Bads

ČETRDESMIT CETURTĀ NODAĻA

7 MINŪTES

Raktuvju šahta bija aizgruvusi. Lana stāvēja un skatījās uz gruvešu sienu. Un īsu bridi meitenē atplaiksnlja cerība, ka līdz ar to beidzot dabūjis galu ari briesmonis, kura varā viņa bija atradusies.

Bet tad no šīs gruvešu sienas izvirzījās saplacināts, notru­lināts degvielas stieņa gals.

Miljardiem kristālu, no kā sastāvēja gajafāga ķermenis, spietoja pār izbirušajām urāna granulām.

Lana sajuta gajafāga cerības, tā svētlaimīgās gaidas. Bailes no bojāejas šo radījumu bija pametušas. Un brīdi, kad gajafāgs līksmoja savā tumšajā priekā, Lanas prāts atkal gandrīz pie­derēja viņai pašai.

Atgūt apziņu nebija nekāda laime. Tagad Lana nešaubīgi zināja, ka tā bija viņa, kas nospieda mēlīti un sašāva Edīlio. Kam neizdevās uzspridzināt alu. Kas ļāva tam visam notikt.

Viņa bija izrādījusies pārāk vāja. Muļķe, ar kuru ir bijis viegli manipulēt, kura pati sevi nogādājusi briesmoņa kalpībā. Viņa bijusi pārāk vāja, lai pretotos.

Un tagad, kad gajafāgs būs atmetis bailes, kad tas pieņem­sies spēkā, tas atkal iekļūs Lanas prātā un ar viņas palīdzību uzbūvēs sev ķermeni, kurā iemiesojies izlīdīs no šī midzeņa. Nogruvums to neapturēs. Tas radīs ķermeni, kurš spēs no šejienes izkļūt, viltīgu briesmoni briesmonī, lelli maružiņu, ko nekādi nebūs iespējams nogalināt.

Lana tagad bija atslēga. Viņa to apzinājās. Tunelis bija ar milzīgu grāvienu sagruvis, iesprostojot gajafāgu iekšienē, un atslēgu uz glābiņu tam varēja iedot vienīgi viņa.

Novērst to varēja vienīgi viņas nāve.

Viņas pašas griba bija pārāk vāja. Lanas vienīgā cerība bija novilcināšana. Urāns viņu neapšaubāmi nogalinās. Ja Lana neko nedarīs, lai sevi dziedinātu, tas viņu noteikti iznīcinās.

Bet vai tas notiks pietiekami ātri?

Un vai gajafāgs zina, kas ar Lanu notiek, un liks viņai sevi izglābt? Vai radījums saprot, ka viņa barība ir Lanas nāve?

Daks stāvēja kalna nogāzē kādas simt pēdas virs raktuvju šahtas. Vieta tika noteikta aptuveni, cerot, ka zem tās varētu atrasties Keina pieminētā plašā pazemes zāle.

Tie, protams, bija tikai minējumi. Ja Daks neiekritīs atklātā telpā, viņam būs jāmēģina vēlreiz. Un pēc tam vēlreiz.

Kvinns bija aizņemts, balstot Semu, kuram sāpju viļņi nāca cits pēc cita.

- Morfija iedarbība iet uz beigām, Sems teica. Pastei­dzieties!

Keins stāvēja gatavībā. Braiena bija aizskrējusi pakaļ virvei. Taču atgriezusies viņa sabruka uz ceļiem un briesmīgi rīstījās, tā arī neko neizvemjot.

- Tas jādara tūlīt, smagi elsodams, sacīja Sems. Viņš turējās visiem spēkiem.

- Uz priekšu, Dak! Kvinns mudināja.

Visi gaidīja tikai uz viņu. Skatieni bija pievērsti viņam. Tik daudzu dzīvība karājās mata galā, un tie lūkojās uz viņu. Uz Daku Čangu.

- Ak vai, kaut nu tā zivs būtu labi liela! noteica Daks.

