Bads

ČETRDESMITĀ NODAĻA

38 MINŪTES

Saule grima jūrā. Ēnas stiepās garumā. Perdidobičas lau­kums bija pilns ar bērniem; bērnu bija daudz vairāk, nekā Cils varētu paēdināt ar vienu briedi.

No sākuma tas viņam darīja raizes. Bet tad viņš atrada vienkāršu risinājumu: ēdiens tiks tiem, kuri piedalīsies Hantera upurēšanā. Tiem, kuri tikai vēros, ne.

Tie, kuri pacels roku pret Hanteru, tiks iekļauti Cila grupā. Šādi tie neapšaubāmi būs nodemonstrējuši savu uzticamību. Šiem bērniem vairs nebūs atpakaļceļa, un tie būs spiesti pie­derēt viņam ar miesu un dvēseli.

Tie būs Cilvēku Komandas biedri uz visu mūžu.

Izžuvušajā strūklakā bija sakrauts milzīgs ugunskurs. Kāds gudrinieks bija pasirojis pa saimniecības preču veikalu un pie­vācis iesmu, uz kura tagad cepinājās lieli brieža gaļas gabali, ko kāds cits ar cirvi bija sacirtis šķēlēs.

Smarža bija brīnumaina.

Tārks bija pievācis aerosola krāsas un apzīmēja strūklaku un celiņus ar Līzas stilizēto “CK” logo.

- Kā mēs to darīsim, vecīt? jautāja Antuāns.

- Ko tad? Cils nesaprata.

- Ar Hanteru. Kā mēs to darīsim?

Hanters, kaut cik atguvies no belziena pa galvu, centās atbrīvot rokas, bet Henks viņu pamatīgi iepļaukāja. Pūlī daži uzgavilēja. Citi nolūkojās ar riebumu.

- Rausim! iesaucās Tārks un parādīja komisku kāršanas žestu.

- Kur? To es gribu zināt, vecīt, sacīja Antuāns. Viņš briesmīgi šļupstēja, gandrīz tā, ka nevarēja izšķirt vārdus. Piedzēries.

- Tur. Lenss norādīja uz sagrauto baznīcu.

- Tur, kur kādreiz bija durvis? Tur ir arka. Virvi var izvilkt cauri tai spraugai. Viens gals Hanteram ap kaklu, vai ne? Otrs gals var būt ļoti garš. Nostiep to visā garumā pāri laukumam, tad tev būs kāds simts bērnu, kuri to vilks.

Viņš, savilcis uzacis, palūkojās uz visām pusēm. Uzrauj viņu gaisā un piesien virvi pie kāda koka, apmetot to ap stumbru.

Cils nopietni apsvēra Lensa ieteikumu. Likās dīvaini, ka šis populārais puisis ne vien iesaistījies, bet pat nāk klajā ar nāvessoda izpildīšanas plānu. Dīvaini. Lensā nebija ne miņas no Henka verdošā, trakā niknuma. Ne miņas no Tārka izmisīgās tieksmes pielīst. Viņš nesirga ar tādu nožēlojamu apdullināšanās kāri kā Antuāns.

- Plāns ir labs, Lens, uzteica Cils.

Henka acis bīstami zibsnīja.

- Ja mēs grasāmies to darīt, labāk žigli tiksim ar to galā, teica Tārks. Astrīda ir ķerto cienītāja. Un tad vēl tā Braiena. Viņa var atvest šurp Semu.

- Sems ir aizņemts. Turklāt es no Sema nebaidos. Kopā ar mums ir visi šie bērni. Cils, to teikdams, piešķīra balsij lielāku pārliecību nekā patiesībā juta. Bet, jā, darīsim, kas darāms. Henk, Lens! Sāciet kārt virvi!

Cils uzkāpa uz kabrioleta jumta. Klausieties! Klausieties!

