Bads

ČETRDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA

9

Bija jau klāt nākamās dienas pēcpusdiena, kad Edīlio bei­dzot spēja piedabūt sevi pie darba. Viņš iedarbināja ekskava­toru un izraka laukuma stūri divas bedres.

Mikijs Finčs. Lodes caurums mugurā.

Britnija. Tik briesmīgi sakropļota, ka neviens nespēja uz viņu palūkoties. Izskatījās, ka viņai pielipis kaut kāds glie­mis astoņpadsmit collu garš priekšmets, ko nekādi nevarēja no viņas atraut.

Beigās to apraka līdz ar viņu. Britnija galu galā bija mirusi viņai bija vienalga.

Dakam Čangam nebija kapa. Bet viņam tika uzstādīts krusts. Alu viņi pārmeklēja, cik labi vien varēja. Taču vienīgais, ko atrada, bija caurums, kas stiepās aizvien lejup un lejup, šķietami bezgalīgi.

Kad Sems uzspīdināja caurumam gaismu, tas sāka birt ciet. Nu jau tas noteikti bija piepildījies ar tonnām zemes piku un akmeņu.

- Daku neviens tā īsti nepazina, savā atvadu runā teica Sems. Diez vai kāds būtu varējis iedomāties, ka viņš ir varonis. Bet viņš izglāba mums dzīvību. Viņš to darīja no laba prāta. Mūsu dēļ viņš ziedoja savu dzīvību.

Kapi tika izgreznoti ar lauku ziediem.

Pēc bērēm Edīlio paņēma melnu aerosola baloniņu un sāka aizkrāsot burtus “CK”, kas bija parādījušies uz pārlieku daudzām namu fasādēm.

PĒC TRIM DIENĀM

- Nu, kā tad veicas darbs, Albert? jautāja Sems. Viņa inte­rese bija krietni mazāka, nekā tai vajadzētu būt. Varbūt tāpēc, ka viņš nebija pietiekami izgulējies. Pārāk daudz darāmā. Pārāk daudz, ko izlemt.

Sems bija nolēmis pielikt punktu. To viņš bija pateicis visiem: viņš pieliks punktu. Pieliks punktu tam, ka ir pats Sems Tempis. Kopš šī brīža viņš būs vienkāršs puisis. Kā jebkurš cits. Vairs nekāds pats.

Bet vēl ne. Patlaban bija pārlieku daudz darāmā. Jāpabaro ļaudis. Kaut kā jāaizlāpa šausmīgā plaisa starp ķertajiem un normālajiem.

Atmiņas par piedzīvotajām ciešanām bija kaut cik pierimu­šas, zaudējušas skaudrumu.

Viņi stāvēja kāpostu lauka malā. Sems, Astrīda, Alberts, Edīlio un Kvinns.

Kvinns, uzāvis garus gumijas zābakus, stāvēja pikapa kra­vas kastē, un viņam pie kājām mētājās kāds ducis Daka sla­veno zilo sikspārņu. Tos palaikam gadījās izvilkt Kvinna un Alberta zvejniekiem. Lai arī lielisks olbaltumvielu avots, taču tik smirdīgi, ka šo pretīgo gaļu izvemtu pat bada cietējs.

- Katram bērnam tiks izsniegts noteikts daudzums zelta, skaidroja Alberts. Vismaz viņš bija aizrautības pilns. Viņi to, ja gribēs, varēs samainīt papīra banknotēs makdonalda spēļu talonos. Zelts tiks paturēts kā pamata nodrošinājums. Katrā laikā, kad vien vēlēsies, viņi varēs atgriezties un samainīt

papīra valūtu pret zeltu. Līdz ar to viņi zinās, ka papīra valūtai ir noturīga vērtība.

- Aha, Sems novilka nu jau droši vien kādu miljono reizi. Cik vien labi spēdams, viņš apslēpa žāvas.

Kopš alā piedzīvotajām šausmām bija pagājušas trīs die­nas, un Sems turpināja visu pārraudzīt. Tas bija kā nebei­dzams ričuračs. Vienai krīzei sekoja nākamā.

Viņi bija atraduši Cilu. Zeņķim bija trīs lauztas ribas, un viņš cieta briesmīgas sāpes. Nevienam gan viņa nebija īpaši žēl. Astrīda gribēja viņu ieslodzīt cietumā. Tas vēl arvien bija aktuāli. Bet Semam patlaban bija risināms pārāk daudz citu problēmu.

Perdidobīčā turpināja parādīties aizvien jauni pret ķerta­jiem vērsti grafiti.

Marija gan ēda, bet Astrīda brīdināja, ka tas vēl neko daudz nenozīmē. Marija vēl bija tālu no pilnīgas atveseļošanās.