Un tad viņš krita cauri zemei. Krita un krita, un pa ceļam

vicināja rokas, rokoties cauri iežiem, it kā tie nebūtu cietāki par pudiņu.

Krita un krita, krita un krita. Zinādams, ka spēs atkal tikt augšā, tomēr nebūdams par to simtprocentīgi pārliecināts. Gandrīz. Tomēr ne pilnīgi. Varbūt šoreiz…

Pēkšņi Daks izslīdēja cauri šahtas griestiem. Kritienu viņš apturēja tikai tad, kad jau bija paguvis pāris pēdu iegrimt raktuvju šahtas grīdā.

Daks izdvesa atvieglotu nopūtu. Tas nekas, ka viņš nebija nokļuvis plašajā, atklātajā zālē. Gana liels brīnums bija arī tas, ka viņš bija trāpījis šajā šaurajā šahtā.

Daks prātoja, vai te ir sikspārņi. Spriežot pēc pārējo izbie­dētā paskata, te, lejā, mitinājās kaut kas daudz ļaunāks. Tātad ieraudzīt sikspārņus nebūtu nekas slikts. Varbūt tā pat būtu laba zīme.

- Darīts! viņš nokliedzās augšup.

Atbildes nebija.

- Darīts! Esmu lejā! viņš sauca, cik skaļi vien spēja.

Izritinājās virve.

Pirmais nāca Keins. Viņš nolaidās viegli. Lai mīkstinātu kritienu, Keins lietoja paša spēku.

- Tumšs gan te lejā, Keins noteica. Ei, brāli, lec! viņš, atgāzis galvu, uzsauca.

Daka izveidotajā šahtā iespīdēja žilbinoši spoža gaisma. Kā spokaina saules gaisma slēģa spraugā.

Keins pacēla rokas, un Sems lēnām ieslīdēja šahtā.

Izskatījās, ka Sems tur rokās mirdzošas gaismas lodi. Kad Daka acis bija pieradušas, viņš saprata, ka Sems to īstenībā nemaz netur. Gaisma spīdēja tieši no viņa plaukstām.

- Es šo vietu atceros, Keins sacīja. Mēs atrodamies tikai pārdesmit pēdu no alas.

- Dak, tu mums būsi vajadzīgs, pavēstīja Sems.

- Bet es jau taisījos…

Sema kājas saļodzījās, un Daks viņu notvēra, pirms viņš sabruka zemē.

- Es palikšu, Daks dzirdēja pats sevi sakām.

Ko? Ko tu darīsi? viņš sev klusībā noprasīja.

Uz priekšu, Dak! viņš sev teica. Tu nevari tā vienkārši aizbēgt.

Varu gan, protestēja cita balss.

Bet viņš tik un tā balstīja Semu, un viņi devās arvien dziļāk iekšā alā.

Vai tad tu negribi būt varonis? Daks sevi mēdīja.

Varbūt tomēr gribu, viņš sev atbildēja.

- Turi gaismu iedegtu, teica Keins.

Sems varēja saglabāt gaismu degam. To viņš spēja. Spēja. Gaismu.

Viņa sirds bija kā sarūsējis, slāpstošs motors. Katrs puksts draudēja to uzspridzināt. Viņa ķermenis bija kā applaucēta dzelzs: karsts, stīvs, nespējīgs kustēties.

Sāpes…

Tās bija klāt rēcošs tīģeris, kas plosīja viņu ar katru soli, plēsa viņa prātu, deldēja paškontroli. Viņš nespēja ar tām dzīvot. Pārāk briesmīgi.

- Nāc, Sem, Daks teica viņam pie auss.

- Āāā! Sems iekliedzās.

- Te nu bija tā klusā pielavīšanās, noteica Keins.

Tas zina, ka mēs esam šeit, domāja Sems. Nekādas lavīšanās. Nekādas blēdīšanās. Sems to sajuta. Kā saltus pirkstus, kas taustījās ap viņa prātu, bakstot to, meklējot vietu, kur iespraukties.