Visu sejas pavērsās pret viņu gandrīz tajā pašā mirklī. Pūlis bija izbadējies, izmisis un ļoti nepacietīgs. Daži bērni bija mēģinājuši mesties pie gaļas un izraut kādu gabalu tieši no liesmām. Viņus atspieda atpakaļ Henks un bariņš zēnu, kurus viņš bija savervējis par miesassargiem.

- Ēdiens ir gatavs, Cils pavēstīja, pretī saņemot skaļas gaviles.

- Taču, pirms ķeramies pie ēšanas, ir jāpaveic kas svarī­gāks.

Skaļas nopūtas.

- Mums jānotur tiesa.

Tas izpelnījās neizpratnes pilnu blenšanu, līdz Tārks un Henks sāka bļaustīties un vicināt rokas, parādot pūlim, kas jādara.

- Šis mutants, šis necilvēku draņķis, šis ķertais Hanters… Cils ar izstieptu roku norādīja uz savu gūstekni. Šis ērms tīšām nogalināja manu labāko draugu Hariju.

- Tah naff, teica Hanters. Viņa mēle vēl arvien nedarbo­jās, kā nākas. Smadzeņu bojājumi, nosprieda Cils, no tik nie­cīga trieciena pa galvu. Viena sejas puse Hanteram bija noslī­dējusi, it kā nebūtu kārtīgi piestiprināta. Tāpēc bērnu pūlis vēl vairāk ņirgājās par viņu, un Hanters, kliegdams savā neskaid­rajā balsi un šķaidīdams siekalas, visu padarīja vēl ļaunāku.

- Viņš ir slepkava! Cils, iesizdams ar dūri sev pa otras rokas plaukstu, iesaucās.

- Ķertais! Mutants! viņš kliedza. Mēs taču zinām, kādi viņi ir, vai ne? Viņiem allaž pietiek ēdiena. Viņi visus komandē. Viņi valda, un mēs visi ciešam badu. Vai tā ir nejaušība? Nekādā gadījumā!

- Tah naff, Hanters vēlreiz iekunkstējās.

- Grābiet viņu ciet! Cils uzsauca Antuānam un Henkam.

- Grābiet ciet šo slepkavīgo mutantu draņķi!

Viņi satvēra Hanteru aiz rokām. Viņš gan varēja paiet, bet pievelkot vienu kāju. Pa pusei aizvilkuši, pa pusei aizstūmuši gūstekni pāri laukumam, tie uzrāva viņu augšā pa baznīcas kāpnēm.

- Tā, teica Cils. Re, kā mēs to darīsim. Un viņš ar rokas mājienu norādīja uz virvi, ko Lenss, virzīdamies pāri laukumam, tina vaļā.

Gaidpilns klusums. Bīstama, reibinoša sajūta. Gaļas smarža visus bija padarījusi trakus. Cils to sajuta.

-Jūs taču katrs gribat pa gabaliņam šīs gardās brieža gaļas, vai ne?

Piekrišanas rēcieni.

- Nu tad visi ķerieties pie virves!

Ducis vai vairāk bērnu pielēca klāt, lai satvertu virvi. Citi vilcinājās. Snaikstīja kaklu uz baznīcas pusi. Skatījās uz Hanteru, ko turēja ciet Cila komanda.

Lenss bija sasējis cilpu.

Henks pārmeta to Hanteram pār galvu un savilka ap kaklu.

Pēkšņi pūlī sacēlās kņada. Kāds spraucās cauri. Bērni grūstījās un kliedza uz nelūgto viesi. Tad beidzot parādījās Astrīda izspūrusi, sasarkusi un saniknota. Viņa vairs nevilka ratus, un viņai līdzās nemanīja arī Džonu. Tas labi, nodomāja Cils: Marija un Džons bija populāri. Daudziem klātesošajiem bērnudārzā bija mazie brāli un māsas.

Ar Astrīdu bija citādi. Viņa bija saistīta ar Semu, un daudzi domāja, ka viņa pārlieku ceļ gaisā degunu. Turklāt Astrīdai līdzi bija tas viņas spocīgais mazais brālītis. Un viņš nepatika nevienam. Klīda baumas, ka arī viņš esot ķertais, turklāt izcili spēcīgs. Taču pārāk atpalicis, lai kaut ko ar to iesāktu.