Spēkstacija bija izpostīta un varbūt vairs nebija atjau­nojama. Gaismas tagad nebija nekur. Iespējams, uz visiem laikiem.

Pār IBJZ bija nolaidusies tumsa.

Bet Džeks atkal bija kopā ar viņiem, un varbūt, grēku nožē­las mocīts, spēs panākt, ka viss atkal darbojas. Patlaban viņš neveikli mīņājās blakus Braienai.

Deka viņus klusēdama vēroja.

- Ķeramies klāt, Sems teica Kvinnam. Tad, vērsdamies pie Astrīdas, piebilda: Varu saderēt uz pieciem bertiem, ka tur nekas nesanāks.

Hovards, izbrāķējis visu Alberta piedāvāto jaunās valūtas nosaukumu sarakstu, nodēvēja tos par “albertiem” jeb “ber­tiem”. Šis vārds naudai pielipa. Tas galu galā bija Hovarda īpašais talants izgudrot lietām nosaukumus.

- Naudu es negribu, atteica Astrīda. Gribu, lai tu apgriez matus. Man patīk redzēt tavu seju. Nevaru gan iedo­māties, kāpēc.

- Sarunāts, Sems, apstiprinot darījumu, paspieda viņai roku.

- Gatavi? uzsauca Kvinns.

- Ork, vai esi gatavs? jautāja Sems.

Orks pamāja ar galvu.

- Nu tad uz priekšu! Sems mudināja.

Kvinns pacēla vienu no beigtajiem sikspārņiem un iemeta to kāpostu laukā. Tam vienā mirklī uzklupa tārpi. Pēc dažām sekundēm bija palikuši vairs tikai kauli akurāt kā no Patei­cības dienas tītara.

- Labi, tagad pārbaudīsim, norīkoja Sems.

Kvinns pasvieda otru sikspārni Orkam. Orks to noķēra un iebrida laukā. Nogājis desmit soļus, viņš atvēzējās un pasvieda to kādu gabalu uz priekšu.

Atkal tārpu uzbrukums. Arī šoreiz mūdži noskrubināja to līdz kauliem.

- Labi, Ork! Sems uzslavēja.

Orks pieliecās un izrāva kāpostgalvu.

Viņš aizlidināja to pār plecu, nometot Semam pie kājām. Tas pats notika ar otru un trešo kāpostgalvu.

Mūdži Orkam netuvojās.

Bet, lai gūtu drošu pārliecību, mūdžiem bija jāpiedāvā kaut kas vilinošāks par Orka akmens kājām.

- Brīze? pasauca Sems.

Braiena paķēra zilo sikspārni un iespurdza laukā. Sems sasprindzis gaidīja. Jā, viņa neapšaubāmi bija ātrāka par tār­piem, tomēr…

Braiena svieda sikspārni. Mūdži klupa tam virsū.

Un Braiena izrāva no zemes kāpostgalvu.

- Vai zini, ierunājās Astrīda, man šķiet, ka atceros kādu augstprātīgu varētu pat teikt, nicinošu atbildi, kad es pir­moreiz ierosināju vest ar šiem mūdžiem sarunas.

- Aha, norūca Sems. Kurš gan varēja būt tik dumjš, lai iedomātos izturēties pret tevi augstprātīgi?

- Ak, tas ir kāds man pazīstams plikpauris.

- Labi, nopūtās Sems. Labi. Ņem šķēres un dari savu ļauno darbu.

- Patiesībā, teica Astrīda, pirms tam tevi gaida vēl viens darbs.

- Mūždien kaut kas darāms, Sems drūmi novilka.

Kvinns, viņiem piebiedrojies, atvainojās par smirdīgajiem

zivju sikspārņiem.

- Nav ko atvainoties, brač. Tu palīdzi panākt, lai ļaudis neciestu badu.

Otrs cilvēks, kurš palīdzēja novērst vai vismaz uz kādu laiku atvirzīt vispārēju badu, bija Hanters. Viņš bija atgu­vis lielāko daļu savu funkciju, vienīgi runa vēl arvien šķita neskaidra un viens plakstiņš, kā ari mutes kaktiņš bija noslī­dējis uz leju.

Hanters tika apsūdzēts Harija nogalināšanā, un viņam tika piespriesta izraidīšana no Perdidobīčas. Līdz ar to viņam nāksies dzivot nošķirti, vienam pašam, turklāt attaisnojot vecāku doto vārdu.1

Šajās dienās Hanters bija nomedījis vēl vienu briedi un vairākus sīkus dzīvniekus. Viņš tos atstāja uz Ralfa veikala rampas, pretī neko neprasot.

Deka pieliekusies noplūca kāpostgalvu. Kopā ar ceptu balodi tā garšotu patiešām vareni.