Šī ir elle, domāja Sems. Šī ir elle.

Turi gaismu iedegtu, Sems sev teica. Lai arī kas notiktu, turi gaismu iedegtu.

Keinam zem kājām nočirkstēja oļi, taču, tuvāk aplūkojot, tie izrādījās vienādi, īsi tumša metāla cilindri.

- Degvielas kapsulas, Keins drūmi noteica. Ceru, ka Lana spēj izdziedināt arī radioaktīvā starojuma sekas. Citādi mēs visi esam līķi.

- Ko? nesaprata Daks.

- Tas, kas tur visapkārt izkaisīts, ir urāns. Kā man paskaid­roja, tas izsitot mūsu ķermenī miljardiem sīku caurumu.

-Ko?

- Nāc, Zoslēn, mudināja Keins. Tev labi padodas.

- Daks, uzrunātais izlaboja. Tātad Pīlēns.

- Vai tu sajūti Tumsu, Zoslēn? Keins jautāja bijīgā čukstā.

-Jā, atbildēja Daks. Viņa balss drebēja. Kā mazam bēr­nam, kurš tūlīt, tūlīt sāks raudāt. Slikta sajūta.

- Ļoti slikta, piekrita Keins. Tā jau ilgi mitinās manā galvā, Zoslēn. Ja tā tur iekļūst, tad vairs neaiziet.

- Kā tas jāsaprot? jautāja Daks.

- Tā pašlaik pieskaras tavam prātam, vai ne? Atstāj tur pēdas. Meklē ceļu, kā tur iekļūt. Tiklīdz tā būs iekšā, tu to vairs neizdzīsi.

- Mums jātiek no šejienes ārā, teica Daks.

- Vari iet, Zoslēn, Keins sacīja. Es Semu aizvilkšu.

Sems to visu dzirdēja kā no liela attāluma. It kā tur saru­nātos divi rēgi. Ēnas viņa prāta dzīlēs. Taču viņš zināja, ka Daks nedrīkst aiziet.

- Nē, izmocīja Sems. Daks mums ir vajadzīgs.

- Vai tiešām? Keins jautāja.

- Mūsu ierocis, par kura esamību tas nezina, teica Sems.

- Ierocis? Daks atbalsoja.

- Tā ir tieši mums priekšā, Keins sacīja. Ala.

- Kas tas ir? Kā tas izskatās? taujāja Daks.

Keins neatbildēja.

Sems mocījās sāpju spazmās. Tās nāca kā viļņi, un katrs nākamais bija briesmīgāks par iepriekšējo. Sērfošana pa sā­pēm, viņš nodomāja. Bet ieplakās starp viļņiem gadījās arī pa kādam skaidrības brīdim.

Sems atvēra acis. Viņš pastiprināja gaismu.

Kā jau teica Keins, viņi bija nonākuši vietā, kas vairs nebija šahta, bet gan milzīga ala.

Bet šo plašo, kluso pazemes caurumu nebija radījis dabisks ģeoloģisks process. No arkveida griestiem nenokarājās stalak­tīti. No grīdas neauga stalagmīti.

Akmens sienas likās izkusušas un pēc tam sacietējušas. Lai gan nebija ne dūmu, ne ari karstuma, izņemot to, ko izstaroja šahtā iedzītais degvielas stienis, gaisā vēl arvien vēdīja viegla deguma smaka.

- Vai pielēca, kur esam nokļuvuši, Sem? jautāja Keins.

Sems ievaidējās.

- Jā, pašlaik tev noteikti prātā kas cits… Tev taču, Sem, ir zināms par meteorītu, kas pirms daudziem gadiem trāpīja spēkstacijai, vai ne? Tu galu galā esi vietējais.

Sems slīdēja pār nākamo vilni. Viņš negribēja kliegt. Ne­parko gribēja kliegt.

