt dejas, atbildēja Alberts.

- Kā, lūdzu?

- Bērni dejo.

Tad iejaucās Kvinns. Nostājies Semam priekšā, viņš pa­spieda Alberta joprojām pastiepto roku. Sveiks, vecīt! Man ir baterijas.

- Prieks tevi redzēt, Kvinn. Ieejas maksa ir četras D vai astoņas AA, vai desmit AAA, vai ducis C bateriju. Ja tev ir dažādas, es varu sarēķināt.

Kvinns parakņājās kabatā un izvilka četras AAA un trīs D baterijas. Viņš pasniedza tās Albertam, kurš, pieņēmis maksu, iemeta baterijas plastmasas maisā sev pie kājām.

- Tātad noteikumi ir šādi: ne ēdiena, ne alkohola, ne ķīviņu, ne kautiņu. Un, kad es pavēstīšu “Beidzam!”, necelt iebildu­mus. Vai piekrīti šiem noteikumiem?

- Vecīt, ja man būtu kaut kas ēdams, vai tad es būtu šeit? Es sēdētu mājās un tiesātu to nost. Pielicis roku pie sirds, kā solot uzticību karogam, Kvinns pateica: Jā. Tad viņš ar īkšķi norādīja uz Semu. Nemaz neķēpājies ar viņu Sems nedejo.

- Novēlu tev patīkami pavadīt laiku, Kvinn. To teicis, Alberts atvēra durvis, lai ielaistu viņu klubā.

Sems stāvēja, apstulbis aiz pārsteiguma. Dusmas viņā cīnījās ar vēlmi apbrīnā uzgavilēt.

- Kurš tev devis atļauju to darīt? noprasīja Sems.

Alberts paraustīja plecus. Tas pats, kurš man deva atļauju

vadīt makdonaldu, iekams mums nebija izbeigusies pārtika, tātad neviens. Es to vienkārši darīju.

-Jauki, bet pārtiku tu izdalīji par velti. Tagad tu pieprasi no cilvēkiem maksu. Tas nav glīti, Albert.

- Tu centies gūt peļņu? šoreiz tā bija Astrīda. Turēdama pie rokas Mazo Pītu, viņa bija sekojusi Semam.

Iekšpusē hiphopa mūziku bija nomainījusi dziesma, kas Semam kādreiz bija patikusi: smieklīgi lipīgā Tima Armstronga melodija Into Action. Ja viņam kādreiz ienāktu prātā dejot, tad to panāktu tieši šis motīvs.

Alberts uzlūkoja Astrīdu un Semu. Jā. Es cenšos iegūt peļņu. Baterijas, tualetes papīru un papīra dvieļus es izman­toju kā valūtu. Tas viss drīzumā izbeigsies.

-Tu centies sev savākt visu pilsētā pieejamo tualetes papīru? iespiedzās Astrīda. Tu joko?

- Nē, Astrīd. Es nejokoju, Alberts atbildēja. Patlaban bērni ar šīm lietām spēlējas. Esmu redzējis, kā mazi bērni pagalmā mētājas ar tualetes papīra ruļļiem, it kā tās būtu rotaļlietas. Tātad…

- Tātad tu esi nolēmis pacensties ļaudīm to visu atņemt?

-Jums labāk patīk noskatīties, kā to sabojā?

- Jā, nudien, Astrīda sapīka. Labāk tā, nekā tu to visu pievāc sev. Tu rīkojies kā nelietis.

Alberta acis iezibējās. Paklau, Astrīd, tagad bērni zina, ka ar šīm lietām viņi var nopirkt sev ieeju klubā. Tāpēc viņi tās vairs nebojās.

- Nē, viņi to visu atdos tev! atcirta Astrīda. Un kas notiks tad, kad viņiem pašiem to savajadzēsies?

- Kaut kas jau vēl būs palicis, jo es to esmu padarījis vēr­tīgu.

- Vērtīgu sev pašam.

- Vērtīgu ikvienam, Astrld.

-Tu izmanto to, ka bērni ir pārāk dumji, lai darītu ko jēdzīgāku. Sem, tev tas jāpārtrauc.

Sems bija novērsies no sarunas, viņa galva bija pilna ar mūziku. Astrīdai taisnība, viņš noteica. Tā nav labi, Albert. Tev neviens nav atļāvis…

- Nebiju iedomājies, ka vajadzīga īpaša atļauja, lai sniegtu bērniem to, ko viņi vēlas. Es taču nevienam neuzbāžos, sakot: “Atdod man savu tualetes papīru, atdod man savas baterijas.” Es tikai mazliet uzspēlēju mūziku un saku: “Ja gribi nākt iekšā un padejot, tad samaksā par to.”