Cik nesaprātīgi turēt dzīvu tādu atpalikušo, kad cilvēki cieš badu!

- Izbeidziet! kliedza Astrīda. Tūlīt pat izbeidziet!

Cils palūkojās lejup uz meiteni. Viņš jutās gandrīz pār­steigts, apjaušot, ka nebaidās no viņas. No Astrīdas Ģēnija. Sema draudzenes. Vienas no trim vai četrām ievērojamākajām IBJZ personām.

Cilu balstīja pūļa spēks. Viņš to juta sirdī un dvēselē. Viņš to juta kā narkotikas, kas padarīja viņu visvarenu. Neuzva­ramu un bezbailīgu.

- Ej prom, Astrīd, viņš teica. Mums šeit nodevēji nav vajadzīgi.

- Ak tā? Un ko tad lai saka par bandītiem? Ko lai saka par slepkavošanu? Viņa patiešām ir loti glīta, Cils ievēroja. Liza viņai nestāvēja pat ne tuvu. Un kad viņš būs pārņēmis varu…

- Mēs esam šeit, lai sodītu slepkavu, teica Cils, norādī­dams uz Hanteru. Mēs spriežam tiesu visu normālo vārdā.

- Nevar notikt tiesa, ja nav bijusi izmeklēšana! atcirta Astrīda.

Cils pasmīnēja. Viņš izpleta rokas. Mums bija arī izmek­lēšana, Astrid. Un šis draņķa ērms tika atzīts par vainīgu normāla cilvēka nogalināšanā.

- Piespriestais sods, viņš piebilda, ir nāve.

Astrīda pagriezās ar seju pret pūli. Ja jūs to izdarīsiet, tad nemūžam nespēsiet sev to piedot.

- Mēs esam izsalkuši! iesaucās kāda balss, un citas tai tūdaļ pievienojās.

-Jūs grasāties noslepkavot to zēnu baznīcā? noprasīja Astrīda, pamādama ar roku uz baznīcas pusi. Baznīcā? Dieva namā?

Cils redzēja, ka šie vārdi atstājuši iespaidu. Varēja manīt nervozus skatienus.

-Jūs nemūžam nenomazgāsiet šo traipu no savām ro­kām, kliedza Astrīda. Ja to izdarīsiet, jums nekad neizdo­sies to aizmirst. Kā jūs domājat, ko par to teiktu jūsu vecāki?

- 1BJZ nav vecāku. Un nav arī Dieva, pavēstīja Cils. Te ir tikai cilvēki, kuri cīnās par izdzīvošanu, un ķertie, kas visu savākuši sev. Un tu, Astrid, dari visu, lai palīdzētu ķertajiem. Kāpēc? Es nesaprotu, kāpēc.

Viņam tas patiešām sāka patikt. Bija varens prieks redzēt skaisto, gudro Astrīdu tik bezpalīdzīgu.

- Vai zināt, ļaudis, ko es domāju? teica Cils. Es domāju, ka varbūt Astrīdai pašai piemīt kaut kāds spēks, ko viņa nevienam nav atklājusi. Vai arī… viņš ieturēja dramatisku pauzi, vai ari tas, kuram piemīt spēks, ir šis sīkais plānprātiņš.

Viņš redzēja, ka meitenes sejā parādās bailes. Paštaisnās dusmas bija devušas vietu bailēm.

Tik gudra, tik apķērīga ir šī Astrīda. Un vienlaikus tik dumja, nodomāja Cils. Man šķiet, viņš teica, ka mūsu mazajā piknikā būs vēl pāris ķerto.

- Nē, izdvesa Astrīda.

- Henk! Cils uzsauca un pamāja ar galvu.

Astrīda pagriezās un ieraudzīja sev aiz muguras Henku. Par vēlu. Viņš jau bija atvēzējies. Astrīda sajuta triecienu, it kā būtu trāpīts viņai.

