Maikls,Džerija brālis

4. NODAĻA

Pieaugušam īru terjeram raksturīga ne vien drosme, uzticība un pieķeršanās, bet arī aukstasinība, savaldība, noturība. Šos suņus nav viegli izsist no līdzsvara; viņi dzird saimnieka balsi un paklausa tai vislielākajā cīņas karstumā; nekad viņi neaizraujas līdz histērijas lēkmei, kā tas notiek, piemēram, ar foksterjeriem.

Maiklam nebija ne mazākās noslieksmes uz histēriju, kaut gan viņš bija straujāks, temperamentīgāks un eks­plozīvāks nekā viņa īstais brālis Džerijs, bet tēvs un māte salīdzinājumā ar viņu bija īsts vecāku — cienījamu suņu pāris. Pieaugušais Maikls bija daudz draiskulīgāks un trokšņaināks par pieaugušo Džeriju. Viņa kūsājošā ener­ģija bija gatava plūst pāri no visniecīgākā uzmudinā­juma, un vēlāk viņš pierādīja, ka rotaļās spēj nokausēt jebkuru kucēnu. īsi sakot, Maikls bija jautra dvēsele.

Vārds «dvēsele» lietots apzināti. Maiklam piemita viss netveramais, kas piemīt cilvēka dvēselei, — dzīvīgs gars, savdabība, personība, apziņa. Viņa dvēsele bija apveltīta ar daudzām cilvēka dvēseles īpašībām un atšķīrās vienīgi šo īpašību intensitātē. Viņš izjuta mīlu, skumjas, līksmi, dusmas, lepnumu, kautrību un bija saprātīgs. Cilvēka dvē­seles trīs pamatīpašības ir atmiņa, griba un saprāts; at­miņa, griba un saprāts piemita arī Maiklam.

Tāpat kā cilvēks, viņš uztvēra ārpasauli ar piecām ma­ņām. Gluži tāpat kā cilvēkam, šās uztveres rezultāts vi­ņam bija pārdzīvojums. Un, tāpat kā cilvēkam, ari viņam pārdzīvojums reizēm pārauga jūtās. Un pēdīgi — viņš, tāpat kā cilvēks, spēja uztvert, un uztvertais viņa sma­dzenēs pārvērtās par priekšstatu — protams, ne tik plašu un dziļu priekšstatu kā cilvēkam, bet tomēr par priekš­statu.

Lai pārāk nepazemotu cilvēku, tik tieši salīdzinot viņa cēlākās īpašības ar suņa īpašībām, varbūt derētu atzīt, ka Maikla pārdzīvojumi nebija tik asi, ka viņa ķepai cauri izdurta adata nesagādāja tik skaudras sāpes kā adata, kas iedurta cilvēka plaukstā. Tāpat jāatzīst, ka doma, ja apziņas brīdī viņa smadzenēs uzplaiksnīja doma, bija daudz neskaidrāka, miglaināka nekā tā pati doma cilvēka smadzenēs. Jāatzīst arī, ka Maikls pat tad, ja nodzīvotu miljons mūžu, nekad, nekad nespētu pierādīt Eiklīda teo­rēmu vai atrisināt kvadrātvienādojumu. Un tomēr, ne drusku nešaubīdamies, viņš zināja, ka trīs kauli ir vairāk nekā divi kauli un desmit suņu bars daudz bīstamāks naidnieks nekā divi suņi.

Taču nekad nepiekāpšos un neteikšu, ka Maikls nespētu mīlēt tikpat uzticīgi, pieķērīgi, nesavtīgi, neprātīgi un pašaizliedzīgi kā cilvēks. Viņš spēja ta mīlēt — ne iadeļ, ka bija Maikls, bet gan tādēļ, ka bija suns.

Maikls mīlēja kapteini Kellaru vairak nekā dzīvību. Tāpat kā Džerijs nebija kavējies riskēt ar dzīvību skipera labā, viņš nebūtu žēlojis savējo par kapteini Kellaru. Kad laika ritumā Maikls pārliecinājās, ka kapteinis Kellars kopā ar Merindžu un Zālamana salām neglābjami no­grimis nebūtībā, viņa liktenis lika tikpat stipri mīlēt sešu kvartu stjuartu ar burvja rokām un mīlīgo šmaukstu lū­pās. Kveiku — ne, jo Kveiks bija melns. Pret Kveiku viņš izturējās vienaldzīgi, tas viņam bija vienīgi priekš­mets cilvēka izskatā un piederēja Degam Dotrijam.