- Vecīt, visu cieņu taviem centieniem un tā tālāk, teica Sems. Tomēr esmu spiests darīt tam galu. Tu neesi saņēmis atļauju, kur nu tu pat neesi mums pajautājis, vai ir labi ņemt no cilvēkiem maksu.

- Sem, sacīja Alberts, es tevi cienu vairāk nekā spēju to izteikt vārdos. Un tu, Astrīd, esi nesalīdzināmi gudrāka par mani. Tomēr nesaprotu, kas jums devis tiesības aizliegt man darboties.

Semam tas likās par daudz. Lai notiek, līdz šim es centos būt laipns. Bet es esmu vadītājs. Esmu ievēlēts, kā tu varbūt atceries, un, kā man šķiet, arī tu par mani balsoji.

- Jā, es balsoju par tevi. Un darītu to atkal. Bet, Sem, Astrīd, šeit nu jūs, draugi, kļūdāties. Klubs pastāv tāpēc, lai visi šie bērni varētu sanākt kopā un labi pavadīt laiku. Viņi tup savās mājās izsalkuši un noskumuši, un nobijušies. Dejojot viņi par izsalkumu un skumjām aizmirst. Es daru labu darbu.

Sems cieši uzlūkoja Albertu. Tas bija skatiens, ko Perdidobīčas bērni uztvēra nopietni. Bet Alberts nenolaida acis.

- Sem, cik daudz meloņu atveda Edīlio ar bērniem, kurus ar varu sadzina uz lauka un piespieda strādāt? jautāja Alberts.

- Necik daudz, atzina Sems.

- Toties Orks novāca veselu kravu kāpostu. Pirms mūdži izdomāja, kā tikt viņam klāt. Jo Orkam mēs par darbu maksājām.

- Viņš to darīja tāpēc, ka ir jaunākais alkoholiķis pasaulē, atcirta Astrīda. Es zinu, ko tu gribi, Albert. Tu gribi pievākt visu sev un kļūt sasodīti varens un ietekmīgs. Bet vai zini ko? Šī ir pilnīgi jauna pasaule. Mums ir iespēja padarīt to labāku. Šai pasaulei nav jābūt tādai, kurā atsevišķi cilvēki muļķo pārē­jos. Tai jābūt vienlīdz godīgai pret visiem.

-Kā tad! Alberts iesmējās. Patlaban visi ir vienlīdz izsalkuši. Un pēc kādas nedēļas visi cietīs badu.

Bariņš bērnu, atrāvuši vaļā durvis, devās prom. Sems viņus, protams, pazina. Nu jau viņš pazina visus pilsētiņas iemītnie­kus ja ne pēc vārda, tad vismaz pēc izskata.

Viņi nāca ārā smiedamies, ķiķinādamies, laimīgi.

- Sveiks, Lielais Sem! uzsauca kāds no bērniem.

- Tev vajadzētu ienākt, vecīt, tur ir superīgi, ieteica kāds cits.

Sems tikai apstiprinoši pamāja ar galvu.

Lēmumu nedrīkstēja vairs ilgāk novilcināt. Slēgt klubu vai ļaut tam darboties? Ja viņš to neslēgs, tad būs piekāpies Alber­tam un, visticamāk, izraisīs kārtējo stulbo ķīviņu ar Astrīdu, kura uzskatīs, ka Sems ar viņu nerēķinās.

Ne jau pirmo un varbūt pat vairs ne simto reizi Sems vēlē­jās, kaut nekad, nemūžam nebūtu piekritis kļūt par vadītāju.

Sems slepus uzmeta skatienu pulkstenim uz Alberta rokas. Bija jau gandrīz deviņi vakarā.

- Klapē to ciet! Sems stingri sacīja. Klapē ciet! Desmitos trīsdesmit. Bērniem ir jāiet gulēt.

Ienācis klubā, Kvinns ļāvās mūzikas ritmam. Vispirms noteikti skanēja ska-panks. Vēlāk varbūt hiphops. Un piede­vām kāda veca, klasiska melodija.

Albertam cepuri nost! Šim puisim bija izdevies pārtai­sīt makdonaldu par gluži sakarīgu deju klubu. Vispārējais

apgaismojums bija izdzēsts, apgaismoti palikuši tikai ēdien­kartes stendi. Taču tajos nebija redzamas ne “laimīgās maltī­tes”, nedz arī kas cits. Alberts stendus bija pārklājis ar sārtu kreppapīru, kas laida cauri tieši tik daudz maiga mirdzuma, lai tas izgaismotu bērnu zibošās acis un baltzobainos smaidus.

