Maikls,Džerija brālis

8. NODAĻA

Cits stiķis, ko Dotrijam bija izdevies Maiklam iemācīt, pacēla kapteiņa acīs suņa vērtību tik augstu, ka viņš pie­solīja piecdesmit mārciņu un «vairs ne vārda par kaķeni». Sākumā Dotrijs vingrinājās šai dresūras trikā slepeni kopā ar vecāko mehāniķi un Šortlandu plantatoru. Tikai tad, kad pats bija ar rezultātiem pilnīgi apmierināts, viņš sarīkoja atklātu izrādi.

— Iedomājieties, ka jūs esat policisti vai detektīvi, — Dotrijs sacīja pirmajam un trešajam kuģa virsniekam,

— bet es esmu izdarījis kādu drausmīgu noziegumu. Pēc jūsu domām, Killenijs ir vienīgais, kas spēj mani atmas­kot, un Killenijs ir jūsu rokās. Jūs ar suni pavadā aizejat pa klāju prom. Pēc brītiņa nākat atpakaļ, it kā tā būtu iela, un, tiklīdz suns izrādīs, ka mani pazīst, jūs varēsiet mani apcietināt. Skaidrs?

Abi virsnieki aizveda Maiklu un pēc dažām minūtēm atgriezās uz klāja; Maikls, pavadu visā garumā novilcis, galvu uz priekšu pastiepis, meklēja stjuartu.

— Cik prasāt par suni? — Dotrijs jautāja, kad viņi pie­nāca tuvāk, — šo repliku viņš bija iemācījis Maiklam.

Un Maikls, pavadā uz priekšu raudamies, aizgāja stju­artam garām, pat asti nepaluncinājis un skatienu neuz­metis. Virsnieki apstajās pie Dotrija un pievilka klāt arī Maiklu.

— Tas ir noklīdis suns, — sacīja vecākais virsnieks.

— Mēs meklējam viņa saimnieku, — trešais virsnieks papildināja.

— Tīri pieklājīgs krancis; cik tad jūs par viņu gri­bat? — Dotrijs apvaicājās, ar ieinteresētu, kritisku ska­tienu vērodams Maiklu. — Kāda viņam daba?

— Pārbaudiet pats, — skanēja atbilde.

Stjuarts pastiepa roku, lai noglaudītu sunim galvu, bet žigli atrāva to atpakaļ, jo Maikls, spalvu sabozis, ieņur­dējās un nikni atžņieba zobus.

— Droši, droši, viņš taču jums nekodīs, — mudināja sajūsminātie skatītāji.

Otrreiz suņa zobi gandrīz ķēra stjuarta roku, un viņš palēcās atpakaļ, kad Maikls visas pavadas garumā sirdīgi metās viņam virsū.

— Vediet viņu prom! — Degs Dotrijs noskaities uz­sauca. — īsts nezvērs. Es tādu neņemtu ij par velti!

Kad virsnieki paklausīja, Maikls vēl rāvās atpakaļ žņieb- damies un rēkdams, raustījās pavadas galā un par visām varēm gribēja uzbrukt stjuartam.

— Nu? Kuram nāks prātā apgalvot, ka šis suns kaut reizi mūžā mani redzējis? — Dotrijs uzvaras priekā iesaucas. — Tas ir triks, kuru man pašam nekad nav izdevies redzēt, bet par kuru biju dzirdējis nostāstus. Ve­cos laikos malumednieki Anglijā esot šādi apmācījuši sa­vus dzinējsuņus. Mežsargs vai policists, notvēris nezi­nāma malumednieka suni, nevarēja ar suņa palīdzību vai­nīgo sazīmēt.

Ko tikai Killenijs visu nezina! Angliski viņš saprot visu. Manas kajītes durvis akurāt ir vaļā, un kajītē viss viegli sasniedzamā vietā — zābaki, čības, cepure, dvielis, matu suka, tabakmaks. Ko vēlaties? Nosauciet priekšmetu, un viņš to atnesīs.

Pasažieri cits pār citu sāka nosaukt visus uzskaitītos priekšmetus.

— Lai izvēlas tikai viens, —stjuarts pamacīja.

— Čību, — sacīja kapteinis Dunkans, un visi parejie piekrita.

— Vienu vai abas? — jautāja Dotrijs.

— Abas.

— Šurp, Killenij! — pasauca Dotrijs un noliecas pie suņa, bet tūliņ atlēca atpakaļ, jo Maikla žokļi sacirtās viņam pie paša deguna.

— Tā ir mana vaina, — viņš atvainojas, — nepateicu viņam, ka izrāde beigusies. Tagad vērojiet uzmanīgi, vai spēsiet uztvert, kādu zīmi gribu viņam dot._

Neviens nekā neredzēja un nekā nedzirdēja, bet Maikls, aiz prieka iesmilkstējies, muti kā smieklos pavēris, visu augumu līksmi grozīdams, pieskrēja pie stjuarta, sāka dedzīgi laizīt viņam rokas, laimē vai izkusdams, kad mī­ļotās rokas, kurām viņš nupat vēl bija grasījies draudīgi uzbrukt, viņu apskāva un glāstīja; mēli snaiks'tīdams, viņš ar lēcienu centās piekļūt saimnieka sejai. Tēlot dusmas un draudus pret mīļoto saimnieku, novaldīties spēlē līdz galam — tas viss Maiklam prasīja milzīgu nervu un smadzeņu sasprindzinājumu.