Taču tas trāpīja Mazajam Pītam.

Viņš nokrita kā marionete, kurai pārgrieztas aukliņas.

- Uz priekšu! iesaucās Cils. Kampiet viņu ciet!

Diāna tikko spēja tam noticēt. Uzskrējuši augšup pa pau­gura nogāzi, kas slējās virs spēkstacijas, viņi tur bija atraduši degvielas stieni.

To nenācās grūti atrast. Sausajā briksnājā, kur tas bija nokritis, bija sākusies degšana. Zema, ložņājoša uguns. Keinam izdevās brīvi pacelt stieni un turēt to augstu gaisā.

Džeks, stāvēdams zem degvielas stieņa, svīda no karstuma. Gan jau viņš svīda arī aiz bailēm, sprieda Diāna. Vienīgā gaisma nāca no uguns.

- Neko ielauztu vai pārplīsušu es neredzu, pavēstīja Džeks. Tad viņš izvilka no kabatas rīku, kas izskatījās pēc dzeltenas pults, un aplūkoja to.

- Kas tas tāds?

- Tas ir dozimetrs, atbildēja Džeks. Viņš nospieda slēdzi. Diāna saklausīja neregulārus klikšķus. Klik! Klik-klik! Klik! Klik-klik-klik!

- Viss ir labi, Džeks, izdvesis atvieglotu nopūtu, pavēs­tīja. Vismaz pagaidām.

- Kas tie par klikšķiem?

- Tiklīdz tas uztver kādu radioaktīvo daļiņu, tā noklikšķ. Ja tas sāk klikšķēt bez apstājas, ir radusies problēma. Radioakti­vitātei sasniedzot bīstamu līmeni, atskan trauksmes signāls.

Pat tagad Džekam sagādāja prieku iespēja paspīdēt ar savām nūģa zināšanām. Pat apzinoties, kas noticis un turpina notikt. Un tikai minot, kas vēl sagaidāms.

- Tas, ko jūs dzirdat patlaban, ir tikai fona radiācija.

-Taisāmies ka tiekam no šejienes! skubināja Keins.

- Uguns kāpj augšup. Mums jāaizsteidzas tai priekšā.

Viņi kāpa uzkalnā. Liesmas viņus nepanāca. Pat nelikās, ka tās plestos plašumā. Varbūt tāpēc, ka nebija vēja.

Pa otru pusi lejup uz šoseju.

Pakaļ neviens nedzinās. Sems nekur nebija manāms.

Viņi atvilka elpu vairāk gan izskatījās, ka sabruka, auto nomas birojā. Divi kareivji, lūkojot pēc pārtikas, ņēmās rakņāties pa apputējušajiem rakstāmgaldiem un dokumentu skapjiem.

Viens triumfējoši izvilka mazu sacietējušu piparmētru ledeņu kārbiņu. Tajā bija deviņas ledenes. Pietiekami, lai katram tiktu pa vienai un atliktu vēl četras, pēc kurām sie­kaloties.

- Laiks sadabūt mašīnu, pavēstīja Keins. Degvielas stieni viņš bija “noparkojis” ārpusē, atsliedams to pret fasādes sienu. Mums vajadzīgs kaut kas ar vaļēju augšu.

Paņēmis vienu no ledenēm, viņš to parādīja abiem kareiv­jiem. Tā tiks tam, kurš man atradīs labāko braucamo. Ar atslēgām.

Abi kaušļi skriešus metās uz durvīm. Diānai vēders rāvās krampjos tā, ka bija jākliedz. Sīkā ledene nevis remdēja izsal­kumu, bet pat saasināja to.

Gaisma birojā nedega. Tās nebija arī ārā uz šosejas. Visap­kārt viena vienīga tumsa ja neskaita blāvo gaismu no neīstā mēness un neīstajām zvaigznēm.

Visi trīs bija sabrukuši izsēdētajos biroja krēslos un salikuši vārgās kājas uz galdiem.