Hanters. Kurā klasē viņš bija, vai septītajā? Viņš bija tas, kurš grieza kompaktdiskus un ņēmās ar atskaņotāju. Gluži profesionālis viņš nebija, tomēr gana prasmīgs. Itin foršs puisis, nodomāja Kvinns, lai arī par Hanteru klīda baumas, ka viņš it kā esot iemantojis kaut kādu nāvējošu spēku. Laiks rādīs, vai viņš paliks tāds pats foršs vai kļūs uzpūtīgs kā dažs labs no ķertajiem. Kā Braiena, kura pēkšņi bija nodēvējusi sevi par Brīzi un pieprasīja, lai visi viņu tā uzrunā. It kā viņa būtu kaut kāda komiksa supervarone. Padomā tikai Brīze! Un viņam šī meitene kādreiz pat it kā patika.

Ja jau reiz runa par viņu, tad te nu tā Brīze bija. Meitene dejoja kā traka, mētādama kājas un rokas, lēkādama tādā ātrumā, ka tā vien likās vēl mirklis un viņa pacelsies gaisā un sāks lidot apkārt telpai.

Visiem, kuri bija ar mieru klausīties, Braiena tika stāstījusi, ka esot noskrējusi lodi. “Tagad ir pilnīgi apstiprinājies, ka esmu ātrāka par izšautu lodi. Es un Supermens.”

Otrā stūrī jocīgs, sīks puišelis, vārdā Dalcs, izplatīja kaut kādu neticamu stāstu par zivjveida sikspārņiem un zemūdens pilsētu, un sazin ko vēl.

Un vēl šeit bija Deka. Viņa sēdēja vienatnē, meitenes galva gandrīz nemanāmi kustējās mūzikas ritmā, bet skatiens bija pievērsts Braienai. Par Deku neviens neko daudz nezināja. Viņa bija no Koutsas audzēkņiem, viena no tiem, kas tika izglābti no Keina un Dreika sagādātajām nežēlīgajām iecementēšanas mocībām.

Deka izplatīja ap sevi īpatnēju gaisotni, radot apkārtējos pārliecību, ka ir stipra un varbūt pat mazliet bistama. Gan

jau tam par iemeslu ir kāds notikums, prātoja Kvinns, kāda pagātnes ēna kā jau gandrīz visiem Koutsas bērniem. Koutsu visi pazina kā mācību iestādi grūti audzināmiem bagātnieku bērniem. Varbūt ne visi nāca no bagātām ģimenēm, varbūt arī ne visi bija grūti audzināmi, tomēr vairumam bija kādas nopietnas problēmas.

Kvinns izspraucās starp diviem dejojošiem ceturtklasniekiem, zēnu un meiteni. Tie dejoja cieši kopā. Kvinns tajā vecumā netika šādi dejojis ar meitenēm. Patiesībā viņš to nedarīja arī vēl tagad. Bet tagad jau viss ir citādi, viņš sprieda. Ceturtā klase ir tāds kā… nu, kā pusmūžs vai uz to pusi. Un, kas attiecas uz viņu pašu, Kvinns jau bija vecs. Vecs, vecs, vecs gandrīz jau piecpadsmit gadus vecs vecis.

Tuvojās dzimšanas diena. Jautājums bija kā rīkoties? Palikt šeit vai izkāpt ārā?

Kopš tas bija izdevies Semam, vairums bērnu, kuriem iestā­jās Liktenīgie Piecpadsmit, bija palikuši tepat. Sems tiem bija izstāstījis, kā to panākt.

Datordžeks, kurš tajā laikā atradās pie Keina, liekot lietā paātrinātu fotografēšanu, Koutsā bija iemūžinājis kādu puisi mirklī, kad tam pienāca BEV bojāejas vecums. Džeks, pārbē­got uz Perdidobīču, šo ierakstu, šo dižo atklājumu, bija paķēris līdzi. Izrādās, ka liktenīgajā brīdī, kad esi pietuvojies bezga­lībai, laika ritējums tavā pasaulē palēninās, gandrīz apstājas. Un tajā brīdī ierodas kāds kārdinātājs, kurš tevi aicina, vilina un sauc sev līdzi, vedinot šķērsot robežu.

Bet šis kārdinātājs ir māņu tēls. Melis. Kā sātans, prātoja Kvinns, kā pats nelabais. Kāpdamies atpakaļ, viņš kādam uzskrēja virsū un atvainojās.

- Sveiks, Kvinn! Tā bija Lana, kura nesekmīgi centās pārkliegt mūziku, tā ka Kvinnam gandrīz nācās nolasīt teikto viņai no lūpām. Dziedniece tiešām bija viņu uzrunājusi.