Hantera tiesa tika noturēta atbilstoši noteikumiem, kurus bija apstiprinājusi Pagaidu Padome: Sems, Astrīda, Alberts, Edīlio, Deka, Hovards un pats jaunākais biedrs Brālis Džons Terafino.

- Labi, tagad atpakaļ pie darba, ja? vedināja Sems.

- Kāp mašīnā, Astrīda viņam teica.

- Kāpēc…

- Labi, varu pateikt arī citādi: Pagaidu Padomes vārdā kāp mašīnā!

1 Hunter mednieks. (Angļu vai)

Brauciena laikā viņa klusēja, nelokāmi atteikdamās pa­skaidrot, ko ir uzdomājusi. Pie stūres bija Edīlio, un ari viņš palika kluss kā kaps.

Beidzot Edilio nobremzēja un apstājās pilsētas pludmales stāvlaukumā.

- Kāpēc mēs iesim uz pludmali? Man jāatgriežas rātsnamā. Man ir darīšanas…

- Ne tagad, Edilio viņu pārtrauca.

Sems apstājās. Kas par lietu, Edilio?

- Es tagad skaitos šerifs, vai ne? Vai tāds ir mans jaunais amats? noprasīja Edilio. Labi, tādā gadījumā tu tiec apcie­tināts.

- Apcietināts? Par ko tu runā?

- Tu tiec apcietināts par puiša, vārdā Sems Tempis, slep­kavības mēģinājumu.

- Tas nemaz nav smieklīgi.

Bet Edīlio neatlaidās. Par mēģinājumu noslepkavot bēr­nu… tikai bērnu… vārdā Sems Tempis. Uzkraujot uz viņa ple­ciem visas pasaules grūtumus.

Semam tas nepavisam nelikās uzjautrinoši, un viņš sanik­nots pagriezās, lai dotos uz pilsētas pusi. Bet Astrīda mina viņam uz papēžiem. Un Braiena. Un arī Kvinns.

- Ko jūs te visi esat izperinājuši? noprasīja Sems.

- Mēs nobalsojām, atbildēja Astrīda. Tā bija anonīma balsošana. Perdidobīčas Pagaidu Padomes vārdā mēs tev, Sem Tempi, piespriežam atpūtu.

- Labi. Esmu jau kādu bridi atpūties. Vai tagad varu at­griezties darbā?

Astrīda saņēma viņu aiz rokas un vilkšus aizvilka pāri liedagam. Vai zini, kas ir interesanti, Sem? Pavisam niecīga sakustēšanās dziļā ūdenī rada ņirbu vilnīšus; tad tie pārtop bangās, un, tuvojoties krastam, šāda banga var kļūt par visai ievērojamu vilni.

Sems pamanīja, ka krastā kāds uzslējis telti. Tā tur izska­tījās gauži vientuļa.

Kādu gabalu no krasta šūpojās laiva; tās motors, darbojo­ties tukšgaitā, rāmi pukšķēja.

- Vai tā tajā laivā nav Deka? jautāja Sems.

Viņi sasniedza telti. Smiltīs gulēja divi vējdēļi. Viens bija Kvinna, otrs Sema dēlis.

- Tavs ūdenssporta tērps ir iekšā, brač, teica Kvinns.

Sems vilcinājās. Bet tikai bridi. Galu galā vara tagad piede­rēja Padomei. Un, ja jau tā teica, ka viņam jādodas sērfot, tad…

Pēc desmit minūtēm Sems gulēja, nostiepies uz sava dēļa. Aukstais ūdens jau tirpināja kāju pēdas. Saule cauri ūdens­sporta tērpam cepināja muguru. Mutē bija sāls garša.

Tālāk jūrā atradās noenkurota laiva. Tās priekšgalā, augstu pacēlusi rokas, stāvēja Deka. Ūdens cēlās. Gravitācijas spēka celts, brieda varens ūdens valnis.

Deka ļāva tam krist, un no tā izplūda sīki vilnīši.

- Vai tu maz atceries, kā uz tā piecelties kājās? Kvinns ķircināja draugu.

Sīkie vilnīši saplūda vienā lielā, strauji skrejošā vilnī. Plīstot tas būs varens. Varbūt ne tik milzīgs kā Oahu ziemeļu pie­krastē, taču pietiekami liels kārtīgam nobraucienam.

Sems beidzot pasmaidīja. Vai zini ko, brač? Es klusībā ticēju, ka kādreiz tas pie manis atgriezīsies.

Bedrē. Bez gaismas. Bez skaņām.

Pat bez sirdspukstiem.

Un bez kustēšanās, ja neskaita bālo gliemi, kas šajā bries­mīgajā vietā bija kopā ar viņu.

Aizlūdz par mani, Tener, Britnija lūdzās.

Aizlūdz par mani…