Piepeši Diāna iesmējās.

- Tev kaut kas šķiet smieklīgi? jautāja Keins.

- Mēs sēžam tumsā, gatavi pārdot dvēseles par vēl vienu piparmētru ledeni, lai gan mūsu rīcībā ir tāds daudzums urāna, ka, to ieraugot, aiz sajūsmas apslapinātos ikviens terorists. Viņa izslaucīja no acīm asaras. Nē, tur patiešām nav nekā smieklīga.

- Pieveries, Diāna, Keins vārgi novilka.

Diāna prātoja, vai puisi tik ļoti nogurdinājusi telekinētiskā spēka izmantošana, “nesot” degvielas stieni. Varbūt.

Meitene piespieda sevi piecelties. Viņa piegāja pie Keina un uzlika roku viņam uz pleca. Kein!

- Nemaz nemēģini, sacīja Keins.

- Tev nevajag to darīt, teica Diāna.

Keins neatbildēja.

Viens no kareivjiem pabāza galvu pa durvīm. Es atradu Escalade. Atslēgas gan ir iekšā, bet pats vāģis ir aizslēgts.

- Džek! Atver viņam mašīnu! pavēlēja Keins. Noplēs tai jumtu!

- Vai es par to dabūšu ledeni? jautāja Džeks.

Diāna skaļi iesmējās. Viņas smiekli robežojās ar histēriju.

- Kā tu domā, ko tas tavs mazais tuksneša draudziņš darīs, kad tu tam būsi iedevis to, ko tas vēlas? Tā kā Keins neat­bildēja, Diāna tēloti mulsā tonī jautāja: Starp citu, vai man jāsaka “tas" vai tomēr “viņš”?

Keins aizsedza seju ar plaukstām.

- Vai viņam ir kāda iesauka? Diāna bez žēlastības turpi­nāja. Vai zini, “gajafāgs” tas ir tik gari. Vai mēs nevarētu dēvēt viņu par fāgu? Vai vienkārši par G?

No ārpuses atplūda metāla ārdīšanas un stikla plīšanas trokšņi. Tur Džeks džipu pārtaisīja par kabrioletu.

- Briesmonis G, noteica Diāna.

Pēc dažām sekundēm durvis iegāzās uz iekšu. Džeks.

- Kāds tuvojas, viņš uzstājīgi pavēstīja. Virzās pa ceļu tieši uz šejieni.

- Brauc? Keins salēcies jautāja.

- Nē. Mēs dzirdējām soļus. Itin kā kāds skrietu.

Diānai salēcās sirds. Sems. Tam jābūt Semam.

Bet viņa arī sajuta draudus. Diāna gribēja, lai Keins tiktu apturēts. Taču nevēlējās, lai viņu nogalina.

Keins izmetās ārā, Diāna viņam pa pēdām, un tajā brīdī gāja vaļā šaudīšanās. Tumsa bija gandrīz necaurredzama. Abi kareivji šāva uz labu laimi šosejas virzienā. Spilgti dzelte­nas liesmas no stobriem, apdullinošs troksnis un cauri tam visam kāda balss, kas, nikni kliegdama un lamādamās, pavēlēja tiem izbeigt.

- Beidziet šaut, jūs, stulbie idioti! ieaurojās Keins.

Šaušana mitējās.

- Vai tas esi tu, Dreik? nobijies izsaucās viens no kareiv­jiem.

- Es jums nodīrāšu ādu! rēca Dreiks.

Parādījās izdēdējušais psihopāts; acis mēnesgaismā spī­dēja, mati bija mežonīgi sapinkājušies. Viņš kustējās kaut kā savādi, ar roku pieturēdams savu taustekli.

Tajā bija kaut kas dīvains, tikai Diāna nevarēja saprast, kas.

- Kas tevi aizkavēja? jautāja Keins.