— Viņam mazliet jāatjēdzas, to uzreiz nevar, — Dot­rijs paskaidroja, nomierinādams Maiklu. — Nu, Killenij! Aizskrien un atnes čību! Pagaidi! Paņem vienu čību. Tad paņem divas čības.

Maikls palūkojās viņā, ausis saslējis, un acīs viņam at­spulgoja vērība un dziļa izpratne.

— Divas Čības! Skrien nu un atnes — labi žigli!

Suns metās prom tik strauji, ka šķita pieplokam pie

klāja; griežoties ap stūrmaņa kabīnes stūri, aiz kura at­radās kāpnes, pakaļkājas viņam paslīdēja uz gludajiem dēļiem.

Jau pēc mirkļa viņš bija atpakaļ, nesdams zobos čību pāri, ko nolika stjuartam pie kājām.

— Jo vairāk iepazīstu suņus, jo vairāk man par tiem jābrīnās, — Degs Dotrijs tovakar pēc ceturtās alus pu­deles atzinās Šortlandu plantatoram. — Piemēram, tas pats Killenibojs. Viņš nevienu triku neizpilda mehāniski, tādēļ vien, ka esmu viņu tā iedresējis. Nē, tas ir kaut kas vairāk. Viņš to dara tādēļ, ka mīl mani. Nemācēšu jums to izskaidrot, bet es to jūtu, es to zinu.

Es, proti, gribētu teikt tā. Killenijam, šeku, nav va­lodas kā jums vai kā man; viņš nespēj ar vārdiem pateikt, ka mīl mani, taču viņš mani patiesi mīl ar visu, kas viņā ir, mīl līdz pat matu galiņiem. Bet darbi spēj pateikt vairāk nekā vārdi, un tā viņš apliecina savu mīlestību, darīdams visu, ko vien viņam pavēlu. Dresūras triki? Pro­tams. Un tomēr tie pārvērš pat jūsmīgākos vārdus par tīro mēslu. Skaidrs, ka tā ir valoda. Suņa valoda, ko viņš neprot izteikt ar meli. Domājat, es melšu tukšu? Nē. Tik­pat droši, kā zinu, ka visi cilvēki ir mirstīgi, kā zinu, ka dzirksteles vienmēr lido augšup, zinu ari, ka viņš jūtas laimīgs, darot to visu, lai man izpatiktu . .. viņš jūtas tik­pat laimīgs kā cilvēks, kas palīdz biedram izkulties no nelaimes, vai kā jauneklis, aplicis mīļotajai meitenei ap kamiešiem savus svārkus, lai tā nesaltu. Es jums saku …

Degs Dotrijs apklusa, nespēdams ietērpt vārdos domas, kas gūzmējās viņa apskurbušajās, alū samirkušajās sma­dzenēs, taču, brītiņu paminstinājies, sāka no jauna:

— Visu, saprotiet, izšķir valoda, un tās Killenijam nav. Bet domu viņam pilna galva — tās spulgo viņa brīnišķī- gājās, brūnajās acīs, viņš tikai neprot šīs domas darīt man zināmas. Es skaidri redzu, ka reizēm viņš, vai no ādas ārā līzdams, cenšas man kaut ko pateikt. Vesels bez­dibenis ir starp viņu un mani, un valoda būtu vienīgais tilts, bet viņš tam pāri netiek; tomēr jūtās un domās viņš ir gluži tāds pats kā es.

Vai varat iedomāties, ka vistuvāki mēs esam tad, kad es spēlēju mutes harmoniku, bet viņš velk līdzi meldiņu? Mūzika noder par tiltu vairāk nekā jebkas cits. Viņš pa­tiešām dzied, tikai bez vārdiem. Un … es neprotu to iz­skaidrot, bet pēc tādas dziedāšanas mēs esam kļuvuši viens otram daudz tuvāki un vārdi vairs nav vajadzīgi.

Vai varat iedomāties — kad es spēlēju, bet viņš dzied, tad mūsu duets kļūst par to, ko baznīckungi sauc par reliģiju un dieva atzīšanu. Patiesi, kad mēs abi tā kopā dziedam, es kļūstu ticīgs un jūtu dieva tuvumu. Tās ir varenas jūtas, lielas un varenas kā zeme, kā okeāns, kā debesis ar visiem zvaigžņu pulkiem. Man pat sāk likties, ka mēs visi esam no vienas vielas — jūs, es, Killenibojs, kalni, jūras, tārpi, odi, saules un krītošās zvaigznes, un kvēlojošās komētas …

Juzdams, ka tikpat nespēs savu jūsmu izteikt vārdos, Degs Dotrijs sāka atkal cildināt Maiklu, lai slēptu mul­sumu:

— Varat man ticēt, ka tādi suņi vis katru dienu ne­dzimst. Skaidrs, ka es viņu nozagu. Man viņš iepatikās. Un, ja tagad, kad esmu viņu iepazinis, vēlreiz gadītos tāpat, es atkal zagtu viņu, kaut man tas maksātu kāju un vajadzētu visu mūžu par kropli nodzīvot. Tāds suns viņš ir.