- Meteorīts uzgāžas tieši virsū spēkstacijai un izurbjas cauri zemei. Akurāt kā mūsu draugs Zoslēns. Tas ir tik smags un brāžas tik ātri, ka ir kā sviesta pikā iešauta bulta. Tas izsit milzu caurumu un apstājas šeit. Te ir viss, kas no tā palicis.

Viņi bija nogājuši kādas piecdesmit pēdas šajā katedrālei līdzīgajā telpā.

Sems, nespēdams parunāt, tikai pamāja ar galvu. Viņš mēģināja pacelt rokas, bet tās bija pārāk smagas.

Keins saņēma brāļa plaukstu locītavas un pacēla viņa rokas. Šī kustība izsauca mežonīgu sāpju brāzmu.

Toties gaisma iemirdzējās spožāk.

Un tur, viņu acu priekšā, dzima radījums. Pagaidām tas izskatījās drīzāk pēc pikas nekā konkrēta apveida. Mutuļojoša kustīgu, lokanu, zaļganu kristālu gūzma.

Bet, viņiem vērojot, visas virsmas saplūda un izveidoja nevainojamu spoguļa virsmu.

- Izskatās, ka viņš ir sagatavojies tev, Sem, sacīja Keins.

Tad atskanēja cita balss. Pārdabiska un baisa.

- Es esmu gajafags, teica Lana.

Pārvērtība sākās bridi, kad gajafāgs pieskārās pirmajai no izbirušajām urāna kapsulām. Lana sajuta strāvas sitienu, kā satverot elektrības vadu, kā satverot vienlaikus visus pasau­les elektrības vadus.

Viņa iekliedzās kopīgajā šī mirkļa ekstāzē.

Barība!

Gajafāga briesmīgais izsalkums bija rimies. Tā vietā nāca spēka uzplūds. Nevaldāms niknums, kam tagad lauta vaļa.

Tagad! Tagad tas notiks!

Miljardiem kristālu, no kā sastāvēja gajafāga bezformlgais apveids, sāka ņudzēt kā skudras. Tērcltes pārvērtās strautos, strauti straujās upēs. Tas, kas līdz šim bija tikai putas uz akmens grīdas, veidojās par pauguriem un smailēm. Šur un tur te plakans, te smails; te lokans, te ciets.

Kristāli locījās neskaitāmās dimensijās, kārta pēc kārtas. Par spīti mežonīgajam ātrumam, kādā tas norisinājās, rezul­tāts droši vien būtu redzams tikai pēc dienas vai divām, taču tā aptuvenās kontūras sāka parādīties jau tagad.

Gajafāgs, kas šajā pazemes alā bija izpleties tūkstoš pēdu plašumā, tagad sabiezēja, sablīvējās kā melnajā caurumā ierautas zvaigznes.

Lana to visu juta, itin kā viņas nervi būtu savienoti ar gajafāgu. Un varbūt tas tā ari ir, viņa domāja. Varbūt starp viņiem vairs nav robežas. Varbūt tagad viņa ir ar to saplūdusi pilnīgi.

Tas bija viņai visapkārt. Ausis un degunā, mutē un matos. Spietojoši kukaiņi klāja katru viņas ķermeņa kvadrātcollu.

Bet, par spīti tam, Lana sāka just nelabumu. ŠI sajūta bija tikai viņā, nevis briesmoni.

Tas, kas baroja gajafāgu, kaitēja Lanai, šūnu pa šūnai sagraujot viņas organismu.

Tas bija jānoslēpj. Nedrīkstēja pieļaut, ka radījums to redz. Lai pārtrauktu notiekošo, viņai bija jāmirst jāmirst no radio­aktīvā starojuma, par ko liecināja arvien pieaugošais nelabums.

Kristāli ap Lanu sacietēja, veidojot cietu vairogu. Un šī vairoga virsma sāka spīdēt kā tērauds. Nē, kā spogulis.

Gajafāgu sadrebināja baiļu trīsas.