- Kas mani aizkavēja? Sems. Es viņu uzveicu, pavēstīja Dreiks. Es. Es viņu sakapāju ar pātagu un saplosīju, un viņš nemūžam vairs neatkopsies nekad, pat pēc…

- Au! izdvesa Džeks, tik ļoti pārsteigts, ka uzdrošinājās pārtraukt Dreiku pusvārdā. Tava… tā…

Tad Diāna ieraudzīja, ka Dreika tausteklis beidzas ar no­šķeltu galu. Stumbenis.

Un tad, Diānai par pārsteigumu, Dreiks iešņukstējās. Vienu vienīgu reizi. Viens vienīgs apslāpēts šņuksts. Lai vai kā, viņš tomēr ir cilvēks, nodomāja Diāna. Lai nu kāds, tomēr spējigs just bailes, spējīgs ciest sāpes.

- Tu viņu nenogalināji? Keins jautāja Dreikam.

- Es jau tev teicu! bļāva Dreiks. Viņš ir sprāgoņa! Keins nogrozīja galvu. Ja tu neesi viņu nogalinājis, viņš

nav nekāds sprāgoņa. Patiesībā es te redzu zināmu līdzību ar tavu iepriekšējo cīņu ar Semu: ari tagad tev trūkst kādas daļas.

- Tas nebija Sems, Dreiks izgrūda caur zobiem. Es jau tev teicu: to puisīti Semiju es uzveicu. Es! Es viņu uzveicu!

- Tad kāpēc tu pēkšņi izskaties tik… strups? nespēdama pretoties vēlmei izdarīt atmaksas gājienu, jautāja Diāna.

- Braiena, atbildēja Dreiks.

Diāna ar acs kaktiņu pamanīja, ka Džeks paceļ galvu un izriež krūtis.

- Viņa tur pēkšņi uzradās. Gan par vēlu, lai glābtu Semu. Viņu jūs vairs neredzēsiet.

- Es tam noticēšu tikai tad, kad būšu redzējis viņa līķi, Keins sausi noteica.

Diāna bija ar viņu vienisprātis. Dreiks bija pārāk uzstājīgs. Pārāk skaļš. Pārāk centīgi ņēmās visus pārliecināt.

- Lasāmies prom, teica Keins.

Viens no kareivjiem pagrieza sakropļotā Escalade atslēgu. Akumulators bija vājš. No sākuma likās, ka neizdosies to atdzī­vināt. Bet tad motors beidzot ierūcās. Salonā iedegās gaisma. Automašīnas priekšējās gaismas likās sāpīgi spilgtas.

- Visi iekšā! pavēlēja Keins. Ja Dreikam taisnība un Sems ir pagalam kaut vai uz laiku mums nav jāslapstās. Līdz raktuvēm ir desmit jūdzes. Divdesmit minūtes, un mēs būsim klāt.

- Kur ir mana piparmētru ledene? jautāja Džeks.

Keins pacēla gaisā degvielas stieni un nobalansēja to

viņiem virs galvas. Pietiekami tuvu, lai tā izstarotais karstums būtu kā spoža pusdienas saule.

Mazais Pīts bija zaudējis samaņu.

Astrīda tika vilkta, spārdīta un grūstīta; tikmēr Antuāns, dvašodams meitenei sejā alkoholu, sasēja viņai rokas.

Astrīdas smadzenes drudžaini darbojās. Ko darīt? Ko pa­teikt, lai pārtrauktu šo neprātu?

Neko. Nebija nekā, ko viņa varētu pateikt pūlim, kuru šobrīd vadīja tikai un vienīgi bads. Viņa nevarēja neko citu kā vien būt par liecinieci.

Astrīda ielūkojās apkārtējo sejās, meklēdama tajās cilvē­cību, kas liktu viņiem ieklausīties un apstāties pat vēl tagad. Tas, ko viņa redzēja, bija neprāts. Izmisums.

Viņi bija pārāk izsalkuši. Pārāk nobijušies.