Maikls, protams, nezināja, ka jauno dievu sauc par Degu Dotriju. Kveiks viņu godāja par «kungu»; bet Maikls bija dzirdējis melnos tā uzrunājam ari citus baltos cil­vēkus. Daudzi melnādainie, piemēram, bija tā dēvējuši kapteini Kellaru.

Kapteinis Dunkans stjuartu uzrunāja par «stjuartu». Maikls vēlāk to -bieži dabūja dzirdēt, ari kuģa virsnieki un visi pasažieri viņu sauca par stjuartu; tādēļ Maiklam radās priekšstats, ka saimnieka vārds ir Stjuarts, un tur­pmāk viņš saimnieku pazina un atcerējās vienīgi kā Stju­artu.

Bet nu bija pienākusi kārta viņa paša vārdam. Nāka­majā vakarā pēc viņa ierašanās uz kuģa Degs Dotrijs sāka šo jautājumu pārcilāt. Maikls sēdēja, uzlicis purnu Dotrijam uz ceļiem, spožo acu zīlītes viņam te papletās, te savilkās; klausīdamies saimnieka vārdos, viņš ausis brīžiem saslēja, brīžiem pieglauda, bet astes stumbenis visu laiku jūsmīgi kulstīja grīdu.

— Tā nu ir, draudziņ, — stjuarts viņam teica. — Tavs tēvs un māte ir bijuši īri. Nu, nemēģini, nelieti, to no­liegt …

Pēdējo piezīmi viņš piebilda tādēļ, ka Maikls, balss ne­saprotamās, jautrās sirsnības uzmundrināts, grozījās un luncinājās, un vēl dedzīgāk sita ar asti pa grīdu. Neba viņš saprata vārdu saturu, taču nojauta, ka šajās skaņu kopās slēpjas baltajiem dieviem piemītošā lielā pievil­cība.

— Nekaunies nekad par saviem senčiem! Un neaiz­mirsti, ka dievs īrus mīl… Kveik! Aizteci pēc divām pu­delēm alus no ledus skapja! … Tev taču, draudziņ, purnā redzams, ka esi īrs (Maikls sāka ar asti bungot maršu). Nu, nu, nelūko man pielabināties! Es gluži labi zinu, kā šitādi brāļi prot iezagties sirdī. Bet tev iesaku paturēt prātā, ka mana sirds nav iekarojama. Tā pārāk ilgus ga­dus mirkusi alū. Es tevi nozagu, lai pārdotu, nevis tādēļ, lai iemīlētu. Bija laiki, kad būtu varējis tevi iemīlēt; tas bija toreiz, kad vēl nebiju sadraudzējies ar alutiņu. Par divdesmit mārciņām es tevi pārdotu šo pašu brīdi, ja vien kāds gadītos, kas liek naudu galdā. Tātad uz manu mī­lestību tev nav ko cerēt — liec to aiz auss! Bet ko tad es īsti gribēju sacīt, kad tu te sāki luncināties man ap­kārt? …

Viņš pārtrauca runu, lai padzertos no atkorķētās alus pudeles, ko Kveiks pasniedza. Pēc tam viņš tiksmigi no-

putas, noslaucīja ar plaukstas virspusi lūpas un turpi­nāja:

— Traka padarīšana, draudziņ, tā muļķīga alus temp- šana. Seku, Kveiks, tas mērkaķis ar Metuzāla ģīmi, kas tur ņirdz, pieder man. Bet es, dievs mans liecinieks, pie­deru alum, simtu simtiem pudeļu, tik lielam alus pudeļu kalnam, ka kuģis nogrimtu no to smaguma. Ek, suņuk, es tevi apskaužu, ka tavas iekšas nav sagandējis alkohols! Tu piederi man un piederēsi tam, kas samaksās par tevi divdesmit mārciņu, bet tu nekad nepiederēsi alus pudeļu kalnam. Tu, suņa lielskungs, esi brīvāks radījums nekā es, kaut arī nezinu, kas tev vārdā. Pag, pag, nupat man iešāvās prātā …

Viņš iztukšoja pudeli līdz dibenam, pasvieda to Kvei­kam un ar žestu parādīja, lai tas atkorķē otru.