- Ak! Sveika, Lana! Te ir forši, vai ne? Viņš ar neveiklu žestu norādīja uz telpu.

Lana pamāja ar galvu. Viņa izskatījās mazliet sadrūmusi, mazliet vientuļa. Kvinnam tas likās neiespējami. Lana savā varoņa statusā šeit bija otrā, tūlīt aiz Sema. Turklāt atšķirībā no Sema, kuru daži bija ari tādi gandrīz vai ienīda, Lanu neienīda neviens. Sems varēja likt tev kaut ko darīt savākt atkritumus, iet uz bērnudārzu aprūpēt mazuļus, šaut uz kādu ar mašīnpistoli -, toties Lana darīja tikai vienu: dziedināja cilvēkus.

- Jā. Ir itin jauki, piekrita Lana. Bet es te nevienu īsti nepazīstu.

- Nevar būt. Tu pazīsti visus.

Lana skumīgi papurināja galvu. Nē. Visi pazīst mani. Vai vismaz paši tā domā.

- Nu labi, vismaz mani tu pazīsti, to teicis, Kvinns savilka greizu smaidu, lai meitene saprastu, ka viņš negrib būt lecīgs un izturas kā līdzīgs pret līdzīgu.

Bet Lana to tā neuztvēra. Viņa pamāja ar galvu. Meitene izskatījās tik nopietna, ka šķita viņa tūlīt sāks raudāt. Es skumstu pēc vecākiem.

Kvinns sajuta pēkšņu, asu dūrienu, kādus tad, kad tas viss bija tikko kā sācies, juta gandrīz ik stundu, bet nu jau vairs tikai pāris reižu dienā. Jā. Es arī.

Lana pastiepa roku, un Kvinns, kādu brīdi pārsteigumā vilcinājies, to saņēma.

Meitene pasmaidīja. Vai es drīkstu paturēt tavu roku, nu, saproti, vienkārši tāpat, neko nedziedinot?

Kvinns iesmējās. Ja ari ar mani kaut kas nav kārtībā, tad to nevari izdziedināt pat tu. Un piebilda: Vai gribi padejot?

- Es gaidu, kad varēšu aprunāties ar Albertu. Stāvu šeit jau kādu stundu, un tu esi pirmais, kurš mani uzaicina, viņa atbildēja. Jā. Es tik tiešām labprāt padejotu.

Mūzika tikko kā bija mainījusies. Tagad skanēja dziesma hiphopa ritmā aizsmakušā balsī, vienmuļa, ar piedauzīgu tekstu. Gabals bija dažus gadus vecs, bet vēl arvien šķita

aizraujošs, turklāt tā pievilcību vairoja fakts, ka vēl pirms trim mēnešiem nevienam no telpā esošajiem šo dziesmu nebija atļauts kļausities.

Kvinns un Lana dejoja un pat pāris reižu sadūrās ar gur­niem. Tad Hanters mainīja noskaņu, piepildot telpu ar kādu no Lusindas Viljamsas rimti lēnajām, sapņainajām dziesmām.

- Man šī dziesma patīk, Lana nopriecājās.

- Es… es neprotu dejot lēnās dejas, atzinās Kvinns.

- Arī es ne. Bet varbūt pamēģināsim?

Tā nu abi, neveikli apkampušies, sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ. Pēc brīža Lana pieglauda seju pie Kvinna pleca. Viņš sajuta uz kakla meitenes asaras.

- Šī ir tāda skumīga dziesma, noteica Kvinns.

- Vai tu mēdz sapņot, Kvinn? Lana viņam jautāja.

Šādu jautājumu viņš nebija gaidījis. Laikam meitene bija

manījusi viņu saraujamies, jo ielūkojās zēnam acīs, meklē­dama tajās izskaidrojumu.

- Man mēdz būt murgi, viņš atbildēja. Kauja. Tu jau zini. Lielā kauja.

- Tu biji patiesi drosmīgs. Tu izglābi bērnudārza bērnus.

- Ne jau visus, Kvinns īsi noteica. Kādu brīdi viņš, atgrie­zies savā sapnī, klusēja. Tur bija tas koijots. Un bērns… Un… un… Nu labi, man būtu vajadzējis to zvēru nošaut, varbūt mazliet ātrāk, vai ne? Bet man bija bail, ka trāpīšu bērnam. Man bija tik ļoti bail, ka trāpīšu tam mazajam bērnam, tāpēc es neizšāvu. Un pēc tam jau bija par vēlu. Vai saproti?