Viņi grasījās nogalināt Hanteru, un pēc tam Cils ķersies pie Mazā Pīta un pašas Astrīdas. Viņam nebūs izvēles. Brīdī, kad Hanters mirs, Cils un viņa banda būs pārvilkuši IBJZ asiņainu svītru. Asiņainu robežlīniju.

- Mīļo Jēzu, es zinu, ka tu visu redzi, Astrīda lūdzās.

- Nepieļauj, ka viņi to izdara!

- Vai gatavi? Cils iebrēcās.

Pūlis ieaurojās.

- Mīļais Kungs… lūdzās Astrīda.

- Klāt ir brīdis spriest tiesu!

-… ne.

- Edīlio, nemirsti, lūdzās Deka. Nemirsti.

Edilio izdeva burzguļojošu skaņu, kas varēja būt mēģinā­jums runāt.

Deka atrāva vaļā viņa kreklu. Krūtīs, mazliet virs kreisā krūtsgala, bija brūce. Atraujot roku kaut tikai uz sekundi, atkal šļācās asinis.

- Ak Dievs, Deka šņukstēja.

Asinis vēlreiz noburzguļoja, un Edīlio mēģināja pacelt galvu.

- Nekusties, piekodināja Deka. Nemēģini runāt.

Bet Edīlio labā roka pēkšņi pašāvās augšup. Likās, ka viņš grib saķert Deku aiz apkakles, bet roka to neaizsniedza, pirksti tvēra tukšu gaisu. Edīlio nolaida roku un, šķiet, uz kādu bridi zaudēja samaņu.

Bet tad viņš ar gandrīz pārcilvēcisku piepūli pateica divus vārdus: Dari to.

Deka zināja, ko mirstošais puisis viņai lūdz.

- Es nevaru, Edllio, es to nevaru, teica Deka. Lana ir vienīgā, kura spēj tevi izglābt.

- Dari…

- Ja es to izdarīšu, viņa aizies bojā, Deka iebilda. Viņa bija viscaur noplūdusi sviedriem: sviedri pilēja no pieres, pilēja uz viņa asiņainajām krūtīm. Ja es to izdarīšu, Lana nevarēs tevi izglābt.

- Dari… ak…

Deka sparīgi papurināja galvu. Tu nemirsi, Edīlio.

Meitene saņēma viņu no aizmugures ap krūtīm un pacēla. Ar viņa paša svaru, ķermenim uzguļot Dēkas slidenajām rokām, brūce tika aizspiesta.

Deka vilka viņu prom no raktuvēm. Zēna papēži atstāja smilšainajā takā pēdas. Iedama Deka raudāja un šņukstēja, un uzgrūdās laukakmeņiem, tomēr apņēmīgi palielināja attā­lumu starp sevi un raktuvju šahtu.

Jo viņam bija taisnība. Nabaga Edīlio bija taisnība. Jā, Dēkai tas bija jādara. Viņai bija jāsagrauj šīs raktuves. Bet Edīlio nedrīkstēja tikt tur aprakts, nekādā gadījumā. Nē, Edīlio būs godpilna vieta pilsētas laukumā.

Augsti godājams mirušais. Vēl viens kaps. Pirmais, ko Edīlio neraks pats.

- Pacieties, Edīlio, gan tu izķepurosies, Deka meloja.

Viņa sabruka takas galā pie spoku pilsētas robežas. Tad

uzsēdās Edīlio virsū un saspieda brūci. Asins plūsma bija kļu­vusi vājāka. Tagad viņa pat gandrīz varēja apturēt asinis; tas nebija nekas labs, nē, jo tas nozīmēja, ka ar viņu jau gandrīz ir cauri. Tas nozīmēja, ka viņa drosmīgā sirds jau gandrīz ir rimusies pukstēt.

Deka raudzījās tieši koijotu spīdīgajās acīs. Viņa manīja vēl citus dzīvniekus, kuri saslēdzās ap viņu ciešā lokā. Sajūtot tepat, rokas stiepiena attālumā, svaigu maltīti, tie piesardzīgi tuvojās.