Lana atvēra acis un ieraudzīja cēloni. Trīs tumši silueti. Trausli, nobijušies, tomēr tie stāvēja gajafāga priekšā.

Par vēlu, Kein. Tavs spēks gajafāgu nesatrieks.

Par vēlu, Sem, viņa nodomāja. Tava dedzinošā gaisma neiedarbosies.

Trešais… kas tas tāds? Viņa juta, ka šo jautājumu no viņas prāta uzstājīgi pārņem gajafāgs.

Briesmonis bija ieslodzījis viņu kā mušu dzintarā. Tagad tas viņu atklāja cilvēku šausmu pilnajiem skatieniem.

- Es esmu gajafāgs, teica Lanas mute.

Keins šausmās blenza uz Lanas seju, kas peldēja tādā kā mutuļojošā spoguļgludu kukaiņu masā.

- Sem! Vairāk gaismas!

Sems bija paslīdējis. Viņš bija pakritis uz ceļiem un kunk­stēja. Spīdošās plaukstas noslīgušas uz akmens grīdas.

Daks, bijības pārņemts, vērās mirdzošajā, kustīgajā briesmeklībā, kam bija moku cietējas meitenes seja.

Keins nevarēja saskatīt radījuma apjomus, taču tie likās milzīgi, it kā tas turpinātos bezgalīgi.

Viņš pastiepa rokas pāri pleciem un pasniedzās sev aiz muguras. No akmeņu un gruvešu grēdas izslīdēja saliecies degvielas stienis.

Koncentrējis visu savu spēku, Keins grūda rokas uz priekšu. Degvielas stienis ietriecās briesmīgajā, mirdzošajā masā, taču tūdaļ pat atlēca un grabēdams nokrita uz grīdas, izbārstot vēl vairāk kapsulu.

Nekā. Veltīgi. Tikpat kā sist gajafāgam ar zobu bakstāmo.

- Sem? Ja tev vēl ir kaut cik iekšā, nu ir īstais bridis! Keins iesaucās.

- Nē, čukstus izdvesa Sems. Tas ir sagatavojies man. Daks.

- Kas ar viņu ir?

- Daks… Sems izdvesa un nokrita uz mutes. Viņš vairs nekustējās.

- Kādas spējas tev vēl piemīt, izņemot grimšanu zemē? Keins spalgi uzkliedza Dakam. Varbūt tev kabatā ir atom­bumba?

Daks neatbildēja.

- Sem? iesaucās Keins, un nu gajafāgs sakustējās; tas pārvietojās, viļņojās pretī Keinam līdz ar Lanas raudošo, sašķo­bīto seju; viņas mute kaut ko teica, bet Keins to nespēja sadzirdēt, jo pašam ausis šalca asinis; viņš zināja, ka tās ir beigas, zināja…

Gajafāgs lēja viņa smadzenēs šķidru uguni; tā pārmāca katru sajūtu, tā satrieca apziņu ar neizturamām sāpēm.

Tu man nepakļaujies?

Keins sagrīļojās, tomēr noturējās kājās.

- Svied mani! iesaucās Daks.

Es esmu gajafāgs!

- Svied mani, svied mani! balss turpināja saukt.

- Ko? Keins kliedza pretī.

- Cik stipri vien vari!

Gajafāgs pat lāgā nepievērsa uzmanību mīkstajam cilvēka ķermenim, kas traucās tam pretī.

Cilvēks uzlidoja gaisā. Līdz pat alas griestiem.

Tad krita zemē.

Gajafāgs pat nebūtu sajutis tā niecīgo svaru, bet tad tas…

… atsitās pret viņu ar tādu spēku, kā kalnam iekrītot bez­dibenī.

Daks ietriecās gajafāgā un izurbās cauri tā kristāliskajai masai.

Un cauri alas grīdai zem tās.

Gajafāgs iebira Daka radītajā virpuli kā smilšu graudi, kas birst smilšu pulkstenī.