Lana pamāja ar galvu. Viņa neizrādīja nekādu līdzjūtību, un Kvinns nodomāja, ka tas dīvainā kārtā pat ir labi: ja tas neesi bijis tu pats, ja tu tur neesi pabijis, un tev pašam nav bijis jātur rokā mašīnpistole, pirkstam stingstot uz mēlītes, ja tu neesi dzirdējis izlaužamies no savas rīkles kliedzienu kā asins šalti no vaļējas artērijas, tev nav tiesību paust līdzjūtību, jo tu neko neesi sapratis. Jo tu neko neesi sapratis.

Neko.

Lana tikai pamāja un, uzlikusi plaukstu puisim uz sirds, sacīja: To es nespēju izdziedināt.

Kvinns palocīja galvu, cīnīdamies ar asarām, kuras lauzās uz āru… kuro reizi kopš tās šausmu pilnās nakts? Paskaitīsim: trīs mēneši, mēnesī ir trīsdesmit dienas, tātad iznāk apmēram simt reižu. Varbūt vairāk. Katrā ziņā ne mazāk, ja neskaita reizes, kad viņam ir gribējies raudāt, taču viņš to ir paslēpis aiz allaž priecīgā puiša Kvinna smaida, jo citādi būtu jākrīt gar zemi un jāšņukst.

- Tāds ir mans bēdu stāsts, viņš pēc brīža sacīja. Kāds ir tavējais?

Lana piešķieba galvu, kā nomērodama Kvinnu un jautā­dama sev, vai grib šim cilvēkam atklāties. Nevienam citam, bet tieši viņam. Nepastāvīgajam Kvinnam. Neuzticamajam Kvinnam. Tam pašam Kvinnam, kurš bija nodevis Semu, netīši iegrūžot viņu mocītāju Keina un Dreika nagos. Kvinnam, kura dēļ gandrīz aizgāja bojā Astrīda. Kvinnam, kurš tagad tika pieciests vienīgi tāpēc, ka tad, kad gāja vaļā Lielā Kauja, viņš beidzot saņēmās un nospieda mēliti un…

- Vai tev ir gadījies sastapt kādu, kuru pēc tam vairs nekādi nespēj aizmirst? Lana viņam jautāja. Kādu, kuru iepazīs­tot, jūties tā, it kā viņam piederētu daļa no tevis?

- Nē, atbildēja Kvinns. Viņš jutās mazliet vīlies. Es teiktu, ka tam puisim ir trakoti paveicies.

Lana bija tik pārsteigta, ka pat iesmējās. Nē. Tas nav nekāds puisis. Varbūt pat ne cilvēks. Varbūt… Katrā ziņā nav tā, kā tu to iedomājies. Drīzāk, it kā kāds turētu makšķeres āķi, vai saproti? It kā viņš būtu paņēmis āķi un uzdūris mani uz tā kā tādu tārpu. Tu taču zini, ka makšķerāķa galā ir atska­barga? Tātad no tā nevar norauties, ja nu vienīgi izplēšot sevī milzīgu caurumu.

Kvinns pamāja ar galvu, kaut arī neko nesaprata.

- Turklāt, lūk, kas ir dīvaini: tu gandrīz vai gribi, lai tas makšķernieks tevi izvelk. Tas ir, tu esi uzdūris mani uz āķa.

Jā, tas ir sāpīgi, bet es nevaru tikt vaļā, esmu noķerta. Tāpēc labāk izvelc mani. Vienkārši pieliec tam punktu un izvācies no maniem sapņiem, jo tie ir šaušalīgi murgi.

Kvinns vēl arvien nesaprata, ko meitene bija gribējusi ar to sacīt, bet šis zivs uz āķa uzķērušās, bezpalīdzīgās zivs tēls iekrita sirdī. Kvinns zināja, kā izklausās bezcerība. Tikai viņš nemūžam nebija varējis iedomāties, ka izdzirdēs to no IBJZ visvairāk cienītā cilvēka mutes.

Mūzikas temps atkal mainījās. Nost ar lēno mūziku! Bērni gribēja iztrakoties, tāpēc Hanters uzlika kādu Kvinnam nepa­zīstamu tehnomūzikas gabalu. Viņš sāka kustēties dziesmas ritmā, bet Lanas prāts uz to nenesās.

Uzlikusi roku uz puiša pleca, viņa sacīja: Redzu, ka Alberts ir atbrīvojies. Iešu ar viņu aprunāties.

Un, neteikusi vairs ne vārda, viņa pagriezās. Bet Kvinnam palika izjūta lai arī cik nelāgi reizēm mēdza būt viņa murgi, Dziedniecei tie ir vēl ļaunāki.