— Nemaz nav tik viegli sadomāt tev vārdu, draudziņ. Tam, saprotams, jābūt īru vārdam — bet kādu lai izvē­las? Pedijs? Nē, nē, es jau redzu, ka tu purini galvu! Tai vārdā nav nekāda cienīguma. Bet krancis taču tu neesi. Belimena — nebūtu slikti, tomēr izklausās pēc jaunkundzes vārda. Un tu taču esi puika. Pareizi. Puika! Bojs! Benšibojs! Neder! Erinbojs!

Pats sev piekrizdams, viņš palocīja galvu un pasnie­dzās pēc otras pudeles. Pāris malku ievilcis, viņš iegrima apcerē, tad iedzēra vēl.

— Izdomāju! — viņš pēkšņi svinīgi paziņoja. — Kille- nijs ir jauks vārds, un tu būsi Killenibojs. Nu, kā jūsu godībai patīk? Izklausās gaužām dižciltīgi, cienīgi — tik­pat kā grāfs vai… atpūtā aizgājis alus brūveris. Dažam labam no šās sugas dižciltīgajiem esmu palīdzējis tikt pie nodrošinātām vecumdienām.

Viņš izdzēra pudeli, negaidot satvēra Maiklu pie abiem vaigiem un saberzējās ar deguniem. Tikpat pēkšņi pa­laists vaļā, Maikls, asti luncinādams, laimē zibošām acīm palūkojās savam dievam sejā. Dvēsele, īsta dvēsele vai, ja vēlaties, saprātīga apziņa staroja suņa acīs, kas pie­lūgsmē raudzījās uz sirmo dievu, kurš runāja ilgi un ne­saprotami, taču pati runāšana vien nesa neizsakāmi jau­kas vēstis suņa sirdij.

— Hei! Kveik, klausies!

Kveiks, kas tupēja uz grīdas, brītiņu pārtrauca pulēt saimnieka pēc paša zīmējuma izgrebto bruņurupuča kaula ķemmi un pacēla acis, gatavs uzklausīt jebkuru pavēli.

— Kveik, iegaumē suņa vārdu! Viņu sauc par Killeni- boju. Tu iekal šito vārdu sev galvā! Un, kad uzrunā suni, sauc viņu par Killeniboju! Ja tu to neievērosi, piekaušu tevi kā nabagu. Killenibojs, saprati? Killenibojs. Killeni- bojs.

Kamēr Kveiks novilka Dotrijam zabakus un palīdzēja noģērbties, stjuarts ar miegainu skatienu vēroja Maiklu.

— Nu tu esi man rokā, puikiņ, — viņš sacīja, piecēlās un ģeņģerēja uz lāviņu. — Es tev izgudroju vārdu, es protu tevi novērtēt: traki jūtīgs, bet saprātīgs. Pareizi trāpīts — kā kulaks uz acs.

Traki jūtīgs, bet saprātīgs, tāds tu esi, Killeniboj, traki jūtīgs, bet saprātīgs, — viņš purpināja, kad Kveiks palī­dzēja viņam uzvelties uz lāviņas.

Kveiks sāka atkal pulēt ķemmi. Lūpas viņam visu laiku kustējās nedzirdamā čukstā, līdz viņš, neizpratnē saraucis uzacis, pārprasīja stjuartam:

— Ka tas suns vārdā, kungs?

— Killenibojs, tu stulbais cilvēkēdāja pauri! Killenibojs, Killenibojs, — Degs Dotrijs, miegā laizdamies, lalināja. — Kveik, melnais asinstempēj, aizskrien un atnes man vēl vienu pudelīti no ledus skapja!

— Nav, kungs, — melnais bailīgi atsaucās, izbīlī rau­dzīdamies apkārt, jo gaidīja, ka saimnieks tūliņ viņam ar kaut ko metīs. — Sešas pudeles tukši.

Atbildes vietā stjuarts saka krākt.

Melnādainais ar spitalibas savilktajiem pirkstiem un tikko manam© ādas sabiezējumu starp acīm virs iedegu- nes — arī apliecinājumu tai pašai kaitei — turpināja iesākto darbu, visu laiku kustinot lūpas un izrunājot vienu un to pašu vārdu: — Killenibojs,